bettyboob

Laura man iebaroja kāmjbarību, bet es viņai atriebos ar cidonijām.

Kāmjbarība stāvēja plauktā un izskatījās pēc garduma ar žāvētām ogām, šokolādi un cukurotām auzu pārslām. Redzot kā es laizos un bārstos ar sajūsminātiem apzīmējumiem "paštaisīts! ibioeko!", Laura man laipni piedāvāja iekost kādu mazumiņu. Izvilkusi no maisa brūnu stienīti, viņa to pasniedza man. Es to mēģināju skrubināt, bet Laura pēkšņi rāvās čokurā un rēca nevaldāmā laimē par manu apkaunojumu.

Bet atriebes stunda pienāca jau pavisam drīz. Mums te nesen bija cidoniju trakums, kad kur vien skaties - zaļas un dzeltenas bumbiņas. Dažas no tām bija aizkritušas kaut kur pilnīgi neiedomājamā vietā. Laura neticēja savām acīm: tās tiešām ir cidonijas, kas tur mētājas? Es skatījos uz viņu kā uz traku un apgalvoju, ka nekādu cidoniju nav. Laura sašuvusies berzēja acis un kļuva jau tāda kā tramīga, un tad bija mana kārta ļauni smieties.

Tikko pamodusies un sarongā ietinusies, stāvu virtuvē un ostu gaisu - kaut kas nelāgi ož. Meklēdama vainīgo, ieskatos aiz veļas kastes un tūlīt pat atlecu atpakaļ ieraugot Kaut Ko, kas izskatās vai nu pēc neliela beigta grauzēja vai pēc milzīga pūkaina tārpa - vārdsakot, baisi un riebīgi.

Izsaukusi papildspēkus, pati paslēpjos aiz stūra, lai būtu drošā attālumā no nepatīkamā objekta. Tikmēr no virtuves skan satraukti saucieni: Tā karote ir par mazu, es nevaru viņu ar to paņemt! Āāāāāā, viņš kustas! Nu nē, es to nedarīšu, novākt netīrumus ir sieviešu darbs! Taču pēc brīža saspringta klusuma atskan atviegloti smiekli - briesmīgais tārps-grauzējs izrādās zīdaiņa zeķīte. Netīra un pat drusku iepuvusi, tomēr pavisam nekaitīga.

Pēc laika izdodas atrast arī smakas avotu - tas ir tikai sastāvējies diļļūdens.

Dzirdu attālu tuk-tuk-tuk un saucu "atveriet durvis, kāds klauvē!" Pēc brīža atkal atskan tie paši klauvējieni, un es atkal kliedzu - lai tak kāds atver. Pati to darīt baidos, ja nu tas ir Teletūbijs (mājas saimnieks). Pēc trešā klauvējiena un sekojošā sauciena, eju skatīties. Kā tad, viņi verandā dauza brokastu olas un gardi par mani smejas.

Toties tagad es vairs neveru vaļā durvis, kad dzirdu klauvējienus, jo kā lai zinu, vai tur atkal kāds nedauza olas! Ir jākliedz diezgan skaļi, lai es noticētu, ka aiz tām durvīm tomēr kāds ir. Un arī tad es vispirms ieskatos ledusskapī vai mājās ir olas, ko kāds varētu pa kluso dauzīt, lai pēc tam mani apsmietu.

Būs vien jāievieš durvju zvans. Nekas cits neatliek. Tā visiem būs labāk.

Jūs droši vien zināt par petite pomme efektu - tas ir tad, kad skatoties objektīvā saka nevis čīīīz (un bildē izskatās pēc trakas peles), bet gan maģisko "pe-tit-pomm", par kuru rakstīja Andrejs Makins franču testamentā

Vienīgi jātrennējas, kamēr iemanās pateikt to "petite pomme" pareizajā brīdī.

ups, šitas neder - esmu sašķobījusies vārda "pomme" vidū. Gulbis arī izpeldējis no kadra:


bet te jau tīri neko:


"You said "petite pomme," and the shadow of a distant and dreamy sweetness veiled your gaze, refined your features, and caused the soft light of bygone days to hover over the snapshot." hehe.

Nu nē, man jāpieraksta šis citāts no kashadura žurnāla - lai būtu ko pārlasīt skumjos brīžos:

"Kamills (kuram, starp citu, uzvārds ir Laurelli) pirms aizbraukt, mūs ar san bučoja uz abiem vaigiem. Tas jau normāli- civilizētās zemēs tā dara. Tikai viņš ienāca san istabā atvadīties tieši tad, kad san tikko bija uzvilkusi vakarkleitu (it kā nejauši), bet es- izvilkusi krūti (protams, lai pabarotu Timoteju). Viņš nobučoja Santu, taktiski apvaicājās, vai drīkst mūs ar mazuli patraucēt. Un es biju, jāsaka, ārkārtīgi atsaucīga."

http://klab.lv/users/kashadura/36358.html?view=60934#t60934

Tādās dienās kā šī es atkal neprātīgi mīlu Rīgu. Slēpjoties no lietus pieturā, tikai lai izmirktu garāmbraucošo mašīnu dāsni pasviestajā peļķūdenī. Skrienot no vienas pajumtes līdz otrai, nerimtīgi smejoties un mēģinot nezaudēt eleganci, ko pieprasa šodien trāpīgi uzvilktā kinozvaigznes kleita.

Aiz tilta krāsainos atspīdumos rotājas Olimpija, un mēs ienirstam tajā nopirkt visu nepieciešamo, lai uzceptu šokolādes vulkānu. Pēc brīža stāvam pie kases ar šokolādi, sviestu un olām, aiz mums izslēdzas gaisma - darbalaiks beidzies. Kamēr krāmējam somas, noskatāmies sirreālu ainu: Ješo oģin babjor papjor! nokliedzas apsargs un vicina dūres pret nezināmu ienaidnieku. Tikko vēl laipnās pārdevējas seja savelkas plēsīgā grimasē "Gaņi jevo damoi! pusķ spaķ iģot!" Cits apsargs skriešus pazūd lieveikala tumšajās dzīlēs. Mēs to visu vērojam ar dzīvu interesi, taču tad kāds nokliedzas "IZEJ NO MANA KODA!". Sajūtamies kā datorspēlē - ja nu lielveikala darbinieki pa vakariem spēlē bebru (aizkavējušos pircēju) medības? Sabāžu pārāk dzīvo iztēli kabatās, tomēr drošības labad steidzamies ātrāk tikt prom.

Starp citu, šokolādes vulkāna recepte ir ( pavisam vienkārša )
Pēc tam pastāstīšu, kā sanāca.

Mums ar kashadura vairs neļauj skatīties filmas uz viesistabas lielā ekrāna. Tur tagad tikai puiši drīkst skatīties savu "labo un nopietno" kino, bet mēs esam spiestas slēpties manā istabā un censties kaut ko saskatīt manā mazajā ķapļapiņā. Un ar to vēl nepietiek - no blakus istabas ik pa brītiņam atskan pārmetošs "nenormālās.."

Bet viss sākās pavisam nevainīgi - ar ikvakara Hausa sēriju. Hauss beidzās, bet vēlme vakaros paskatīties "kaut ko īsu un negruzījošu" gan ne. Sākām skatīties Lie to me , kas šķita daudzsološs, kā nekā galvenajā lomā Tims Rots, un tēma forša. Taču nācās vilties, jo tiešām interesantas bija labi ja pirmās divas sērijas.

Kaut kad ap to laiku kad beidzās arī Lie to me, lasīju Tatjanas Tolstajas blogu, un izrādījās, viņai ir pilnīgi identiska problēma - visi citi seriāli bez Hausa ir sūds, bet uz kaut ko uzsēsties gribas. Ieraksta komentāros kāds ieteica Big love , esot ģeniāls. Ar pirmo sēriju bija līdzīgi kā ieraugot simtkāji: drusku tā kā pretīgi, bet interesanti taču. Sērija pa sērijai, un te nu mēs esam. Apsaukāšanās un izraidīšanas iemesls ir seriāla tēma - poligāmija (tur ir par mormoni, kuram ir trīs sievas un attiecīgi trīs mājas, lērums bērneļu un sabiedrības nosodījums).

Tikai, cssst, nevienam nesakiet, ka es to skatos. Eh, kaut tas Hauss ātrāk sāktos.

Es tagad zinu, kā sasmaidināt Rīgas vīriešus! Ir jāuzvelk kleita, jākāpj uz senlaicīga velosipēda un cēli jāminās, matiem (un ausīm) plīvojot. Efektu garantēju!

Mēs ar kashadura vakar siekalojāmies ap šo te video: http://www.5min.com/Video/Apple-Strudel-Recipe-100384857

Jāatzīst, ka pavārs mūs kārdināja vairāk nekā ābolu strūdele. Šodien debesis mūs uzklausījušas, un pie mums mājās ir ļoooti izskatīgs (melnmataini sprogains) francūzis kuks!

Nevaram vien sagaidīt viņa gatavotās brokastis (francūži vienmēr brokasto tik vēlu?)

Varu darīt visu, ko vien vēlos, un nekas nav obligāti, nu vismaz šodien - tā es nolemju sestdien no rīta un tūlīt pat ķeros klāt šī nodoma īstenošanai.

Satieku Evu, kura uz Rīgas fona izskatās kā skaista parādība, mēs tirgū sapērkamies vairākus kilogramus zemeņu, ķiršu, zirnīšu, burkānu un pašu mazumiņu alus. To visu notiesājam kopā un vienlaicīgi, bet pēc pāris stundām, stenēdamas un uzpūtušos vēderus apķērušas, vārtāmies pa dīvānu. Izlemjam, ka situāciju var glābt vienīgi kārtīgas vakariņas. Apejam ar līkumu Muklājam (pārāk veselīgi), lai paēstu vietā, kur viss peld taukos un ir apliets ar eļļu. Pašā pusnaktī uz ielas nejauši? satieku Muklāja Vilibaldi, un viņš man nolasa garu lekciju par veselīgu pārtiku. Pēc tam domāju - vai tiešām tas bija pa īstam? Varbūt tas bija rēgs vai lielizmēra pārmetums no manas bezapziņas dzīlēm?

Nākamajā rītā apņēmos pastrādāt. Nekā - pa logu laužas iekšā muzikāla līksmība slāviskos toņos. Tas tak Tatarstānas Sabuntujs 2009! mēs atceramies cik lieliski izklaidējāmies pagājušogad ap šo laiku. Steigā notiesājam brokastis un nesamies pāri ielai, kur skaistā bet diskrētā ēkā atrodas Tatarstānas vēstniecība. Tur jautrība sit augstu vilni - krāšņos tērpos un tubeteikās tērpti ļaudis dejo, dzied, ēd un spēlē spēles (Sabuntujs ir tāpat kā latviešiem Līgo tikai bez alkohola, mums paskaidro kāds vīrs). No airana (austrumu kefīra) ar muti jāizzvejo naudiņa. Jāņem mutē karote, kurā jāieliek olu un veselu jāaiznes 50m un atpakaļ. Kāds onkulītis deklamē pašsacerētu dzejoli par Tatarstānu - tik skaistu, ka aš sākam šņaukāties.

Zālītē saulē un sieviešu uzmanībā gozējas spēka vīri kailiem tetovētiem torsiem. Kāds atved aunu, piesien pie ozola, un tad sākas cīņas - auns ir balva uzvarētājam. Cīņas noteikumi acīmredzot nav akmenī cirsti, jo publika vienmēr panāk tā puiša uzvaru, kurš tai labāk iepaticies. Viens no favorītiem ir izskatīgs bagatirjs, kuru aptekalē divas sievas, viena blonda, otra melnmate, kā arī bērnu bariņš. Gaiss ap viņiem sabiezējis no kaislībām un lamu vārdiem krievu mēlē. Vīri cīnās pa pāriem, un publika katru reizi ilgi strīdas, kurš tad ir uzvarējis. Taču cīņas strauji beidzas, kad vienam no cīkstoņiem gandrīz nolauž sprandu. Lai atvēsinātu uzkarsušo publiku, tiek izsaukts meiteņu ansamblis, kas sāk dūdot saldas dziesmas, bet mums jau jādodas tālāk.

Foto:

Spēkavīrs un viņa sievas


( vēl bildes )

Mēs ar Esperanzu viendien dzērām kafiju un viena otrai žēlojāmies, ka vīrieši uz ielas izturās tā, it kā mēs būtu neredzamas. Kāds varbūt arī pablenž, bet kur tad kvēli smaidi, saldi pantiņi, dziļdomīgas nopūtas? Esperanza saka, ka nevarot pie tā pierast pat pēc 10 gadiem dzīves Latvijā.

Šo sarunu biju piemirsusi, taču atkal atcerējos vakar - kad cilvēks ar melni nokvēpušu seju man pasniedza milzīgu magoni (zieds kā divas manas plaukstas). Biju aizbraukusi ciemos pie Maijas un Jūnija uz viņu vasaras mājiņu laukos. Viņi dzīvo uz ielas, ko sauc par Seleksa ielu un kura atrodas netālu no mākslīgās apsēklošanas stacijas. Ielai dots vārds par godu bullim Seleksam, kurš bijis tik vaislīgs, ka kolhoza kopsapulcē vienbalsīgi nolemts viņa panākumus godināt veselas ielas garumā. Tiesa gan, kāds vienmēr pamanās aizkrāsot burtus "le" un tad ielas nosaukums kļūst pavisam īss un kodolīgs.

Maijai un Jūnijam kaimiņos dzīvo vīrs ar melno seju (viņam pat zobi ir melni!), no kura es saņēmu minēto ziedu. Vispirms gan es dabūju lekciju par tēmu: Meitenēm jāvalkā svārki. Kā lai viņš zinot, ka tā ir dāma, nevis glīts puišelis, kas staigā gurnus grozīdams? Un kā viņš var lūgt tādu džinsotu meiču uz deju! ja nu kāds padomā, ka viņam patīk zēni? Uz maniem pīkstieniem par auksto klimatu onka skarbi atcirta - bet kam tad ir domātas zeķes?! vai tad tiešām man jāmāca sievietei kā saģērbties? Kad biju nozvērējusies, ka turpmāk vilkšu kleitas vien, šis noplūca tuvējā dobē magoni - lai es liekot matos, jo sievietēm jāstaigā svārkos ... un ar puķēm matos. Par laimi sāka stipri līt, citādi būtu spiesta palikt uz nākamo lekciju.

Vairāk nesūdzēšos par uzmanības trūkumu, jo ir tak skaidri zināms - ko vēlies, to arī dabū.

Līst jau vismaz trešo dienu, ārā iet diezko negribas. Bet garlaicīgi nav, jo mājas dzīve mums ir ar trillera elementiem. Reiz pa visām reizēm nolemjam sākt šito visu filmēt un beidzot kļūt stāvus bagātas.

Sižets nr.1
Mēs ar Lauru sēžam pie jūtūba un šausmīgi aizrautīgi aurojam karaoke (patiešām nesaprotu kāpēc pārējie iemītnieki kā arī viesi slēpjas verandā). Sākam ar Aerosmith "I don't wanna miss a thing", turpinām ar Queen "Bohemian Rahpsody", tad raujam vaļā Bītlus un tā kamēr nonākam līdz Spice Girls. "Boys and girls feel good together" mēs izjusti vīterojam, bet tad pēkšņi Laura izslejas, viņas sejā parādās izteiksme kā antilopei, kas sajutusi tuvojošās lauvas aromātu, acis ieplešas un atskan pa pusei vaids, pa pusei kliedziens "Kartupeļi!!!" Es vēl esmu dziesmas varā, tāpēc sekundes simtdaļu skatos uz viņu patiesā izbrīnā, bet tad arī līdz manām nāsīm nonāk aizdomīgā smaka. Aizjožu uz virtuvi un ieraugu katliņu, piedegušu pārmetoši melnu. Bez vakariņām mēs nepalikām, bet tas jau ir cits stāsts (treknāks un taukaināks kā man gribētos).

Sižets nr.2
Nolemjam sagatavot verandu vasarai, kas tūlīt tūlīt sākšoties. Saģērbjamies tā siltāk, ņemam bļodu ar ziepjūdeni, lupatas, avīzes, un sākam mazgāt logus. Stikls tik glīti dzied, kaķis ķer taureni, lietus pak-pak, iestājas pat zināma romantika. Bet tad Laura iebrēcas "Uzmanies, tev tūlīt stikls uzkritīs uz galvas!", es pamūku malā, un ieraugu - tiešām, augšējā rūts draudīgi slīd uz leju. Paspēju to atstutēt paceltās rokās un turpmāko pāris minūšu notikumi ir izplūduši histēriskos smieklos, elsienos un bailīgos spiedzienos līdz rūts ir nocelta gan, un neviens pat nav cietis.


Tagad mēs plānojam dabūt cirvi un sacirst kūpināto gaļu, lai var izvārīt pupiņu zupu. Ziņošu kā mums gāja (khmm hmm).

Darba devējs mēģina novilkt laiku, lai varētu tikties ar mani tikai nākamnedēļ, brāļa draudzene paziņo atklāti, ka baidās no manis, vēl citi piezvana un uzreiz jautā vai man nav cūku gripa, uz ko es atbildu ar priecīgu ruk-ruk. Toties mana Tante tik nosmejas un saka: "kam lemts noslīkt, tas nepakārsies! bet kam lemts nosisties, tas nenoslīks!"

Mehiko lidostā gāja smieklīgi. Tā vietā lai pilsētas centrā dzertu lepesīnu sulu, mēs vairākas stundas visu ko meklējām - izeju, tad ieeju, tad gaisa vilcienu, tad īsto ieeju un īsto izeju. Cītīgi konsultējāmies ar klibajiem - lidostas darbiniekiem ratiņkrēslos, kuru vienīgais uzdevums ir rādīt ceļu. Tomēr arī viņi ir tikai cilvēki un tajos džungļos neapmaldīties nevar.

Tas viss vēl bija jautri, bet Eiropa gan mūs uzreiz sagruzīja. Amsterdamā atņēma tekilu (to tak nepirkāt Eiropā) un aizliedza pīpēt (ejiet uz kazino). Mēģināja nosaldēt ar auksto gaisu un nelaipniem skatieniem. Pēc pirmās nakts Rīgā pamodos nosalusi un nelaimīga (kāds murgs, mani mati pa nakti nebija izžuvuši!). Skatījos ārā pa logu un mēģināju rast prieku par daudzajiem pelēkās krāsas toņiem un klusinātajiem lietus pakšķiem.

Tomēr tālāk jau viss gāja uz labu. Vārna pusdienās pasniedza jaunos kartupeļus ar gaļu un lauku biezpienu. Vēl viņa izvārīja rabarberu kompotu. Mājās ir Timotejs Pelle - apburošs bērns, uz viņu skatoties aizmirsti, ka ārā nav saules un okeāna. Viņa vecāki izskatās apgaroti, bet kaķis taisa nevainīgu purnu un mēģina zīdaini apķepot. Bet Bērnu mājā ir žurka! Nabaga trusis un tas otrs dzīvnieks ir pagalam nobaidīti. Laukos nezināms dzīvnieks aiznesa visas vistas, toties vietā Alberts dabūja 10 cāļus un 10 zosēnus.

Kaķis bija pelēks, bet mēs viņu izmazgājām, un tagad tas atkal ir balts. Kā notiek kaķa mazgāšana? Vispirms vannītē nomazgā mazuli. Tad mazuli aiznes prom uz drošu vietu, atnes kaķu šampūnu un pašu kaķi. Kaķi stingri saņem aiz ķepām un liek vannītē, paspēj nedaudz ieziepēt, bet tad viņš izraujas, izšļakstina vannītes saturu uz grīdas un mazgātājiem, un pats aizjoņo un paslēpjas. Taču tas šampūns kaut kā ir jānoskalo, tāpēc kaķis tiek atrasts, noķerts un aiznests uz dušu. Tikko tiek atgriezts krāns, kaķis atkal izraujas un aizskrien saslapinot visu kas trāpās viņam ceļā. Noķerto slapjo dzīvnieku (pēc kaķa tas izskatās diezgan attāli) atkal ieliek dušā un mazgā, stingri turot aiz ķepām un cenšoties neklausīties sirdi plosošos ņaudienus. Kad kaķis tīrs, to nosusina ar dvieli un mēģina žāvēt ar fēnu. Tajā brīdī kaķis atkal izraujas un paslēpjas vados zem datorgalda. No turienes viņu izvelk, kārtīgi nosusina un par šitām mokām samīļo un sabaro ar gardumiem.

Uz ledusskapja stāv jogurtauglis (atradu kā to sauc - guanábana!) Es to norāvu no kaimiņielas jogurtaugļa koka, ceru, ka nogatavosies un es varēšu ar to uzcienāt Lauru un Kasparu. Diez kā aug manis iestādītais jaks? Un Kriša kaktuss? Vai iguānu pārim drīz būs bērni? To es noteikti uzzināšu - kad atgriezīšos.


p.s. ņemu atpakaļ ieteikumu, ka garajos lidojumos jāpasūta kosher meal, jo tas ir kļuvis pavisam nebaudāms.

Baseinā var labi izklaidēties tēlojot ronīti - tas ir tā, ka griežas ūdenī uz vienu pusi kamēr sareibst galva. Tad griežas uz otru pusi vai arī ceļas kājās un mēģina nostāvēt. Vēl var notupties zem strūklakas un iztēloties ka esi milzu ūdenskritumā.

Bet visjautrāk ir tad, kad ierauga baseina dibenā čūsku, kliedz, zibens ātrumā lec ārā un skrien meklēt apsargu, lai velk to mūdzi ārā. Pēc brīža atgriežas pie baseina un ierauga Krišu, kurš tieši iznirst no ūdens ar nevainīgu palmas lapu rokā.

pēc visām pazīmēm spriežot, rīt būs tāda diena, kas jāpavada ļoti ciešot - pidžammā, ar vēsu dvieli ap galvu, liekot uz sejas mālu maskas un vārot gardu zupu - vārdsakot, darot visu lai dzīve kļūtu nedaudz panesamāka. Tāpēc šodien jāpadara darbi, ļoti jānogurst un pirms gulētiešanas iedvesmai jānoskatās kāda traģiska filma. Tā nu pašlaik kačājas 3 filmas - Tumsas bruņinieks, Jules et Jim un Vse umrut a ja ostanus. Bet Kaspars no blakus istabas sauc "ja jūs gribat kaut ko traģisku, skatieties Betmenu!" uz ko es priecīgi atbildu, ka tā arī taisāmies darīt. Izrādījās gan, ka es pārklausījos un īstenībā viņš teica Bergmanu, intelektuālis tāds. Ok, vienai ir 100%, sākam seansu.

Es vakar iepazinos ar Aladinu un tas nav 1.aprīļa joks. Tas notika tā. Bēgdama no pārāk uzmācīga pielūdzēja, tumsiņā slapstījos cauri Vērmaņparkam, kad sadzirdēju tumšā parkā tik nepatīkamo "ģevuška, ģevuška!". Vēl nepaspēju pārāk sabīties, kad man priekšā jau bija izniris tumsnējs, eleganti ģērbts vīrelis (balts krekls, melns kamieļvilnas? mētelis, melni smalkādas cimdi), kurš plati smaidot teica "ģevuška meņa zavut Alaģin, a vas kak?". Pateicu kā mani sauc, un tad viņš paņēma manu roku, ieturēja nelielu pauzi un sacīja: kakaja že vi krasivaja, ģevuška Santa! un izkūpēja pirms es paspēju apjautāties par lampu, vēlēšanām un tmldz lietām, par ko parasti runā satiekot Aladinu.

man ir šausmīgi jauki dzīvokļa brieži. Viens no viņiem vienos naktī cep kartupeļus TIKAI SEV (ir diezgan grūti aizmigt kad viss dzīvoklis smaržo pēc NEDABŪTIEM ceptiem kartupeļiem). Otra uzraksta uz Rimi čeka atvainošanās vēstuli un nosūta to man caur vannas istabas izlietni. Par ko viņa man atvainojās, joprojām nesaprotu - tur bija kaut kas par nodevību un zemošanos cepto kartupeļu priekšā. Visas šīs ņemšanās sakarā es nevarēju neuzcept sev pusdienās kartupeļus. Tagad ēdu un priecājos, ka tie visi tiek man vienai pašai!