Tōre
Apr. 9th, 2022 | 12:35 pm
No:: san
Sacepu vafeles un devos ciemos pie Tōres. Tōre bija ļoti priecīgs, esot jau vairākas dienas lauzījis galvu, vai varot nākt ciemos pie manis, jo ciemata veči neļaujot ciemoties pie viņu sievām, esot greizsirdīgi. Nomierināju, ka viss kārtībā, sieviete nav lieta, kas kadam pieder.
Tōre turpināja būt ļoti priecīgs, un ļoti runātīgs. Jau pēc pirmās kafijas viņš pajautāja vai es zinot kas notiek pēc nāves. Teicu, ka nezinu gan. Tōres acis iemirdzējās, viņš gan zinot pavisam skaidri, un pastāsīšot man arī. Taču ne uzreiz, tā esot ļoti svarīga lieta, un stāstam ir jānogatavojas. Vēl kafija, tad stāsts par vietējo sievieti, kura pirms apmēram septiņdesmit gadiem izdarīja pašnāvību dienā, kad viņas mājā bija paredzēts ciema sievu adīšanas pulciņš. Tōres mamma tajā dienā atnākusi mājas ātrāk, un viņš bijis priecīgs.
Vēl kafija. Stāsts par to, kā viņi ar tēvu sēdējuši pie kalnu upes, kad pie viņiem nolaidies milzīgs baltirbju bars. Tēvs teicis, ka tur esot trīs vai četri tūkstoši putnu.
Kafija. Vēl bērnības fotogrāfijas un kartiņas, kuras Tōrem sūta nejauši satikti cilvēki. Ik pa laikam Tōre nosaka, ka es laikam gaidot patiesību par to, kas notiek pēc nāves. O jā, gaidu gan! Nezinu, vai tas ir galons kafijas vai patiesības gaidas, bet es jau nepacietībā trinos. Beidzot Tōre aiziet pārģērbties labākās drēbēs, tas patiesībai par godu. Tomēr arī tad vēl nav īstais laiks, vēl jāparāda 1979.gada fotogrāfija ar draugiem karnevālā, un jāizstāsta kāds kuram bijis liktenis. Parāda uz sievieti, kura bijusi skaista un kurai viņš paticis, bet viņš bijis jauns un stulbs. Arī tā sieviete izdarījusi pašnāvību.
Un tad ir klāt brīdis, kad Tōre klāj vaļā Patiesību. Taču pēkšņi viņa angļu valoda, kas jau tā bija daļēji zviedriska, kļuvusi man pavisam nesaprotama. Izlobu, ka cilvēki nomirst, tiek sadedzināti vai guldīti kapā, taču pēc tam ir jauna pasaule, kurā viņi turpina dzīvot savā labākajā vecumā – 30 gados. Redzot, ka es neko nesaprotu, Tōre aizskrien uz istabu un atgriežas ar vizītkarti, uz kuras rakstīts "Jehova vitten jw.org". Es momentā sajutu vilšanos. Acīmredzot, patiešām biju gatava dzirdēt to īsto Lielo Patiesību, un šī versija neatbilda manām gaidām. Gandrīz vai apvainojos, ka realitāte man neiedeva šo kumosiņu, šo garšīgo stāstu, kuru es jau biju iztēlojusies un gatava kāri aprīt. Saldie maldi.
Mēs ar Tōri šķīrāmies kā draugi. Tas nekas, ka es neko nesaprotot, galvenais nesasteigt, viss jādara īstajā laikā. Arī viņš pēc malkas nebraucot sniega vētrā, bet sagaida labu laiku. Paldies tev, Tōre, par patiesības stundu. We meet again.
Tōre turpināja būt ļoti priecīgs, un ļoti runātīgs. Jau pēc pirmās kafijas viņš pajautāja vai es zinot kas notiek pēc nāves. Teicu, ka nezinu gan. Tōres acis iemirdzējās, viņš gan zinot pavisam skaidri, un pastāsīšot man arī. Taču ne uzreiz, tā esot ļoti svarīga lieta, un stāstam ir jānogatavojas. Vēl kafija, tad stāsts par vietējo sievieti, kura pirms apmēram septiņdesmit gadiem izdarīja pašnāvību dienā, kad viņas mājā bija paredzēts ciema sievu adīšanas pulciņš. Tōres mamma tajā dienā atnākusi mājas ātrāk, un viņš bijis priecīgs.
Vēl kafija. Stāsts par to, kā viņi ar tēvu sēdējuši pie kalnu upes, kad pie viņiem nolaidies milzīgs baltirbju bars. Tēvs teicis, ka tur esot trīs vai četri tūkstoši putnu.
Kafija. Vēl bērnības fotogrāfijas un kartiņas, kuras Tōrem sūta nejauši satikti cilvēki. Ik pa laikam Tōre nosaka, ka es laikam gaidot patiesību par to, kas notiek pēc nāves. O jā, gaidu gan! Nezinu, vai tas ir galons kafijas vai patiesības gaidas, bet es jau nepacietībā trinos. Beidzot Tōre aiziet pārģērbties labākās drēbēs, tas patiesībai par godu. Tomēr arī tad vēl nav īstais laiks, vēl jāparāda 1979.gada fotogrāfija ar draugiem karnevālā, un jāizstāsta kāds kuram bijis liktenis. Parāda uz sievieti, kura bijusi skaista un kurai viņš paticis, bet viņš bijis jauns un stulbs. Arī tā sieviete izdarījusi pašnāvību.
Un tad ir klāt brīdis, kad Tōre klāj vaļā Patiesību. Taču pēkšņi viņa angļu valoda, kas jau tā bija daļēji zviedriska, kļuvusi man pavisam nesaprotama. Izlobu, ka cilvēki nomirst, tiek sadedzināti vai guldīti kapā, taču pēc tam ir jauna pasaule, kurā viņi turpina dzīvot savā labākajā vecumā – 30 gados. Redzot, ka es neko nesaprotu, Tōre aizskrien uz istabu un atgriežas ar vizītkarti, uz kuras rakstīts "Jehova vitten jw.org". Es momentā sajutu vilšanos. Acīmredzot, patiešām biju gatava dzirdēt to īsto Lielo Patiesību, un šī versija neatbilda manām gaidām. Gandrīz vai apvainojos, ka realitāte man neiedeva šo kumosiņu, šo garšīgo stāstu, kuru es jau biju iztēlojusies un gatava kāri aprīt. Saldie maldi.
Mēs ar Tōri šķīrāmies kā draugi. Tas nekas, ka es neko nesaprotot, galvenais nesasteigt, viss jādara īstajā laikā. Arī viņš pēc malkas nebraucot sniega vētrā, bet sagaida labu laiku. Paldies tev, Tōre, par patiesības stundu. We meet again.