Karantīnas laika dāvanas
May. 6th, 2020 | 09:27 am
No:: san
Savu mammas māsu jeb Tanti iepazinu pirms aptuveni 13 gadiem, viņas pirmā un ilgākā nedzeršanas perioda laikā. Es, protams, pazinu viņu jau iepriekš, bet visu manu apzināto vecumu viņa bija vairāk vai mazāk iekšā alkohola mākonī un ārpasaulei no viņas tika diezgan maz. Taču pat caur miglu bija redzams spēcīgs, sirsnīgs un gudrs cilvēks. Pēc manas mammas nāves Tante atspērās pret dibenu un izpeldēja, un man palaimējās ar viņu sadraudzēties.
Turpmāko gadu laikā es neskaitāmas reizes smēlos no viņas spēku un gozējos viņas dzīves prieka saulītē. Tantes dzīvīgums spēja aizpildīt tukšuma sajūtu un izkausēt sastingumu. Viņas skaidrais skats un asā mēle ātri vien sakārtoja jūtelīgu mamzeļu apjukušos prātus.
Skaidrais periods beidzās, un Tante grima. Brīžiem šķita, ka viņa ir zaudēta, bet tad tomēr uzpeldēja, un tā vairākus gadus cauri slimnīcām, policijām un karāšanos mata galā. Pirms pāris gadiem es atvadījos no viņas. Pieņēmu, ka tā cilvēka, kuru es zināju, vairs nav.
Sākoties karantīnai, sāku ikvakaru zvanīt Tantei un runāties. Un šīs sarunas kļūst aizvien jēgpilnākas. Sākumā man šķita, ka varam runāties par vienkāršām, ikdienišķām lietām, jo prāts un atmiņa vairs nav kā agrāk. Taču tagad mēs varam runāties par turpat jebko. Piemēram, vakar mēs apspriedāmies par investīcijām. Un es atkal esmu satikusi to cilvēku, kuru domāju esam zaudētu. Arī Tante ir atplaukusi, viņa gaida šīs mūsu sarunas.
Man pat šķiet, ka tagad viņa smeļas spēku no manis.
Tāda man dāvana karantīnas laikā.
Turpmāko gadu laikā es neskaitāmas reizes smēlos no viņas spēku un gozējos viņas dzīves prieka saulītē. Tantes dzīvīgums spēja aizpildīt tukšuma sajūtu un izkausēt sastingumu. Viņas skaidrais skats un asā mēle ātri vien sakārtoja jūtelīgu mamzeļu apjukušos prātus.
Skaidrais periods beidzās, un Tante grima. Brīžiem šķita, ka viņa ir zaudēta, bet tad tomēr uzpeldēja, un tā vairākus gadus cauri slimnīcām, policijām un karāšanos mata galā. Pirms pāris gadiem es atvadījos no viņas. Pieņēmu, ka tā cilvēka, kuru es zināju, vairs nav.
Sākoties karantīnai, sāku ikvakaru zvanīt Tantei un runāties. Un šīs sarunas kļūst aizvien jēgpilnākas. Sākumā man šķita, ka varam runāties par vienkāršām, ikdienišķām lietām, jo prāts un atmiņa vairs nav kā agrāk. Taču tagad mēs varam runāties par turpat jebko. Piemēram, vakar mēs apspriedāmies par investīcijām. Un es atkal esmu satikusi to cilvēku, kuru domāju esam zaudētu. Arī Tante ir atplaukusi, viņa gaida šīs mūsu sarunas.
Man pat šķiet, ka tagad viņa smeļas spēku no manis.
Tāda man dāvana karantīnas laikā.