Sieviete, kas skrien ar vilkiem (un jūtas kā tizlene)
Oct. 7th, 2021 | 05:57 pm
No:: san
Šorīt pirmo reizi izbraucām ar visiem četriem suņiem - abiem jau pieredzējušajiem malamutiem un jaunajiem grīnīšiem.
Vispirms bija ilga pacietības stunda sunīšiem, kuriem bija jāmācās būt mierīgiem pirms brauciena, kā arī jāaprod ar būšanu visiem četriem kopā pajūgā. Mans uzdevums bija pieskatīt suņus un savas domas, lai tās neieskrien amigdalā un nesapinās stāstos par to, kas tik nevar notikt.
Kad beidzot pienāca laiks uzsākt skrējienu, nožēloju, ka neesmu iesildījusi arī savu fizisko ķermeni. Man bija jāskrien suņiem pa priekšu, lai viņi seko un nesāk pīties. Suņi ātri vien mani apdzina un tad man vajadzēja viņus (un Didzi, kurš vadīja pajūgu) panākt. Tas bija ļooooti grūti. Man bija mēle pār plecu, akna jau rūca virsū liesai, plaušas rēja dusmās un grūstījas ar sirdi.
Tomēr ar domu spēku panācu pajūgu un ielecu tajā. Bija sajūta, ka ģībšu. Nācās atsaukt atpakaļ domas, kuras tomēr bija ieskrējušas amigdalā un paspējušas drusku ieēst šaubas par to vai varu turpināt ceļu. Taču saņēmos, skatoties uz suņiem un apbrīnojot viņus. Tā mēs braucām, un man vēl ik pa brīdim nācās izlekt, pieturēt vai atpinķerēt suņus vai parādīt tiem ceļu. Tas bija ļoti pa īstam. Un tagad es esmu pa īstam nolēmusi kļūt sportiska, tikai kā to dara?
Vispirms bija ilga pacietības stunda sunīšiem, kuriem bija jāmācās būt mierīgiem pirms brauciena, kā arī jāaprod ar būšanu visiem četriem kopā pajūgā. Mans uzdevums bija pieskatīt suņus un savas domas, lai tās neieskrien amigdalā un nesapinās stāstos par to, kas tik nevar notikt.
Kad beidzot pienāca laiks uzsākt skrējienu, nožēloju, ka neesmu iesildījusi arī savu fizisko ķermeni. Man bija jāskrien suņiem pa priekšu, lai viņi seko un nesāk pīties. Suņi ātri vien mani apdzina un tad man vajadzēja viņus (un Didzi, kurš vadīja pajūgu) panākt. Tas bija ļooooti grūti. Man bija mēle pār plecu, akna jau rūca virsū liesai, plaušas rēja dusmās un grūstījas ar sirdi.
Tomēr ar domu spēku panācu pajūgu un ielecu tajā. Bija sajūta, ka ģībšu. Nācās atsaukt atpakaļ domas, kuras tomēr bija ieskrējušas amigdalā un paspējušas drusku ieēst šaubas par to vai varu turpināt ceļu. Taču saņēmos, skatoties uz suņiem un apbrīnojot viņus. Tā mēs braucām, un man vēl ik pa brīdim nācās izlekt, pieturēt vai atpinķerēt suņus vai parādīt tiem ceļu. Tas bija ļoti pa īstam. Un tagad es esmu pa īstam nolēmusi kļūt sportiska, tikai kā to dara?