bettyboob

Tajās pašās sarkanajās kedās, kurās gāju pa sarkano paklāju World Press Photo ballītē, nonācu Ritas Lasmanes mājā Ceriņu kāpā. Kopā ar baru sarkanā tērptu spiedzošu laumiņu un vienu nedaudz apmulsušu līgavu. Jau priekšnamā sapratu, ka nav ko raukt degunu, jo esmu nokļuvusi vienā no jaukākajām seksa dīvu mājām. Tur bija pat apsildāms pods, kā Japānas smalkajās viesnīcās. Olnīcas taču jātur siltumā! Laumiņas nemācēja rīkoties ar daudzajām podziņām, bet es viņām parādīju. Rita pati arī glīta un labi ģērbta, pilnīgi kā no Asos.com izkāpusi. No viņas lekcijas man vislabāk patika apgalvojums, ka vīrietim sieviete jātur aiz kaķa punkta, tad viss būs kā nākas. Un uzreiz arī parādīja, kur tas punkts atrodas. Bez mazākā mulsuma, parādīja arī izvirtības bedrītes. Un, protams, visam cauri Vonnegūtiskā gudrība (varbūt Rita seko Vonnegūtam Twitterī?) - mīlēties jums nāk par labu! dariet to pēc iespējas vairāk.

D. tikmēr ir atnesis maijpuķīšu pušķi, izotoniku, dateles un šokolādi un pats aizskrējis. Ceru, ka vismaz ne garo distanci. Uff, mēģināšu tad iztulkot Dekarta 57. un 21. principu Kashaduras bakalaurim. ( Izlasīju un sapratu, bet nezinu vai mācēšu uzrakstīt )

A-dama nelaida vaļā - pirmais mēģinājums tikt lidmašīnā izgāzās un mēs nolaistām astēm vilkāmies atpakaļ pie Mazās Mijas. Ar otro piegājienu tikām cauri, bet nu knapi, caur daudziem "diemžēl" un beigu beigās arī draudiem "ja jūs tagad iesiet uz geitu, negarantējam, ka jūs šodien vispār kautkur lidosiet!". Mēs tomēr izsitāmies uz geitu, un tur es skatījos uz čekina vecāko kā uz mazu dzīvnieciņu, līdz mūs tomēr paņēma uz borta. Čellu un puikas nosēdināja beigās visus čupiņā, bet es lidoju biznesā blakus līksmam, jo apgreidotam, japānim, kurš dzēra balzāmu ar vodku un lasīja Gredzenu pavēlnieku. Laikam Mordoras aprakstos smēlās izziņu ceļojumam uz Latviju.

Bet ļoti labi tāda papildus diena, tieši pietrūka viena rīta ar radziņiem un naksnīga gājiena caur zaķēnu pilniem Amsterdamas džungļiem. Bet nu vissmalkākais notikums, protams, bija World Press Photo gala ballīte, kurā mēs iekļuvām klausot Mijas norādēm - vienkārši ejiet iekšā! Ja, kas sakiet, ka esat sarakstā! Jocīgi būt telpā pilnā ar slavenībām un nezināt kā viņi izskatās, jo fotogrāfus jau neviens sejā nezin. Toties varēju spriņģot pa deju zāli savās sarkanajās kedās un ļoti pat labi iederēties publikā. Vienīgi, kad es būšu slavena, likšu WPP ballītēs spēlēt kārtīgu mūziku, nevis kautkādu top 50 hitlisti.

šovakar sajutos kā nokļuvusi nanochkines ierakstā, tikai film noir versijā un vairāk uz austrumiem. Vezīra un 7 pāru ķepiņu diemžēl nebija, toties gar cirku aizplanēja īsts hasīds ar īstu Narvesen zvēriņu padusē, pie viesnīcas pretī Laimas pulkstenim pīpēja "uz kortočkām" notupušies aziāti frotē halātos un čībās, un turpat ap stūri smalciņa, melnā tērpta dāma tipināja uz baltu jakuzu mašīnu, pārsegusi pār galvu polārlapsas kažociņu. Jo lija.
Pēc tā visa iegāju Pūču grāmatnīcā, un tur no plaukta "Grāmatas ar defektiem (!) vai pēdējie eksemplāri" man rokās ieleca Andželas Kārteres "Gudrie bērni" un es ar prieku tos nopirku (starp citu. Valentīnas Freimanes grāmata jau izpirkta, tā ka laimīgi tie, kas paspēja dabūt).
Rīt es gribu apvilkt savu baložpelēko pūpolrakstu kimono un ķerties kodam pie ragiem. HTML vairāk vai mazāk ir skaidrs, tagad laiks iebraukt CSS - jo cik tad var stāvēt kalna galā ar atvērtu muti, gaidot kad tajā ielidos cepta pīle.

Ir brīvdiena, bet es sēžu Codeacademy, jo sapratu, ka workarounda nav un būs vien jāsmērē rociņas - bez HTML zināšanas uz priekšu ar Ruby on Rails netikšu. Bet tas ir ok, jo ārā tāpat negribas iet jau kopš Telavivas.

Vakar ar Kashaduru izdomājām noderīgu aplikāciju. Kad tu pēkšņi izdomā, ka gribi kādu cilvēku satikt, tagad un tūlīt nevis aizparīt, vienkārši aizsūti viņam uzaicinājumu satikties - uz pagātni. Tā lai viņš to saņem pirms divām dienām un piecām minūtēm. Tādejādi viņš ienāks pa durvīm tieši pēc 5 minūtēm! Idejas mūza, protams, ir cibas jz baltais vilks persiešu valodā.

Cūkkārpā taču ir kodēšanas departaments, vai ne?

Aizbraucu uz Tallinnu, bet atgriezos no citas pasaules. Tur, piemēram, bija skaistuļi Kalevi-koderi, viņi ar pliku enerģiju virza koda mākoņus vēlamajos virzienos! Nemaz nerunājot par to, kas notiek ekrānā - logi lēkā ciet un vaļā, terminālis iet sprakšķēdams, instalācijas plūst guldzēdamas. Es tagad zinu, ka mācīšos nejau franču vai japāņu valodu, bet Ruby - skaistāko un elegantāko no kodēšanas valodām! To, kur ir vienradži, dārgakmeņi un kaķēni nemirst. Pagaidām skafoldu augstienes man šķiet neaizsniedzamas, toties galvā jau notiek kino - jo rakstīt kodu ir kā rakstīt scenāriju filmai, izdomājot priekšplānus un fonus, un takas, pa kurām ies aktieri-skatītāji. Galvenais atcerēties, ka skatītājs grib justies kā Klinta Īstvuda varonis! Liels un stiprs, un ar ieroci pie jostas.

Kur es šitā pazaudēju galvu? Rails Girls workshopā Tallinā, nākamais, starp citu, notiek Berlīnē 13.-14.aprīlī, ļoti iesaku meitenēm, kam patīk radīt pasaules.

UPD:
Kas man vēl Igaunijā patika - karameļu ķīselis (karamelli kiiseli), Tallinn Keraamika trauki, īpaši tas šķīvis ar vientuļo lapsiņu, un Koht. Koht (nozīmē - Vieta) ir pagalma bārs vecpilsētas malā ar apburoši aizraujošu kontingentu - Kaurismeki mani apskaustu par vakardienu! Ja man būtu Happy Places app, būtu dažas jaunas vietas, ko atzīmēt (karamelli kiiseli, Garage48 hub, Koht, Hell Hunt arī).

Bijām laukos un gastrotripā pa Zemgali kopā ar Tanti un viņas znotu, rūdītu gurmānu, kurš zināja dabūt visādus labumus nekurienes vidū. Viņi tur Zemgalē māk dzīvot - Tērvetē dabūju vārītā kondīšpiena kuģīšus un bļodiņu gaļu, Lāčos - ķiplokgrauzdiņus, mutē kūstošas cidoniju sukādes un nocenoto maizi rupjmaizes kārtojumam. Jaunbērzē ir kafejnīca Kaprīze ar itāļu pavāru Franko - ļoti garšīgi. Un lēti. Bet Aitiņlauvās uz Liepājas šosejas varot dabūt brieža steiku (mēs pat nepiestājām, nebija vietas vēderā).

Laukos Alberts pieskata un trenkā savus zvērus, negantais jērs jau apēsts plovā, bet tagad kazlēns tāds pats - lien istabā un bada aitu. Atradu aiz jasmīna asiņainas spalvas - vanags esot apēdis divus gaiļus. Vēl redzējām lapsu, valšķīgu un smuku kā krievu multenēs, stirnu bērnus un nošņurkušu āpsi, laikam nelaikā pamodušos.

Dēļ visa šitā dzīves daudzuma pavisam aizmirsu par Lamb koncertu. Tas nekas, var jau arī pasēdēt klusumā.

Smukdzīvoklis pamazām kļūst par jūgendstila pritonu, ūdens nav sesto dienu. Dekadentiska sajūta, pietrūkst tikai viduslaiku sistēmas ar cauruli, kas iziet pa tiešo uz ielu. Toties ir internāts! Komūnā pajautā uzzināju e-pastu, uz kuru man momentā atbildēja, visu izskaidroja - Robespjērs nav vainīgs, bet gan maitas pirmā stāva nomnieki. Bet ja šitā turpināsies, es kļūšu pavisam vingra no ikdienas gājieniem uz vingrošanu (tur ir duša!).

Kafijas automāts ir vienīgais veldzes avots smukdzīvoklī, jo ir aizsalušas trubas (laikam dēļ Robespjēra, kurš iet čurāt pagalmā, un tāpēc ārdurvis tiek turētas vaļā). Nesen biju uz tikšanos ar Žaka Kusto dēlu, kurš stāstīja, ka ūdens drīz būs pasaules galvenais deficīts. Vēl viņš teica, ka Karību jūrā veidojas plastmasas ieži. Cik pretīgi, Bārbijpirkstu koraļļi un celofāna kulīšu medūzas.

Toties Japānas darba devējs ziņo, ka Japānā jau zied plūmes. Tas nozīmē, ka pavasaris būs! Un jūrā atkal ies kuģīši. Ziedošas plūmes aizbaidot ļaunumu, ceru, ka aizbaidīs arī Tantes pūķi. Jeb arī jāmeklē jauns burvis (viens jau bija, tas nomira, bet viņa sievas burvestības acīmredzot ir par švaku).

Nedēļas sākumā nokauto ķirbi nomainīja vakar apbērētais Alberta auns, un tā ķirbja laiks strauji kļuva par auna laiku. No dzīvespriecīgā viltīgā jēra, kurš vienmēr nāca istabā, sanāks gulašs, harčo un, cerams, arī īru sautējums.
Vakar vakariņās paredzēto ļuļa kebabu gan nācās aizstāt ar sarkanvīnu jocīgajā DJbārā, šķērsielā aiz Hesburgera. Bārmenis mūs ieraugot, apvaicājās vai visi esam pazīstami un draugi, mēs teicām, ka esam, un viņš mūs ieveda VIPiņā. Kādi brīdi apstulbuši vērojām spilgti sarkanās sienas ar dzeloņstiepļu grafiti un Tomasa Fēniksa gleznām, kas izrādījās reinkarnējušās no kluba Metro (ja kāds vēl tādu atcerās).
Tad notika aizraujoša iepazīšanās starp Kashaduru un cibas jūzeri, kura niks persiešu valodā nozīmē Baltais Vilks. Viņš dabūja skaidrot visus savus tetovējumus, un balvā par to dabūja krūzīti ar korāna tekstiem.
Es gribēju iet uz Moon safari, jo ceturtdiena taču un Ēģiptē uzzinājām, ka ceturtdienā var nokrist debesis, ja vien meitenes tās nepietur ar savām kājām. Kashadura spieda uz Chomsky, bet beigās nekur tālu netikām. Vismaz mēs, jo Kashadura vēl nav atradusies (pat nezinu ko domāt, redzot, ka debesis vēl ir savā vietā).

Vakariņās pie Džamala gāja labi, visi sasēdāmies uz grīdas ap apaļu galdu un ēdām rīsus, kartupeļus, buljonu ar putna mēļu makaroniem, gaļu, maizi. Tad vīrieši sasēdās uz dīvāna un sievietes uz grīdas (tā pieņemts), dzēram čaju un sahlabu, un kardamona kafiju - Džamals bija īpaši priecīgā noskaņojumā, smējās un jokoja un kutināja Marī kaklu ar savu šalli. Varbūt, ka viņu priecēja pa kluso no sieviešu acīm pasniegtais Duty free konjaks.
Bet šodien biju bārā, kur bija īsts strauss, kamielis, Eifeļtornis un divi milzīgi bļodacu suņi, kā no Andersena pasakas. Strauss ēda man no rokas semačkas. Kashadura, tev patiktu, tas bārs pārspēja pat Moon Safari. Un vakariņās Marī un Antuāns mūs aizveda uz viesnīcu-pili tuksnesī, oāzes dārza vidū. Tur bija stikla vīnoguķekaru lampas, griestu gleznojumi ar sievieti, kam paceltajās rokās apaļš akvārijs ar zivīm, strūklaka ar rožlapiņam, arābu kokgriezumi un tādā garā. Pietrūka vēl tika harēma pie baseina un puskailu zēnu, kas vēdina daiļavas ar palmas zariem.
Rīt Antuāns mūs vedīs uz sarkano jūru.

No 600 gadīgā koka izvilktais vīns izrādījās 2009.gada Omar Khayyam cabernet sauvignon. arābiski korķviļķis un atslēga ir viens un tas pats vārds, tāpēc var droši teikt, ka šis vīns atslēdza Antuāna lūpas un viņš izstāstīja mums daudzus stāstus. Par Džamalu un čūskām - katru reizi kad kāds ierauga kobru, viņš skrien pie Džamala, un Džamals tad iet to čūsku nosist. Klīst leģenda, ka kāda nogalināta kobru tēviņa sieva nākusi atriebties, šņākdama Džamaaaaal, Džamaaaaal..bet tas Džamalu nebaida naktīs gulēt nevis mājā bet zaru būdā pie lopiem. Tā viņš pieskata, lai bifeļmāti un ēzeļus neaiztiek kobras, šakāļi, varāni un krokodīli. Krokodīli mēdzot piesūkties lopiem pie tesmeņa un lakt pienu, līdz upuris nobeidzas. Esot arī skorpioni, bet tikai vējainā laikā, kas nav liels mierinājums, jo tieši ir ļoti vējains laiks. Bet Klēra, Antuāna kaimiņiene, arī francūziete, kas ir rajona brīvprātīgā ārste stāstījusi, ka nesen pie viņas atnākusi 18 gadīga meitene ar asiņojošu nabu - viņa tikko apprecējusies ar tikpat vecu zēnu, un abi nav zinājuši kā jādara tas, tikai kautkur dzirdējuši, ka tam jāsāp un būs asinis. Tad viņi ar nazi griezuši meitenei caurumu vēderā. Un tādi gadījumi neesot retums. Vēl bija biasais stāsts par Luksoras slaktiņu tepat templī, kad teroristi sagūstījuši 60 tūristus un ar mačetēm sacirtusi tos gabalos. Vietējie to visu redzējusi, un vīrieši ar Džamalu priekšgalā palīdzējuši sagūstīt teroristus. Ir tiešām gruti iedomāties ko tādu šeit, kur pat māju durvis nav jāslēdz.

Pēc brīža ejam vakariņās pie Džamala. Drusciņ satraucos, bet arī priecājos, jo tas ir liels gods, pie kam es nekad neesmu bijusi īstā arābu mājā. Un par šitām vakariņām jau runā viss rajons.

Uzkāpām kalnā, nebija viegli, bet bija vērts. Google maps nemelo, tieši tā arī izskatās ieleja no augšas - pa vidu zaļā stripā Nīla un tās auglīgie krasti, un abās pusēs tuksnesis. Tūlīt iesim vakariņās uz vietējo vietu, kur saimnieks glabā vīnu 600 gadus vecā kokā, jo viņam nav alkohola pārdošanas licenses. Kad kāds grib pasūtīt vīnu (un mēs gribēsim), saimnieks uzrāpjas kokā un izvelk pudeli no stumbra.

Rīt esam uzaicināti ciemos pie rajona galvenā - Džamala. Džamals te ir vienīgais, no kā jābīstās, ja kas nebūs viņam pa prātam, var arī atrauties. Reiz rajonā esot uzradies zaglis no pašu vidus. Visi zinājuši, kurš tas ir, bet Džamalam nav teikuši, jo bijis skaidrs - viņš zagli nošaus. Paši vienojušies ar zagli, ka viņš tā vairs nedarīs. Tomēr pēc laika Džamals uzzinājis, bet vietējie kautkā nomierinājuši viņa dusmas, tā, ka viņš tikai nedaudz izlējis asinis, pieliekot vainigajam nazi pie rīkles. Ielūgums uz vakariņam mums izmaksās diezgan dārgi, jo duty free veikalā jānopērk smalks konjaks, kāds Džamalam patīk un augstākā labuma gaļa, no kā viņam uztaisīt mums ēdienu. Plus, man nav izrakstītas kleitas, ko uzcirst. Ceru, ka konjaks liks Džamalam pievērt acis uz manu nepiedienīgo izskatu.

Gandrīz uzreiz pēc ierašanās mums piešķīra pašiem savu māju, kartīgu, no dubļiem taisītu ēģiptiešu māju. Kur nu vēl labāku sākumu! Pēc tam Antuāns mūs sasēdina savā džipā un ved uz ballīti, jo līdz jaunajam gadam vēl tikai stunda. pa kreisi ir Valdnieka ieleja, pa labi Valdnieces ieleja, reku Ramzesa templis, Tēbu kalna sargi (divas milzu sfinksas), uzreiz aiz kalna ir Sahāra līdz pat Marokai, rāda Antuāns, otrā rokā viņam cigarete, nez ar kuru roku viņš stūrē? ( vēlāk vakarā uzzināju teicienu drive like egyptian). Nīla tek otrādi, no dienvidiem uz ziemeļiem, jo mēness te ir kajām gaisā.

Ēģiptieši jauno gadu nesvin, tāpēc ballīte tāda sīciņa, tikai daži itāļi, francūži, mēs un uz beigām parādās daži krievi. Alkohols šeit ir grūti dabonama manta, laikam tāpēc tas tiek lietots visdīvainākajās kombinācijās un tā itkā nebūtu ritdienas. Tagad zinu, ka campari ar rumu un ābolu sulu garšo pēc pīlādžiem un ēģiptiešu vīns ir briesmiga susla. Musu taxfree viskijs pazūd dažu minūšu laikā. Pēc neierasti klusās jaungada atnākšanas ( tālumā tikai krievi uzšauj dažas sīkas raķetes), mēs palaižam gaisā līdzpaņemtās papīra lanternas, tās aizlido gaisā virs Sahāras, gaviļu un skatienu pavadītas, un tas ir pa īstam filmīgi. Pārguruši un laimīgi tiekam pārvesti mājās un iepazīstināti ar nākamās dienas plānu - gulēt cik ilgi gribas, tad ēst steiku un tad atkal iet gulēt un mīlēties. Patīkamāku plānu grūti iedomāties.

No rīta mūs pamodina gaiļi, suņi, ēzeļi un bērni, dzeram kafiju uz jumta zem salmu nojumes Antuāna pašrocīgi celtajā mājā. Smejamies, ka ziemassvētku sajūtas nemaz vairs nepietrūkst. Tad ēdam gaļu, kas cepta māla traukā, malkai izmantojot krēslu, ko Antuāns nomet lejā no jumta. Kaimiņu sievietes skaistās izrakstītās kleitās pie sliekšņa mazgā veļu, vīrieši laista dārzus. Kautkā nemaz neticas, ka ir arī tāda kūrortu Ēģipte un vispār negribas ar to iepazīties.

Man ir divi ābolīši no Tohoku - zemesstrīces visvairāk skartā Japānas reģiona. Abi āboli ir perfekti skaisti, un katram ir savs kimono rakstu papīra maisiņš. Dabūju tos imperatora dzimšanas dienas ballē, kur vēstnieks reizes septiņas mēģināja pārkliegt sakē tosta uzkurināto pūli ar aicinājumu prom ejot ņemt ābolus, jo Tohoku ābolu raža esot tikpat laba kā pagājušogad. Man ir divi, Kashadura atdeva savējo. Un es taisos apēst abus līdz pēdējai jodpilnajai sēkliņai, ja vien kāds nepieteiksies līdzēdājos. Par ko šaubos gan.

(par to kā fenderēju diplomātiskās kūkas ko aiznest Timotiņam, labāk laikam nestāstīt).

Paspējām arī uz otru svarīgāko vakara pasākumu - Poškus filmas pirmizrādi, pareizāk, uz filmas otro trešdaļu. No redzētā man vislabāk patika aptuveni pirmā trešdaļa. eh, sarežģīta matemātika sanāk. Līdz tai vietai, kur melnmatainā meitene un viņas iecerētais viens otru iepļaukā - aizdošu tik latus, cik pļaukas izturēsi! un vakara vienādojumu likumsakarīgi atrisināja saruna par iemīlēšanos, vismaz tik daudz, ka klātesošie varēja doties mājās aizmirstot Netīro Darījumu. Atkal sapinos savā matemātikā, kas laikam nozīmē, ka īsti tīri kaut kas nav.

Piedod, Virdžīnij, ka mēs tikai torčījāmies uz foršo bērniņu, tā it kā tevis tur nebūtu.

Bēdīga ziņa - feikais kardināla Pujāta twitterkonts ir izdzēsts. Tāpēc es pierakstīšu šeit šo smieklīgo stāstu, lai neviens to nevarētu izdzēst:

Pujāts ar Zbigņevu Stankeviču iet pa mežu. runājās par dzīvi un mākslu un teoloģiju. pēkšņi Zbigņevs skatās - nav Pujāta! Pazudis! Meklē, sauc, nekā. Paiet kāds brīdis, Pujāts uzrodas. Zbigņevs jautā:
- kur tu paliki?
- kur paļiku, kur paļiku! dusmīgs paļiku!

mašīnu atstāj pie pēdējās kaimiņmājas, tad iet iekšā mežā, pa slapju izdangātu ceļu tik uz priekšu, līdz nonāk līdz izcirtumam. Jāpaiet vēl kāds gabals, tad jānogriežas pa kreisi uz lejupvedošu un diezgan stāvu taku. Tagad jākļūst ļoti uzmanīgam. Jānokāpj līdz upītei un gudriem, ieslīpiem solīšiem jātiek tai pāri pa slideniem baļķēniem. Var atviegloti uzelpot, bet tas vēl nav viss. Kādu brīdi jābrien pa izcirtumu, vēl viena upe (un slideno baļķēnu tilts!), meža taka un tad jau esi klāt Lauziņās. Un kad tāds ceļš ir noiets nakts tumsā vien zvaigžņu gaismā, pēc tam gaismā tas vairs nešķiet tik neiespējams.

Šoreiz negājām uz Mednieku torni, toties D. man parādīja Saknes. Es biju iegājusi Totoro mežā un tur ieraudzīju izgāzta koka sakni kā no Ghibli multenes - tai bija nikna japāņu vienača-veča seja un grābiena pacelta sūnaina ķepa. Bet D. teica, ka tas nekas nav un aizveda uz izcirtumu parādīt Īstās Saknes. Mednieku tornis ir vecs un zvārstīgs, taču no augstuma es nebaidos. Bet izrādījās, ka slīkšņas un tajās ietupuši milzīgi sakņaiņi mani var sabaidīt diezgan nopietni. Vienbrīd aizbridu netur un viena slīkšņa mani sagrāba aiz potītes. Tomēr saņēmos un uzlīdu lielākajai saknei uz paša skausta, un tad sapratu, ka bailes ir irracionālas. Nekā jau tāda nav, tikai izgāzti koki, slideni bet citādi nekaitīgi baļķi, upīte un dūksnainums, un es vienkārši bērnībā esmu pārlasījusies Herbi ar lielo cepuri. Tomēr biju priecīga, kad tiku no turienes prom.

Nogurusi no glūnīgajām slīkšņām, uzkāpu uzkalniņā un ieraudzīju egli, tieši tādu zem kādas vienmēr esmu gribējusi pasēdēt. Jutos diezgan muļķīgi, tomēr palīdu zem tās un brīdi pabiju sausajā skujainajā drošībā. Skats sēžot zem egles ir šitāds:


( vēlcitas )

D.bija pašsataisījis veselu milzu trauku musli, ēdām kādu mēnesi. Šorīt samiegojusies iebēru pēdējo sauju savā brokastu bļodiņā. Skatoties ārā pa logu uz baklažānkrāsas kokiem, uzlēju mušļiem pienu. Aptorčīti turpinot blenzt uz tiem pašiem kokiem un Tempļa ielas jumtiem, sajutu starp zobiem kautko cieti plastmasīgu, un cītīgi to košļāju kādu minūti. Varētu būt semačkas miza vai mušas spārns, es prātoju. Mušas spārns. Pie šīs domas tomēr izņēmu objektu ārā no mutes un paskatījos, kas tas ir. Tiešām, pussakožļāts spārns.

Kamēr visi aizsteigušies uz Pērta koncertu (tā arī nesaprotu šo pēkšņo popularitāti), es uztaisīju posolé - meksikāņu zupu no kukurūzas, vistas, ķiplokiem, halapeņo un tomātiem, un ēdu to ar avokādo, krējumu, meksikāņu sieru, tostadām un laimiem. Tad izlasīju wikipēdijā, ka acteki pozoli gatavojuši no kukurūzas un cilvēku gaļas. Izrādās, man jau otro dienu ir gotiskas vakariņas - vakar ar Kashaduru un bērniem ēdām pirkstu formā izgrebtus cīsiņus ar kečupu. Bet tā zupa tiktiešām ir šaušalīgi garšīga, pirkstiņus var nolaizīt.

Laicīgi ielīdu gultā zem divām segām un zeķēm kājās, bet aizmigu tikai pirms četriem. Pamodos pustrijos dienā, pietrūkst gan Meksikas, gan Amsterdamas. Būt Amsterdamā ir kā uzvilkt perfekti pašūtu kleitu, kas der kā uzlieta, un ik pa brīdim atklāt uz tās jaunas un jaunas pērles un smalkumus. Toties Meksika uzsauca ģeniālu ceļakāju Izabellas bārā. Tur bija viss - klauns ar šausmenes lelli azotē, zābaktīrītājs darbībā, romantikas pārņemts marriachi stūrī un visu kopā izpildīts Sabor A Mi. Ievēlāmies ar labumu pārpilnajām somām un čemodāniem un pasūtījām pa tekilas šotam. Es sāku vilkt līdzi Sabor a mi (domājot par to, cik skaisti to dzied Laimis), man momentā tika iešķiebts mikrafons komplektā ar šķībi dziedošu marriachi un viņa ciešo skatīšanos man acīs. Tas viss kopā noteikti izklausījās pēc kaķu kora, bet man bija pilnīgs This is.

izskatījās tā:


( vēl bildes )

Bronhits, rudens.. Ik pa bridim, svistot tropu sviedrus, neticigi atceros so kashaduras sutito zinu.

Bijam tajos dzunglos, kur Mels Gibsons filmeja Apocalypto. Atceros, kad to skatijos, domaju, kads suds filma, bet cik smuks settings. Man patika, ka tajos dzunglos bija indianu pirts, kam pie ieejas nolikta dievietes statuja. Dievietei ir melna mute, jo vina aped pirti gajeju grekus. Loti praktiski ta pie viena attirit gan ieksinu, gan arinu.

Dzungli atrodas pie liela ezera, bet ezers - vulkana krateri, un no ta ezera iztek udenskritums un klust par upi, kas ietek cita ezera, ko sauc par Apburto ezeru. Apburto tapec, ka sausaja sezona, ta udens limenis pacelas, bet lietus sezona samazinas, un neviens nezin kapec. Ezeram ir ari legenda par princesi, kas taja upurejusies, lai vinas tautai nekad netruktu udens.

Vulkana kratera ezera dzivo krokodili, bet tas netrauce vietejiem peldeties un nurkot pec zivim un veziem. Kad jautaju, vai tad nav jabaidas no krokodiliem, man atbildeja, ka tie tusejot tikai tur, kur vairak udens, un tikai dazreiz kads iepeldot pludmales. Man gan ari ar " dazreiz" pietiek, lai nerastos velesanas tuvoties udenim.

Naksnojam ciemata pie vulkana ezera, un vieteja bara iepazinamies ar Alehandro, kas stadijas prieksa ka atbildigais par ciema tirgu. Vins radot uz pirkstiem, pazinoja, ka te bez mums ir bijusi vel 3 letones, pirms 3 gadiem. Vai tik tie nebijat jus, Eva? Alehandro teica, ka mes neesam gringo, gringo ir tikai amerikani un tapec mums nav jauztraucas - neviens mums ne pirkstina nepiedursot, lai ari sava starpa varbut kausoties. Kubiesi malaci, noturejas preti amerikaniem, bet mums meksikaniem, pietrukst sis krasas, radot uz savu spilgti sarkano kreklu, drumi noteica Alehandro. Pec sis sarunas mums bija lidz galam skaidrs, ka vislabakas iepazisanas notiek baros, un jo vienkarsakos, jo labak.

Sis pats ciemats ir zinams ka Meksikas raganisma, pestelotaju un shamanosanas epicentrs. Atkratijamies no dazadiem auras tirisanas un garu izdzisanas piedavajumiem, bet drusku nozeloju, ka atteicos no rokas lasisanas piedavajuma, ko izteica baskajaina sieviete, bruna ka koka sakne ( atcerejos, cik aizraujosi roku lasa Taim). Vina ari piedavaja man pastastit par milestibu, bet diezvai es saprastu vinas vulkanezera- dzunglu valodu.

Talak atpakal uz lielo pilsetu.