(no subject)

Dec. 1st, 2019 | 10:28 am

Tā orientēšanās ir šausmīgi viltīgs sports. Nu nekādi nesanāk izšmaukt, paļauties uz čujņiku, pofigu vai "gan jau kaut kā". Ja iesi "uz dullo" vai "tad jau redzēs", zini, ka nāksies iet visu garo ceļu atpakaļ. Špikošana ir puslīdz drošs veids kā iebraukt auzās. Iemītās taciņas gandrīz ar garantiju ievedīs šaubās un maldos.

Vakar biju savā sestajā ziemas Magnētā. Pirmajos piecos katru reizi aplauzos jaunos veidos. Esmu turējusi karti otrādi un sajaukusi kompasa rādītāju puses, ilgi nesaprotot kas tas par vadātāju man piemeties. Esmu mēģinājusi sekot citiem, bet tas nostrādā vienu reizi no desmit. Vakar bija sasnidzis, un sniegā bija iemītas smukas takas (ko sauc par zilonenēm). Tā tikai šķiet, ka zilonenes palīdz. Īstenībā tās tikai ieslēdz nākamo grūtības līmeni, jo smalki jauc prātu.

Nezinu, kā es to izpelnījos, bet vakar piedzīvoju sarežģījumu, kas, cik noprotu, ir reti eksluzīvs un netiek gluži kuram katram - man saplīsa kompass. Tur, kur ir ziemeļi, viņš rādīja dienvidus (pārbaudīju, salīdzinot ar cita sportista kompasu). Tad gan es gribēju izstāties, tomēr sapratu, ka tāpat kaut kā jātiek uz finišu, kāpēc gan nepamēģināt to darīt pa punktiem.

Jā, un tagad nāksies paņemt pauzīti, jo esmu sačakarējusi celi. Cerams, līdz jaunam kompasam sadzīs.

Link | piebilst {5} teica | Add to Memories


(no subject)

Nov. 29th, 2019 | 01:07 pm

Mamma albumos )

Link | piebilst {6} teica | Add to Memories


(no subject)

Nov. 29th, 2019 | 11:03 am

Nesen brāļai meitai bija dzimšanas diena - bērns vēlas aifonu, visiem jādāvina nauda. Respektēju vēlmi, taču tīri egoistiski aizdomājos par savu dāvināšanas prieku - man patīk dāvināt un dāvanām jābūt skaistām (ne obligāti pēc skata, arī vēstījums var būt skaists). Turklāt man jau bija pavīdējusi doma, ka varētu uzdāvināt meitenei vecmāmiņas, manas mammas, fotogrāfiju. Viņa vecmāmiņu nekad nav satikusi, un man šķita laba doma - iepazīstināt.

Aizbraucu un Ziepniekkalnu, apsēdos albumu kaudzes vidū un sāku tos šķirstīt, meklējot piemērotu bildi. Visi albumi izskatās vienādi - brūnos dermantīna vākos ar pelēkām kartona un caurspīdīgā pauspapīra lapām. Taču katrā iekšā savs dzīves posms - skola un studentu laiki, kāzas, bērni. Es, protams, esmu šos albumus pētījusi jau iepriekš, taču pamanīju, ka šoreiz redzu citādāk. Iepriekš vienmēr skatījos ar skumjām, it kā bēdīgās beigas - slimība un nāve - iekrāsotu visu pārējo mammas dzīvi pelēku, nespodru un nelaimīgu. Bet tagad es gandrīz vai sajutos šokēta ieraugot jautro, žilbinoši skaisto sievieti, kurai ir piedzīvojumi, pārgājieni, vīna dzeršana no pudeles kakliņa, skaistas kāzas un kas tik vēl ne. Apjēdzu, ka viņai taču bija pilna spektra dzīve, kur slīmība un nāve bija tikai viena no pieredzēm. Ir pagājuši gandrīz 20 gadi kopš mammas nāves, un sanāk, ka visu šo laiku esmu par viņu domājusi caur nelaimes un ciešanu prizmu. It kā pēdējais dzīves posms būtu viņa visa. Un ir šausmīgs atvieglojums tagad, kad zinu - viņa bija daudz kas, viņa bija viss.

Ir pagājusi aptuveni nedēļa, un šis atklājums ir pilnībā izmainījis manas attiecības ar mammu. Un arī ar sevi, jo mamma ir daļa manis, viņa ir manī, viņa ir visur.

p.s. bērns, saņēmis fotogrāfiju, iesaucās - kas tā tāda? Nu re, tagad zina.

Link | piebilst {6} teica | Add to Memories


Kaijas san pieraksti

Sep. 12th, 2019 | 05:39 pm

Heterotopija bija saviļņojoša un sapnīga, tik ļoti, ka beigās sajutos kā kaija no pēdējā stāsta. Kā kaija sajutos tik ļoti, ka šodien piebremzēju lai kāda kaijas kundze paspētu paķert maizes gabalu no ielas (viņa nesaprata, stāvēja un blenza uz mani, beigās nācās apbraukt šo).

Patika, kā "īstā" dzīve iejaucās un saplūda ar stāstījumu, ļoti heterotopiski. Sākot iet, apspriedām, vai pa ceļam nez arī gaidāmi kādi pārsteigumi. Ieraudzīju kādu sunci un iesaucos - re, kur nāk pārsteigums! No tā brīža katrs satiktais suns skaitījās kā pārsteigums. Igaunijas vēstniecības pagalmā pie manis pienāca ziņkārīgs vācu tantuks, gribēja noskaidrot kāpēc mēs te stāvam. Tantuks noklausījās, bet šķiet neko nesaprata. Vai jums tas pēc tam būs jāatstāsta kādam? Nē, mums tikai jāklausās un jāizbauda. Tikai jāklausās, tiešām? Viņa izbrīnīta aizkliboja atpakaļ pie savas tantuku un onkulīšu grupas, un es sajutu, ka drīz būšu viena no viņiem.

Pa ceļam uz Virsnieku kluba balli spriedām par to, kā sieviešu apģērbi ir apdalīti kabatu ziņā - tās lielākoties ir nejēdzīgi mazas un nepraktiskas (vai pat feikas!). Bet Yuriko Onodera sava kimono obi jostā varēja noslēpt spiegošanas šifru grāmatiņu. Kad izaugšu, man būs daudz ērtu kabatu, kurās vienmēr būs kārumi suņiem (jeb pārsteigumiem?) un pa kādai šifru grāmatiņai.

Pēc pēdējā stāsta gājām tumsā gar lielo upi ar japānisko vārdu, līdz nonācām Tokyo City. Tur arī līdz galam nolaidāmies uz zemes. Pārgurušās oficiantes ar cepto suši paplātēm un pokemonveidīgajām kokteiļglāzēm bija reālākas par reālu. Yuriko Onodera droši vien aizklātu acis ar kimono piedurkni, lai to neredzētu. Bet varbūt arī ne.

Link | piebilst {2} teica | Add to Memories


Once upon a time, vafeļu medības, saldējuma naudiņas un rejošā ziedojumu kaste

Sep. 9th, 2019 | 10:23 am

Velku garumā darbu uzsākšanu, vēl gribas pakavēties brīvdienās. Ļoti patika Tarantino Once upon a time, to skatoties pazuda sajūta par laiku kurā atrodies. Tie Kalifornijas smilšu vēji tā svilina vaigus un šņirkst zobos, ka vai traks. Un Pits bija tik dedzinoši pitīgs, un Di Kaprio pinkšķēšana tik žēlīga. Forši arī, ka Tarantino patīk suņi (fuck you, PETA).

Vēl bijām Ķīpsalas Riga Food izstādē. Mans mīļākais objekts šajā izstādē bija pašā stūrī nobāztais vārītā iebiezinātā piena kiosks, kurš mēģināja sev pievērst uzmanību ar megafonā izkliegtu izmisīgu "UZMAŅIBU UZMAŅIBU", kā arī ar iebiezinātā piena burku piramīdu, virs kuras uzstūķēts kartona gabals ar uzrakstu 2 EUR. Riga food sākās mūsu saldējuma vafeļu medības, bet beidzās tās Imantas dzīlēs - vafeles atveda melnā tērpta melnmataina tante melnā džipā. Ieraugot tanti, mēs uzreiz sapratām, ka tās vafeles ir ļoti labas, un tā arī bija - kraukšķīgas, trauslas un mutē kūstošas.

Un svētdien, apkrāvušies ar vafelēm, saldējumu, melnu šokolādes mērci, sīrupu un cepumu kraukšķiem, braucām uz Garkalnes rudens ķepām (tās ir ikgadējas suņu sporta sacensības). Mums bija pasaulē foršākā rejošā ziedojumu kaste (autors - D.). Tā bija ļoti pārdomāta kaste, kas pelnījusi plašāku aprakstu. Tātad, kaste sastāvēja no:
- tukšas kartona kastes, kas aplīmēta ar mana darbiņa aizpagājušā gada Xmas plakātu, tā lai pie naudas ievietošanas cauruma būtu uzraksts "Feed me baby"
- suņa figūras ar LED gaismiņām
- metāla bļodas, kas naudai iekrītot, smuki nodžinkst
- mobilā telefona, kas atskaņo suņu vaukšķus (10h of dog barking jūtūbā)
+ Juglas dzīvnieku patversmes brīnišķīgās psihodēliskās kartiņas

Burvīgas vaukšķēšanas apskaņoti, mēs dalījām saldējumu visiem, kas gribēja un gribēja VISI. Arī ziedot Juglas patversmei gribēja daudzi, saskaitījām 53.97 eur saldējuma naudiņas.
Šorīt pamodos ar sapni, kurā pārbaudīju vai atlikušajām vafelēm kastē ir pielikts mitruma uzsūcējs. Vafeļu mums ir tik daudz, ka pietiktu vēl vairākām saldējuma akcijām. Vasara, uzkavējies vēl!

Link | piebilst {4} teica | Add to Memories


(no subject)

Sep. 7th, 2019 | 07:47 am

drīz būs gads kopš esam Sudrabakotos. Esam iedzīvojušies un apguvuši šo jokaino rajonu - mums te ir Kingkonga māja, šausmīgi skaista un ļoti gaišzila Frozen pils, Raganas cepumu māja, Kapenes (tas ir vesels māju puduris, kurā valda kapa klusums un ieeju sargā sargs), Tut Ņeļzja (līdzīgs Kapenēm, bet slēgts, ar vārtiem priekšā). Ir arī Bandītu iela, kuru atdzīvina Rojālis - balts, milzīgs, pūkains suns kā no multenēm. Kad tikko bijām pārvākušies, gāju un domāju, kura diez ir Slepkavas māja, bet tad suncis pie vienas miskastes ošņāja papīreli un tā izrādījās no aploksnes noplēsta Slepkavas adrese.

Kādu brīdi mēģinājām sadraudzēties ar kaimiņiem. Uzaicinājām nākt ciemos uz kaimiņu pasēdēšanu katra mēneša pirmajā trešdienā. Visi teica, jā, cik jauki, labi, labi! Izņemot blakus mājas kaimiņu, kurš atrūca - ņekogda, rabotajem kak čertji! Norunātajā dienā sataisījām sendvičus, friškas, piparmētru dzērienus, un gaidījām. Neviens neatnāca. Pēc mēneša tas pats. Trešajā reizē jau neko netaisījām, tikai pasēdējām ārā.

Bet tagad, izskatās, kaimiņi ir vienojušies, jo ir uzradies kopīgs ienaidnieks - Baznīca, kas nez kā ir dabūjuši atļauju celt privātmājas biotopā (meža kāpās). Prieks redzēt, ka cilvēki spēj sadarboties, un cerams, ka Baznīca dabūs pierauties un novākt pakaļu no kāpas.

Vēl mēs nolēmām uz Jauno gadu šeit rīkot karnevālu ar nosaukumu Shallow Grave. Man šķiet ļoti piemēroti.

Link | piebilst {1} teica | Add to Memories


(no subject)

Sep. 1st, 2019 | 02:33 pm

Man šķita, ka es arī šoruden būšu tāds cilvēks, kas visiem uzbāžas ar āboliem. Bet laikam nesanāks, jo mums ir pagadījušies tādi suņi, kas spēj uzlekt pāris metru augstumā lai tiktu pie ābola - tik ļoti garšo. Izlaisti no voljēra, šie suņi taisnā ceļā metas pie ābeles un nereālā ātrumā grābj un grauž kritušos jēpjus. Grauzēju parādi vada Skudra, kurš gan cits. Viņa arī lielā lecēja, tāpēc dažreiz tiek saukta par Porziņģi. Tomis skatās un dara līdzi. Bet Nesija nu gan neies šitik nesunīgi uzvesties - neņem pat smuki nogrieztu ābola šķēlīti no rokas, tikai paosta un aizgriež purnu. Labi, ka Skudra nezina, ka aiz mājas ir vēl ābeles, varbūt man tomēr sanāks kāda pudele sidra garajiem rudens vakariem.

Link | piebilst {2} teica | Add to Memories


(no subject)

Aug. 31st, 2019 | 09:34 am

Esmu nedaudz nobijusies, tomēr ļaujos vilnim, kas, šķiet, nolēmis mani aizvest uz ... Disnejlendu.
Taču izrādās lai tur nokļūtu vēl arī jāpārvar šķēršļu josla. Otro dienu mēģinu nopirkt biļetes viņu mājaslapā. Pēc kādas 3 neveiksmīgās reizes zvanu klientu atbalstam, kuri man iesaka izmantot tikai Internet Explorer. Evil bitches! Sakožu zobus un daru, tomēr arī tas nenostrādā. Vai viņi par mani ņirgājas?
Visu vēl ļaunāku padara tas, ka man galvā skan kaimiņienes (kurai iesauka Ekrāns) sacerētās vārsmas:

Ekrāns balts un neparasts
Tagad dzīvot sāk –
Atnāk Miki Mausis,
Atnāk Donalds Daks.

Tā tas visu dienu,
Tā līdz vakaram.
Kam lai es to saku?
Kam lai sūdzu? Kam?

Un kad vakars pienāk,
Saule jūrā krīt.
Miki Mausis atnāk
Mani noglaudīt.

Link | piebilst {4} teica | Add to Memories


The brain remembers.

Jul. 24th, 2019 | 10:11 pm

Trešo dienu mācos japāņu valodu Duolingo. Sākumā vajadzēja pārbaudīt esošo līmeni. Saņēmu apkaunojošu verdiktu - you didn't test out to any skills. Nopietni? Bet pirms desmit gadiem es diezgan tekoši runāju un pat skricelēju, ļoti neglīti un nekaligrāfiski, bet tomēr!

Pārvarēju vilšanos un sāku mācīties no nulles, pareizāk no hiraganas zilbēm. Pēc kādas pusstundas smadzenes lēni, čīkstoši padevās, un no tām paukšķēdamas lidoja ārā aizmirstās hiraganas un veseli vārdi. Suns, kaķis, māja! Ziema, vasara, mugura! Un kurš tagad ir ar overachiever un sharpshooter bedžiem apkrāvies bronzas līgas čempions?

Sajūta arī laba, kā pēc peldes spirgtā ūdentiņā.

UPD.

Vēlreiz izgāju testu. You didn't test out to any skills. Eju vismaz uzgūglēt lamuvārdus.

Link | piebilst {2} teica | Add to Memories


Welcome to Miiiiracle

Jul. 14th, 2019 | 09:20 am

Jau kuro rītu, staidzinot suni, mežā satiekam apgarota paskata cilvēkus. Viņi vai nu stāv uz takas, vai sēž apķēruši koku, vai lēni iet, skatoties koku galotnēs. Tā kā viņi neatņem sveicienu (daži pamāj ar galvu vai viegli pasmaida), secināju, ka viņiem ir klusuma retrīts. Nesen noskatījāmies brīnišķīgo seriālu Leftovers, tāpēc iesaucām mūsu staigātājus par "baltajiem", un pieradām pie viņu klātbūtnes.

Šorīt ejam ar Nesiju pa mežu, pretī nāk meitene. Skaidrs, no mūsu staigātājiem. Viņus var atpazīt gan pēc laimīgās sejas, gan pēc apģērba (viegls, jauns, kārtīgs). Pasveicinu, negaidot atbildi, bet man par lielu šoku, viņa atbild skaidrā krievu valodā. Un vēl palūdz atļauju paglaudīt sunīti. Pļuševij miška esot. Te nu es paliku uz mutes. Atkal vairs neko nevar saprast!

Link | piebilst {8} teica | Add to Memories


In your face, smašīnu cilvēk

Jun. 26th, 2019 | 10:43 pm

Pirmo reizi 8 mēnešos kopš šeit dzīvoju, devos uz pilsētu bez auto. Ejot uz sabiedrisko, priecājos, ka dabonu redzēt tik daudz dzīves. Un tad dzīve uz mani tā paskatījās, ka nokaucos slapja. Pirms sliedēm ir māja ar dārziņu, kur rušinājās sieviete, bet no viņas netālu uz segas gulēja liels bēšīgs suns. Sieviete ar viņu sarunājās: nu re, es tevi redzu, tu redzi mani. Suns vārgi pacēla galvu un drusku pakustināja ķepas.

Nākot atpakaļ, jau tumsiņā, redzēju, ka sieviete ir apgūlusies blakus sunim, apķērusies viņam un tā viņi abi tur nekustīgi gulēja.

Es, protams, ceru, ka tā ir mana iztēle un sunim un sievietei viss būs kārtībā. Tikai es jau atkal būšu pie stūres un diezvai to uzzināšu.

Link | piebilst {1} teica | Add to Memories


Kauliņi sakrīt un desas vairāk negrib klusēt

Apr. 29th, 2019 | 01:26 pm

Vakar notika mūsu 9. restorāndiena, šoreiz 90 porcijas zupas Ripo ratu suņu mašeriem. Zupa sanāca garšīga, un arī sagatavošanās darbi nebija pārāk liels hārdkors. Svētdienas rītā nav viegli sešos izlīst no migas, bet kad tu ieslēdz mīļāko raidījumu Ķepa uz sirds, ņurdums uzreiz pāriet un tad jau var griezt, kapāt un smalcināt vienā mierā.

Un šis viss aizvien nenovēršamāk sāk izskatīties pēc sava restorāna atvēršanas, kas ir reizē bailīgi un brīnišķīgi. Astes gaisā un ķepas krustā, lai izdotos!

Link | piebilst {3} teica | Add to Memories


Špilkas un galošas

Feb. 4th, 2019 | 11:39 am

Vakar stundu nebija ko darīt Rīgas centrā. Ieraudzīju slaveno veikalu COS, kas visām tā patīk un nolēmu vienreiz paskatīties, ko tur var dabūt. Paņēmu kaut kādus džemperīšus un bikses, sāku laikot un brīnījos, ka nekas neder - plecos plats, krūtīs šaurs un kas tie par džinsiem, ko nevar dabūt pāri dibenam, bet visur citur karājas. Pēc laba brīža, kad jau biju prom no veikala, man pieleca - tās tak bija drēbes no vīriešu nodaļas (bet, sorry, tur viss izskatās kā vīriešu nodaļā!). Tā ir, kā ārā no pilsētas, tā no smalkām lietām vairs neko nejēdz.
Tags:

Link | piebilst {4} teica | Add to Memories


Vai jūs zināt kāpēc vistas pāriet pār ceļam? Tāpēc, ka viss pāriet.

Jan. 11th, 2019 | 04:19 pm

Viesturs Kairišs iznāk no meža ir ļoti laba filma (vēl 5 dienas var noskatīties internātā, paldies jz Starro par linku).

Un es ceru, ka ja ne šajā, tad kādā paralēlajā universā Nesija ir strādājusi par scenārija konsultanti. Jo vistu un meža tēma izklausās precīzi pēc viņas. Pašas Nesijas lomai gan nācās ņemt haskiju, bet ko padarīsi - malamuts var būt aktieris, bet tikai tad, ja pats ir arī režisors.

Nesija iznāk no meža:

Link | piebilst {1} teica | Add to Memories


Maisam gals vaļā

Jan. 9th, 2019 | 07:05 am

Mājā ir daudz lampiņu, divas karstas krāsnis, visur sunīši. Aiz loga - piesnidzis ābeļdārzs un vēl sunīši (īstie). Bet zem grīdas - laimīgu un resnu peļu saime. Tās dirsas atgrauza 12 kg suņbarības maisu un pāris nedēļu laikā aizstiepa visu uz saviem kambariem. Divpadsmit kilogramus! Tagad gan jau sēž tādas ar spīdīgu spalvu, stipriem zobiem un smukām nadziņām.

Rīta meditācijā (Jaunā gada apņemšanās, turās jau piecas dienas) mēģinu sajust savu ķermeni un prātu saplūstam ar telpu, tā kā to iesaka Sam Hariss balss lietotnē Waking Up. Uz brīdi izdodas un ir kaifīgi. Bet tikmēr tās pagrīdes maitas ir pamodušās un sāk skrumšķināt savas zagtās brokastis! Kā lai pameditē šādos apstākļos?

Link | piebilst {16} teica | Add to Memories


Suņa gad, tu biji labs puika.

Dec. 30th, 2018 | 03:34 pm

Gribu pierakstīt, jo šis gads neapgāžami pierādījis, ka lielākie piedzīvojumi un foršākās atmiņas ir no notikumiem, pret kuriem man iesākumā ir bijusi pretestība

- Mūsu pop-up restorāns "Desu klusēšana" - pabarojām 85 cilvēkus pusotras stundas laikā
- Jūlija nakts Venēcijā - karsta, sirreāla un skaista. Sešu stundu brauciens no Slovākijas un atpakaļ bija traki, bet to vērts
- Timija Muminmāja Somijā un "It will be ok" Igaunijā
- Skaidu jumtu meistarklase Latgalē pie piecu bērnu ģimenes, par skaidām neko neiemācījos, bet saņēmu pamatīgu devu jestruma un spara
- Pārvākšanās uz Sudrabakotiem. 7 gadi ir daudz un pārmaiņas bija vajadzīgas. Un, jā, neskatoties uz ērtību trūkumu un braukāšanu, dzīve te tāpat ir foršāka nekā apnikušā pilsētas dzīvokļa četrās sienās
- Skudras un Tomi pievienošanās suņu saimei (jap, viņi tagad ir 3)
- Iekrišana podkāstu vorteksā. Ikdienas brauciens uz darbu nesis patīkamu blakni - podkāstus. Jo īpaši "Tim Ferris show" un brīnišķīgās Esther Perell "Where should we begin".

Un gada seriāls, protams, ir BoJack Horseman, kur es biju agrāk.
Nākamajā gadā gribētos vairāk šitā:



Doggy doggy what now?

Link | piebilst {1} teica | Add to Memories


Dziesmiņas

Dec. 15th, 2018 | 12:57 pm

Es esmu dziesmiņu cilvēks. Tas izpaužas tā, ka gandrīz nonstopā dungoju lipīgas dziesmiņas ar pašsacerētiem vārdiem. Vārdi gan nekāda fancy dzeja, bet parasta apziņas plūsma vai random notikumu apdziedāšana. Varu apdziedāt trauku mazgāšanu, gulētiešanu, aukstumu, kafiju, suņus, utt. Parasti lietošanā ir viena melodija, kurai retu reizi pievienojas vēl kāda.

Nu jau labu laiku topā ir NSRD "Labrīt, putra". Taču nesen pamanīju, ka putrai ir pievienojušās vēl divas stabilas līderes - viena ir Turaidas rozes "Svētku diena" un otra - no radio lugas "Trīs sivēntiņi" Veras Singajevskas izpildījumā - "Nespēs uzbrukt zvērs šis ļaunais, ruksīšiem, kas nikni kož. Mums visapkārt namiņš jaunais, sargās visus drošs".

Un tad pēkšņi sapratu. Bet protams - šīs trīs dziesmas ir pavadošais meldiņš visiem trim mūsu suņiem! Skudra ir tieši tik dzīvespriecīga kā Labrīt, putra. Nesija ir melo-drama queen (Ikreiz, kad tu man blakus ej, vauvauvauuuu), un Tomi - jautrais tratatata.

Tātad:
Skudra: https://www.youtube.com/watch?v=YnEKfzvL2a8



Tomi: no 16:30min https://www.youtube.com/watch?v=lLzUxxzcLRw



Un Nesija: https://www.youtube.com/watch?v=8vqyghGOI4w

Link | piebilst {4} teica | Add to Memories


Fake it until you make it

Oct. 21st, 2018 | 06:55 pm

Dzīvesbiedrs skatās uz mani ar aizdomām. Es esot kā apburta. No kurienes tādas pārmaiņas, viņš vaicā. Un viss tikai tāpēc, ka pēdējo nedēļu gatavoju. Katru dienu. Esot nenormāli garšīgi, labāk kā Stockpotī. Un ar katru dienu jo garšīgāk.
Pierakstīšu visu, ko esmu šonedēļ gatavojusi, lai mazāk ražīgos periodos atcerētos un noticētu, ka tā var. Jo nevar jau zināt cik ilgi turēsies burvestība.
Tātad:
Otrdiena - Turku zirņu karijs ar spinātiem, kokosriekstu krēmu un rīsiem
Trešdiena - Krāsnī cepti kabači ar papriku, tomātiem un sarkano kvinoju
Ceturtdiena - Puķkāpostu rīsi ar melnajām pupiņām un salsa verde (šis mans personīgais favorīts)
Piektdiena - latviešu načos kā Aptiekā - krāsnī cepti kartupeļi ar sieru un halapeņjo plus baklažānu ikri un krējums
Sestdiena - Krāsnī cepti patisona un kartupeļu plācenīši ar sieru un halapeņjo
Svētdiena - parmezāna siermaizītes ar ķiplokiem un halapeņjo. Ķirbja čili ar divu veidu pupiņām un sarkano kvinoju. Gandrīz vegānā kārtainā ķirbja kūka

Ā jā, gatavot nākas lēnvārī vai elektriskajā krāsniņā, jo jaunajā mājā vēl nav virtuves.

Link | piebilst {26} teica | Add to Memories


Mazās lielās (D izmēra) brīvības

Oct. 5th, 2018 | 05:20 pm

Šodien pirmo reizi savā profesionālajā mūžā esmu darbā bez krūštura. Tā vienkārši sanāca, nejauši, jo izlīdu no gultas vienā mājā, kurā bija krūšturis, bet ģērbos uz darbu citā mājā, kurā krūštura nebija.
No rīta domāju, ok, labi, ka man ir biezs džemperis, līdz pusdienas laikam kaut kā izvilkšu, bet pēc tam braukšu uz Spici pirkt krūšturi. Un pie reizes, bikšu jostu, jo tās arī man nav. Sastopot kādu kolēģi, mēģināju piesegties, sakrustojot rokas uz krūtīm. Bet, cik ilgi sevi važosi, drīz vien pieradu pie jaunās sajūtas un man iepatikās.
Tā patiešām ir brīvība! Kad es skrienu pa kāpnēm, viņas līksmi uzdejo pašas savā ritmā. Kad es sapulcē māju ar galvu, viņas māj līdzi. Kad es smejos, arī viņas ķiķina kā kutinātas. Un arī nauda ieekonomējās, jo uz Spici es izlēmu nebraukt. Pamēģiniet, dāmas! Es šobrīd tiešām nesaprotu kāpēc man tik ilgi bijis vajadzīgs šis nevajadzīgais apģērba gabals.

Ā, un ja par aktuālo - arī vēlēt es rīt iešu bez krūštura.

Link | piebilst {3} teica | Add to Memories


But it will be ok.

Sep. 18th, 2018 | 10:54 am

Bijām Somijas laukos, palikām airbnb mājā pie labsirdīgā vīra vārdā Timijs, kuram ir kaķis Hamlets un gailis Augustīns, kā arī bariņš cāļu. Timijs bija nedaudz satraucies par to kā cāļi sadzīvos ar suņiem. Bet brīdi apdomājies, viņš nosprieda, ja kāda vista ies bojā, tad pie tā būšot vainīgs viņš pats. Somi māk pārsteigt. Man īpaši patīk viņu spēja 2 vārdos pateikt tik un tā, ka daža laba grāmata sarautos sīka un niecīga. Piemēram, kad mēs mīņājamies pie kroga "Medicin man" durvīm un netiekam ārā, jo ir sācis stipri līt, soms paspraucas garām, pārmet bizi un pār plecu, nosaka apņēmīgu "NO PROBLEM" un prom ir.
Vēl bjām Igaunijā pie suņu vīra, un tagad mani silda kucēna sajūta. Tas ir kad tev nolaiza kaklu 4 nedēļas vecs suņuks, pūkains, ķepains un mīksts. Iepazināmies ar piecām kucentiņām un divgadīgo Tomiju. Ah, lēmumi, lēmumi. Par mūsu sunīti igaunis izteicās lakoniski. Yes, she's a little bit crazy. But it will be ok.
Es tagad vēl pasildīšos kucēna sajūtā, bet pēc tam gan metīšos iekšā NO PROBLEM, un lai viņi domā "she's a little bit crazy".
It will be ok.

Link | piebilst {2} teica | Add to Memories