bettyboob

Esam nonākuši pusziemeļos, līdz Polārajam lokam un īstajiem Ziemeļiem vēl aptuveni 4 stundu brauciens. Kamēr mēs bijām ceļā, Lielajā ceļojumā aizgāja mana Tante. Kad pēdējo reizi sazvanījāmies, viņa man bažīgi jautāja, kā būs ar sakariem, vai varēsim sazināties. Es teicu, ka varēsim un ka nekur nepazudīšu.
Un tā jau arī ir.

See you down the road, mīļā Tante.

“Tā es gribu un tā būs”, viņa mēdza teikt. Tantei bija nesatricināma pārliecība par to, ka viņas dzīvē noteikumus uzstāda tikai viņa. Un par šīm tiesībām viņa cīnījās. Vienmēr un līdz pēdējam. Es to viņā apbrīnoju un mācījos. Un tagad es pārņemšu šo attieksmi un devīze “Tā es gribu un tā būs” tagad ir mana.

Savu mammas māsu jeb Tanti iepazinu pirms aptuveni 13 gadiem, viņas pirmā un ilgākā nedzeršanas perioda laikā. Es, protams, pazinu viņu jau iepriekš, bet visu manu apzināto vecumu viņa bija vairāk vai mazāk iekšā alkohola mākonī un ārpasaulei no viņas tika diezgan maz. Taču pat caur miglu bija redzams spēcīgs, sirsnīgs un gudrs cilvēks. Pēc manas mammas nāves Tante atspērās pret dibenu un izpeldēja, un man palaimējās ar viņu sadraudzēties.
Turpmāko gadu laikā es neskaitāmas reizes smēlos no viņas spēku un gozējos viņas dzīves prieka saulītē. Tantes dzīvīgums spēja aizpildīt tukšuma sajūtu un izkausēt sastingumu. Viņas skaidrais skats un asā mēle ātri vien sakārtoja jūtelīgu mamzeļu apjukušos prātus.
Skaidrais periods beidzās, un Tante grima. Brīžiem šķita, ka viņa ir zaudēta, bet tad tomēr uzpeldēja, un tā vairākus gadus cauri slimnīcām, policijām un karāšanos mata galā. Pirms pāris gadiem es atvadījos no viņas. Pieņēmu, ka tā cilvēka, kuru es zināju, vairs nav.
Sākoties karantīnai, sāku ikvakaru zvanīt Tantei un runāties. Un šīs sarunas kļūst aizvien jēgpilnākas. Sākumā man šķita, ka varam runāties par vienkāršām, ikdienišķām lietām, jo prāts un atmiņa vairs nav kā agrāk. Taču tagad mēs varam runāties par turpat jebko. Piemēram, vakar mēs apspriedāmies par investīcijām. Un es atkal esmu satikusi to cilvēku, kuru domāju esam zaudētu. Arī Tante ir atplaukusi, viņa gaida šīs mūsu sarunas.
Man pat šķiet, ka tagad viņa smeļas spēku no manis.
Tāda man dāvana karantīnas laikā.

Ak tu sūdelis! Tante iebrēcas nelabā balsī, ieraudzījusi, ka jērs ticis istabā, ar ieskrējienu pārlecot pāri durvjpriekšai aizkrautajām krēslu barikādēm. No kliedziena pārbīstas runcis un aizjoņo, es ķeru pie sirds, jērs tiek izdzīts, bet pēc brīža jau atkal snaikstās. Laukos kā balkānu kino - jērs, kas ar viltu mēģina tikt istabā, grūsna kaza, gailēnu kaujas, kaķi pārvietojas kā pelēkas bultas, visur medus burkās un rāmjos.

Sataisījos kā špana strīpainā kreklā un platmalē, un Alberts man mācīja vākt un tecināt medu. Albertam ir pašizdomāta medus vākšanas sistēma un Tante komentē, ka viņam padodas darbi, kur "iz govna nado puļu sģelaķ" - tas ir, kad jāizgudro un nenokā jāuzmeistaro vajadzīgā lieta. Kad medus bija burkās, Tante mani veda pie skapja rādīt savu šinjonu - brīnumaini skaistas šokolādīgas lokas. 60tajos Tante nogrieza matus un sataisīja no tiem šinjonu, ko pielikt pakausī. Ļoti glīts un kvalitatīvs izstrādājums, uzreiz var redzēt, ka meistara darbs.

Tostarp Alberts izdomāja, ka jātaisa pelmeņi. Uztaisījām pelmeņus. Tad man bija jārāda, kas ir internets. Vai tur var uzzināt cik maksā biezpiens, Alberts gribēja zināt. Nočakarējos ar google mobile, un saku A., ka nevar - par sarežģītu. Tak on okazivaetsa ņehera ņeznaet, viņš secināja. Lai internetu kautcik reabilitētu, iegāju draugos un rādu galerijas. Re, brāļa draudzene ielikusi jāņu bildes. A. pārprasa, ko un kāpēc viņa ielikusi, es paskaidroju vēlreiz, uz ko seko patiess izbrīns - a što jei ģelaķ ņehuja? Un tad es ļoti smējos.

Toties tagad laikam sanāk, ka šis ieraksts ir kā čūska ierijis pats savu asti (jo man ir ko darīt, tad nezkāpēc es to rakstu?).

Tantes šinjons:


Jērs nāk istabā:

Viena no lietām, kas mums ar Tanti ir kopīga, ir patika uz glītiem puišiem.
Reku, ieskats viņas kolekcijā.





( vēl skaistuļi )

Ziemsvētku rītā pacēlām astes un laidāmies prom uz laukiem. Es, Tante un viņas vecais, bet ņiprais golfiņš. Lai tiktu pāri lauku ceļa puskusušajām ledus dangām, visi trīs darījām ko nu kurš tai brīdī atzina par labāko - Tante no sirds blieza pa pedāļiem un grozīja stūri. golfiņš rūca kā tāds meža zvērs, bet es skaitīju tēvreizi un turēju čurikus.

Alberts mūs jau gaidīja ar karstām krāsnīm un izraktu taciņu blakus zaķa, putnu un, iespējams, vilka pēdām sniegā.

Tad mēs taisījām pelmeņus no trim gaļām - jēra, govs un cūkas. Alberts taisīja un mācīja mani, un es to visu nofilmēju. Mīcot mīklu, Alberts izstāstīja, ka pelmeņus iemācījies taisīt Pamirā, kur 3 gadus strādājis par radistu. Dzīvojis starp divām upēm vārdā Vanč un Pjanč. Tanīs upēs bijušas divu veidu zivis - marinka un asman. Tās ķēruši uz cikādēm. Vēl medījuši arharus - kalnu āžus. Medījuši arī zaķus, bet tie svoloči, vislaik bēguši pāri robežai uz Afganistānu.

Divas dienas mēs tos pelmeņus taisījām un sanāca kārtīgi labi. Alberts man tos iemācīja ēst ar sviestu un daudz melnajiem pipariem. Un uz atvadām uzdāvināja īsto pelmennīcu - pelmeņu taisāmo formu. Tā ka tagad nav variantu - man jākļūst par ģimenes otro galveno pelmeņu ekspertu (pēc Alberta).

Pelmeņi man patīk, jo tas ir īsts ēdiens, Tāds, ko ēdot, sajūti, ka stāvi abām kājām uz zemes. Jo to pašu pelmeni ēd gan eskimoss, gan tadžiks, gan krievs Sibīrijā, un kamēr viņš to dara, apstājas puteņi un vēji, un visās lietās ir kārtība.

Vakar biju laukos. Omītei 91 gads palika, uzklājām galdu dārzā. Man šausmīgi patīk lauku vienkāršie nesamudrītie ēdieni. Tantes kotletes, Alberta šašliks, salāti tikko no dobes, vārīti kartupeļi - dzelteni kā oliņa (cc Omīte).

Visiem pa rokām dzīvojās pelēks kaķēns. Viņai tikai divi mēneši, bet visas vistas pabāzusi zem ķepiņas. Visas vistas ir tikai divas, jo pārējās, un arī gaili, aiznesis kāds zvērs, ko Alberts krieviski sauc par "laska". Nav ne jausmas kas tas tāds, bet man viņš nepatīk (iedomājos par pazudušo Keņu). Mežā kokiem apgrauzta miza, bet gan jau pie vainas kāds buks. Nevar taču viens zvērs ēst gan kokus, gan citus dzīvniekus.

Atvadoties Omīte sataisīja viltīgu seju un iečukstēja man ausī: tu man nofotografē to Oļas Šuriku, ja? Oļa ir mana Tante, bet Šuriks - viņas "brūtgāns", ko Omīte izdomājusi, lai kliedētu garlaicību. Šuriks pa vakariem staigā gar logiem, Šuriks nes Oļai konfektes un tādā garā.

Vispār jau tas Šuriks ir reāla persona - Tantes vecs pielūdzējs. Viņa tik smej un izvelk no skapja albūmu, lai parādītu šamā bildi. Šurika bilde neatradās, toties bija daudzāku citu uhažoru bildes. Visi tik smuki! Tas pats Alberts ajajaj kāds skaistulis bijis. Bet vislabāk man patika krievu oficieris, ar ūsiņām lai. Nu pilnīgi Fandorins! Tantes pirmais vīrs - melnais Roberts - ar tā neko. Jāatzīst, lieliska gaume, esmu sajūsmā! :)

Darba devējs mēģina novilkt laiku, lai varētu tikties ar mani tikai nākamnedēļ, brāļa draudzene paziņo atklāti, ka baidās no manis, vēl citi piezvana un uzreiz jautā vai man nav cūku gripa, uz ko es atbildu ar priecīgu ruk-ruk. Toties mana Tante tik nosmejas un saka: "kam lemts noslīkt, tas nepakārsies! bet kam lemts nosisties, tas nenoslīks!"

Laukos bērzu sulas plūst neapstādināmas kā tādi Iguazu ūdenskritumi. Es izstaigāju mežu, pagulēju sūnās, pie zilajiem un baltajiem sniegpulksteņiem. Svešos mežos es eju uzmanīgi - baidos saniknot vai aizvainot meža garu. Bet šitas ir savējais, pazīstams un labvēlīgs. Forši, ka ir savs mežs, pat ja tas ir tikai pavisam mazs mežs.
Kenijs otro mēnesi nav mājās, bet es tomēr nezaudēju cerību vēl kādreiz ieraudzīt viņa viltīgo rudo purnu. Varbūt viņš atgriezīsies tad, kad Jēzus būs augšāmcēlies? (rīt)
Ja ne, tad vismaz ceru, ka viņš būs nonācis kaķu Kenijā (stāsta, ka Kenija ir vieta uz zemes, kas visvairāk līdzinās paradīzei). Tādā gadījumā, mums nekas cits neatlikt kā noķert ciematā kādu no mazajiem rudajiem kaķēniem un likt cerības uz labajiem gēniem.
Toties Tantei atkal bija uznākusi drāma, jo dažiem ciemiņiem nekas nepatika - te grābekļi neasi, te Kagors par saldu. Es tikmēr, apskaidrības pārņemta, nolocīju daudz ceptas gaļas un desiņu, gavēni atliekot uz rītdienu.

Bet lai daudz neliktos maz, tikko saplēsu lielo 10 l burku svaigu bērzu sulu :((( šaušalīgi sāpīga sajūta - it kā pats dzīvības ūdens aiztecētu renstelē.