rūsganais sprakšķis

Vakar beidzot nokāpām no ierastās trajektorijas un aizbridām "pa labi",kas bija ļ.laba izvēle, Cabo ar savu vienmēr, vienmēr, vienmēr nebaudāmo ēdienu beidzot var iet ieskrieties, jo ir Terase, kurā arī ir velkomēti garajā pastaigā izvesti suņlopi.

Nēnu,vispaŗ jau kā brančs tas bija salīdzinoši sūdīgs, jo visu laiku viss bija beidzies, nabaga divas (sākumā) viesmīles kafiju nesa pusstundu, bet vismaz nekas nebija tiešām negaršīgs.

Ja turpceļā paspējām izpeldēties (nesaprotu,kas tas par stilu,brančam sākties 12, es tikmēr jau esmu badā nomirusi), atpkaļceļā sāka vilkt baisāko negaisu. apmaldījāmies Mežaparka ielu līkločos(man piemetās vadātājs), mūs gandrīz noknāba ligzdu sargājoša kaija (šausmīgi pretīgi,kad tāda pikē virs galvas), negaiss tā arī neatnāca, dabūju laistīt dārzu manuāli.

simts gadus brīvdienās nebiju slaistījusies (dārza laistīšana un mēslošana neskaitās)

visnotaļ netipiski - nedēļas laikā bijām uz divām meklēšanām,kas nav mērķauditorija, respektīvi, parasti mežos pazaudējas opīši un omītes, šoreiz meklējām 30gadīgus, normālus vīriešus.

pēc Valmieras sunim atradu divas ērces, sūda pretērču siksna tomēr nestrādā. jācer,ka šodien nebūs neko savākusi līdzi, bet ņemot vērā,cik reizes izpeldējās karjerā, ilūziju maz.

un,sasodīc, beidzot jānopērk džīpīesi, bet viņu ir tik daudz un man sajēgas tik maz....

kam jau šmotkas,kam šmūderi, man pienāca termoveļa un pujenkrāsas siltdžemperis un fuksijkrāsas termozeķes un haki bikses un veste ar simc kabateņām, un un un es esmu dikti līksma!

atnācu mājās ap septiņiem, starp citu, pēc tam,kad biju nograuzusi fonteina čīzburgeri, paralēli strebjot tīrkultūru ar liepziediem (ļoti intersanta garša), lai sevi izklaidētu, rakstīju garumgaru ierakstu cibā par to,cik burvīgs saullēkts un visko citu, bet mans telefons nogļukoja un neko neiepostoja.
maķenīt pagulēju un metos darbos - ir nopļauts viss,ko varēja nopļaut un nupat jau es ravēju tādus pakšus, kuros no pavasara nav līsts iekšā, skraidu ar dārza šķērēm kā dulla, pamazām sāku just,ka viss diezgan ļoti sāp un sūrst- tagad nesaprotu,vai no dejošanas, vai dārza darbiem.

suns nopļāvies nē, bet nokodies pļaumašīnu līks, ienāca iekšā un nokrita dīvānā, kaķis,kas visu dienu nobēdājies viens,tagad iekārtojies sunim pakaļgalā un sirsnīgi ar ķepiņām apķēris asti.
un sunim arī zaļas kājas no skraidīšanas pa svaigi pļautu zāli.
arī - tāpēc ka manējās par baltām nenosaukt..

ir desmit vakarā, nupat atbraucu (atpeldēju) no treniņa, pēc dažām stundām jāceļas.
jāmēģina kautkā savākt peldošās smadzeņu krokas un salikt somas. lai arī vienmēr pakojos pēdējā brīdī pirms izbraukšanas, skaidrs, ka 3 naktī nebūs piemērots brīdis.
izmazgāju drēbes un protams,ka viņas nežūst, nolēmu žāvēt ar siltumu no cepeškrāsns un sekmīgi nosvilināju visu plaukstu apmatojumu,jo vispirms piestūmu klāt veļas žāvētāju un tad no sāna mēģināju iededzināt gāzi. ož pēc svilušas cūkas - tās tādas wierdo bērnības atmiņas,kad reiz redzēju aizkājām pakārtu cūku , kam svilināja nost spalvas, uz mūžu tā degošu spalvu smaka uzreiz izsauc šādas asocjācijas.

jūtos galīgi nekā, bet tas pāries.
jācer.
galvenais neaizmirst paņemt neko vitāli svarīgu. nu tur, sevi vai suni un tā.

visiem laikapstākļu pukstētājiem - man bezgalīgi patika vakardiena, no ā līdz zē, bet jo īpaši jau tā zē daļa!

pēc tam,kad biju nopļāvusies zaļa un uzkrāmējusi laistītāju, atvērusi pagrabu, lai vēdinās, beidzot biju gatava doties pelst, nabaga suņalops vilkās man metrus 20 aiz muguras, pareizāk sakot,vislaik atpstājās un teica,ka zb, nekur nevaig iet.

tad arī man sāka likties,ka varbūt nevaidzētu, jo kaut priekšā spīdēja gaiša un saulaina pamale, aizmugurē kā tāds neatkarības dienas ufucis pletās virsū mellli zils padeBesis, kurš skrēja ātrāk kā es , kaut nudien diebu,ko nagi nes, arī suns bij atmodies, taču izejot uz ezermalas ielas bija skaidrs,ka ragi dūņās - kā gatavā apokalipse diena satumsa, pa ielu virpuļviesuļiem mašīnu starmešos zeltaini spīžot nēsājās bērzu figņas (pret tām man ir īpašs naids, vakar visa gulta bij piemesta,kaut logs tikai vēdināšanas režīmā). vienvārdsakot, sapratu,ka jāskrien.
biju bezgala pārsteigta,ka aizsrkēju līdz peldamvietai un Vēl Nekas Nelija. tā kā pa ceļam biju bijusi kapos, kuros nekas nesagrābās, luckily havoju plastmasas maišeli,kurā ietūciju pludmales somu un kleitu un metos ezerā (kurā, atļaušos atzīmēt, arī bija kaitinoši daudz bērzu figņu).
kaifs bija neaprakstāms - tu tā peldi, peldi, viss apkārt tumšs , vējš gaudo un ezera tālākajā malā tād vien maz šaur josliņ gaišā padebeša, un mākoņi debesīs skraida kā aptrakuši dažādos virzienos....

lai nu kā, suns sāka paust viedokli,ka negaisu ezerā sagaidīt nevaidzētu, kur viņam abzolūti nebija taisnība, jo tas,zem kā mēs slājām mājās ne sūda nekāds negaiss nebija, nu, salīdzinot ar manām ekspektācijām, ne zibeņi, ne pērkoņi, vien daži aplūzuši zariņi pa ceļam un čiekuru birums suņam par prieku.
pag es tagad izklausījos nīgra?
nēnē, es esmu ar visu bezgala apmierināta, cik jau tas vispār ir iespējams.

eu, bet vasara ārā!!! jūtu kā svīst kājas.

vakar ikurāt domāju,ka tā arī jūlijs būs pagājis,bet man i ne reizi nav ienācis prātā ielikt saldētavā pudeles ar ūdeni,kuras likt priekšā ventilatoram (kurš arī šogad nav meklēts), lai kaut nedaudz pieklusinātu suņa elšanu.

šķiet,ka šovakar nāksies.

brīvdienās būtu jābrauc uz jūru.
bet ganjau tālāk par ķīšezeru neaizvilkšos, tākā tikuntā nespēju nogulēt smiltīs ilgāk par pusstundu, un pusstundas dēļ braukt nezcik tālu,kur neviens nepiesiesies sunim pludmalē ir nepamatoti neadekvāti korelējot ar šīmēneša budžeta atlikuma kripučiem.

un es gribu atmest smēķēšanu, nudien, tikai nesaprotu,ko darīt Tā Vietā.

usjo, ir pienācis manas vasaras gaidītākais brīdis, ejkatu lietutiņi ieskrieties,ja, man būs bezdešķīgākās brīvdienas.


p.s. nu,tikai jāsakārto māja, kuru māte brauks pieskatīt, pfff......

mans suns nav mans suns
manam sunim patīk mazi bērni, tā kā man ir nedaudz savādāks viedoklis, tad es nesaprotu,kur man viņa tāda gadījās.

vakar staigājām ar družku un viņas diuarpusgadnieku,kas čunčina uz sava koka velosipēda. suns , pirmāmkārtām, vislaik iet dot bērnam bučas, bet kas bija the most šoking - vienā brīdī uzrodās kautkāds apkārtklimstošais kverplis un nāk uz bērneļa pusi,kas atpalicis kārpās pa smilšaino taciņu, un tas mans ķēms ņem un teš dzīt prom to kverpli tādā fugā, ka nedzird manu brēkšanu un izskrēja uz ielas, mašīna jeļi nobremzēja. až ar sirdi vai aizgāju.

bet ja par bērniem,tad manas labākās draudzenes mazā princese pēc ciemošanās manā dzimšanas dienā ir tā sadomājusies,ka mēs tagad būsim baigās draudzenes un ka viņa mani aicinās uz savu vārdadienu. (nu,es defoltā izvairos no jebkādiem bērnu pasākumiem, vienmēr un visur)

(p.s. jā un nav tā,ka es gribu visiem bērniem apgriez kājiņas, es vnk izvairos no šī skaļā faktora, par cik manā dzīvē tāds nav iemitinājies un visdrīzāk neiemitināsies, bet viņi tā kā tādas utes man līp klāt, tāpat kā mans kaķis cilvēkiem,kam pret kaķiem alerģija)

tieši tāpat kā pagāšgad mani bezgala sauzjautrināja jautājums "Vai apdrošināmajā objektā dzīvo suns?"

ja es zinātu,ka esmu spējīga , braucot uz 4 dienām, salikt sev vajadzīgās mantas vienā somā un,ja man nebūtu definēts laiks ceturtdienas vakarā,cikos ierasties, es laikam atstātu kaķi mājās un uzmauktu sunim uzpurni un brauktu ar vilcienu. ā,un ja vien svētdienas vakarā savādāk būtu iespējams cilvēcigi atgriezties. var jau būt,ka tagad nav tik ļauni, bet tas,ko no jaunības atceros - stāvēt 2 stundas kājās... no thanks.

bet nu attiecīgi, tāds viens braucieniņš sanāk vismaz kādi diuspieci, nerunājot par to,ka ņemot vērā pavasari un tā, mā varbūt var gribēties aizbraukt uz kādu Depo vai vvz kur.
kāpēc es čīkstu, - tāpēc, ka tikai nupatkautkad mana galva pārstāja rēķināt degvielas izmaksas ar kautkādiem sevī iestādītajiem defoltajiem 70 saņiem par litru.
bet labā ziņa ir tā,ka ja es turpinu veselīgu dzīvesveidu, tad iespējams , ka manā budžetā kautur citur notiek kādi ietaupījumi.

vienmēr, kad esmu aizmirsusi mājās izslēgt datoru, iekšēji "raustos" vērojot kā mājas skaips ienāk onlainā, iziet, paliek oranžs un tad atkal zaļš...
es zinu,ka tas ir tikai mans provaideris vai rūteris,kas gļuko , bet tikuntā... strjomna.
šodien es pat neatceros,kur laptops nomests, līdz ar to varu pieņemt,ka uz klaviatūras šobrīd top nokosts kaķis, tāpēc zaļš...

bet tikunā,gribas atrāk laisties un pārbaudīt,vai viss vēl uz vietas.

darba plāksnē gads sācies lieliski. es , protams, aizgulējos. atnācu uz pustukšu biroju, ir pa pieskari aizgājusi biroja telefoncentrāle jebkāviņtursaucas, sazvanīt mūs nevar, klientam nokāries viss,kas var nokārties, atbildīgajam kolēģim telefons izslēgts, vai nav LIELISKS gada sākums??

bet par laimi reizēm lietas iet līdzsvarā, es enivej esmu līksma, jo nākamvīkend braucu uz Igauniju uz mininometni, jipījeiiiii!!!!

staigājām pa rajonu, taisamies iet augšā uz tilta, savā ierastajā maršrutā- bet,skat, kautkas neierasts. pa tiltu bliež augšā garspalvainais VAS. rajons mums ka biezs ar vācu aitu suņiem, gan īstākiem, gan "a ļa", bet apkārt tā īsti mēs vienas staigājam. garspalvainais zinu,ka ir viens, mazliet jaunāks par manu sesku.
kamēr domāju, suns dodas tālāk, mēs nesamies pakaļ - saprotu,ka no manis baidās. sūtu savu Peli izlūkos - jā, meitene šim interesē. tad jau viegli - pasaucu savu, tas ar nāk, bet ticis man klāt, laiž ļekas garām un uz to ielu,kur zinu,ka tas viens garspalvainais (kuru pirms gada jau reiz "glābu" jo automātiskie vārti nebija aizvērušies). skrienam mēli pār pleciem pakaļ - un jā, trinas gar vārtiem.
zvanu pie vārtiem, bet reakcijas nekādas.
skaidrs,ka suni uz ielas atstāt nevar - samulsis no plašās pasaules, lien uz braucamās daļas un izskatās absolūti nelaimīgs. savējo es varbūt kautkā pārmestu pāri sētai, bet šitas čalis tāds smuks un brangs, skaidrs,ka nekā, pat ja dotos rokās.

sāku intensīvi raustīt vārtus un secinu,ka otrā pusē ir bulta - atšauju vaļā, un pūkudupsis laimīgs iešmauc iekšā.

ļoti ļoti ceru,ka nekļūdījos feisu atpazīstot un ,ka tās mājas saimniekiem nebūs nepatīkams pārsteigums, mājās atgriežoties...

pastaigas rezumē.

paskatījos ārā- gaiss tīrs.

pēc 5 minūtēm sāka nākt lejā slapdraņķis ar vēju. secināju,ka kāds idiots ir jakai nopogājis kapuci.

uzejot uz tilta, man palika silti ap sirdi - sniga lielas baltas pārslas, mans dumais suns, pa vasaru aizmirsis,kas ir sniegs, brīnijās.

uz zemes skaistās baltās pūkas radīja slīdošu slapjumu, tēloju balerīnu.

vēl pēc 20 minūtēm man zābakos sāka žļurkstēt.
un žļurkstēja un žļurkstēja, līdz pat mājām.

end of story.

Tu cilvēks cīnies visu nedēļu,lai suns nevemj, nobadini viņu, turi uz smektām un gremošanas fermentiem, un tad viņš vnk iziet pastaigāties un apēd kautkādu mēslu!!!
stulbais, stulbais lops!

sarijos spagetti ar tunci,kaperiem un seleriju kātiem. tagad grūti. laikam par daudz saldā krējuma.


vējš gaudo skurstenī.
suns rej uz vēju.

suns tiko apēda zirnekli.
palielu.
tas šņirkstēja un šņakstēja zobos.
man vairs negribas vakarinas.

burrrrrvīga svētdiena.
tāda, kāda svētdienai jābūt.
nē, nejau es saku,ka svētdienas,kurās ir treniņi, būtu sliktas, bet tas tomēr ir darbs
bet tā pilnīgi bez kādas iespringšanas izvazāties pa mežu - tas bija tas , ko manai sirdij vajadzēja.
nu, labi, nevar teikt,ka bez iespringšanas, Lauma mani ieveda tādos brikšņos,ka tagd visas rokas saskrāpētas un nātru sadzeltas, pusi ceļa bija jāiet pusrāpus, lai izlīstu + vēl es pamanījos iekrist bebra rakumā, bet es nudien esmu stāvā sajūsmā. suns arī, pie kam, vēlarvien diezgan netīrs, tā purva rāva nebirst nost tā kā smiltiņa, bet suns skrēja ausis pieglaudis ar nepārprotamu laimes izteiksmi sejā. mans nabaga pilsētas bērns ticis savvaļā...

viss būtu labi,ja vien kaķis nebūtu nogarlaikojies un tagad nelēkātu mums, dīvānā guļošajām, pa virsu nelabi baurodams....
un kož nabaga sunim ausī....