bettyboob

Tik neticami un skaisti, ka tieši šeit, dziļi mežā, nekurienes vidū, esmu satikusi tik daudz brīnišķīgus cilvēkus. Ka viņi nāk, iededz gaismiņas, spēlē mūziku, pagatavo dievu ēdienu, vai arī nedara neko un vienkārši ir šeit. Esmu iemīlējusies šajā vietā un visos cilvēkos, ko satieku. Protams, arī kokos. Nekādi nevaru saņemties sākt krāmēt mantas, lai dotos prom. Vēl jau šeit ir Kim, kurš dara brīnumus ar otu un savu klātbūtni. Viņš ir apgleznojis mūsu kemperi ar Neverending story iedvesmotu pūķīti, uz kura astes sēž radības. Vienu no tām radībām es izvēlējos kā sevi. Lidošu uz pūķīša astes un brīnumķērāju rokās. Un vakar saņēmos pajautāt Kim, vai viņš būtu ar mieru būt mans terapeits. Viņš pateica jā.

Kopš oktobra vidus esam Norvēģijā un dzīvojam Tinkas suņu mājā. Katru dienu rūpējamies, mīļojam, staidzinām, skraidinām un, protams, barojam aptuveni 40 brīnišķīgus Grenlandes suņus. Savukārt Tinka baro mūs. Tā kā viņas pensija aiziet debesīs uzlēkušajiem elektrības rēķiniem un suņu ēdienam, tad pēc cilvēku pārtikas viņa reizi nedēļā dodas uz vietu, kur to izsniedz bez maksas. Lielākoties tur var dabūt dārgos produktus, ko veikali nav varējuši izpārdot, jo arī norvēģi tos vairs nevar atļauties. Tā nu mēs te ēdam superveselīgo maizi, vegānu fast foodu, eko dārzeņus un pēdējās divas nedēļas Tinka stiepj mājās Ziemassvētku laika delikateses - ribiņas, mazos kartupelīšus un škovētus kāpostus. Vakariņas mēs ēdam vēlu, pēc tam, kad ir pabaroti suņi. Pēc kārtējās lieliskās maltītes Tinka saka: so humans got some food today, too. Vai: yes, it was possible eat. I could eat it again. Un es vienmēr piekrītu. Jā, šito varētu ēst vēl un vēl.

Vakar devos līdzi Tinkai, lai mēs dabūtu īpašo svētku paku dubultā. Iestājāmies garumgarā rindā un sākām gaidīt. Rindā stāvošie pārsvarā sarunājās krieviski, saklausīju ukraiņiem raksturīgo akcentu. Pusotras stundas laikā līdz manām ausīm ik pa brīdim nonāca priekšā stāvošo ukraiņu vīru saruna par pārtikas un citu preču cenām, par ukraiņu ēdieniem, iespējām makšķerēt un to kādas zivis noķertas. Brīdī, kad bijām jau pie pašas ieejas, viens no vīriem pajautāja otram, vai tas taisās atgriezties. Vīrs brīdi paklusēja un atbildēja, ka nē, jo pat ja viņa pilsētu atbrīvos, viņam vairs nav pie kā tur atgriezties. Un tad atvērās durvis un abi vīrieši pazuda gaišajā siltumā aiz tām.

Bet nu man laiks doties gatavot ēdienu suņiem. Cilvēkiem vakariņās būs vakar dabūtais lasis. Ar eko dārzeņiem. Lai mums visiem gaiši, silti, garšīgi! Un lai ir kur atgriezties.

Jau gandrīz mēnesi mūsu mežā ir atnākusi Mašīna. Es biju ļoti dusmīga, kad tā trokšņodama gāza kokus, sabojāja mūsu pastaigu takas un iznīcināja sēņu vietas. Bija grūti samierināties, ka nevaru tai neko padarīt, un ir jāpieņem pārmaiņas.

Tagad pār izcirtumu pagalmā nāk vakara saule un varam vērot skaistos saulrietus.

Un ir nokritis Damokla zobens.

Damokla zobens bija paliels ass koks, kurš bija iestrēdzis skaistajā Irbīšu kļavā tieši virs pastaigu takas. Tas tur karājās jau gadiem, un kā jau tas ir ar Damokla zobeniem, bija tikai laika jautājums kad tas kritīs. Un šis laiks pienāca. Kad to ieraudzīju, sajutu atvieglojumu, jo tas bija arī mans Damokla zobens.

Pati brīnišķīgā kļava, par laimi ir neskarta. Sapņoju, ka tajā reiz būs tree house. Samocītajā Mollijas mežiņā no gāztajiem kokiem taps templis, tāds, kuru nodedzinājām playā, atvadoties un atlaižot to, kam jāaiziet. Lai atbrīvotu vietu jaunajam.

Damokla zobens:

Ir pagājis pirmais treniņu mēnesis. Esmu izlaidusi kādas pāris dienas, nezaudējot nevienu punktu. Jā, pēc pirmās nedēļas tika ieviesta punktu sistēma. Punkti tiek piešķirti pēc katra treniņa piecās kategorijās — spēks, ātrums, līdzsvars, izturība, lokanība. Ja treniņi tiek kavēti 3 dienas, tiek zaudēts viens punkts visās kategorijās. Vēl mums ir izaicinājumi, kurus pieņemot ir iespēja nopelnīt papildus punktus. Un tas viss strādā! Strādā arī Gordona motivējošie izsaucieni — Big push! Big power up! I can see you! Don’t compromise yourself! You only cheat yourself! Don’t give up on yourself! This is working through difficulty! If the train stops, it’s very hard to start again. So whatever you do keep on moving.

Un to es arī daru. Pamazām mācos nepadoties, pamanīt un apturēt vēlmi šļenkot, žēlot sevi (“es šito nevaru”). Man ir gribējies pasūtīt Gordonu labi tālu, jo īpaši tad, kad viņš man piedāvāja paņemt kameru, jo varbūt es gribot pafotografēju ne tikai skatīties kā citi vingro. Es tajā dienā nevarēju izdarīt neko un no sirds ienīdu planku. Un atspiedienus. Un visas tās karāšanās zaros ala pievilkšanās.

Pirmais izlauziens bija apsēšanās lotosa pozā, un tas notika galvā. Sāku just pārmaiņas arī serdē, tā ir tāda kā stingrāka un taisnāka. Planku gan joprojām ienīstu. Bet ok, arī grampiķis drīkst braukt manā vilcienā, bet es nelaidīšu viņu pie stopkrāna!

Licorice pizza ir filma par manis versiju, kas neapspiež emocijas (jo īpaši dusmas)

Ir tas skaistais dzīves brīdis, kad es saņemu tieši to, kas man ir visvairāk vajadzīgs. Es to neprasīju, pat nezināju, ka man to tik ļoti vajag.
Tikai atvēru durvis un pa tām ienāca… Gordon un Zoe.

Gordon uz Zoe ir Workaway brīvprātīgie, kuri pie mums apmetušies uz nezināmu laiku. Viņi ir atlēti. Gordons ar savu ķermeni spēj izveikt neticamas lietas. Viņam pieder neoficiālais pasaules rekords stāvēšanā uz rokām. Neoficiālais, jo nav tādas rokstāvēšanas asociācijas, kas izsniegtu čempiona medāli vai kaut vai sertifikātu. Tomēr neviens cits nespēj tik ilgi nostāvēt uz rokām kā viņš. Zoe ir Gordona sieva, arī atlēte.

Atbraukšanas dienā Gordons pateica šādu frāzi: Training is like a train, it starts slooowly. Nākamajā rītā atvēru dienišķo Wordli un kā pirmo vārdu ierakstīju Train. Burtu pa burtam atvērās vārds un atvērās arī manas acis. Train.

Ir pagājušas trīs dienas, kopš Gordons (un arī Zoe) mani trenē. Katru dienu. Tieši mani. Viņi ir lieliski skolotāji, mācīties ar viņiem ir dievišķa sajūta. Katru dienu ir jauna aizraujoša programma. Un jebkas var būt sporta zāle - kokā iesietas šūpoles, baļķis, akmens vai soliņš.

Mācīties ar visu ķermeni man ir kas jauns, līdz šim to esmu darījusi tikai ar galvu. Izrādās man ir muskuļi negaidītās ķermeņa vietās. Piemēram, tur, kur es iepriekš tikai liku iekšā ēdienu. Ļoti interesanti, kādi vēl atklājumi mani sagaida.

Līdz nākamajai reizei ilgi nebija jāgaida. Tikko biju izcepusi ogu maizi kā Tōre bija klāt. Vienā rokā ciemakukulis – gabals aļņa steika, otrā rokā runga. Runga, izrādījās, ir pašaizsardzībai no itāļa suņa. „I have to protect my life”. Itālim (Ario) jau sen ir cits suns, nevis tas, kurš, kā rādās, ir iebaidījis visu ciemu, bet reiz radušos iespaidu tik viegli nelabosi.

Tōres vizīte ilga kādas četras stundas, bet mazāk nekādi nesanāk, ja katrs stāsts ir jāizstāsta zviedriski, angliski un vēl jāparāda ar žestiem. Vienā no stāstiem Tōres vectēvs skrēja ap bērzu, bēgdams no lāča. Vectēvs ap bērzu skrēja daudzas reizes, un Tōre visas daudzās reizes izstāstīja un parādīja. Kad tomēr pienāca atvadas, uz jautājumu “we meet again, next week? Atskanēja pārliecinošs “Absolut!”.

Sacepu vafeles un devos ciemos pie Tōres. Tōre bija ļoti priecīgs, esot jau vairākas dienas lauzījis galvu, vai varot nākt ciemos pie manis, jo ciemata veči neļaujot ciemoties pie viņu sievām, esot greizsirdīgi. Nomierināju, ka viss kārtībā, sieviete nav lieta, kas kadam pieder.

Tōre turpināja būt ļoti priecīgs, un ļoti runātīgs. Jau pēc pirmās kafijas viņš pajautāja vai es zinot kas notiek pēc nāves. Teicu, ka nezinu gan. Tōres acis iemirdzējās, viņš gan zinot pavisam skaidri, un pastāsīšot man arī. Taču ne uzreiz, tā esot ļoti svarīga lieta, un stāstam ir jānogatavojas. Vēl kafija, tad stāsts par vietējo sievieti, kura pirms apmēram septiņdesmit gadiem izdarīja pašnāvību dienā, kad viņas mājā bija paredzēts ciema sievu adīšanas pulciņš. Tōres mamma tajā dienā atnākusi mājas ātrāk, un viņš bijis priecīgs.

Vēl kafija. Stāsts par to, kā viņi ar tēvu sēdējuši pie kalnu upes, kad pie viņiem nolaidies milzīgs baltirbju bars. Tēvs teicis, ka tur esot trīs vai četri tūkstoši putnu.

Kafija. Vēl bērnības fotogrāfijas un kartiņas, kuras Tōrem sūta nejauši satikti cilvēki. Ik pa laikam Tōre nosaka, ka es laikam gaidot patiesību par to, kas notiek pēc nāves. O jā, gaidu gan! Nezinu, vai tas ir galons kafijas vai patiesības gaidas, bet es jau nepacietībā trinos. Beidzot Tōre aiziet pārģērbties labākās drēbēs, tas patiesībai par godu. Tomēr arī tad vēl nav īstais laiks, vēl jāparāda 1979.gada fotogrāfija ar draugiem karnevālā, un jāizstāsta kāds kuram bijis liktenis. Parāda uz sievieti, kura bijusi skaista un kurai viņš paticis, bet viņš bijis jauns un stulbs. Arī tā sieviete izdarījusi pašnāvību.

Un tad ir klāt brīdis, kad Tōre klāj vaļā Patiesību. Taču pēkšņi viņa angļu valoda, kas jau tā bija daļēji zviedriska, kļuvusi man pavisam nesaprotama. Izlobu, ka cilvēki nomirst, tiek sadedzināti vai guldīti kapā, taču pēc tam ir jauna pasaule, kurā viņi turpina dzīvot savā labākajā vecumā – 30 gados. Redzot, ka es neko nesaprotu, Tōre aizskrien uz istabu un atgriežas ar vizītkarti, uz kuras rakstīts "Jehova vitten jw.org". Es momentā sajutu vilšanos. Acīmredzot, patiešām biju gatava dzirdēt to īsto Lielo Patiesību, un šī versija neatbilda manām gaidām. Gandrīz vai apvainojos, ka realitāte man neiedeva šo kumosiņu, šo garšīgo stāstu, kuru es jau biju iztēlojusies un gatava kāri aprīt. Saldie maldi.

Mēs ar Tōri šķīrāmies kā draugi. Tas nekas, ka es neko nesaprotot, galvenais nesasteigt, viss jādara īstajā laikā. Arī viņš pēc malkas nebraucot sniega vētrā, bet sagaida labu laiku. Paldies tev, Tōre, par patiesības stundu. We meet again.

D. ir prom kalnos ar Torvi, Tomi un Trondu. Mēs ar Skudru un Nesiju esam palikušas gaidītājos. Lielās nedraudzenes dziedāja duetā, skatoties viena uz otru, viena no mājas, otra no voljēra.
D. atsūta pa kādai GPS ziņai, un tā es zinu, ka pajūga priekšā skrien Torvi. Skrien ar lielu pārliecību un spēku. Pusotrgadīgā sunīte, vismazākā no visiem, viena pati vada pajūgu. Tikai retais suns var un grib būt līderis, šai lomai ir nepieciešama drosme un pārliecība, un, protams vēlme - būt priekšā, vest visu komandu uz priekšu nezināmajā. Un Torvi grib. Torvi var.
Kā es gribētu kaut nedaudz būt kā Torvi. Spēt jozt uz priekšu, neatskatoties un nešauboties. Neļaut nekam sevi apstādināt. Un nekad nepadoties, saprotams.
Ar ko lai sāk?

Pirmajos divos Kvikkjokkā pavadītajos mēnešos sociālā dzīve nekādi neattīstījās. Vietējie nešķita ieinteresēti iepazīties tuvāk, un uzbāzties ziemeļniekiem nešķiet laba ideja. Jo īpaši pēc tam, kad viens uzrūca “you better go home” atbildē par pārāk tuvu pietuvošanos.

Taču pirms pāris dienām satiku Tōre, un tagad ir sajūta, ka Kvikkjokka beidzot ir atvērusies. Tōre ir mazs, sprigans onkuliņš pāri septiņdesmit. Runa viņam plūst nepārtraukti. Ko nezina angliski, to saka zviedriski, un vēl piejauc klāt kādu skanīgu epitetu itāliski. Tōrem ir sāpe par Ario, kurš esot izmantojis viņa izpalīdzību. El finito, tā viņš raksturo abu attiecības. You will be next, piebilst. Paradoksālā kārtā pats Tōre ir kā vietējais itālis, runātīgs un draudzīgs. Turklāt izskatās, ka viņam ir spēja uzrasties pavisam nepiemērotos brīžos. Piemēram, kad suņi ir salikti pajūgā un sajūsmā trako pirms starta. Protams, tieši tad piebrauc Tōre uz sava antīkā 76.gada sniega moča un ir vēl sajūsminātāks par suņiem.

Tōre mani uzaicināja uz kafiju. Kvikkjokka, esmu gatava uzklausīt visus tavus noslēpumus!
Stāsti, es dzirdu.

Arī Kvikkjokkā šķiet jūtams pavasaris, taču šī sajūta ir mānīga. Lai gan pa dienu ir plusi, Tarras upi joprojām klāj biezs ledus, naktīs ir pamatīgi mīnusi un ziemas tūrisma sezona sākās tikai pirms divām nedēļām. Ario saka, ka tagad būtu mīnus divdesmit, ja vien ne klimata pārmaiņas un nolādētie sniega moči. Sniega moči tāpēc, ka tie ir vainīgi pie lieluma nebūšanu, lai jau tad atbild arī par ziemas noraušanu.

Tieši tā, kopā ar pavasari un ziemas sezonas sākumu, ir klāt arī Ario. Par viņa ierašanos, protams, nebija nekādas skaidrības. Visas ziņas bija nekonkrētas, varētu pat teikt mīklainas. Tomēr pirms pāris dienām viņš ienāca pagalmā, un ne jau pa taku kā parasti cilvēki, bet pāri kupenām un uz slēpēm. Viņam līdzi bija čehu vilku suņa meitene vārdā Šuvamma. Savu vilksuni viņš vienmēr ved līdzi, piesietu garā striķī. Ienākot telpā viņš veikliem pirkstiem atpin striķa mezglu un ejot prom to atkal sapin.

Skatoties uz mūsu Grendlandes suņiem, Ario iespīdas acis un sejā parādās liels smaids. Var redzēt, ka sajūt mežonīgajos sunīšos radniecīgas dvēseles. Malamutiem gan viņa skatiens pārslīd pāri īpaši neaizkavējoties. Pats Ario ir tāds, no kura grūti nolaist skatienu. Ir viņā kaut kas magnētisks, kas fascinē un raisa apbrīnu. Taču vienlaikus arī ķermenisku trauksmi, intuitīvu vēlmi netuvoties.

Mums priekšā vēl mēnesis šeit. Būs interesanti! Un rīt Kvikkjokka kļūs par Kvī-kkjoku, jo ierodas jz Lavametender! Vai es jau teicu, ka būs interesanti?

Mūsu sunīšu pulkā ir sākusies maiga, bet nenovēršama ietekmju pārdale.

Viņi ir četri, un tas jau ir sociums jeb bars. Katram no suņiem ir attiecības ar katru citu suni, tātad kopā divpadsmit attiecības. Plus attiecības divu vecāko un divu jaunāko suņu starpā. Un visu četru kopējās attiecības jeb četrotne.

Viena no šo attiecību iezīmēm ir hierarhija. Līdz šim četrotnes “galvenais” suns bija Tomi. Galvenais lieku pēdiņās, jo tā nav alfa vai līdera loma, šādu īpašību Tomim nav. Viņš ir maigas dabas labsirdis, kurš nekad neiesaistās konfliktos, nav ļoti inteliģents, un ir vienkārši ļoti ļoti jauks. Taču viņš ar lielu atbildību uzņēmās audzināt abus Grenlandes kucēnus. Mācīja tiem uzvedības noteikumus, pieskatīja un pievaldīja. Vārdusakot, centās no sirds un bija labs onkulis. Skudra, otrs vecākais suns, palīdzēja kā nu mācēja.

Abi mazie respektēja un apbrīnoja vecākos suņus. Izrādījās, ka pieticīgajam kucēnam Trondam ir lieliskas sociālās spējas, ar kādām cilvēku pasaulē varētu kļūt par augsta ranga diplomātu. Jau divu mēnešu vecumā Tronds bija izcils stratēģis. Kamēr visi pārējie kucēni skrēja pie pirmās ēdiena bļodas, Tronds zināja, ka sekos otrā, un vienīgais devās pa taisno pie tās. Otrs kucēns – mazā Torvi – jau agri parādīja savu neatkarīgo raksturu un iekšējo spēku. Tapa skaidrs, ka tas suns nevienam neļaus uzkāpt sev uz galvas.

Tagad kucēni ir izauguši par jauniem suņiem. Tronds pamazām, bet neatlaidīgi panācis, ka attiecībās ar Torvi galvenais vaukšķis ir viņam. Šī kārtība gan mēdz sašūpoties pēc garākiem skrējieniem suņu pajūgā, kuros Torvi sajūt savu pārākumu pār brāli.

Nākamais Tronda sociālais panākums bija Skudra. Ausainā suņu dāma sākotnēji skatījās uz sīko no augšas un nekautrējās izrādīt savu pārākumu, uzkāpjot virsū vai norūcot nost. Taču pamazām, pamazām viņš pamanījās iekarot sunes interesi un cieņu. Šī uzvara deva viņam jaunu pašapziņu. To jūtot, Torvi pierāvās un sāka vairāk respektēt brāli. Toties Tomītis šķiet zaudējis pārliecību, un līdz ar to arī pārējie suņi ir sākuši apšaubīt viņa autoritāti. Tronds vairs nevārtās Tomi priekšā uz zemes. Skudra pretendē uz pusizēsto bļodu.

Šķiet nenovēršami, ka jau visai drīz Tronds kļūs par jauno karali (Trond = karalis). To visu vērot ir aizraujoši, bet arī satraucoši. Jautājums tikai kā tas notiks. Vai neiztikt bez kautiņa? Bet varbūt Tronds to noorganizēs diplomātiski? Un pats, galvenais, kā mēs, cilvēki, spēsim ievirzīt šo jauno pasaules kārtību tā, lai tā būtu labākā iespējamā visiem iesaistītajiem visu sugu zvēriem.

Ļoti gribēju piedalīties 100 dienu projektā, bet šodien ir jau ceturtā diena un es tā arī neesmu spējusi neko uzsākt. Ceru tomēr saņemties un lekt tajā aukstajā ūdenī. Pagaidām gan vēl karājos iekrampējusies glābšanas riņķī.

Pēc divām nedēļām ziemeļos astes pamazām izvelkas no kājstarpēm un paceļas gaisā. Ne jau suņiem, bet mums, cilvēkiem.
Te ir tāda sajūta kā uz pasaules ziemeļu robežas. Šeit beidzas ceļš, bet tu vari doties tālāk, baltajā bezgalībā, ja tavs prāts to ļauj.
Francūži, kuri bija nobukojuši Ario otro namiņu airbnb, neizturēja un izvācās ātrāk. Viņi devās atpakaļ uz dienvidiem, paskaidrojot, ka viens no viņiem ir saslimis un tur būšot vairāk komforta. Viņi bija ļoti jauki un patīkami, bet es tā arī nesapratu, kā viņi te nokļuva un kāpēc. Francūžu vietā uzradās holandieši, pareizāk atradās uz ciematiņa vienīgās ielas salūzušā auto. Paņēmām pie sevis, izguldījām, pabarojām ar lazaņju un saldējumu, uzsildījām saunu un parādījām Ziemeļblāzmu. Nākamajā rītā viņi aizgāja kāpt kalnā, tagad gaidām kādi un no kurienes būs nākamie viesi.
Viens iespējamais viesis ir pats namiņa saimnieks Ario. Ario ir tikai viens no viņa vārdiem, un arī viņa teiktais var nozīmēt vairākas lietas. "Pēc nepilna mēneša es būšu tur" - viņš uzraksta un atsūta kalnu bildīti. Pēc konteksta it kā var saprast, ka "tur" būs šeit, bet tikpat labi tas ir kāds cits kalns. "Finally we will meet for sure", viņs piebilst. Bet arī tas var nozīmēt ko metafizisku. Atliek ļauties nezināmajam, turēt durvis atvērtas un siltu lazanju cepeškrāsnī.

Suņuku pirmais lielais skrējiens šeit, ziemeļos
https://holymotors.camp/tagadnes-suns/

jau vairāk kā nedēļa kopš holy motors camp pārvietojies uz ziemeļiem. Pakošanās bija episka, jo bija jāizdabū ārā no meža iedzīve 2 mēnešiem sev un pieciem suņiem. Kā arī paši pieci suņi. Arī brauciens bija episks un satraucošs. Kad beidzot tikām uz prāmja, izdzērām pa alum un parubījāmies MTV oo's un viļņu ieaijāti tripīgā miegā. Nākamajā rītā izturējām suņu čekapu, jo zviedri pret dzīvniekiem izturas nopietni, kas ir labi. Ne tā kā Serbijā, kur robežsargs paskatījās uz Nesiju, noteica O, doberman! un pamāja, lai pazūdam.
Sekoja diena ceļā, un jau vēlu vakarā saņēmām ziņu, ka naktsmītnē, iespējams, priekšā ir kovids. Kovids ne kovids, ārā nakts un ziemeļi, braucām vien tālāk. Pavadījām 2 naktis pie burvīgās Vulfas kundzes kā siltā, pūkainā austiņā. Tad vēl viena diena ceļā, pamazām zviedriskos nosaukumus nomainīja sāmu - Arvidsjaur, Arjeplog, Jokkmokk un visbeidzot mūsu Kvikkjokk.
Piebraucot pie namiņa, sapratām, ka nāksies rakt gan parkingu, gan eju līdz durvīm. Šķita, ka raksimies ilgi, jo sniegs dziļš un diezgan ledains, bet nebija tik traki. Namiņa iekšiņa izrādījās drūmīga - auksta un piebāzta ar krāmiem. Turpmākās dažas dienas pavadījām šķirojot un mēžot namiņa saimnieka netīro pagātni, ko viņš pats sauc par sad situation. Bija diezgan neomulīgi cilāt situācijas rekvizītus, bet arī prieks atbrīvot no kultūrslāņa namiņu, kas izrādījās pavisam mīlīgs un foršs.
Vienā brīdī D. parādījās simptomi, un tad noderēja namiņa dzīlēs atrastā pudele ar uzrakstu Beaver's elixir. Made in Latvia :) (ar visu iešķībo smaidiņu) Tas izrādījās pavisam īsts un autentiski smirdīgs bebra dziedzeru uzlējums. D. teica, ka viņam palīdz. Man simptomi tā arī nesākās, un par laimi nenācās pagaršot burvju dziru.
Kad jau bijām gandrīz visu sakārtojuši, uzrakstīja namiņa saimnieks, kuram bija radies jautājums. What's your name, viņš gribēja uzzināt. My name is Ario. Nedaudz nobrīnījāmies, jo lai gan neesam tikušies, tomēr regulāra sarakste notiek jau gandrīz gadu, un galu galā, viņš mūs ir ielaidis dzīvot savā namiņā.
To be continued.

Pie mums divas naktis paliek divi 24 un 25 gadīgi francūži, Florians un Anna, kuri deviņus mēnešus brauc ar riteņiem pa Eiropu. Tagad viņi ir mājupceļā, izminušies caur Zviedrijai un Somijai, piedzīvojuši Lapzemes ziemu un polāro nakti. Pirms šī brauciena viņiem nebija nekādas pieredzes ar ceļošanu vai riteņbraukšanu. Sākuši braukt un visu pamazām iemācījušies, piedzīvojot uz savas ādas. Kā nenosalt -20 salā, nakšņojot ārā. Ko un kā vilkt. Kā nomazgāties un izžāvēt drēbes. Kā lūgt palīdzību. Un viņiem nav fancy ekipējuma, šo to pirkuši pa ceļam, lietotu, vai uztaisījuši paši.
Tas, ko es dzirdu visā, ko viņi stāsta - tev nav vajadzīgs nekas daudz un nekas īpašs. Jā, ne vienmēr ir viegli, bet tev nekas slikts nenotiks, tikai esi uzmanīgs un nedari muļķības. Cilvēki vienmēr grib palīdzēt, bet tev ir jāsaņemas palūgt.

Viņi saka, būšot grūti atgriezties mājās, jo nezinot kā izstāstīt mājiniekiem to, ka pēc šī tripa abi ir pavisam citi cilvēki.

Mūsu meža namiņš ar silto krāsni man tagad šķiet īsta komforta oāze. Ārā ir -10, kurinām mums visiem āra vannu. Un viss ir vienkārši.

Apsēdies taisni, saliec ķepas klēpī
Aizver acis
Ieelpo un sajūti kā gaiss ieplūst caur nāsīm un izplešas vēderā
Lēnām izelpo
Atkārto vēl dažas reizes

Pieliec rokas pie sirds, sajūti siltumu. Pūkainu, mīkstu siltumu. Un tagad tajā pūkainajā siltumā iztēlojies kucēnu.

Tas ir tavs iekšējais kucēns.

Pieskaries viņam. Noglaudi vienu ausi, sajūti cik tā ir mīksta. Noglaudi otru ausi. Pakasi viņam zem zoda.
Kā kucēns jūtas?
Vai tas ir dusmīgs un rej? Vai bēdīgs un smilkst? Priecīgs luncina asti? Varbūt noguris?
Kādu brīdi vēro kucēna sajūtas.
Ļauj kucēnam just un vēro.
Ļauj viņam būt viņam pašam. Tādam, kāds viņš grib būt.
Tagad paņem kucēnu rokās un samīļo. Pasaki viņam, ka viņš ir drošībā. Ka tu esi ar viņu. Pasaki, ka viņš ir labs suns un ka tu viņu mīli.
Palaid kucēnu vaļā, ļauj viņam iet.
Atgriezies pie savas elpas. Sajūti kā tā plūst caur tevi. Sajūti savu ķermeni. Savas ķepas uz zemes. Sadzirdi apkārtnes skaņas. Kad jūties gatavs, atver acis.

kad jau ceturto stundu sēdi kamanās, slīdot caur lielo balto skaistumu ko pamazām pārklāj tumsa, un kreisajā pusē riet saule, bet no labās ceļam pārskrien briežu pāris, tajā ceturtajā stundā ķermeni pārņem atslābums (jei, vairs neklab zobi), domas izšķīst suņu ķepiņu ritmā, un es pati kļūstu par ķepiņām un sniegu un to skrienošo briežu pāri.
Vairs nav nekā lieka un traucējoša.
Taču kam man nācās iet cauri, lai atbrīvotos no liekā un traucējošā:
pārvarēt siltās midziņas vilkmi,
nevarēt noturēt suņus un viņos sapīties,
nevarēt iedabūt enkuru zemē un karāties striķos mēģinot noturēt suņus,
šļūkt sāniski apgāztās kamanās, dabonot mutē un degunā sniegu,
pārbumsīties pāri upītei par mileni neiegāžoties tajā,
drebināties un klabināt zobus, sēžot kamanās sakritušajā sniegā,
mēģināt panākt pajūgu skrienot ar apledojušiem zābakiem, nesaprotot kāpēc kājās svins
Bez tam es nemaz nebiju pajūga vadītājs, bet tikai pasažieris, bremze (ja jābremzē tad man jāmetas uz sāniem ar visām kamanām), fotogrāfs, smagums (par daudz, tāpēc man brīžiem nācās skriet aiz pajūga) un pēc nepieciešamības arī suņu atpiņķerētājs.
Atbraucot mājās, uzzināju, ka ir -16C.
Jā, un ceptupeļi sen nebija tik labi garšojuši.

Šorīt pirmo reizi izbraucām ar visiem četriem suņiem - abiem jau pieredzējušajiem malamutiem un jaunajiem grīnīšiem.
Vispirms bija ilga pacietības stunda sunīšiem, kuriem bija jāmācās būt mierīgiem pirms brauciena, kā arī jāaprod ar būšanu visiem četriem kopā pajūgā. Mans uzdevums bija pieskatīt suņus un savas domas, lai tās neieskrien amigdalā un nesapinās stāstos par to, kas tik nevar notikt.
Kad beidzot pienāca laiks uzsākt skrējienu, nožēloju, ka neesmu iesildījusi arī savu fizisko ķermeni. Man bija jāskrien suņiem pa priekšu, lai viņi seko un nesāk pīties. Suņi ātri vien mani apdzina un tad man vajadzēja viņus (un Didzi, kurš vadīja pajūgu) panākt. Tas bija ļooooti grūti. Man bija mēle pār plecu, akna jau rūca virsū liesai, plaušas rēja dusmās un grūstījas ar sirdi.
Tomēr ar domu spēku panācu pajūgu un ielecu tajā. Bija sajūta, ka ģībšu. Nācās atsaukt atpakaļ domas, kuras tomēr bija ieskrējušas amigdalā un paspējušas drusku ieēst šaubas par to vai varu turpināt ceļu. Taču saņēmos, skatoties uz suņiem un apbrīnojot viņus. Tā mēs braucām, un man vēl ik pa brīdim nācās izlekt, pieturēt vai atpinķerēt suņus vai parādīt tiem ceļu. Tas bija ļoti pa īstam. Un tagad es esmu pa īstam nolēmusi kļūt sportiska, tikai kā to dara?