bettyboob - Kaijas san pieraksti

Heterotopija bija saviļņojoša un sapnīga, tik ļoti, ka beigās sajutos kā kaija no pēdējā stāsta. Kā kaija sajutos tik ļoti, ka šodien piebremzēju lai kāda kaijas kundze paspētu paķert maizes gabalu no ielas (viņa nesaprata, stāvēja un blenza uz mani, beigās nācās apbraukt šo).

Patika, kā "īstā" dzīve iejaucās un saplūda ar stāstījumu, ļoti heterotopiski. Sākot iet, apspriedām, vai pa ceļam nez arī gaidāmi kādi pārsteigumi. Ieraudzīju kādu sunci un iesaucos - re, kur nāk pārsteigums! No tā brīža katrs satiktais suns skaitījās kā pārsteigums. Igaunijas vēstniecības pagalmā pie manis pienāca ziņkārīgs vācu tantuks, gribēja noskaidrot kāpēc mēs te stāvam. Tantuks noklausījās, bet šķiet neko nesaprata. Vai jums tas pēc tam būs jāatstāsta kādam? Nē, mums tikai jāklausās un jāizbauda. Tikai jāklausās, tiešām? Viņa izbrīnīta aizkliboja atpakaļ pie savas tantuku un onkulīšu grupas, un es sajutu, ka drīz būšu viena no viņiem.

Pa ceļam uz Virsnieku kluba balli spriedām par to, kā sieviešu apģērbi ir apdalīti kabatu ziņā - tās lielākoties ir nejēdzīgi mazas un nepraktiskas (vai pat feikas!). Bet Yuriko Onodera sava kimono obi jostā varēja noslēpt spiegošanas šifru grāmatiņu. Kad izaugšu, man būs daudz ērtu kabatu, kurās vienmēr būs kārumi suņiem (jeb pārsteigumiem?) un pa kādai šifru grāmatiņai.

Pēc pēdējā stāsta gājām tumsā gar lielo upi ar japānisko vārdu, līdz nonācām Tokyo City. Tur arī līdz galam nolaidāmies uz zemes. Pārgurušās oficiantes ar cepto suši paplātēm un pokemonveidīgajām kokteiļglāzēm bija reālākas par reālu. Yuriko Onodera droši vien aizklātu acis ar kimono piedurkni, lai to neredzētu. Bet varbūt arī ne.