![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
visiem laikapstākļu pukstētājiem - man bezgalīgi patika vakardiena, no ā līdz zē, bet jo īpaši jau tā zē daļa!
pēc tam,kad biju nopļāvusies zaļa un uzkrāmējusi laistītāju, atvērusi pagrabu, lai vēdinās, beidzot biju gatava doties pelst, nabaga suņalops vilkās man metrus 20 aiz muguras, pareizāk sakot,vislaik atpstājās un teica,ka zb, nekur nevaig iet.
tad arī man sāka likties,ka varbūt nevaidzētu, jo kaut priekšā spīdēja gaiša un saulaina pamale, aizmugurē kā tāds neatkarības dienas ufucis pletās virsū mellli zils padeBesis, kurš skrēja ātrāk kā es , kaut nudien diebu,ko nagi nes, arī suns bij atmodies, taču izejot uz ezermalas ielas bija skaidrs,ka ragi dūņās - kā gatavā apokalipse diena satumsa, pa ielu virpuļviesuļiem mašīnu starmešos zeltaini spīžot nēsājās bērzu figņas (pret tām man ir īpašs naids, vakar visa gulta bij piemesta,kaut logs tikai vēdināšanas režīmā). vienvārdsakot, sapratu,ka jāskrien.
biju bezgala pārsteigta,ka aizsrkēju līdz peldamvietai un Vēl Nekas Nelija. tā kā pa ceļam biju bijusi kapos, kuros nekas nesagrābās, luckily havoju plastmasas maišeli,kurā ietūciju pludmales somu un kleitu un metos ezerā (kurā, atļaušos atzīmēt, arī bija kaitinoši daudz bērzu figņu).
kaifs bija neaprakstāms - tu tā peldi, peldi, viss apkārt tumšs , vējš gaudo un ezera tālākajā malā tād vien maz šaur josliņ gaišā padebeša, un mākoņi debesīs skraida kā aptrakuši dažādos virzienos....
lai nu kā, suns sāka paust viedokli,ka negaisu ezerā sagaidīt nevaidzētu, kur viņam abzolūti nebija taisnība, jo tas,zem kā mēs slājām mājās ne sūda nekāds negaiss nebija, nu, salīdzinot ar manām ekspektācijām, ne zibeņi, ne pērkoņi, vien daži aplūzuši zariņi pa ceļam un čiekuru birums suņam par prieku.
pag es tagad izklausījos nīgra?
nēnē, es esmu ar visu bezgala apmierināta, cik jau tas vispār ir iespējams.
pēc tam,kad biju nopļāvusies zaļa un uzkrāmējusi laistītāju, atvērusi pagrabu, lai vēdinās, beidzot biju gatava doties pelst, nabaga suņalops vilkās man metrus 20 aiz muguras, pareizāk sakot,vislaik atpstājās un teica,ka zb, nekur nevaig iet.
tad arī man sāka likties,ka varbūt nevaidzētu, jo kaut priekšā spīdēja gaiša un saulaina pamale, aizmugurē kā tāds neatkarības dienas ufucis pletās virsū mellli zils padeBesis, kurš skrēja ātrāk kā es , kaut nudien diebu,ko nagi nes, arī suns bij atmodies, taču izejot uz ezermalas ielas bija skaidrs,ka ragi dūņās - kā gatavā apokalipse diena satumsa, pa ielu virpuļviesuļiem mašīnu starmešos zeltaini spīžot nēsājās bērzu figņas (pret tām man ir īpašs naids, vakar visa gulta bij piemesta,kaut logs tikai vēdināšanas režīmā). vienvārdsakot, sapratu,ka jāskrien.
biju bezgala pārsteigta,ka aizsrkēju līdz peldamvietai un Vēl Nekas Nelija. tā kā pa ceļam biju bijusi kapos, kuros nekas nesagrābās, luckily havoju plastmasas maišeli,kurā ietūciju pludmales somu un kleitu un metos ezerā (kurā, atļaušos atzīmēt, arī bija kaitinoši daudz bērzu figņu).
kaifs bija neaprakstāms - tu tā peldi, peldi, viss apkārt tumšs , vējš gaudo un ezera tālākajā malā tād vien maz šaur josliņ gaišā padebeša, un mākoņi debesīs skraida kā aptrakuši dažādos virzienos....
lai nu kā, suns sāka paust viedokli,ka negaisu ezerā sagaidīt nevaidzētu, kur viņam abzolūti nebija taisnība, jo tas,zem kā mēs slājām mājās ne sūda nekāds negaiss nebija, nu, salīdzinot ar manām ekspektācijām, ne zibeņi, ne pērkoņi, vien daži aplūzuši zariņi pa ceļam un čiekuru birums suņam par prieku.
pag es tagad izklausījos nīgra?
nēnē, es esmu ar visu bezgala apmierināta, cik jau tas vispār ir iespējams.
a tās bērzu figņas nesaprotu - pirmais gads, kur es viņas tā pamanu vispār.. :O