rūsganais sprakšķis

skatoties, vai es esmu aizactiņojusi visus ierakstus par A. (jezusmarija, cik to ir daudz, bet es izlikos, ka burtus nepazīstu un pat nemēģināju lasīt) pēc tagiem, atcerējos, ka man taču bija vēl viens bērns pirms tam. I'm a queen of failure.

kopš es viņu izmetu no 2.stāva (apmēram, kad vīrs te ieviesās), nebiju satikusi. uz lielākajiem ģimenes pasākumiem vai nu viņu (manis dēļ) neaicināja, vai vēl vienā pasākumā es veiksmīgi biju komandējumā.

pag.ned. uz bērēm viņš esot paziņojis, ka gribot atvadīties no opīša.
māte mani pirms tam, protams, ļečīja kārtējo reizi no sērijas, ka radu tik maz, piEdOŠanA!!! sets u free, dusmas slikti, etc. es teicu, ka man nav dusmas, bet es netaisos ar viņu radoties.

krematorijā neblenzu gluži viņam virsū, bet, teiksim godīgi, biju viegli pārsteigta, ka viņš mani pat nemēģināja pasveicināt. es tomēr netaisīju resting bitch face.

mielastā veiksmīgi apsēdos tā, lai nav jāskatās virzienā.

pēc mielasta piedāvāju visiem pasēdēt pie manis, jo 1)dzīvoju pie kapiem 2)man ir visvairāk vietas; viņš neteica nenē, es nebraukšu.

un es esmu tāda malacīte, es nepateicu, lai kā man gribējās, "pag, es tikai noslēpšu sudraba karotes. oh fuck, man taču vairs nav."