bettyboob

Pie mums jau mēnesi dzīvo Honza, čehu puisis, kurš atsaucās mūsu sludinājumam Workaway brīvprātīgo platformā

Honza dzīvo vigvamā izcirtuma malā. Viņš tur ir uzraisījis akmeņu ieskautu ugunskuru vagīnas formā un karaliemes krēslu. Nesija ir totālā sajūsmā par šo vietu un katru pastaigu grib iet tieši tur.

Honza ir brīnišķīgs, ar viņu ir viegli un vienkārši. Viņam ir tieši tāda stipra un gaiša enerģija, kas iekustina brīžos kad par daudz domāju un iebremzēju. Honza pasaka “but I think we can do it” un tā arī notiek.
Es gribētu lai Honza paliek pavisam, bet viņš aizbrauc jau pēc 3 dienām.

Vakar atbrauca lavame, iededza krāsainas gaismas mūsu uzslietajā cepurē-vigvamā un turpmākās 3 dienas mēs svinēsim gaismu, to kuru radām mēs paši.

Šodien pārvedu suņu sūdu kalnu uz savu meža dārzu.

Secinājums: sūdu vienmēr ir vairāk nekā liekas.
Un tajos ir tik daudz dzīvības!

Mācība: man vienmmēr gribas sagrābt visus pasaules sūdus, bet tas nav vajadzīgs!

Mūsu rabarberi vēl sīki, tāpēc mēs ņemam no Nīgalām - tur ir lieli un lekni. Nīgalās kādreiz bija mājas, kurās dzīvoja Nīgaliete. Esot bijusi mutīga tante un govs viņai bijusi. 90tajos Nīgalieti noslepkavoja vietējie bandīti. Un neba nu viņu vienīgo. Māju vairs nav, Nīgalietes nav, bet rabarberi ir, un es no tiem gatavoju debessmannā, kompotu, kramblu un raušus.

Uzcēlām tentipi mežā, izcirtuma malā ar skatu uz austrumiem. Tajā dzīvos mūsu pirmā Workaway brīvprātīgā, japāņu meitene Momoko. Ar tipi uzcelšanu un Momoko uzrašanos pēkšņi ir klāt sajūta, ka mūsu utopija sāk īstenoties. Vēl viens tipi, tradicionālais, ir tepat pagalmā, pagaidām gan vēl nav skaidrs kā to iekārtot un apdzīvot. Vēl jāuzbūvē āra virtuve, āra duša un jauns wc un vēl miljons darbu, taču jau tagad man ir āra cepeškrāsns, kura māk izcept nepiedegušas picas un braunijus, un tas arī ir piepildījies sapnītis.

Esam atgriezušies Lauziņās. Sildam ķepiņas pie ugunskura un atceramies ziemeļus.
Te ir visi stāsti no ekspedīcijas

Un daži episki video.

https://youtu.be/82ja_QijbywTjakta FTW

https://youtu.be/y6W9EksJ4UATjakta hut

https://youtu.be/0uX1zU_pZz0Diena uz ezera

Ceļinieki atgriezās no ekspedīcijas izauguši. Noguruši, ļoti domīgi un lieli. Mazais šļenksuns Skudra nu ir pieaudzis un nopietns spicausis. Jautrais tratatiņš Tomi ir nosvērts un vieds. Arī D. saka, ka ir jauns cilvēks. Here begins New Life, tā uzrakstīja Ario, mūsu neredzamais bet tik klātesošais māju devējs un ceļā laidējs.
Kad visi bija nedaudz atpūtušies, posāmies atpakaļ uz dienvidiem. Divas dienas braucām. Tundra, kalni, ezeri, ziemeļbrieži un upes, un sniegs un mums tapa plāns. Vajag namiņš ziemeļos, kur ziemot pašiem un uzņemt viesus. Plāns kļuva vēl stingrāks kad parunājāmies ar vāciešu pāri, kuri izstāstīja kā notiek mājas projekta saskaņošana. Tu uzzīmē ko gribi uzbūvēt un aiznes uz komūnu. Viņi paskatās un saka, būvē tik augšā. Nekādus sarežģītos namiņus jau arī neviens te nebūvē, jo priekš kam.
Pa ceļam iebraucām ciemos pie mūsu Grenlandes suņuku vecākiem Iparaq un Quanna, vēl 70 Grenlandes suņiem un Aļaskas malamutiem, kuri dzīvo Voice of Nature apmetnē, kā arī viņu cilvēkiem. Iparaq senči kopā ar Amundsenu atklāja Dienvidpolu. Kā teica Adrians, ar šo suni es arī dotos uz Dienvidpolu. Es ar tādu suni dotos jebkur. Jutos pagodināta un spēcināta jau no viņa klātbūtnes. Un Quanna ir veikla, eleganti gracioza un slīpo acu vērīgais skatiens šķiet redz tev cauri.
Joprojām Ziemeļu pilni nonācām Zviedrijas dienvidos, kur vairs nav sniega. Iečekojāmies mazā namiņā jeb stuga, kuru mums laipni atvēlēja Elizabete, līdzi iedodama ikea somu ar palagiem un dvieļiem un kārumiem suņiem. Aizmigu baltos pēļos, nogurusi un pateicīga. Kad no rītā pamodos ārā bija uzsnidzis sniegs un viss bija balts.

Mana šodienas misija ir tikt līdz saunai. Sauna atrodas kādus 50m no takas. Sniegs ir aptuveni līdz gurniem, tādu neizbridīsi. Izrakt taku baigais darbs. Sniega kurpju nav. Bet tas noteikti ir vienkāršāk nekā man šķiet!

Laipns vīrs vārdā Björn uzveda mani augšā kalnos. Tur viss bija balts, mirdzošs, ļoti maigs un mīksts. Un nebeidzams. Debesīs bija 2 saules, kas paspilgtināja mistisko sajūtu. Pašā kalna galā brīdi pasēdējām. Bija labi un mierīgi. Visapkārt mīlestība un bezgalība.
Atpakaļceļā iekūlāmies sniega nogruvumā, snow go nekustēja no vietas. Esmu pārāk bērnišķīgs savam vecumam, toties piedzīvojums! noteica Björn un ar 70.gadīgam vīram netipisku veiklību izdabūja kamanas ārā no lamatām.
Pēc tam aizbraucām pabarot stirnas (kāpēc tu to dari? jo savādāk viņas nomirs) un pastāvējām uz ledus krāvumiem ūdenskritumā.
Vai Björn ir šamanis? Visticamāk, ka nē. Bet man noteikti, jā.

Kucēns Tronds šorīt pa logu ieraudzīja ziemeļbriedi. Vispirms uztrakoja, bet tad ilgi bija tāds domīgs.
Es arī jūtos kā kucēns Tronds, kurš pirmo reizi ieraudzījis ziemeļbriedi. Pēc dienu ilgā brauciena uz Abisko un atpakaļ visu nākamo dienu nevarēju atjēgties. Tundra, kalni, aizsaluši arktiskie ezeri un es, mazā metāla kastē uz riteņiem uz nebeidzama ceļa (paldies labajiem zviedru ceļiem un paldies metāla kastei uz riteņiem). Un Lielais Nezināmais, mans jaunais draugs, kurš vienmēr ir bijis ar mani, tikai parasti es izlikos to neredzam.
Izlaidu D. pie Kungsleden vārtiem, viņi kopā ar Skudru un Tomi devās iekšā savā Lielajā Nezināmajā. Tas bija paciolājošs un satraucošs brīdis, arī palaišana un atlaišana ir manas šī ceļojuma tēmas. Neko daudz par viņiem nezinu, tikai to, ka pirmajā naktī bija pamatīga vētra un ka suņi ir malačuki. Bet kā teica Ario, šī namiņa saimnieks, kurš viens pats gāja 700 jūdzes pāri Aļaskai — nav ko tur satraukties, tu vienkārši ej un ej, dienu pēc dienas, viss ir ļoti skaisti un tu vairs nekad negribi apstāties.

It’s part of the trip!, līksmi noteica Žuljēns, pēc tam kad bija izvilcis mūs no grāvja, kurā bijām ieslīdējuši ar visu savu karavānu. Žuljēns ir mūsu jaukā namiņa saimnieks, francūzis, kurš pārvācies uz Zviedriju un dzīvo laimīgs ar 11 zirgiem, 14 suņIem, kā arī maziem pūkainiem trušiem. Namiņā pavadījām divas ļoti vajadzīgas atpūtas naktis pirms došanās tālāk uz Ziemeļiem. Laimīgi izglābti, turpinājām ceļu, līdz gar tā malām bija redzami aizvien vairāk ziemeļbriežu. Piestājām sāmu ciemā Arvidsjaur, kas sāmu valodā nozīmē Dāsnais ūdens. Arvidsjaur pret mums bija tiešām dāsns, pabarodams mūs ar ziemeļbriedi un lasi īstā restorānā ar īstiem galdiņiem un īstiem cilvēkiem pie tiem. Šeit arī nav jāvalkā maskas un norādēs par distances ievērošanu 2m vietā ir uzzīmēts ziemeļbriedis. Atjaunojuši spēkus un ticību normālai dzīvei, braucām dziļāk iekšā Lapzemē. Pēc daudzām stundām skaistas nekurienes esam nonākuši Kvikkjokk, pēdējā ciematiņā pirms kalniem. Tālāk ceļa vairs nav, tikai Karaļa taka (Kungsleden), kas ved iekšā kalnos.

Esam nonākuši pusziemeļos, līdz Polārajam lokam un īstajiem Ziemeļiem vēl aptuveni 4 stundu brauciens. Kamēr mēs bijām ceļā, Lielajā ceļojumā aizgāja mana Tante. Kad pēdējo reizi sazvanījāmies, viņa man bažīgi jautāja, kā būs ar sakariem, vai varēsim sazināties. Es teicu, ka varēsim un ka nekur nepazudīšu.
Un tā jau arī ir.

See you down the road, mīļā Tante.

“Tā es gribu un tā būs”, viņa mēdza teikt. Tantei bija nesatricināma pārliecība par to, ka viņas dzīvē noteikumus uzstāda tikai viņa. Un par šīm tiesībām viņa cīnījās. Vienmēr un līdz pēdējam. Es to viņā apbrīnoju un mācījos. Un tagad es pārņemšu šo attieksmi un devīze “Tā es gribu un tā būs” tagad ir mana.

Tā arī ir - man patīkamā iekštelpu temperatūra ir nokritusies par dažiem grādiem. Šonakt nakšņoju Ziepniekkalna dzīvoklī un man bija ļoti par karstu. Arī bezgaisīgi, bet tas cits stāsts.
Un vēl arī nosvēros - kopš pandēmijas sākuma ir mīnus kādi 10 kg. Kriodiēta, ir tāda jau izdomāta?

Kas mums te tāds jauns?
Esam izlēmuši pagalmā uzsliet milzu telti-cepuri - tur būs āra virtuve un dzīvojamā istaba. Vēl būs mazāka tipi telts, kurā varēs nakšņot.
Ir atgriezušās dzērves, un suņi to klaigām atsaucas dziesmā. Līdz ar Grenlandes suņu pievienošanos, dziesma ir kļuvusi vēl spēcīgāka.
No kucēna Tronda nāk ārā aizkapa skaņas - dobjas, vienlaikus šermuļus un maigumu izraisošas (jo kucēns ir tik mīlīgs). Skan kā kaut kas pa vidu starp plēsīga zvēra murrājienu un ledāja lūšanu.
Tomis ir kļuvis par grenlandiešu skolotāju, tam nabagam ir pilnas ķepas darba. Redzams, ka labsirdīgajam suņukam brīžiem grūti tikt galā ar tādiem mežoņiem. Man viņu uzvedība ļoti atgādina doķenēs redzētos vilcēnus.

Ziema vairākas reizes atgriezās uz godīgi nopelnītiem aplausiem. Bet izskatās, ka būsim pārziemojuši. Es tagad esmu daudz mazāk salīgs kaķuks, un gribas domāt, ka arī mazāk bailīgs.

Vēl ar mums te turpina dzīvoties Pārmaiņu suns. Un viņš rok dziļi.

Mīnus 5 grādi, naktī būs mīnus 9. Krāsnis arī ir kā zvēriņi kas jābaro. Ar malku un uzmanību. Šodien barosim lielo zvēru - lielo maizes krāsni, kas atrodas mājas viducī. Vakarā varēsim sildīties pie tās sāniem. Pagrabā rūc ģenerators. Arī tas ir jābaro lai būtu lampiņas, ierīces un internets. Vienreiz es gāju pie ģeneratora, bet nebiju paņēmusi līdzi uzmanību. Ģenerators saplīsa, jo es tajā ielēju par daudz eļļas. Un sunīši, jo vairāk tiem velta uzmanības, jo vairāk tie uzplaukst, kā tādi ziediņi. Ja es nepievēršu uzmanību savām emocijām, tad tās sāk rīt saldumus. Un vēl ir uzmanības melnie caurumi, tiem gan jāiet garām ar līkumu. Ziņas, netfliksi, utt. Tagad iešu pievērst uzmanību virtuves plītij un yucca saknei. Jāatceras attaisīt šīberi!

Upd: jukas sakne ir garšīga, kad to sagriež kā friškas, novāra un tad cep kā friškas, apkaisa ar sāli un ēd ar El gringo siera mērci.

Pagājušais bija Pārmaiņu suņa gads, un šis ir Klātesošā suņa gads.

Es klausu Skudru un daru šitā:



Klausu arī Torvi un uz ledus nekāpju ar karstām ķepām.

Mājā pamazām aizpakojam lielākās siltuma zuduma vietas. Nopirkām vēl vienu krāsniņu, tā vēl jāpiestiprina. Krāsainas lampiņas un bišu vaska sveces arī ir. Suņiem ir būdas ar mīkstām salmu gultām. Man ir daudz pāru krāsainu vilnas zeķu un polartec šļenku bikses. Un vēl man ir piedzīvojuma sajūta. Ir skaisti un brīžiem grūti, kā jau piedzīvojumos mēdz būt.

Pēdējo nedēļu sarežģītākā matērija bija nevis tumsa, bet dubļi. Tumsa vispār ir sīkums, ja var sakarināt lampiņas un kurināt sveces. Bet dubļi. Tie bija visur. Uz ceļa, pagalmā, suņu voljēros un kažokos, cilvēku drēbēs un kažokos (nu, matos). Un galvenais, ka tika arī iekšā galvā, padarot domas smagas kā dubļiem aplipušus zābakus. Darījām kas jādara - visas dubļainās drēbes aizvedu mazgāt. Kārtīgi izmirku vannā arī pati. Suņiem savedām salmus. Un tad uzsniga, tagad ārs ir balts un kraukšķīgs. Suņi apmierināti čuč būdās. Arī sīkā Torvi tikusi garām brālim, kurš bija nogūlies priekšā būdas ieejai un nelaida viņu iekšā. Cilvēki tīrās drēbēs cep piparkūkas. Un domas arī noskurināja dubļus, tagad mierīgas peldās piparkūku smaržas mākonītī.

Dubļi joprojām ir. Bet kad to nav iekšā galvā, tie ir tikai dubļi.

Pusgads Lauziņās. Vesels pusgads, jo tieši tik daudz arī vajadzēja, lai sajustos tiešām, pa īstam šeit. Vasara bija episka. Skaista un brīnumaina, par spīti dažām kataklizmām un arī pateicoties tām. Tā sākās ar ierašanos mežā - nekādas pārvākšanās nebija, es vienkārši atbraucu un paliku. Tas, protams, nebūtu noticis, ja nebūtu noticis attālinātais darbs. Jo diezvai es būtu sadūšojusies bāzt tās savas ķepas tik nezināmos ūdeņos.
Vēl bija 100 vauziņu dienas un kopš tā laika, domājot par savu iekšējo pasauli, daudz izmantoju suņu metaforas. Man te ir iekšējais kucēns, ķepas, kuras zina taku tumsā, arī melnais suns, utt. Viena no spēcīgākajām metaforām ir Pārmaiņu suns. Viņš vienmēr tepat kaut kur ganās (ik pa brīdim pazib krāsaina aste), bet tā ir mana izvēle - laist viņu iekšā vai mēģināt ignorēt.
Rudenī, līdz ar tumsas iestāšanos, iestājās lūzuma brīdis, kad padevos šaubām un bailēm. Kā būs ziemot mežā, vai es te neiesalšu tumsā un aukstumā uz mūžiem, nu un vispār atnāks Lielais nezināmais. Bet tagad man beidzot ir sajūta, ka varu atvērt Pārmaiņu sunim durvis. Lai gan.. viņš jau pats ir klāt. Un kopā ar viņu 2 kucēni - Torvi un Trond. Grenlandes suņu mazuļi, kuru balstelēs jau tagad jūtams stingrs ziemeļu suņu spēks. Laiks kucēnu vauziņām?