bettyboob

Man šķita, ka es arī šoruden būšu tāds cilvēks, kas visiem uzbāžas ar āboliem. Bet laikam nesanāks, jo mums ir pagadījušies tādi suņi, kas spēj uzlekt pāris metru augstumā lai tiktu pie ābola - tik ļoti garšo. Izlaisti no voljēra, šie suņi taisnā ceļā metas pie ābeles un nereālā ātrumā grābj un grauž kritušos jēpjus. Grauzēju parādi vada Skudra, kurš gan cits. Viņa arī lielā lecēja, tāpēc dažreiz tiek saukta par Porziņģi. Tomis skatās un dara līdzi. Bet Nesija nu gan neies šitik nesunīgi uzvesties - neņem pat smuki nogrieztu ābola šķēlīti no rokas, tikai paosta un aizgriež purnu. Labi, ka Skudra nezina, ka aiz mājas ir vēl ābeles, varbūt man tomēr sanāks kāda pudele sidra garajiem rudens vakariem.

Esmu nedaudz nobijusies, tomēr ļaujos vilnim, kas, šķiet, nolēmis mani aizvest uz ... Disnejlendu.
Taču izrādās lai tur nokļūtu vēl arī jāpārvar šķēršļu josla. Otro dienu mēģinu nopirkt biļetes viņu mājaslapā. Pēc kādas 3 neveiksmīgās reizes zvanu klientu atbalstam, kuri man iesaka izmantot tikai Internet Explorer. Evil bitches! Sakožu zobus un daru, tomēr arī tas nenostrādā. Vai viņi par mani ņirgājas?
Visu vēl ļaunāku padara tas, ka man galvā skan kaimiņienes (kurai iesauka Ekrāns) sacerētās vārsmas:

Ekrāns balts un neparasts
Tagad dzīvot sāk –
Atnāk Miki Mausis,
Atnāk Donalds Daks.

Tā tas visu dienu,
Tā līdz vakaram.
Kam lai es to saku?
Kam lai sūdzu? Kam?

Un kad vakars pienāk,
Saule jūrā krīt.
Miki Mausis atnāk
Mani noglaudīt.

Trešo dienu mācos japāņu valodu Duolingo. Sākumā vajadzēja pārbaudīt esošo līmeni. Saņēmu apkaunojošu verdiktu - you didn't test out to any skills. Nopietni? Bet pirms desmit gadiem es diezgan tekoši runāju un pat skricelēju, ļoti neglīti un nekaligrāfiski, bet tomēr!

Pārvarēju vilšanos un sāku mācīties no nulles, pareizāk no hiraganas zilbēm. Pēc kādas pusstundas smadzenes lēni, čīkstoši padevās, un no tām paukšķēdamas lidoja ārā aizmirstās hiraganas un veseli vārdi. Suns, kaķis, māja! Ziema, vasara, mugura! Un kurš tagad ir ar overachiever un sharpshooter bedžiem apkrāvies bronzas līgas čempions?

Sajūta arī laba, kā pēc peldes spirgtā ūdentiņā.

UPD.

Vēlreiz izgāju testu. You didn't test out to any skills. Eju vismaz uzgūglēt lamuvārdus.

Jau kuro rītu, staidzinot suni, mežā satiekam apgarota paskata cilvēkus. Viņi vai nu stāv uz takas, vai sēž apķēruši koku, vai lēni iet, skatoties koku galotnēs. Tā kā viņi neatņem sveicienu (daži pamāj ar galvu vai viegli pasmaida), secināju, ka viņiem ir klusuma retrīts. Nesen noskatījāmies brīnišķīgo seriālu Leftovers, tāpēc iesaucām mūsu staigātājus par "baltajiem", un pieradām pie viņu klātbūtnes.

Šorīt ejam ar Nesiju pa mežu, pretī nāk meitene. Skaidrs, no mūsu staigātājiem. Viņus var atpazīt gan pēc laimīgās sejas, gan pēc apģērba (viegls, jauns, kārtīgs). Pasveicinu, negaidot atbildi, bet man par lielu šoku, viņa atbild skaidrā krievu valodā. Un vēl palūdz atļauju paglaudīt sunīti. Pļuševij miška esot. Te nu es paliku uz mutes. Atkal vairs neko nevar saprast!

Pirmo reizi 8 mēnešos kopš šeit dzīvoju, devos uz pilsētu bez auto. Ejot uz sabiedrisko, priecājos, ka dabonu redzēt tik daudz dzīves. Un tad dzīve uz mani tā paskatījās, ka nokaucos slapja. Pirms sliedēm ir māja ar dārziņu, kur rušinājās sieviete, bet no viņas netālu uz segas gulēja liels bēšīgs suns. Sieviete ar viņu sarunājās: nu re, es tevi redzu, tu redzi mani. Suns vārgi pacēla galvu un drusku pakustināja ķepas.

Nākot atpakaļ, jau tumsiņā, redzēju, ka sieviete ir apgūlusies blakus sunim, apķērusies viņam un tā viņi abi tur nekustīgi gulēja.

Es, protams, ceru, ka tā ir mana iztēle un sunim un sievietei viss būs kārtībā. Tikai es jau atkal būšu pie stūres un diezvai to uzzināšu.

Vakar notika mūsu 9. restorāndiena, šoreiz 90 porcijas zupas Ripo ratu suņu mašeriem. Zupa sanāca garšīga, un arī sagatavošanās darbi nebija pārāk liels hārdkors. Svētdienas rītā nav viegli sešos izlīst no migas, bet kad tu ieslēdz mīļāko raidījumu Ķepa uz sirds, ņurdums uzreiz pāriet un tad jau var griezt, kapāt un smalcināt vienā mierā.

Un šis viss aizvien nenovēršamāk sāk izskatīties pēc sava restorāna atvēršanas, kas ir reizē bailīgi un brīnišķīgi. Astes gaisā un ķepas krustā, lai izdotos!

Vakar stundu nebija ko darīt Rīgas centrā. Ieraudzīju slaveno veikalu COS, kas visām tā patīk un nolēmu vienreiz paskatīties, ko tur var dabūt. Paņēmu kaut kādus džemperīšus un bikses, sāku laikot un brīnījos, ka nekas neder - plecos plats, krūtīs šaurs un kas tie par džinsiem, ko nevar dabūt pāri dibenam, bet visur citur karājas. Pēc laba brīža, kad jau biju prom no veikala, man pieleca - tās tak bija drēbes no vīriešu nodaļas (bet, sorry, tur viss izskatās kā vīriešu nodaļā!). Tā ir, kā ārā no pilsētas, tā no smalkām lietām vairs neko nejēdz.

Viesturs Kairišs iznāk no meža ir ļoti laba filma (vēl 5 dienas var noskatīties internātā, paldies jz Starro par linku).

Un es ceru, ka ja ne šajā, tad kādā paralēlajā universā Nesija ir strādājusi par scenārija konsultanti. Jo vistu un meža tēma izklausās precīzi pēc viņas. Pašas Nesijas lomai gan nācās ņemt haskiju, bet ko padarīsi - malamuts var būt aktieris, bet tikai tad, ja pats ir arī režisors.

Nesija iznāk no meža:

Mājā ir daudz lampiņu, divas karstas krāsnis, visur sunīši. Aiz loga - piesnidzis ābeļdārzs un vēl sunīši (īstie). Bet zem grīdas - laimīgu un resnu peļu saime. Tās dirsas atgrauza 12 kg suņbarības maisu un pāris nedēļu laikā aizstiepa visu uz saviem kambariem. Divpadsmit kilogramus! Tagad gan jau sēž tādas ar spīdīgu spalvu, stipriem zobiem un smukām nadziņām.

Rīta meditācijā (Jaunā gada apņemšanās, turās jau piecas dienas) mēģinu sajust savu ķermeni un prātu saplūstam ar telpu, tā kā to iesaka Sam Hariss balss lietotnē Waking Up. Uz brīdi izdodas un ir kaifīgi. Bet tikmēr tās pagrīdes maitas ir pamodušās un sāk skrumšķināt savas zagtās brokastis! Kā lai pameditē šādos apstākļos?

Gribu pierakstīt, jo šis gads neapgāžami pierādījis, ka lielākie piedzīvojumi un foršākās atmiņas ir no notikumiem, pret kuriem man iesākumā ir bijusi pretestība

- Mūsu pop-up restorāns "Desu klusēšana" - pabarojām 85 cilvēkus pusotras stundas laikā
- Jūlija nakts Venēcijā - karsta, sirreāla un skaista. Sešu stundu brauciens no Slovākijas un atpakaļ bija traki, bet to vērts
- Timija Muminmāja Somijā un "It will be ok" Igaunijā
- Skaidu jumtu meistarklase Latgalē pie piecu bērnu ģimenes, par skaidām neko neiemācījos, bet saņēmu pamatīgu devu jestruma un spara
- Pārvākšanās uz Sudrabakotiem. 7 gadi ir daudz un pārmaiņas bija vajadzīgas. Un, jā, neskatoties uz ērtību trūkumu un braukāšanu, dzīve te tāpat ir foršāka nekā apnikušā pilsētas dzīvokļa četrās sienās
- Skudras un Tomi pievienošanās suņu saimei (jap, viņi tagad ir 3)
- Iekrišana podkāstu vorteksā. Ikdienas brauciens uz darbu nesis patīkamu blakni - podkāstus. Jo īpaši "Tim Ferris show" un brīnišķīgās Esther Perell "Where should we begin".

Un gada seriāls, protams, ir BoJack Horseman, kur es biju agrāk.
Nākamajā gadā gribētos vairāk šitā:



Doggy doggy what now?

Es esmu dziesmiņu cilvēks. Tas izpaužas tā, ka gandrīz nonstopā dungoju lipīgas dziesmiņas ar pašsacerētiem vārdiem. Vārdi gan nekāda fancy dzeja, bet parasta apziņas plūsma vai random notikumu apdziedāšana. Varu apdziedāt trauku mazgāšanu, gulētiešanu, aukstumu, kafiju, suņus, utt. Parasti lietošanā ir viena melodija, kurai retu reizi pievienojas vēl kāda.

Nu jau labu laiku topā ir NSRD "Labrīt, putra". Taču nesen pamanīju, ka putrai ir pievienojušās vēl divas stabilas līderes - viena ir Turaidas rozes "Svētku diena" un otra - no radio lugas "Trīs sivēntiņi" Veras Singajevskas izpildījumā - "Nespēs uzbrukt zvērs šis ļaunais, ruksīšiem, kas nikni kož. Mums visapkārt namiņš jaunais, sargās visus drošs".

Un tad pēkšņi sapratu. Bet protams - šīs trīs dziesmas ir pavadošais meldiņš visiem trim mūsu suņiem! Skudra ir tieši tik dzīvespriecīga kā Labrīt, putra. Nesija ir melo-drama queen (Ikreiz, kad tu man blakus ej, vauvauvauuuu), un Tomi - jautrais tratatata.

Tātad:
Skudra: https://www.youtube.com/watch?v=YnEKfzvL2a8



Tomi: no 16:30min https://www.youtube.com/watch?v=lLzUxxzcLRw



Un Nesija: https://www.youtube.com/watch?v=8vqyghGOI4w

Dzīvesbiedrs skatās uz mani ar aizdomām. Es esot kā apburta. No kurienes tādas pārmaiņas, viņš vaicā. Un viss tikai tāpēc, ka pēdējo nedēļu gatavoju. Katru dienu. Esot nenormāli garšīgi, labāk kā Stockpotī. Un ar katru dienu jo garšīgāk.
Pierakstīšu visu, ko esmu šonedēļ gatavojusi, lai mazāk ražīgos periodos atcerētos un noticētu, ka tā var. Jo nevar jau zināt cik ilgi turēsies burvestība.
Tātad:
Otrdiena - Turku zirņu karijs ar spinātiem, kokosriekstu krēmu un rīsiem
Trešdiena - Krāsnī cepti kabači ar papriku, tomātiem un sarkano kvinoju
Ceturtdiena - Puķkāpostu rīsi ar melnajām pupiņām un salsa verde (šis mans personīgais favorīts)
Piektdiena - latviešu načos kā Aptiekā - krāsnī cepti kartupeļi ar sieru un halapeņjo plus baklažānu ikri un krējums
Sestdiena - Krāsnī cepti patisona un kartupeļu plācenīši ar sieru un halapeņjo
Svētdiena - parmezāna siermaizītes ar ķiplokiem un halapeņjo. Ķirbja čili ar divu veidu pupiņām un sarkano kvinoju. Gandrīz vegānā kārtainā ķirbja kūka

Ā jā, gatavot nākas lēnvārī vai elektriskajā krāsniņā, jo jaunajā mājā vēl nav virtuves.

Šodien pirmo reizi savā profesionālajā mūžā esmu darbā bez krūštura. Tā vienkārši sanāca, nejauši, jo izlīdu no gultas vienā mājā, kurā bija krūšturis, bet ģērbos uz darbu citā mājā, kurā krūštura nebija.
No rīta domāju, ok, labi, ka man ir biezs džemperis, līdz pusdienas laikam kaut kā izvilkšu, bet pēc tam braukšu uz Spici pirkt krūšturi. Un pie reizes, bikšu jostu, jo tās arī man nav. Sastopot kādu kolēģi, mēģināju piesegties, sakrustojot rokas uz krūtīm. Bet, cik ilgi sevi važosi, drīz vien pieradu pie jaunās sajūtas un man iepatikās.
Tā patiešām ir brīvība! Kad es skrienu pa kāpnēm, viņas līksmi uzdejo pašas savā ritmā. Kad es sapulcē māju ar galvu, viņas māj līdzi. Kad es smejos, arī viņas ķiķina kā kutinātas. Un arī nauda ieekonomējās, jo uz Spici es izlēmu nebraukt. Pamēģiniet, dāmas! Es šobrīd tiešām nesaprotu kāpēc man tik ilgi bijis vajadzīgs šis nevajadzīgais apģērba gabals.

Ā, un ja par aktuālo - arī vēlēt es rīt iešu bez krūštura.

Bijām Somijas laukos, palikām airbnb mājā pie labsirdīgā vīra vārdā Timijs, kuram ir kaķis Hamlets un gailis Augustīns, kā arī bariņš cāļu. Timijs bija nedaudz satraucies par to kā cāļi sadzīvos ar suņiem. Bet brīdi apdomājies, viņš nosprieda, ja kāda vista ies bojā, tad pie tā būšot vainīgs viņš pats. Somi māk pārsteigt. Man īpaši patīk viņu spēja 2 vārdos pateikt tik un tā, ka daža laba grāmata sarautos sīka un niecīga. Piemēram, kad mēs mīņājamies pie kroga "Medicin man" durvīm un netiekam ārā, jo ir sācis stipri līt, soms paspraucas garām, pārmet bizi un pār plecu, nosaka apņēmīgu "NO PROBLEM" un prom ir.
Vēl bjām Igaunijā pie suņu vīra, un tagad mani silda kucēna sajūta. Tas ir kad tev nolaiza kaklu 4 nedēļas vecs suņuks, pūkains, ķepains un mīksts. Iepazināmies ar piecām kucentiņām un divgadīgo Tomiju. Ah, lēmumi, lēmumi. Par mūsu sunīti igaunis izteicās lakoniski. Yes, she's a little bit crazy. But it will be ok.
Es tagad vēl pasildīšos kucēna sajūtā, bet pēc tam gan metīšos iekšā NO PROBLEM, un lai viņi domā "she's a little bit crazy".
It will be ok.

Pēc iesildīšanās Pagalma festivālā pirms nedēļas, sendviču bārs "Desu klusēšana" devās izbraukumā uz suņu sacensībām barot divkājainos dalībniekus - skaitā 85. Nevis astoņus, nevis piecus, bet ASTOŅDESMIT PIECUS. Lielākais kompliments bija, ka vēl nevienās sacensībās neesot bijis tik garšīgs ēdiens. Un vēl viens no īsta brita - kurš paziņoja to pašu, tikai UK mērogā.
Atpakaļceļā piestājām Ķeipenē apskatīties Sergejam Eizenšteinam veltīto mākslu. Viens no objektiem tur ir galds mājas izmērā un divi atbilstoši lieli krēsli. To ieraugot, sapratām, ka viss mūsu pagatavotais ēdiens knapi pietiktu diviem milžiem, kam paredzēts šis galds.
Taču neskatoties uz cepšanas, griešanas, kapāšanas un fritēšanas maratonu (astoņdesmit pieci parasta izmēra ēdāji jeb diviem milži!), šī bija pirmā Restorānu diena, pēc kuras negribējās teikt "nekad vairs". Tāpēc, iespējams, "Desu klusēšana" neklusēs 4ever!

Čilojām ar kolēģiem darbiņa kafijas bārā (fancy nosaukums virtuvei hallē) un viens pēkšņi jautā - kurš padomju multenes tēls jūs esat? Kolēģīte uzreiz atsaucas: es esmu vilks no Pagaidi tikai! Un uzrāvusi plecus nodemonstrē vilku-bosiku. Bet es - Karlsons, apmierināti nosaka cits kolēģis, un iemet mutē eklēru.
Bet es, bet es!, esmu beidzot tikusi pie vārda. Es esmu Čeburaška!
Godīgi sakot, gaidīju kaut nelielu pārsteigumu, bet kolēģi visi sāk zviegt un bļaut, jā, tu esi! Pat nedaudz sapīku. Vai tiešām es izskatos pēc "brāķētas rotaļlietas"? Vienam no smējējiem pat citātiņš atradās:

— Гена?
— А?
— Тебе очень тяжело нести вещи?
— Ну, как тебе сказать, Чебурашка… Очень тяжело.
— Слушай, Гена, давай я вещи понесу, а ты возьми меня?
— Это ты здорово придумал.

p.s. pats jautātājs ir izspļauts Šapokļaks un pats ar to ļoti lepojas. Vai tik mums nevajadzētu uzvest ludziņu. Es pat zinu, kurš kolēģis varētu tēlot krisku-larisku.

Ikgadējais Jaungada pasākums pie pasholti bija ļoti jauks. Es biju uzcepusi miljonu eklēru, un tas man bija aizņēmis aptuveni visu dienu (kopā ar nesanākšanām un glābšanas darbiem), tāpēc pret vakaru biju diezgan sagurusi. Kolīdz apsēdos uz dīvāna, man klēpī ieleca viens suns, otrs apgūlās blakus. Man bija nospalvota kleita, uzplēstas zeķbikses un es biju pilnībā apmierināta ar visu.
Tā ērti iekārtojusies, nodomāju, ka 2017.g. jau bija mans īstenais suņa gads.
Gada sākumā iestājāmies suņu sporta klubā un sākām braukt uz treniņiem un sacensībām. Iepazinos ar brīnišķīgiem suņiem un viņu foršajiem saimniekiem. Man šajā tusiņā visvairāk patīk tas, ka cilvēkus vieno kopīgā lieta un pārējam (profesija, vecums, izskats utt) nav nozīmes. Kopā ar suņiem bijām sacensībās Baltkrievijā, Saaremā, Lietuvā - pie kam tādās vietās, kur tāpat vien nekad neiemaldītos. Piemēram, Minskas piepilsētā, kur joprojām izskatās kā padomju savienībā.
Tad vēl man ir jauns talants - es māku attēlot suņus! Tas ir tā, ka es parādu vai atskaņoju kādu konkrētu suni, un tad var minēt kurš tas ir. Vakardienas pasākumā bija viktorīna, kurā es uzzināju kā sauc šo manu jauno talantu - tā, izrādās, ir onomatopoeja - dzīvnieku skaņu attēlošana.
Ak jā, un mans iedomu sapņu darbs ir Old Friends Senior dogs Sanctuary - vecu sunīšu māja, kur par viņiem rūpējas un kurai ir labākā FB lapa pasaulē. Iedomu tāpēc, ka tā atrodas ellē ratā Nešvilā, Tenesijas štatā.
Tāds lūk, suņu gads. Droši sauciet mani par Suņu Santu, es šo vārdu nesīšu ar prieku!

Man ļoti patika vīkends vectēva dzimtenē Baltkrievijā. Un vēl vairāk patika atgriezties Eiropas Savienībā. Kad pēc daudzstundīgas nīkšanas uz robežas beidzot iebrauc Dpils rajonā, jūties kā izlauzies brīvībā. Jau turpceļā uz robežas tev ierāda, kādi te būs noteikumi – lai dabūtu migrācijas kartočkas, ir jāaizpilda veidlapu veidlapas, jāraksta iesniegums (krieviski un kirilicā) un pēc tam tas viss jāpilda vēlreiz, šoreiz bez kļūdām, jo strīpot nedrīkst, un detalizēti paskaidrojot savas attiecības ar līdzbraucējiem, ceļojuma mērķi un bagāžu, norādot tās šķirni, kažoka krāsu, svaru, gab. un cenu. Pēc tam gaidi, bažījies un mēģini noķert bezmaksas EU internetu.
A kak vi dumaļi, kuda vi prijehaļi? Eto Belarusj! nosmīn viesnīcas administratore, redzot manu izmisušo seju, kad saprotu, ka arī iečekojoties viesnīcā neiztiks bez veidlapu pildīšanas. Tā pati administratore nākamā dienā dabū pa galvu no nākamās administratores par to, ka nav iedevusi viesiem vēl citu svarīgu veidlapu, kura ļoti vajadzīga tūrisma speciālistam un tas tagad nevarēs darīt savu darbu.

Viesnīca atradās tādā pašā padomju daudzstāvenē kā visas citas Logoiskas mājas. Uz ēku sienām uzraksti - Pīpēšana gultā nogalina! Rajona avīze – mūsu lepnums! Uzvarai – 75! Kulinārijas vitrīnā belaši, elļā cepti kāpostu pīrāgi, bezē groziņi kā bērnībā, tikai trīsstāvīgi un rozā. Patīkami sirreāla sajūta kopā ar atvieglojumu, ka pie mums ir daudz vairāk ērtību un brīvības, un cilvēks nav tikai problēma.

Taču skatoties pāri režīma izpausmēm, Baltkrievija man likās ļoti skaista, tāda vēl latgalīgāka Latgale. Tagad gribas izlasīt Jana Borščevska grāmatu "Šļahtičs Zavaļņa jeb Baltkrievija fantastiskos nostāstos” un aizbraukt vēlreiz un noskaidrot, kas tur par brinumainām radībām dzīvo Neščerdo ezerā – esot līdzīgas daudzgalvainām čūskām vai pūķiem, saucot par cmokiem un kādreiz esot mitinājušās panu muižās.

( Izskatījās tā )

Brīdinu, ka 1. aprīlis staigā pa Āgenskalnu, baidīdams cilvēkus ar nazi. Lohmatij mužik takoi, seroje paļto. Par mužiku uzzināju no puiša, kurš izmisīgi klauvējās pie kaimiņu durvīm - minētais mužiks uz Tempļa ielas esot viņam meties virsū ar nazi, tā ka nabags lecis pār sētu iekšā mūsu pagalmā un skrējis meklēt palīdzību. Gājām kopā skatīties. Mužika vairs nebija, uz Tempļa ielas vien tantuks ar mazu melnu plušķīti. Teicu, ka tagad ir droši, puisis nomierinājās un aizgāja savās darīšanās. April, april nepateica. Bet ja nopietni, kas jādara šādos gadījumos? Vai un kā var palīdzēt cilvēkam?

UPD: FB piespēlēja memoriju - pirms dažiem gadiem 1. aprīlī, reisā uz Kopenhāgenu, satiku vīru ar lielu lidmašīnas biļešu rulli kaklā. Viņa misija esot divos gados nolidot 2000 reisus, tāpēc viņš to vien darot, kā lidojot un karinot kaklā visas biļetes. Izspūris tas vīrs bija noteikti, mēteļa krāsu neatceros.

Viena pēc otras nevajadzīgās lietas atrod sev jaunu dzīvi. Trīsdurvju skapim atnāca pakaļ pārītis ar lielu maksimas maisu, pilnu dažādu štrumentu. Kad teicu, tas skapis tāds paliels, viņi - a mi razbirjom! Parakājās savā lielajā maisā, un katrs no savas puses ķērās klāt. Jau pēc neilga brīža skapis bija izkūpējis līdz ar izdarīgo pārīti.
Koridora spoguļplauktu paņēma puisis, kura Fb profilā var redzēt kā šādi veci hlami atdzīvojas viņa rokās. Noputējušā spoguļa nākotne raugās rožaina.
Glīto ļodzīgo galdu savāca mans foršais, jautrais vēstures skolotājs! Kur tie gadi! Joprojām strādā skolā, tikai māca ekonomiku.
Saplīsušo apaļkupolu stāvlampu paņēma meža lauma. Izmantošot izstādē veikalā Riga Plaza, lai nākot skatīties. Uztraucās, ka nav ko iedot pretī "enerģiju apmaiņai".
Neko no enerģijām nejēdzu, bet tāda mantu atdošana ir ļoti priecīga padarīšana