Pūpolu pušķītis

Mar. 15th, 2020 | 11:00 am

Vakar izgājām pārgājienā caur Juglu uz Ziepniekkalnu. Juglā galapunktā stāvēja tramvajs, un tā vadītāja gulēja, atspiedusi galvu uz rokām. Nopirkām turpat blakus pie puķu tirgotājas pūpolu pušķīti, pieklauvējām pie tramvaja durvīm un uzdāvinājām vadītājai. Viņa paņēma un pasmaidīja.
Bija diezgan bailīgi to darīt, jo likās, varbūt nobīsies un neņems. Tā priecājos, ka tomēr izdarījām un kaut drusciņ vairojām prieku un cerību, vismaz sev noteikti.



Un saulriets Ziepniekkalnā:

Link | piebilst {3} teica | Add to Memories


(no subject)

Mar. 9th, 2020 | 11:39 am

Mana šī gada sieviešdienas pieredze:
sapulces laikā zvana kurjers, atvedis "skaistu pārsteigumu" no sadarbības partnera. Nu neko, atvainojos pārējiem sapulces dalībniekiem (trīs džekiem) un eju pakaļ. Pārsteigums izrādās puķu pušķis, kāds pārsteigums. Kad atnāku atpakaļ, džeki - mēs jau visu izrunājām un atstāsta man secinājumus. Oh well.

Bet par priecīgām lietām - nopirku Ice Breaker sporta krūšturi. Omg, cik ērts un patīkams, valkāšu arī ikdienā. Ceļotājā tagad 25% atlaide, ja nu kas.

Link | piebilst {4} teica | Add to Memories


(no subject)

Jan. 30th, 2020 | 11:39 am

Ko es vēl uzzināju par savu vecmāmiņu - es vienmēr jutu, ka viņa mani ļoti mīl un ka es viņai esmu īpaša. Bet tagad, pēc viņas nāves, sapratu, ka tā jutās arī visi citi tuvie cilvēki viņas dzīvē. Apbrīnojams cilvēks.

Link | piebilst | Add to Memories


Suņu ziņas

Jan. 30th, 2020 | 10:19 am

Vakar katrs suns dabūja pa gaļainam ceļa kaulam. Nesija cītīgi strādāja visu vakaru kamēr nograuza tīru. Guļamistabā ar kaulu nākt neļāvām un varēja redzēt, ka suns nav priecīgs atstāt dārgumu nepieskatītu. No rīta kaula nekur nebija. Skaidrs, paslēpts. Pēc brīža meklēšanas kauls atradās otrā guļamistabā... paslēpts ZEM SPILVENA. Pie kam zem pusaudža, vegāna, spilvena.

Tikmēr ārā voljērā - Skudras un Tomi kauli abi atrodas Skudras gultā (un Tomis savu tur diez vai nolika pats).

Link | piebilst {6} teica | Add to Memories


What would you do?

Jan. 23rd, 2020 | 11:56 am

Ziemassvētkos aizbraucām uz Lauziņām un sapratām, ka mājā ir bijuši zagļi. Nozagts zāģis, skaļrunis un pneimatiskā šautene. Un pademolēts pie mājas stāvošais kvadracikls, acīmredzot, gribējuši aizdzīt, bet nav sanācis. Taču nepatīkamākais, ka nozagta nošķirtības un pasargātības sajūta, kas vienmēr bijusi šajā mājiņā meža vidū, kur var nokļūt vien ejot 2 kilometrus pa meža taku.

Pēc aptuveni nedēļas, sestdienas vakarā ap desmitiem, zvana čalis (kā vēlāk izrādās, piedzēries, bet sarunas laikā tas nenolasījās), stādās priekšā kā Slaviks, LV lielākā mežu īpašnieka SIA SODRA pārstāvis un saka, ka māju tūlīt nošķūrēs, jo tā esot pamesta un tādas mājas, cērtot mežu, drīkst ar buldozeru novākt. Sarunas gaitā izrādās, ka viņš ir lietas kursā par mājas apzagšanu, ko visticamāk izdarījuši viņa padotie. Kas nozagts, pateikšot, lai noliek atpakaļ. Un par kvadru "viņi" arī esot teikuši, neviens nesaprotot, ko ar to iesākt.

Nākamajā rītā pārbijušies braucām uz Lauziņām (bāc, ja nu māja jau nošķūrēta?), pa ceļam Cēsīs uzrakstījām iesniegumu policijā. Laipna policiste paskaidroja, ka tā esot zādzība ar iekļūšanu telpā, un tas ir kriminālprocess. Pēc 10 dienām iecirkņa inspektors L.Balodis paziņoja, ka jāierodas pakaļ nozagtajām mantām, ko arī izdarījām (pirms tam piedāvāja, lai paši sarunājam ar zagli, ka viņš atnes mantas uz māju. No thanks.)

Nu un vakar pienāca vēstule, pat ne ierakstīta, parasta vēstule - kriminālprocess pēc 175. panta netiek uzsākts, jo nav nozieguma sastāva. Mantas esot atdotas, māja vizuāli izskatījusies pamesta, un citi mežistrādes veicēji arī teikuši, ka mājā neviens neesot bijis jau vairākus gadus. Bez tam Slaviks esot zvanījis, piedāvājis atdot mantas un brīdinājis, ka māja izskatās pamesta un to var apzagt (meli, neko tādu viņš neteica).

Vēstulē ir pilns ar faktoloģiskām nepareizībām. Māja neizskatās pamesta (un pat ja būtu, drīkst apzagt?). Slaviks paskaidrojumā teicis, ka pats paņēmis mantas, bet tā nav taisnība, viņš tur visdrīzāk pat nav bijis. Bet tā kā izmuldējās, tad nācās paņemt biedru vainu uz sevi. Izdemolētā kvadra vairs netiek pat pieminēta.

Ir 10 dienas, lai pārsūdzētu lēmumu.

What would you do?

Link | piebilst {31} teica | Add to Memories


(no subject)

Jan. 14th, 2020 | 12:46 pm
mūzika: The Dø - Miracles (Back In Time)

Bēres bija skaistas, gaišas un sirsnīgas, un uz bēru vainaga bija rakstīts <3=∞

Esmu sajūsmā, izrādās, mana vecmāmiņa pierakstīja visu uz pasaules. Izlasītās grāmatas. Saņemtās un dāvinātās dāvanas. Redzētās teātra izrādes. Pat politisko partiju locekļus. Rūpīgā rokrakstā pierakstītu burtnīcu kalni.

Lūk, brīnišķīgs saraksts no 1981. gada:

Dāvanas 50 gadu jubilejā

Pulkstenis elektroniskais
Aizkari lina
Kleitas drāna
Krēsla pārklājs
Soma
Aizkari neilona
Pludmales saulessargs
2 palagi, 6 dvieļi
Plecu lakats, Džokonda
Lietussargs

Katrai dāvanai pierakstīts, no kā tā saņemta. Pirmās trīs dāvanas ir no vīra un dēliem, tālāk draugu un kolēģu dāvinātās. Turpat klāt arī visas saņemtās apsveikuma kartiņas. Zinot vecomammu, redzu, ka šīs uzskaites iemesls ir tīra pateicība. Un jo vairāk iepazīstu, jo vairāk apbrīnoju un mīlu šo gudro, skaisto cilvēku.

Link | piebilst {2} teica | Add to Memories


1931-2020

Jan. 8th, 2020 | 01:37 pm

atā, mīļo vecomamm! Dusi saldi.



Bildē 1954.gadā ar Aivarīti, kurš ir mans tētis.
Atkal neko nezinu, izņemot to, ka mīlestības ir tik daudz, ka tā nekad nebeidzas.

Link | piebilst {5} teica | Add to Memories


Ceļojumu gads

Dec. 30th, 2019 | 03:13 pm

Jau kādu laiku mēģinu saņemties ierakstam par psihodēliķiem. Gribas “iznākt no skapja”, jo šķiet – jo vairāk cilvēki runās par savām pieredzēm, jo vairāk mazināsies stigma, kas apvij šīs vielas. Grūti saņemties, liekas, ka trūks vārdu, ar valodu to nav iespējams izstāstīt. Tomēr mēģināšu, jo nav jau nekā cita svarīgāka ko teikt par šo neticamo, brīnumaino gadu.

Kopš pirmās Mollijas reizes pirms astoņiem mēnešiem, dzīvot ir kļuvis daudz dzīvāk, vieglāk un laimīgāk. Saņemties tai pirmajai reizei bija grūti un ilgi, jo narkatikas taču, bīstami, riskanti – dažādi vairāk un mazāk pamatoti argumenti kāpēc to nedarīt. Par spīti tam, ka jau kādu laiku zināju par psychedelic science renesansi, biju lasījusi un klausījusies intervijas ar pētniekiem un vienkārši cilvēkiem, kam šīs vielas palīdzējušas ārstēt depresiju un posttraumatiskā stresa sindromu.

Pateicoties uzticama cilvēka atbalstam, tomēr saņēmos un devos ceļā. Mīļā, maigā mollija nocēla no manis deprīgo smagumu, samīļoja, sabužināja un palīdzēja atšķirot svarīgo no... visa pārējā – sadomājumiem, bailēm, vecām bruņām un vēl visāda mentālā hlama. Sākumā galvenā sajūta bija atvieglojums un pārsteigums par to, cik daudz tomēr ir nēsāts līdzi. Sapratu, ka par mammu kļūst, nevis grib būt. Un ka bērniņš atnāk pats. Ja atnāk. Ja neatnāk, tad ir daudz citu viedu kā dot mīlestību. Un tagad pēc vairāk kā pusgada man ir skaidrs, ka bērna gribēšana (un nedabūšana) man ir bijis kā attaisnojums neiet sarežģītāko, dzīves piepildīšanas, ceļu. Vieglāk, drošāk un pazīstamāk ir kaut ko bezgalīgi gribēt un nedabūt. Bet to saprast drīzāk palīdzēja LSD ceļojumi. Tie arī izgaismoja un pavilka gaismā senākas sāpes un izsērot neizsēroto. Vienu mollijas tripu nozaga reti nepatīkami kaimiņi, ar kuru sviestu bija jānodīlo, toties rezultātā izdevās norobežoties un dzīve uzreiz uzlabojās. Vēl viens trips aizgāja uz to, lai saņemtos pastāvēt par sevi nevienlīdzīgā varas spēlē, par ko esmu patiešām lepna par sevi.

Šie ceļojumi man ir bijuši ne tikai terapeitiski, bet arī ļoti skaisti. Esmu bijusi pasakainā mežā, kurā var peldēt, kā arī hologrāfiskais efekts ir tiešām izcils! Redzēju visskaistāko jūru, kurā katrs vilnis ir pilnība. Vērojot šo jūru, es uz brīdi pazaudēju sevi. Uz sekundes simtsdaļu, bet varbūt bezgalīgi, sajutu, ka es esmu mana mamma un mana mamma esmu es. Wtf, tas ir pārāk dīvaini, es nodomāju. Šito es neprasīju! Bet rezultātā tas bija ļoti dziedinoši (par ko uzrakstīju šajā ierakstā). Sapratu, ka mammas slimošana, kas sākās manā agrajā pusaudzībā, kopā ar vēl citām traumējošām pieredzēm, radījušas manī nedrošību un bailes, kuras caurvijušas manu dzīvi un izpaužas dažādos ierobežojošos veidos.

Saulgriežus sagaidījām ar psilocibīnu jeb sēnītēm, kas izrādījās ne pārāk viegli, bet vērtīgi un skaisti. Psilocibīns ir kā skaidrības avotiņš, kas parāda visu kā ir. Noskalo un izvelk gaismiņā visas apslēptās lietas, nešķirojot vai tās ir patīkamas vai nepārāk. Taču, lai kādas tās būtu, psilocibīns saka, it’s ok. Skaties, re, mūžība. Un aizved kosmiskā ceļojumā, kur vienā plaknē sajaucas maņu justais – siltums, skaņas, gaismiņas – ar pagātni, nākotni, sajūtām un vīzijām. Un tu saproti, ka neko daudz jau tu nezini, izņemot to, ka galvenais ir ceļš. Un ka ne vienmēr būs viegli, bet… it’s ok.

Link | piebilst {9} teica | Add to Memories


Happy howlidays

Dec. 25th, 2019 | 10:58 am

Saulgriežus sagaidījām meža mājā pūkainas, ķepainas mīlestības ieskauti. Man jau sen patīk suņi, bet šajās dienās ieraudzīju viņus no jauna. Kā līdzvērtīgas, ļoti jaukas būtnes. Priecājos, ka man ir tādi ceļabiedri. Ierašanos mājā izbojāja atklājums, ka te bijuši iebrucēji. Ir šis tas nozagts, bet galvenais zaudējums ir pasargātības sajūta. Lauziņas vienmēr ir bijušas safe place dziļi mežā, tālu no civilizācijas. Bet pēc pāris dienām, pavadītām kopā ar pūkainajiem draugiem, safe place sajūta atgriezās un jo īpaši labi to varēja sajust mīksta purniņa pieskārienā.
Tagad esam atpakaļ. Svētku mielasts bija laukos šķovētie kāposti pa tiešo no burkas. Ziemassvētku brīnumu piedzīvoja arī Nesija, kura ir izcīnījusi vietu atpakaļ mājā. Galvenais mājas mīlulis un kārtības pieskatītājs taču nevar dzīvot ārā. Tā nu viņa mums ir eglītes vietā, ir par ko priecāties un vienmēr atrodas centrālajā vietā.
Tags:

Link | piebilst | Add to Memories


Suņu ziņas

Dec. 16th, 2019 | 09:52 am

Skudra apēda lielu, siltinātu flīsa cimdu. Izvilka no kabatas un, kad saprata, ka viņai to grib atņemt, ātri apēda. Tas bija pirms pāris dienām, un kopš tā laika cimds nav redzēts. Nekādā formā vai stāvoklī. Skudrai tas nav nekas neparasts, viņa mums dzīvo pēc moto - kas ir vēderā, tas ir mans. Kamēr nav vēderā, tas vēl nav mans, tāpēc jāpasteidzas.

Nesija sev uztaisījusi gultu no plastmasas maisiņiem. Izvandījusi lielo maisiņu maisu un guļ kā bomžu princese. Kad pavicina asti, maisiņi smuki čaukst. Tas ir suns, kuram piedāvātas dažnedažādas sedziņas un matracīši, nekad nav uz tiem gulējusi. Un kam svarīgāka par visu ir pareiza lietu kārtība mājās. Acīmredzot, tajā kārtībā ietilpst arī maisiņu gulta.

UPD: cimds ir ārā. Vesels, jāizmazgā un var vilkt.

Link | piebilst {4} teica | Add to Memories


(no subject)

Dec. 8th, 2019 | 11:02 am

Skaistākais no kā pamosties ir nevis pankūku smarža un nevis kafija gultā (lai gan šie vienmēr welcome), bet trīsbalsīgā suņu dziesma. Tā izklausās kā ūjināšana visādos locījumos, bet aprakstīt to nevar. Man liekas, tā skan kā mežs, ledus, vējš un mūžība. To nekad nevar dabūt pēc pieprasījuma un nevar arī izslēgt. Nesija ir soliste un dziesmas sācēja. Pārējie pievienojas un piebalso, katrs dziedot arī savu dziesmu. Tad tā beidzas tikpat pēkšņi kā sākusies un miegs vairs nav nevienā acī.

Link | piebilst | Add to Memories


(no subject)

Dec. 1st, 2019 | 10:28 am

Tā orientēšanās ir šausmīgi viltīgs sports. Nu nekādi nesanāk izšmaukt, paļauties uz čujņiku, pofigu vai "gan jau kaut kā". Ja iesi "uz dullo" vai "tad jau redzēs", zini, ka nāksies iet visu garo ceļu atpakaļ. Špikošana ir puslīdz drošs veids kā iebraukt auzās. Iemītās taciņas gandrīz ar garantiju ievedīs šaubās un maldos.

Vakar biju savā sestajā ziemas Magnētā. Pirmajos piecos katru reizi aplauzos jaunos veidos. Esmu turējusi karti otrādi un sajaukusi kompasa rādītāju puses, ilgi nesaprotot kas tas par vadātāju man piemeties. Esmu mēģinājusi sekot citiem, bet tas nostrādā vienu reizi no desmit. Vakar bija sasnidzis, un sniegā bija iemītas smukas takas (ko sauc par zilonenēm). Tā tikai šķiet, ka zilonenes palīdz. Īstenībā tās tikai ieslēdz nākamo grūtības līmeni, jo smalki jauc prātu.

Nezinu, kā es to izpelnījos, bet vakar piedzīvoju sarežģījumu, kas, cik noprotu, ir reti eksluzīvs un netiek gluži kuram katram - man saplīsa kompass. Tur, kur ir ziemeļi, viņš rādīja dienvidus (pārbaudīju, salīdzinot ar cita sportista kompasu). Tad gan es gribēju izstāties, tomēr sapratu, ka tāpat kaut kā jātiek uz finišu, kāpēc gan nepamēģināt to darīt pa punktiem.

Jā, un tagad nāksies paņemt pauzīti, jo esmu sačakarējusi celi. Cerams, līdz jaunam kompasam sadzīs.

Link | piebilst {6} teica | Add to Memories


(no subject)

Nov. 29th, 2019 | 01:07 pm

Mamma albumos )

Link | piebilst {6} teica | Add to Memories


(no subject)

Nov. 29th, 2019 | 11:03 am

Nesen brāļai meitai bija dzimšanas diena - bērns vēlas aifonu, visiem jādāvina nauda. Respektēju vēlmi, taču tīri egoistiski aizdomājos par savu dāvināšanas prieku - man patīk dāvināt un dāvanām jābūt skaistām (ne obligāti pēc skata, arī vēstījums var būt skaists). Turklāt man jau bija pavīdējusi doma, ka varētu uzdāvināt meitenei vecmāmiņas, manas mammas, fotogrāfiju. Viņa vecmāmiņu nekad nav satikusi, un man šķita laba doma - iepazīstināt.

Aizbraucu un Ziepniekkalnu, apsēdos albumu kaudzes vidū un sāku tos šķirstīt, meklējot piemērotu bildi. Visi albumi izskatās vienādi - brūnos dermantīna vākos ar pelēkām kartona un caurspīdīgā pauspapīra lapām. Taču katrā iekšā savs dzīves posms - skola un studentu laiki, kāzas, bērni. Es, protams, esmu šos albumus pētījusi jau iepriekš, taču pamanīju, ka šoreiz redzu citādāk. Iepriekš vienmēr skatījos ar skumjām, it kā bēdīgās beigas - slimība un nāve - iekrāsotu visu pārējo mammas dzīvi pelēku, nespodru un nelaimīgu. Bet tagad es gandrīz vai sajutos šokēta ieraugot jautro, žilbinoši skaisto sievieti, kurai ir piedzīvojumi, pārgājieni, vīna dzeršana no pudeles kakliņa, skaistas kāzas un kas tik vēl ne. Apjēdzu, ka viņai taču bija pilna spektra dzīve, kur slīmība un nāve bija tikai viena no pieredzēm. Ir pagājuši gandrīz 20 gadi kopš mammas nāves, un sanāk, ka visu šo laiku esmu par viņu domājusi caur nelaimes un ciešanu prizmu. It kā pēdējais dzīves posms būtu viņa visa. Un ir šausmīgs atvieglojums tagad, kad zinu - viņa bija daudz kas, viņa bija viss.

Ir pagājusi aptuveni nedēļa, un šis atklājums ir pilnībā izmainījis manas attiecības ar mammu. Un arī ar sevi, jo mamma ir daļa manis, viņa ir manī, viņa ir visur.

p.s. bērns, saņēmis fotogrāfiju, iesaucās - kas tā tāda? Nu re, tagad zina.

Link | piebilst {6} teica | Add to Memories


Kaijas san pieraksti

Sep. 12th, 2019 | 05:39 pm

Heterotopija bija saviļņojoša un sapnīga, tik ļoti, ka beigās sajutos kā kaija no pēdējā stāsta. Kā kaija sajutos tik ļoti, ka šodien piebremzēju lai kāda kaijas kundze paspētu paķert maizes gabalu no ielas (viņa nesaprata, stāvēja un blenza uz mani, beigās nācās apbraukt šo).

Patika, kā "īstā" dzīve iejaucās un saplūda ar stāstījumu, ļoti heterotopiski. Sākot iet, apspriedām, vai pa ceļam nez arī gaidāmi kādi pārsteigumi. Ieraudzīju kādu sunci un iesaucos - re, kur nāk pārsteigums! No tā brīža katrs satiktais suns skaitījās kā pārsteigums. Igaunijas vēstniecības pagalmā pie manis pienāca ziņkārīgs vācu tantuks, gribēja noskaidrot kāpēc mēs te stāvam. Tantuks noklausījās, bet šķiet neko nesaprata. Vai jums tas pēc tam būs jāatstāsta kādam? Nē, mums tikai jāklausās un jāizbauda. Tikai jāklausās, tiešām? Viņa izbrīnīta aizkliboja atpakaļ pie savas tantuku un onkulīšu grupas, un es sajutu, ka drīz būšu viena no viņiem.

Pa ceļam uz Virsnieku kluba balli spriedām par to, kā sieviešu apģērbi ir apdalīti kabatu ziņā - tās lielākoties ir nejēdzīgi mazas un nepraktiskas (vai pat feikas!). Bet Yuriko Onodera sava kimono obi jostā varēja noslēpt spiegošanas šifru grāmatiņu. Kad izaugšu, man būs daudz ērtu kabatu, kurās vienmēr būs kārumi suņiem (jeb pārsteigumiem?) un pa kādai šifru grāmatiņai.

Pēc pēdējā stāsta gājām tumsā gar lielo upi ar japānisko vārdu, līdz nonācām Tokyo City. Tur arī līdz galam nolaidāmies uz zemes. Pārgurušās oficiantes ar cepto suši paplātēm un pokemonveidīgajām kokteiļglāzēm bija reālākas par reālu. Yuriko Onodera droši vien aizklātu acis ar kimono piedurkni, lai to neredzētu. Bet varbūt arī ne.

Link | piebilst {2} teica | Add to Memories


Once upon a time, vafeļu medības, saldējuma naudiņas un rejošā ziedojumu kaste

Sep. 9th, 2019 | 10:23 am

Velku garumā darbu uzsākšanu, vēl gribas pakavēties brīvdienās. Ļoti patika Tarantino Once upon a time, to skatoties pazuda sajūta par laiku kurā atrodies. Tie Kalifornijas smilšu vēji tā svilina vaigus un šņirkst zobos, ka vai traks. Un Pits bija tik dedzinoši pitīgs, un Di Kaprio pinkšķēšana tik žēlīga. Forši arī, ka Tarantino patīk suņi (fuck you, PETA).

Vēl bijām Ķīpsalas Riga Food izstādē. Mans mīļākais objekts šajā izstādē bija pašā stūrī nobāztais vārītā iebiezinātā piena kiosks, kurš mēģināja sev pievērst uzmanību ar megafonā izkliegtu izmisīgu "UZMAŅIBU UZMAŅIBU", kā arī ar iebiezinātā piena burku piramīdu, virs kuras uzstūķēts kartona gabals ar uzrakstu 2 EUR. Riga food sākās mūsu saldējuma vafeļu medības, bet beidzās tās Imantas dzīlēs - vafeles atveda melnā tērpta melnmataina tante melnā džipā. Ieraugot tanti, mēs uzreiz sapratām, ka tās vafeles ir ļoti labas, un tā arī bija - kraukšķīgas, trauslas un mutē kūstošas.

Un svētdien, apkrāvušies ar vafelēm, saldējumu, melnu šokolādes mērci, sīrupu un cepumu kraukšķiem, braucām uz Garkalnes rudens ķepām (tās ir ikgadējas suņu sporta sacensības). Mums bija pasaulē foršākā rejošā ziedojumu kaste (autors - D.). Tā bija ļoti pārdomāta kaste, kas pelnījusi plašāku aprakstu. Tātad, kaste sastāvēja no:
- tukšas kartona kastes, kas aplīmēta ar mana darbiņa aizpagājušā gada Xmas plakātu, tā lai pie naudas ievietošanas cauruma būtu uzraksts "Feed me baby"
- suņa figūras ar LED gaismiņām
- metāla bļodas, kas naudai iekrītot, smuki nodžinkst
- mobilā telefona, kas atskaņo suņu vaukšķus (10h of dog barking jūtūbā)
+ Juglas dzīvnieku patversmes brīnišķīgās psihodēliskās kartiņas

Burvīgas vaukšķēšanas apskaņoti, mēs dalījām saldējumu visiem, kas gribēja un gribēja VISI. Arī ziedot Juglas patversmei gribēja daudzi, saskaitījām 53.97 eur saldējuma naudiņas.
Šorīt pamodos ar sapni, kurā pārbaudīju vai atlikušajām vafelēm kastē ir pielikts mitruma uzsūcējs. Vafeļu mums ir tik daudz, ka pietiktu vēl vairākām saldējuma akcijām. Vasara, uzkavējies vēl!

Link | piebilst {4} teica | Add to Memories


(no subject)

Sep. 7th, 2019 | 07:47 am

drīz būs gads kopš esam Sudrabakotos. Esam iedzīvojušies un apguvuši šo jokaino rajonu - mums te ir Kingkonga māja, šausmīgi skaista un ļoti gaišzila Frozen pils, Raganas cepumu māja, Kapenes (tas ir vesels māju puduris, kurā valda kapa klusums un ieeju sargā sargs), Tut Ņeļzja (līdzīgs Kapenēm, bet slēgts, ar vārtiem priekšā). Ir arī Bandītu iela, kuru atdzīvina Rojālis - balts, milzīgs, pūkains suns kā no multenēm. Kad tikko bijām pārvākušies, gāju un domāju, kura diez ir Slepkavas māja, bet tad suncis pie vienas miskastes ošņāja papīreli un tā izrādījās no aploksnes noplēsta Slepkavas adrese.

Kādu brīdi mēģinājām sadraudzēties ar kaimiņiem. Uzaicinājām nākt ciemos uz kaimiņu pasēdēšanu katra mēneša pirmajā trešdienā. Visi teica, jā, cik jauki, labi, labi! Izņemot blakus mājas kaimiņu, kurš atrūca - ņekogda, rabotajem kak čertji! Norunātajā dienā sataisījām sendvičus, friškas, piparmētru dzērienus, un gaidījām. Neviens neatnāca. Pēc mēneša tas pats. Trešajā reizē jau neko netaisījām, tikai pasēdējām ārā.

Bet tagad, izskatās, kaimiņi ir vienojušies, jo ir uzradies kopīgs ienaidnieks - Baznīca, kas nez kā ir dabūjuši atļauju celt privātmājas biotopā (meža kāpās). Prieks redzēt, ka cilvēki spēj sadarboties, un cerams, ka Baznīca dabūs pierauties un novākt pakaļu no kāpas.

Vēl mēs nolēmām uz Jauno gadu šeit rīkot karnevālu ar nosaukumu Shallow Grave. Man šķiet ļoti piemēroti.

Link | piebilst {1} teica | Add to Memories


(no subject)

Sep. 1st, 2019 | 02:33 pm

Man šķita, ka es arī šoruden būšu tāds cilvēks, kas visiem uzbāžas ar āboliem. Bet laikam nesanāks, jo mums ir pagadījušies tādi suņi, kas spēj uzlekt pāris metru augstumā lai tiktu pie ābola - tik ļoti garšo. Izlaisti no voljēra, šie suņi taisnā ceļā metas pie ābeles un nereālā ātrumā grābj un grauž kritušos jēpjus. Grauzēju parādi vada Skudra, kurš gan cits. Viņa arī lielā lecēja, tāpēc dažreiz tiek saukta par Porziņģi. Tomis skatās un dara līdzi. Bet Nesija nu gan neies šitik nesunīgi uzvesties - neņem pat smuki nogrieztu ābola šķēlīti no rokas, tikai paosta un aizgriež purnu. Labi, ka Skudra nezina, ka aiz mājas ir vēl ābeles, varbūt man tomēr sanāks kāda pudele sidra garajiem rudens vakariem.

Link | piebilst {2} teica | Add to Memories


(no subject)

Aug. 31st, 2019 | 09:34 am

Esmu nedaudz nobijusies, tomēr ļaujos vilnim, kas, šķiet, nolēmis mani aizvest uz ... Disnejlendu.
Taču izrādās lai tur nokļūtu vēl arī jāpārvar šķēršļu josla. Otro dienu mēģinu nopirkt biļetes viņu mājaslapā. Pēc kādas 3 neveiksmīgās reizes zvanu klientu atbalstam, kuri man iesaka izmantot tikai Internet Explorer. Evil bitches! Sakožu zobus un daru, tomēr arī tas nenostrādā. Vai viņi par mani ņirgājas?
Visu vēl ļaunāku padara tas, ka man galvā skan kaimiņienes (kurai iesauka Ekrāns) sacerētās vārsmas:

Ekrāns balts un neparasts
Tagad dzīvot sāk –
Atnāk Miki Mausis,
Atnāk Donalds Daks.

Tā tas visu dienu,
Tā līdz vakaram.
Kam lai es to saku?
Kam lai sūdzu? Kam?

Un kad vakars pienāk,
Saule jūrā krīt.
Miki Mausis atnāk
Mani noglaudīt.

Link | piebilst {4} teica | Add to Memories


The brain remembers.

Jul. 24th, 2019 | 10:11 pm

Trešo dienu mācos japāņu valodu Duolingo. Sākumā vajadzēja pārbaudīt esošo līmeni. Saņēmu apkaunojošu verdiktu - you didn't test out to any skills. Nopietni? Bet pirms desmit gadiem es diezgan tekoši runāju un pat skricelēju, ļoti neglīti un nekaligrāfiski, bet tomēr!

Pārvarēju vilšanos un sāku mācīties no nulles, pareizāk no hiraganas zilbēm. Pēc kādas pusstundas smadzenes lēni, čīkstoši padevās, un no tām paukšķēdamas lidoja ārā aizmirstās hiraganas un veseli vārdi. Suns, kaķis, māja! Ziema, vasara, mugura! Un kurš tagad ir ar overachiever un sharpshooter bedžiem apkrāvies bronzas līgas čempions?

Sajūta arī laba, kā pēc peldes spirgtā ūdentiņā.

UPD.

Vēlreiz izgāju testu. You didn't test out to any skills. Eju vismaz uzgūglēt lamuvārdus.

Link | piebilst {2} teica | Add to Memories