bettyboob

Viena no lietām, kas man patīk vismazāk, ir suņu kašķi. Taču suņu pasaule nav tikai pūkaina un mīļa, un esot tajā nākas pieredzēt visas suņu dzīvnieciskuma puses. Mums ir divi suņi — Nesija un Skudra, kuras viena otru uzskata par konkurentēm un nelaiž garām iespēju parādīt kura ir galvenā. Šī iemesla dēļ dāmas dzīvo atsevišķi, un kašķu iespējamība ikdienā ir ierobežota. Bet. Cilvēkdzīvnieka prāts pilnīgi visas iespējamās situācijas nespēj izskaitļot.
Vakar mēs ar Nesiju devāmies mežā skriet kanikrosu. Pirmais nepatīkamais starpgadījums bija uzskriešana virsū seskiem, kuri čučēja bariņā uz takas. Suns ieskrēja seskos, sākās tracis, bet savācu savu zvēru (vinnējošā tehnika ir ņemt aiz pakaļkājām) un upuru nebija. Un tad pieskrien Skudra. Kurai tur nevajadzēja būt. Bet viņa bija. Pēc sekundes simtdaļas bija gatavs sākties arī kašķis, bet pirms pieslēdzās mans cilvēkprāts, instinktīvi uzgūlos virsū Nesei, aizsedzot viņu ar savu ķermeni. Kašķis izkūpēja, tā arī īsti nesācies, lai gan vienu nelielu skrambu plecā dabūju, pirms Skudra paspēja nobremzēt. Tā mēs kādu laiku gulējām, es uz 40kilogramīgā Nesika, kamēr Skudra ganījās apkārt meklējot sesku un vienu arī atrodot, bet es tur neko nevarēju padarīt. Tad Skudru aizveda mājās, bet mēs turpinājām skriet.
Par gulšanos virsū sunim izlasīju dramatiskā Blair Braverman stāstā par to kā viņa izglāba suņa dzīvību, uzguļoties viņam un aizstāvot ar savu ķermeni. Paldies Blērai, ka izstāstīja, un paldies jums, ka stāstat savus stāstus. Bet manējais vakar turpinājās uz drosmīgas nots, braucot ar kvadru un tā piekabi pa neceļu, kā arī skaldot malku. Esot uz kvadras es nodomāju — tā jūtas princese, kad ir savaldījusi pūķveidīgu rāpuli un tagad tas viņu klausa. Un man ir rozā mati, kā lai te nejūtas karaliski!

Ir 93. vauziņu diena un man negribas apstāties. Suņi ir brīnišķīgi skolotāji un terapeiti. Viņu pasaule ir ļoti tieša. Tajā lietas ir tādas, kādas ir. Un šajā pasaulē ir vieta man. Ļoti svarīga vieta, ja vien es to vēlos (un ja man ir kārumi).

Un kādas dāvanas suņi māk sagādāt!

Lielākā dāvana ir tas, ka suņi vienmēr ir ļoti klātesoši, un viņi vienmēr ir viņi paši. Tas ir lipīgi. Lipīgs ir arī viņu spontānais priecīgums un dzīvīgums. Esot tāda aizrautīga un jautra bariņa vidū, vismaz uz to brīdi ir jāsmaida un jādzenājas viņiem līdzi, mēģinot kādu saķert un sabužināt.

Vēl viņi dāvina dziesmas. Katru rītu, vakaru, un arī katru reizi, kad kāds kaut kur aiziet, visi trīs korītī dzied. Tā dziesma ir kaut kas pārpasaulīgs un smieklīgs vienlaikus. Nesijai ir ļoti skaista, tīra un plaša dziedamā rīkle, bet Skudra vairāk ķērc, kā tāds mazs, pūkains Aksels Rouzs. Tomi ir smuks, ne pārāk spēcīgs tenoriņš. Bet visas trīs balsis kopā izklausās iespaidīgi, un nedaudz mistiski.

Arī pats 100 dienu projekts ir dāvana. Ļoti veiksmīgs formāts, kas strādā. Pirmās dienas ir grūtas, tu jūties stulbs un kaunīgs par savu sviestu. Tam jātiek pāri, līdz iejūties un sāc izbaudīt. Nav tik svarīgi, cik labs ir gala rezultāts. Svarīgākais ir 100 dienas pēc kārtas sadūšoties kaut ko uztaisīt un izlikt apskatei. Tā uzaug drosmes un radošuma muskuļi.

Šo 93. dienu laikā esmu iemācījusies, ka dzīve ir labāka tad, ja es to dzīvoju šobrīd. Un to, ka iekšējais kucēns ir jāsamīļo, tāpat kā iekšējais kritiķis, jo arī tas ir tikai nobijies kucēns. Un, ka Lielais Nezināmais atnāks tāpat, tad kāpēc gan to nesagaidīt ar interesi un cerībām. Nu un, protams, to, ka katrs pats ir savu vauziņu autors, bez kura stāsts nevar notikt.

Yours truly, editor in chief at Vauziņas

Savu mammas māsu jeb Tanti iepazinu pirms aptuveni 13 gadiem, viņas pirmā un ilgākā nedzeršanas perioda laikā. Es, protams, pazinu viņu jau iepriekš, bet visu manu apzināto vecumu viņa bija vairāk vai mazāk iekšā alkohola mākonī un ārpasaulei no viņas tika diezgan maz. Taču pat caur miglu bija redzams spēcīgs, sirsnīgs un gudrs cilvēks. Pēc manas mammas nāves Tante atspērās pret dibenu un izpeldēja, un man palaimējās ar viņu sadraudzēties.
Turpmāko gadu laikā es neskaitāmas reizes smēlos no viņas spēku un gozējos viņas dzīves prieka saulītē. Tantes dzīvīgums spēja aizpildīt tukšuma sajūtu un izkausēt sastingumu. Viņas skaidrais skats un asā mēle ātri vien sakārtoja jūtelīgu mamzeļu apjukušos prātus.
Skaidrais periods beidzās, un Tante grima. Brīžiem šķita, ka viņa ir zaudēta, bet tad tomēr uzpeldēja, un tā vairākus gadus cauri slimnīcām, policijām un karāšanos mata galā. Pirms pāris gadiem es atvadījos no viņas. Pieņēmu, ka tā cilvēka, kuru es zināju, vairs nav.
Sākoties karantīnai, sāku ikvakaru zvanīt Tantei un runāties. Un šīs sarunas kļūst aizvien jēgpilnākas. Sākumā man šķita, ka varam runāties par vienkāršām, ikdienišķām lietām, jo prāts un atmiņa vairs nav kā agrāk. Taču tagad mēs varam runāties par turpat jebko. Piemēram, vakar mēs apspriedāmies par investīcijām. Un es atkal esmu satikusi to cilvēku, kuru domāju esam zaudētu. Arī Tante ir atplaukusi, viņa gaida šīs mūsu sarunas.
Man pat šķiet, ka tagad viņa smeļas spēku no manis.
Tāda man dāvana karantīnas laikā.

Saraksts ar lietām, kas man sagādājušas prieku un palīdzējušas pēdējā mēneša laikā

Podkāsti:
Tim Ferriss, jo īpaši viņa saruna ar Jack Kornfield, kuru klausoties vairākas reizes apraudājos aiz atvieglojuma. Kā arī intervija ar brīnišķīgo Esther Perell, kurai ir arī savs podkāsts par pāru psihoterapiju, arī tas ir apgaismojošs un aizraujošs.

Peter Attia MD The Drive – mans otrs mīļākais podkāsts - labi izskaidro vīrusa medicinisko pusi.

Mūzika:
Alice Phoebe Lou, meitene, kura bija spēka avots jau janvārī (šis gads manā dzīvē sāka izpausties jau tad). Klausos, kad pietrūkst drosmes un brīvības sajūtas

Apģērbs:
Krūšturi nevalkāju gandrīz nemaz. Ja tomēr velku, tad Icebreaker merino sporta krūšturi, ērts un patīkams.

Jauni paradumi:
Ikdienas zvans manai 78 gadus vecajai tantei, kura dzīvo viena Imantas dzīvoklī. Es jau vairs necerēju uz tik jēgpilnu kontaktu ar viņu. Katru reizi kad runājamies, es jūtu kā abas parādam lielu pigu vientulības sajūtai un šī sarūk stūrītī maza un pelēka.
Bieži zvanu un runājos ar tēti, arī tas ir kas jauns un foršs.
2h pastaiga ar sunci katru dienu pēc darba. Dažreiz austiņās klausos mūziku un kamēr suns ošņājas, es uzdejoju. Līdz šim nekad nebiju iedomājusies dejot mežā, nesaprotu kāpēc, jo tas tiešām ir forši.

Mans 100 dienu projekts - VAUziņas:
Katru dienu sev atgādinu, ka man nav obligāti jārada nekas tāds, kas patiktu citiem (ja nu tā sanāk, tad, protams, jauki). Bet nav nemaz tik viegli ļaut sev aiziet umatā. Labi, ka ir tādi labi skolotāji kā sunīši.

Vakar izgājām pārgājienā caur Juglu uz Ziepniekkalnu. Juglā galapunktā stāvēja tramvajs, un tā vadītāja gulēja, atspiedusi galvu uz rokām. Nopirkām turpat blakus pie puķu tirgotājas pūpolu pušķīti, pieklauvējām pie tramvaja durvīm un uzdāvinājām vadītājai. Viņa paņēma un pasmaidīja.
Bija diezgan bailīgi to darīt, jo likās, varbūt nobīsies un neņems. Tā priecājos, ka tomēr izdarījām un kaut drusciņ vairojām prieku un cerību, vismaz sev noteikti.



Un saulriets Ziepniekkalnā:

Mana šī gada sieviešdienas pieredze:
sapulces laikā zvana kurjers, atvedis "skaistu pārsteigumu" no sadarbības partnera. Nu neko, atvainojos pārējiem sapulces dalībniekiem (trīs džekiem) un eju pakaļ. Pārsteigums izrādās puķu pušķis, kāds pārsteigums. Kad atnāku atpakaļ, džeki - mēs jau visu izrunājām un atstāsta man secinājumus. Oh well.

Bet par priecīgām lietām - nopirku Ice Breaker sporta krūšturi. Omg, cik ērts un patīkams, valkāšu arī ikdienā. Ceļotājā tagad 25% atlaide, ja nu kas.

Ko es vēl uzzināju par savu vecmāmiņu - es vienmēr jutu, ka viņa mani ļoti mīl un ka es viņai esmu īpaša. Bet tagad, pēc viņas nāves, sapratu, ka tā jutās arī visi citi tuvie cilvēki viņas dzīvē. Apbrīnojams cilvēks.

Vakar katrs suns dabūja pa gaļainam ceļa kaulam. Nesija cītīgi strādāja visu vakaru kamēr nograuza tīru. Guļamistabā ar kaulu nākt neļāvām un varēja redzēt, ka suns nav priecīgs atstāt dārgumu nepieskatītu. No rīta kaula nekur nebija. Skaidrs, paslēpts. Pēc brīža meklēšanas kauls atradās otrā guļamistabā... paslēpts ZEM SPILVENA. Pie kam zem pusaudža, vegāna, spilvena.

Tikmēr ārā voljērā - Skudras un Tomi kauli abi atrodas Skudras gultā (un Tomis savu tur diez vai nolika pats).

Ziemassvētkos aizbraucām uz Lauziņām un sapratām, ka mājā ir bijuši zagļi. Nozagts zāģis, skaļrunis un pneimatiskā šautene. Un pademolēts pie mājas stāvošais kvadracikls, acīmredzot, gribējuši aizdzīt, bet nav sanācis. Taču nepatīkamākais, ka nozagta nošķirtības un pasargātības sajūta, kas vienmēr bijusi šajā mājiņā meža vidū, kur var nokļūt vien ejot 2 kilometrus pa meža taku.

Pēc aptuveni nedēļas, sestdienas vakarā ap desmitiem, zvana čalis (kā vēlāk izrādās, piedzēries, bet sarunas laikā tas nenolasījās), stādās priekšā kā Slaviks, LV lielākā mežu īpašnieka SIA SODRA pārstāvis un saka, ka māju tūlīt nošķūrēs, jo tā esot pamesta un tādas mājas, cērtot mežu, drīkst ar buldozeru novākt. Sarunas gaitā izrādās, ka viņš ir lietas kursā par mājas apzagšanu, ko visticamāk izdarījuši viņa padotie. Kas nozagts, pateikšot, lai noliek atpakaļ. Un par kvadru "viņi" arī esot teikuši, neviens nesaprotot, ko ar to iesākt.

Nākamajā rītā pārbijušies braucām uz Lauziņām (bāc, ja nu māja jau nošķūrēta?), pa ceļam Cēsīs uzrakstījām iesniegumu policijā. Laipna policiste paskaidroja, ka tā esot zādzība ar iekļūšanu telpā, un tas ir kriminālprocess. Pēc 10 dienām iecirkņa inspektors L.Balodis paziņoja, ka jāierodas pakaļ nozagtajām mantām, ko arī izdarījām (pirms tam piedāvāja, lai paši sarunājam ar zagli, ka viņš atnes mantas uz māju. No thanks.)

Nu un vakar pienāca vēstule, pat ne ierakstīta, parasta vēstule - kriminālprocess pēc 175. panta netiek uzsākts, jo nav nozieguma sastāva. Mantas esot atdotas, māja vizuāli izskatījusies pamesta, un citi mežistrādes veicēji arī teikuši, ka mājā neviens neesot bijis jau vairākus gadus. Bez tam Slaviks esot zvanījis, piedāvājis atdot mantas un brīdinājis, ka māja izskatās pamesta un to var apzagt (meli, neko tādu viņš neteica).

Vēstulē ir pilns ar faktoloģiskām nepareizībām. Māja neizskatās pamesta (un pat ja būtu, drīkst apzagt?). Slaviks paskaidrojumā teicis, ka pats paņēmis mantas, bet tā nav taisnība, viņš tur visdrīzāk pat nav bijis. Bet tā kā izmuldējās, tad nācās paņemt biedru vainu uz sevi. Izdemolētā kvadra vairs netiek pat pieminēta.

Ir 10 dienas, lai pārsūdzētu lēmumu.

What would you do?

Bēres bija skaistas, gaišas un sirsnīgas, un uz bēru vainaga bija rakstīts <3=∞

Esmu sajūsmā, izrādās, mana vecmāmiņa pierakstīja visu uz pasaules. Izlasītās grāmatas. Saņemtās un dāvinātās dāvanas. Redzētās teātra izrādes. Pat politisko partiju locekļus. Rūpīgā rokrakstā pierakstītu burtnīcu kalni.

Lūk, brīnišķīgs saraksts no 1981. gada:

Dāvanas 50 gadu jubilejā

Pulkstenis elektroniskais
Aizkari lina
Kleitas drāna
Krēsla pārklājs
Soma
Aizkari neilona
Pludmales saulessargs
2 palagi, 6 dvieļi
Plecu lakats, Džokonda
Lietussargs

Katrai dāvanai pierakstīts, no kā tā saņemta. Pirmās trīs dāvanas ir no vīra un dēliem, tālāk draugu un kolēģu dāvinātās. Turpat klāt arī visas saņemtās apsveikuma kartiņas. Zinot vecomammu, redzu, ka šīs uzskaites iemesls ir tīra pateicība. Un jo vairāk iepazīstu, jo vairāk apbrīnoju un mīlu šo gudro, skaisto cilvēku.

atā, mīļo vecomamm! Dusi saldi.



Bildē 1954.gadā ar Aivarīti, kurš ir mans tētis.
Atkal neko nezinu, izņemot to, ka mīlestības ir tik daudz, ka tā nekad nebeidzas.

Saulgriežus sagaidījām meža mājā pūkainas, ķepainas mīlestības ieskauti. Man jau sen patīk suņi, bet šajās dienās ieraudzīju viņus no jauna. Kā līdzvērtīgas, ļoti jaukas būtnes. Priecājos, ka man ir tādi ceļabiedri. Ierašanos mājā izbojāja atklājums, ka te bijuši iebrucēji. Ir šis tas nozagts, bet galvenais zaudējums ir pasargātības sajūta. Lauziņas vienmēr ir bijušas safe place dziļi mežā, tālu no civilizācijas. Bet pēc pāris dienām, pavadītām kopā ar pūkainajiem draugiem, safe place sajūta atgriezās un jo īpaši labi to varēja sajust mīksta purniņa pieskārienā.
Tagad esam atpakaļ. Svētku mielasts bija laukos šķovētie kāposti pa tiešo no burkas. Ziemassvētku brīnumu piedzīvoja arī Nesija, kura ir izcīnījusi vietu atpakaļ mājā. Galvenais mājas mīlulis un kārtības pieskatītājs taču nevar dzīvot ārā. Tā nu viņa mums ir eglītes vietā, ir par ko priecāties un vienmēr atrodas centrālajā vietā.

Skudra apēda lielu, siltinātu flīsa cimdu. Izvilka no kabatas un, kad saprata, ka viņai to grib atņemt, ātri apēda. Tas bija pirms pāris dienām, un kopš tā laika cimds nav redzēts. Nekādā formā vai stāvoklī. Skudrai tas nav nekas neparasts, viņa mums dzīvo pēc moto - kas ir vēderā, tas ir mans. Kamēr nav vēderā, tas vēl nav mans, tāpēc jāpasteidzas.

Nesija sev uztaisījusi gultu no plastmasas maisiņiem. Izvandījusi lielo maisiņu maisu un guļ kā bomžu princese. Kad pavicina asti, maisiņi smuki čaukst. Tas ir suns, kuram piedāvātas dažnedažādas sedziņas un matracīši, nekad nav uz tiem gulējusi. Un kam svarīgāka par visu ir pareiza lietu kārtība mājās. Acīmredzot, tajā kārtībā ietilpst arī maisiņu gulta.

UPD: cimds ir ārā. Vesels, jāizmazgā un var vilkt.

Skaistākais no kā pamosties ir nevis pankūku smarža un nevis kafija gultā (lai gan šie vienmēr welcome), bet trīsbalsīgā suņu dziesma. Tā izklausās kā ūjināšana visādos locījumos, bet aprakstīt to nevar. Man liekas, tā skan kā mežs, ledus, vējš un mūžība. To nekad nevar dabūt pēc pieprasījuma un nevar arī izslēgt. Nesija ir soliste un dziesmas sācēja. Pārējie pievienojas un piebalso, katrs dziedot arī savu dziesmu. Tad tā beidzas tikpat pēkšņi kā sākusies un miegs vairs nav nevienā acī.

Tā orientēšanās ir šausmīgi viltīgs sports. Nu nekādi nesanāk izšmaukt, paļauties uz čujņiku, pofigu vai "gan jau kaut kā". Ja iesi "uz dullo" vai "tad jau redzēs", zini, ka nāksies iet visu garo ceļu atpakaļ. Špikošana ir puslīdz drošs veids kā iebraukt auzās. Iemītās taciņas gandrīz ar garantiju ievedīs šaubās un maldos.

Vakar biju savā sestajā ziemas Magnētā. Pirmajos piecos katru reizi aplauzos jaunos veidos. Esmu turējusi karti otrādi un sajaukusi kompasa rādītāju puses, ilgi nesaprotot kas tas par vadātāju man piemeties. Esmu mēģinājusi sekot citiem, bet tas nostrādā vienu reizi no desmit. Vakar bija sasnidzis, un sniegā bija iemītas smukas takas (ko sauc par zilonenēm). Tā tikai šķiet, ka zilonenes palīdz. Īstenībā tās tikai ieslēdz nākamo grūtības līmeni, jo smalki jauc prātu.

Nezinu, kā es to izpelnījos, bet vakar piedzīvoju sarežģījumu, kas, cik noprotu, ir reti eksluzīvs un netiek gluži kuram katram - man saplīsa kompass. Tur, kur ir ziemeļi, viņš rādīja dienvidus (pārbaudīju, salīdzinot ar cita sportista kompasu). Tad gan es gribēju izstāties, tomēr sapratu, ka tāpat kaut kā jātiek uz finišu, kāpēc gan nepamēģināt to darīt pa punktiem.

Jā, un tagad nāksies paņemt pauzīti, jo esmu sačakarējusi celi. Cerams, līdz jaunam kompasam sadzīs.

Nesen brāļai meitai bija dzimšanas diena - bērns vēlas aifonu, visiem jādāvina nauda. Respektēju vēlmi, taču tīri egoistiski aizdomājos par savu dāvināšanas prieku - man patīk dāvināt un dāvanām jābūt skaistām (ne obligāti pēc skata, arī vēstījums var būt skaists). Turklāt man jau bija pavīdējusi doma, ka varētu uzdāvināt meitenei vecmāmiņas, manas mammas, fotogrāfiju. Viņa vecmāmiņu nekad nav satikusi, un man šķita laba doma - iepazīstināt.

Aizbraucu un Ziepniekkalnu, apsēdos albumu kaudzes vidū un sāku tos šķirstīt, meklējot piemērotu bildi. Visi albumi izskatās vienādi - brūnos dermantīna vākos ar pelēkām kartona un caurspīdīgā pauspapīra lapām. Taču katrā iekšā savs dzīves posms - skola un studentu laiki, kāzas, bērni. Es, protams, esmu šos albumus pētījusi jau iepriekš, taču pamanīju, ka šoreiz redzu citādāk. Iepriekš vienmēr skatījos ar skumjām, it kā bēdīgās beigas - slimība un nāve - iekrāsotu visu pārējo mammas dzīvi pelēku, nespodru un nelaimīgu. Bet tagad es gandrīz vai sajutos šokēta ieraugot jautro, žilbinoši skaisto sievieti, kurai ir piedzīvojumi, pārgājieni, vīna dzeršana no pudeles kakliņa, skaistas kāzas un kas tik vēl ne. Apjēdzu, ka viņai taču bija pilna spektra dzīve, kur slīmība un nāve bija tikai viena no pieredzēm. Ir pagājuši gandrīz 20 gadi kopš mammas nāves, un sanāk, ka visu šo laiku esmu par viņu domājusi caur nelaimes un ciešanu prizmu. It kā pēdējais dzīves posms būtu viņa visa. Un ir šausmīgs atvieglojums tagad, kad zinu - viņa bija daudz kas, viņa bija viss.

Ir pagājusi aptuveni nedēļa, un šis atklājums ir pilnībā izmainījis manas attiecības ar mammu. Un arī ar sevi, jo mamma ir daļa manis, viņa ir manī, viņa ir visur.

p.s. bērns, saņēmis fotogrāfiju, iesaucās - kas tā tāda? Nu re, tagad zina.

Heterotopija bija saviļņojoša un sapnīga, tik ļoti, ka beigās sajutos kā kaija no pēdējā stāsta. Kā kaija sajutos tik ļoti, ka šodien piebremzēju lai kāda kaijas kundze paspētu paķert maizes gabalu no ielas (viņa nesaprata, stāvēja un blenza uz mani, beigās nācās apbraukt šo).

Patika, kā "īstā" dzīve iejaucās un saplūda ar stāstījumu, ļoti heterotopiski. Sākot iet, apspriedām, vai pa ceļam nez arī gaidāmi kādi pārsteigumi. Ieraudzīju kādu sunci un iesaucos - re, kur nāk pārsteigums! No tā brīža katrs satiktais suns skaitījās kā pārsteigums. Igaunijas vēstniecības pagalmā pie manis pienāca ziņkārīgs vācu tantuks, gribēja noskaidrot kāpēc mēs te stāvam. Tantuks noklausījās, bet šķiet neko nesaprata. Vai jums tas pēc tam būs jāatstāsta kādam? Nē, mums tikai jāklausās un jāizbauda. Tikai jāklausās, tiešām? Viņa izbrīnīta aizkliboja atpakaļ pie savas tantuku un onkulīšu grupas, un es sajutu, ka drīz būšu viena no viņiem.

Pa ceļam uz Virsnieku kluba balli spriedām par to, kā sieviešu apģērbi ir apdalīti kabatu ziņā - tās lielākoties ir nejēdzīgi mazas un nepraktiskas (vai pat feikas!). Bet Yuriko Onodera sava kimono obi jostā varēja noslēpt spiegošanas šifru grāmatiņu. Kad izaugšu, man būs daudz ērtu kabatu, kurās vienmēr būs kārumi suņiem (jeb pārsteigumiem?) un pa kādai šifru grāmatiņai.

Pēc pēdējā stāsta gājām tumsā gar lielo upi ar japānisko vārdu, līdz nonācām Tokyo City. Tur arī līdz galam nolaidāmies uz zemes. Pārgurušās oficiantes ar cepto suši paplātēm un pokemonveidīgajām kokteiļglāzēm bija reālākas par reālu. Yuriko Onodera droši vien aizklātu acis ar kimono piedurkni, lai to neredzētu. Bet varbūt arī ne.

Velku garumā darbu uzsākšanu, vēl gribas pakavēties brīvdienās. Ļoti patika Tarantino Once upon a time, to skatoties pazuda sajūta par laiku kurā atrodies. Tie Kalifornijas smilšu vēji tā svilina vaigus un šņirkst zobos, ka vai traks. Un Pits bija tik dedzinoši pitīgs, un Di Kaprio pinkšķēšana tik žēlīga. Forši arī, ka Tarantino patīk suņi (fuck you, PETA).

Vēl bijām Ķīpsalas Riga Food izstādē. Mans mīļākais objekts šajā izstādē bija pašā stūrī nobāztais vārītā iebiezinātā piena kiosks, kurš mēģināja sev pievērst uzmanību ar megafonā izkliegtu izmisīgu "UZMAŅIBU UZMAŅIBU", kā arī ar iebiezinātā piena burku piramīdu, virs kuras uzstūķēts kartona gabals ar uzrakstu 2 EUR. Riga food sākās mūsu saldējuma vafeļu medības, bet beidzās tās Imantas dzīlēs - vafeles atveda melnā tērpta melnmataina tante melnā džipā. Ieraugot tanti, mēs uzreiz sapratām, ka tās vafeles ir ļoti labas, un tā arī bija - kraukšķīgas, trauslas un mutē kūstošas.

Un svētdien, apkrāvušies ar vafelēm, saldējumu, melnu šokolādes mērci, sīrupu un cepumu kraukšķiem, braucām uz Garkalnes rudens ķepām (tās ir ikgadējas suņu sporta sacensības). Mums bija pasaulē foršākā rejošā ziedojumu kaste (autors - D.). Tā bija ļoti pārdomāta kaste, kas pelnījusi plašāku aprakstu. Tātad, kaste sastāvēja no:
- tukšas kartona kastes, kas aplīmēta ar mana darbiņa aizpagājušā gada Xmas plakātu, tā lai pie naudas ievietošanas cauruma būtu uzraksts "Feed me baby"
- suņa figūras ar LED gaismiņām
- metāla bļodas, kas naudai iekrītot, smuki nodžinkst
- mobilā telefona, kas atskaņo suņu vaukšķus (10h of dog barking jūtūbā)
+ Juglas dzīvnieku patversmes brīnišķīgās psihodēliskās kartiņas

Burvīgas vaukšķēšanas apskaņoti, mēs dalījām saldējumu visiem, kas gribēja un gribēja VISI. Arī ziedot Juglas patversmei gribēja daudzi, saskaitījām 53.97 eur saldējuma naudiņas.
Šorīt pamodos ar sapni, kurā pārbaudīju vai atlikušajām vafelēm kastē ir pielikts mitruma uzsūcējs. Vafeļu mums ir tik daudz, ka pietiktu vēl vairākām saldējuma akcijām. Vasara, uzkavējies vēl!

drīz būs gads kopš esam Sudrabakotos. Esam iedzīvojušies un apguvuši šo jokaino rajonu - mums te ir Kingkonga māja, šausmīgi skaista un ļoti gaišzila Frozen pils, Raganas cepumu māja, Kapenes (tas ir vesels māju puduris, kurā valda kapa klusums un ieeju sargā sargs), Tut Ņeļzja (līdzīgs Kapenēm, bet slēgts, ar vārtiem priekšā). Ir arī Bandītu iela, kuru atdzīvina Rojālis - balts, milzīgs, pūkains suns kā no multenēm. Kad tikko bijām pārvākušies, gāju un domāju, kura diez ir Slepkavas māja, bet tad suncis pie vienas miskastes ošņāja papīreli un tā izrādījās no aploksnes noplēsta Slepkavas adrese.

Kādu brīdi mēģinājām sadraudzēties ar kaimiņiem. Uzaicinājām nākt ciemos uz kaimiņu pasēdēšanu katra mēneša pirmajā trešdienā. Visi teica, jā, cik jauki, labi, labi! Izņemot blakus mājas kaimiņu, kurš atrūca - ņekogda, rabotajem kak čertji! Norunātajā dienā sataisījām sendvičus, friškas, piparmētru dzērienus, un gaidījām. Neviens neatnāca. Pēc mēneša tas pats. Trešajā reizē jau neko netaisījām, tikai pasēdējām ārā.

Bet tagad, izskatās, kaimiņi ir vienojušies, jo ir uzradies kopīgs ienaidnieks - Baznīca, kas nez kā ir dabūjuši atļauju celt privātmājas biotopā (meža kāpās). Prieks redzēt, ka cilvēki spēj sadarboties, un cerams, ka Baznīca dabūs pierauties un novākt pakaļu no kāpas.

Vēl mēs nolēmām uz Jauno gadu šeit rīkot karnevālu ar nosaukumu Shallow Grave. Man šķiet ļoti piemēroti.