Iznākt no aukstumskapja

Aug. 19th, 2020 | 10:32 pm

Mana personīgā telpa smird. Burtiski.
Privātā telpa ir +- 5 kvadrātmetrus plašs aukstumskapis, kurā uz vasaras laiku ievilku savu matraci. Smakas avots, šķiet, nāk no pagrīdes. Varētu būt, ka lūka, kas kādreiz bija grīdā, ir vedusi uz pagrabu un tagad, karstajā laikā, tur aktivizējušies ķīmiski procesi aizvēsturisku kartupeļu ieraugā. Nāksies vien pasteigties ar pāvākšanos uz divām prosta apdzīvojamajām istabām. Vajadzēs tikai traki pārstumdīt visu nafig, jo kopēja guļamistaba un kopēja darbu un spēļu istaba tomēr nav tas labākais koncepts. Arvien mazāk manī paliek no skandināva. Un arī vidusjūrniece es neesmu. Vienkārši malēniete. Ko tur liegties, nav vērts.

Link | Leave a comment | Add to Memories


Mazliet cerīgāk

Aug. 6th, 2020 | 09:15 pm

Mājā smaržo pēc pankūkām, bērni ir bijuši ārā pa druskai un par spīti iekšējam kritiķim, grīdas izmazgātas un somas sakrāmētas rītdienas braucienam. Paveras tomēr drusciņ gaišāks skats uz notiekošo, kad KĀDS atsaucas uz izmisuma saucieniem. Paldies!

Link | Leave a comment | Add to Memories


Īsumā

Aug. 4th, 2020 | 06:48 pm

Lūdzu nepērciet Lido kafiju.

Bet šis trips uz lielveikalu (Spice) kārtējo reizi apliecināja, ka es bez stalkera nedrîkstu kāju tādās vietās spert.
Kā cilvēks var “izbaudīt” kaut ko tādu?

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


Pamošanās

Aug. 4th, 2020 | 02:40 pm

Atkal jau pamodos no sapņa, kur oranžā saulrietā mēs ar izdomātiem un kādreizējiem draugiem, jauni un skaisti gaumīgi jokojām. Pavērtas baltas verandas durvis. Gaisā bija maģija. Viss spīguļoja zeltainā gaismā un skaidri varēja just, ka kāds mani mīl un, ka ir par ko.
Meita modināja trīs, vai četras reizes. Katru reizi cerēju vēl novilkt kaut kā, izspiest tos pēdējos sapņa tēlus tā, lai tie līdzenāk piezemējas manā aukstajā un asajā realitātē. Nav viegli atkopties pēc pamošanās. Meita pa to laiku uzrīkojusi vēl trim lellēm frizētavu. Labi. Sieramaizes apēdām. Tūliņ jau es zīmēšu papīrlelles.
Un man ir grāmata, kur paslēpties. Un vakarā es varēšu iedzert pudeli alus. Ledusskapī ir. Gan jau kaut kā izdzīvosim. Vēl kādus 10 gadus man vajadzētu izspiest.

Link | Leave a comment {3} | Add to Memories


Dipsijs

Aug. 3rd, 2020 | 10:33 pm

Jāa! Pamanīju, ka beidzot atkal esmu spējīga lasīt kaut ko drusku slāņaināku. Cik labi, ka vismaz nedaudz sāku dzīvot savā frīkainā veidā.
Tāpat arī sagribējās ivritu mācīties kādā grupiņā, kur kopā to dara. Vienai nesanāks. Vajag tomēr skolotāju un studiju biedrus, lai mācītos pa īstam.
Tas, ka man vispār kaut ko gribās, izņemot nomirt, ir fantastiski!
Vakar uzzināju, ka manam terapeitam meita tā arī izdarīja, kā gribēja un šodien tad es izteiktāk dzīvoju. Par spīti. Mēs viņiem vēl parādīsim!
Paklausījos Krilova interviju (ar Krilovu, nevis viņa veiktu) un ar Tīronu interviju arī. Patīkamas tādas balsis.
Uldis tik nepedagoģiski un pat drusku slimīgi tiešs un Krilovs tik mirdzošs, spītīgs dzīvot un nesalaužams.
Tīrons teica ļoti forši par labu tekstu: tas ir tāds, “kurā tu nenodarbojies ar sevi - tu nodarbojies ar lietu”.
Kā man apnicis nodarboties ar sevi. Ļoti vientuļi tas arī ir.
Ceru, ka mana galva ar laiku izrausies no pakaļas uz drusku ilgākiem brīžiem, kā tagad.

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


Izaugsme is all around

Aug. 3rd, 2020 | 04:55 pm

Lasu diagonāli piedraugotos žurnālus un brīnos cik pa šiem gadiem jūs esat pieauguši. Pieaugušo problēmas un pieaugušo risinājumi. Lēnas, nevienvērīgas, bet konsekventas izaugsmes. Personības. Savdabīgi indivīdi. Atbildīgi lēmumi.
Man arī vārds “rutīna” teorētiski vairs nav lamuvārds, bet praksē neieviešās. Es jums neturu līdzi!
Kā jau pataloģiska egoiste un mūžīgais pusaudzis, kas neprot kopt draudzības, varu tikai izteikt komunālu apbrīnu par jūsu paškopības skilliem un nesalaužamiem gariem!

Link | Leave a comment {7} | Add to Memories


Apkārties

Jun. 3rd, 2020 | 11:34 am

Lai jums lieliska diena! Cik jūs forši.

Link | Leave a comment | Add to Memories


Dzīvokļa jautājums.

Feb. 25th, 2020 | 07:30 pm

Mīļā draudze!
Man ir ļoti skaists dzīvoklis ar divām lielām istabām, plašu virtuvi ar melnbaltu flīžu grīdu un lielu vannasistabu. Koka grīdas, augstie griesti, liela vanna, pilnīgi kluss stūrītis dziļumā aiz pamestas mājas - gluži kā laukos. Ļoti zema īres maksa. Labi kaimiņi. Neliela Funkcionējoša plīts virtuvē. Infrastruktūra laba. Atrodas pie Kalnciema tilta. Bet ir problēma - krāsns apkure. Es nejaudāju. Ja kādam ir dzīvoklis Āgenskalnā ar divām līdz trim istabām, zemu īri un centrālapkuri, bet nav gana daiļš, vai gana labā vietā, vai vienkārši gribās ko jaunu, skaistu un no Krievijas gāzes neatkarīgu - rakstiet. Domāsim.

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


Kaut ko sāk teikt

Feb. 3rd, 2020 | 07:26 pm

Viens terapeits ieteica filmu dienā,
otrs - stundu rakstīt.
Atkoduši, maitas, ka nekulturāla.

Jaunie antidepresanti Wellbutrin, šķiet palēnām sāk iedarboties.
Vismaz blakusefekti ir jūtami pamatīgi - mati taukojas, vēders pūšas un svīstu.
Draugiem fb aizgājusi jokošana par tinderi. Es negribētu tur ieraudzīt savu bildi.
Vispār aplikācija skumja. Kāds tiešām sāk tur runāties? Ko tad saka?

Kā tev iet?
Man iet labi.
Ko tu šodien darīji?
Kāda tev darīšana.
Tev smuka bilde.
Paldies.

Kaut ko tādu varu iedomāties. Kam to vajag?

Link | Leave a comment {2} | Add to Memories


Two popes

Jan. 25th, 2020 | 06:16 pm

Otrā diena, juhū!
Terapeits man parakstīja vismaz 1 filmu dienā. Pagaidām turos.
Labprāt kompāniju, ja kas.

UPD: Madlēna uzzīmēja “kā tu halovīnos izietu uzīpēt”

Link | Leave a comment | Add to Memories


Vajadzība

Jan. 25th, 2020 | 12:27 pm

Mans lūgums providencei šobrīd tāds - kaut es dabūtu darbu, ko spēju paveikt, kurš sagādā gandarījumu un ar kura palīdzību es varu apmaksāt komunālos rēķinus, ēšanu un kādu ķinīti.

Link | Leave a comment {4} | Add to Memories


Zīmes vairs nenozīmē

Jan. 25th, 2020 | 12:48 am

Savā vēlīnā vecumā esmu sapratusi łoti maz. Viena no lietām, kas nākusi no jauna un nesen ir pilnīgi skaidra un bezkaislīga saprašana, ka esmu pataloģiska egoiste. Ir tāds baisīgs loks, kurā esmu ieslodzīta - jo vairāk es domāju par to, kā tādai nebūt, jo dziļāk ieslīgstu pašrefleksijā, kas jau arī traucē aizsniegties pie līdzcilvēku vajadzībām un vēlmēm. Būt pataloģiskai egoistei ir ļoti neizdevīgi. Tas ir mokoši, izolējoši un nesagādā ne prieku, ne baudu. Tāpēc jau tā ir pataloģija. Defekts kaut kāds gēnu ( vai kaut kā tamlīdzīga ) līmenī. Bet tas, kas mani pārsteidz visvairāk, ir fakts, ka man ir daži draugi, kas mani pacieš, iztur un pat tā kā mīl arī tajos brīžos, kad mans vienīgais spēks - spēja translēt kaut kādu vitāli svarīgu enerģiju - (par to es neko daudz vairāk nezinu) ir zem nulles. Es esmu tāda kā pārakmeņojusies kūniņa, akmens kaklā un tik un tā kāds pieklauvē. Es ceru, ka es kādreiz varēšu kādam būt tik pat labs draugs, kā mani draugi man. Ja ne šajā raundā, tad nākamajā. Bet ak Dievs, kā es esmu piekususi no tās mūžīgās spēles. Kurš jauc kārtis?

Link | Leave a comment {3} | Add to Memories


Iekurināt

Jan. 24th, 2020 | 02:03 pm

Tās neplānotās aiziešanas uz baznīvu ir tās īstākās - līdzīgi kā nejaušas tikšanās, vai neparedzēta mīlēšanās.
Pamodos no eksistenciālas vibrācijas krūtīs, (drīz jau Lieldienas) gāju cauri putenim tādā lucid dreaming sajūtā, makrokosma ar mikrokosmu ideālā saslēgumā - kad viss vienlīdz nozīmīgs un bezjēdzīgs. Uzsmēķēju 25. trolejbusa pieturā kaut kur pie tās daudzstāvu mājas ar uzgleznotu baltu balodi - nu tās, kurā pēdējo laiku mitinājās mana vecmāmiņa Izolde, bet tagad - pusmāsa heroīniķe ar draugu un pieradinātu vārnu. Pie tās mājas, tātad, manas pārdomas un sniega virpuļošanu apturēja baznīcas zvanu skaņa - tā pati esksitenciālā vibrācija, kas mani pamodināja , tikai citā mērogā.
Tā kā es jau biju pusceļā, atstāju daudzstāvu bloku laberintu un devos uz Mārtiņa baznīcas pusi (Šīs baznīcas sudrablietas kara laikā bija apraktas manas vecvecmāmiņas dārzā). Pagājušo reizi, kad šeit bijām kopā ar dēlu, man nācās pavadīt pusstundu sargājot viņu no krītošām lāstekām, kamēr Timotejs uzstājīgi mēģināja uzlauzt durvis un jautāja pēc atslēgas. Beidzās ar to, ka nācās mazuli sagrābt un ar varu stiept uz tramvaju, kurā viņš turpināja priekšnesumu, plosot pasažieru sirdis ar kliedzieniem "Kāpēc baznīca mūs nesatika? ","Kāpēc viņi mūs negaidīja?" Nelīdzēja ne solījumi nopirkt šokolādi, ne plānotā iešana uz kafejnīcu. Ar savu drūmo "Es nezinu, bērniņ" tikai padziļināju bezcerīgo atmosfēru.
Šoreiz durvis padevās pavisam viegli un tikko es ienācu.

____________________________________
Es dedzinu pakāpeniski visus uz ielām atrastos aprakstītos ,papīrus, neveiksmīgas fotogrāfijas, vecus sapņus un pierakstus.
Dažkārt atrodu kaut ko nedaudz interesantu un pārrakstu te.
Šitas ir no vecas dienasgrāmatas. Es vairs neesmu tas cilvēks, kas to rakstīja, bet nedaudz interesanti.

Link | Leave a comment {4} | Add to Memories


Vestule no Hērsta spoku kuģa

Jan. 3rd, 2020 | 08:19 pm

Kaut kas nav bijis aizskarts “for lifetimes”
Veidot attieksmi pret šiem objektiem.
Vienai bildei poētisks simbolisks komentārs un video montāža otrai – zinātniski komentāri , fotogrāfijas .
Par to cik dažādi var pasniegt un uztvert vienu un to pašu saturu.
Mēs esam parazīti uz aizgājušas civilizācijas ķermeņa.
Nē. Ne tik skarbi.
Mēs esam kultūras sabrukuma procesā. Un šīs sabrukums ir skaists.
Mums nav nepieciešama fikcija, kas ataino “karību jūras dārgumus”, jo vajag uzmanīgi vērot. Mums ir īsti dārgumi. Īsti nevis butaforijas un mūsu uzdevums ir vērot, kā pavediens izslīd no rokām. Ar visu tam piederīgo saldsērīgo pieskaņu. Hērstam izdevies paiet vēl soli tālāk. Viņš mūs tiecas padarīt par distancētiem aizejošo laiku vērojošiem filosofiem un pats paceļas vēl soli virs. Viņš ir tas pīpētājs, kas vēro to, kā mēs vērojam.
Pirmajā brīdī Tu brīnies, vai tas viss ir īsts, kamēr saproti, ka “īstenība” ir tas par ko ir stāsts.
Monētu kolekcija, kas tik pat labi varētu būt kādas arheoloģijas muzeja klāstā (tā arī noformēta) šajā jaunajā kontekstā tiek poētiski iebarota parasti izvairīgā un izklaidīga mūsdienu patērētāja acīm. Autentiskumu liek abšaubīt pirmkārt jau pats izstādes nosaukums, otrkārt katra eksponāta aprakstā iekļauto izejmateriālu pieminēšana. Le grand hoax.
Pirmajā stāvā tu gandrīz notici, otrajā – vilies un virzoties tālāk pārņem otrā ticības elpa, kurā samierināšanās saka – ja autentiskums nav tam ārā, tad viņš ir tajā iekšā
Otrais stāvs, pēc tam, kad iedevis mums bijīgu un lēnu skatījumu uz estetizētu un labi pamatotu, antīkās vērtībās balstītu darbu uztveri, sāk to sašķobīt pa mazai devai, līdz Andromeda un Jūras briesmonis jau pilnībā sakausē “koraļļus ” un “mītiskos motīvus” tīrā plastikāta postmodernismā. Ziepju operas mitoloģiskais motīvs. Modernizēti klasiskie motīvi. All the same now&then. Viņš vienlaikus pamanās citēt cosmopolitain, “Žokļus” un sengrieķu mītu, Rozīgais vienradža galvaskauss, kura centrālais moments ir atstatums starp ragu un galvaskausu. Devil is in the details.
Šovs, plottwists – košs priekšnesums, kurš none of the less gana intriģējoši iepazīstina ar daudziem seno kultūru artefaktiem, mītiem, pasaules uzbūves modeļiem, gan arī ierauj elpu aizraujošā spēlē ar mūsdienu populārās kultūras citātiem (bingo! Tu senas dievietes cilnī atpazini Die Antwoord!)
Otra gliemežvāka puse atklāj fraktālo virpuli, padara 1 stāva gliemežvāku par veselumu. Kas šajā pašā vietā būs 3, 4, 5 stāvā? Spēle ir daudzslāņaina un arī daudzpakāpju.
3. Gliemežvāks – viss no perespektīves – ar visu sagatavotību mēs redzam vulvu un dibenu no dažādām perespektīvēm. Rekontekstualizācija. 3. Stāvs ir acīmredzams nesaderīgu lietu sajaukums. Sadursme. Paradokss. Medūzas nocirstā galva. Čūskas āda starp medūzas cilvēcisko ādu un anatomiski precīzajiem iekšējiem orgāniem. Budas figūra pavirši izgatavota un ar it kā nevainīgo kāršu krustu. Ikonoklazms visās formās. Baltā ēģiptiete. Skumjais apķepušais neptūns. Aprepējušas un nevarīgas lūgšanā sakļautas plaukstas. Sievietes noniecināšana un redukcija līdz reproduktīvajai funkcijai. Sīka putna galva, milzu krūtis.

U: Domāju, ka visi, kas tur bija vairāk vai mazāk zina, ka tas būs hoax, kuri vismaz kaut cik ir interesējušies
K: Es domāju, ka tur nāca cilvēki, kas zināja, ka jāaiziet un tad viņi nonāk līdz Mikipelei un arī viņi tad saprot

Otrajā izstādes daļā mēs vēlarvien spēkojamies ar Mākslinieku, kurš spēj atrast aizvien jaunus veidus kā likt mums noticēt.
Venēcija ir īstā vieta viņa grandiozajam spoku kuģim, kurš pamanās tik īsā laikā noiet tūkstošiem gadus ilgu ceļu no aizlaikiem līdz mūsdienām sajaucot mītisko ar vēsturisko nenosakāmās proporcijās, apgānot svētumu un svētījot apgānīto. Paradigmu maiņa. 2 un 3 kā vadmotīvs – divi kā izteicamais pretstatu pāris - 3 kā to savienojums, kuru atainojot rodas dīvaini mutanti un kuru izteikt var tikai šo divu klusā savienība.
Otrā telpā vairs nav aprakstu tam, no kā izgatavots. Apraksti tiek lasīti uzmanīgi, jo ar vienkāršajiem darbiem viņš jau uztrenējis mūzu redzi. Grūti noteikt, kurus simbolus ietulko jau skatītājs pats (jo mūsdienu logotipi u.c. simboli ir balstīti senajos analogos) un kuri ir atjautīgi apspēlēti. Olmeku Kiborgs. There is no place like home.
Dārgakmeņu izstāde pēc visa tā liek ieskatīties ar tik lielu vēribu, ka acis teju asaro. Vai tas ir īsts?
Un nevilšus sāk likties, ka būšanai tagad ir viena laba forma – nepārtraukta jautāšana “Vai tas ir īsts?”
Mākslas būtība – akmeņu vērošana. (Vai tie ir īsti?) Izvērtās par vienu no labākajām pieredzēm.
Uztrenētais kritiskais skatījums palīdzēja ieurbties krāsās un materiālos līdz molekulas saviļņojošam dziļumam. Beauty is in the eye of beholder.
Medium is opposite of the message.
Ceļojums nākotnē un pagātnē vienlaikus. Completely blown away by the beauty.
Medūzas galva 2 – tukša iekšpuse. Cerbers ar visām trīs galvām – tukšs iekšpusē. Palikusi tikai forma.

Vienā nomaļā stūrītī aiz kafejnīcas ir Medūzas galva caurspīdīga kristāla. Viņa ir nelaimīga upuris-agresors interpretācija. Caurspīdīga mirāža.
Augšējā stāvā tādā kā tornītī ir trīs vienrzdža galvaskausi. Kautrs vērsts pret savu pusi - Zelta, melns, brozas. Universal sin, trinity.
Neatkarīgi no koraļļiem. Nāve venēcijā.
Uz visām pusēm. Šī ir vēstule no nogrimuša kuģa.

Link | Leave a comment | Add to Memories


Metatron

Oct. 13th, 2019 | 01:33 am

O! Man ir jauna emocija uzradusies. To sauc "nicinājums".
Steidzami jāiegūglē, vai kādi no Lielajiem Skolotājiem ko nav teikuši par šo. Vai nav kaitīga, kā sadzīvot, utml.
Tik nez kā tulkot? ("Despise" var būt?)

Man pat drusku bail ar jums dalīties ar šo.

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


vienīgi

Oct. 10th, 2019 | 02:05 am

Ir tā, ka man tik nenormāli patīk būt vienai un priecīgai tajos retajos brīžos, kad sanāk būt vienai, bet tvienlaikus gribās ar kādu padalīties.
Nu kaut vai īsziņu 2 naktī aizsūtīt par to, cik man labi iet.
Piemēram, izēdu veselu šķīvi ar kūpinātām reņģēm,
tagad skatīšos sēriju The Marvelous Mrs. Maisel un iedzeršu norm. vīnu.
Es esmu savā jaunajā dzīvoklī. Kurā ir fantastiski.
Kaķis mani tomēr mīl.
Kaķis, izrādās ir pavisam mans kaķis.
Viņš mani esot pieskatījis.
Un arī adītu tomātu viņš man atnesa.
un citronu.
Es nezinu, ko un kā lai es saku.
Pārāk jau nu labi, lai izstāstītu.

Link | Leave a comment | Add to Memories


Kā citiem iet?

Sep. 18th, 2019 | 10:48 am

Klausaities, a tā jābūt, ka Tev (/man) riebjas, via ir neērti par savu radījumu - t.i. dzejoli, filmu, etc - ?

Daudzi izcili autori un cilvēki, kuri man daudz maz autoritātes tā kaut kā apgalvo.

Es te tā domāju un nevaru saprast.

Jo man ļoti patīk viss, ko es uzdaru. Arī, ja es redzu kaut ko ko būtu darījusi ar šodienas acīm savādāk, es saprotu to, kāpēc savā laikā tas iegūlis to što nada, vai kāpēc aktualizējies vēlāk, vai kāpēc stāv pāri laikam. Un no probs.

Ar to, kā dzīvoju savu dzīvi, lūk, man lielas problēmas un nevaru uz sevi skatīties brīžiem aiz šausmām, dusmām, vai nicinājuma, bet ar mākslu viss čikiniekā. Tur templis. Tur jah lives.

A tas ir normāli, dakter?

Kā jums ar to?

Link | Leave a comment {4} | Add to Memories


Vardīte

Aug. 22nd, 2019 | 11:18 am

Mana pēdējā nakts mūsu gultā
Pirmo dienu maigais mulsums
Mēs satikāmies šodien citā laikā
tāda sakritība it kā

Griestu balsināšana
Zvaigznāju tīkla sega uz grīdas
Skrienošas gaismas skices uz sienas
Tumsa
Smaržo pēc svaigi uzrullētas baltās krāsas
Rokas nogurušas
Baznīcas kāpnes virsgaismā

Rīts
Kopīga garlaikota un lēna visa vērošana
Tumši zilā kafejnīca tagad ir parasta
Kafija tik pat slikta
Tu ļoti labi izskatījies uz tā Kišlovska fona
Tikai zila

Arī tā vieta, kur mēs bijām - viņas nav
Un arī tā otra un trešā un ceturtā
Kurā tev nekā nebija kabatā
Tā kā tā sieviete parkā
Mēs bijām ilūzijā
Atpakaļgaitā

Pirmais dūriens
Nenotverams skatiens
sīkums
sīkums
sīkums

Ja es būtu pratusi labāk lasīt
punkts
punkts
punkts

Bet tagad mēs zinām
Cik ērts un mīksts var būt tāds dīvāniņš

Un vēl jau
Vēl jau

Esmu jūras krastā
Un atvērtā plaukstā
ideāli gluds

un silts

plakans

akmentiņš

Link | Leave a comment {2} | Add to Memories


Laikam iestājies ir t.s. "giltijs pležers", par kuru dzirdu runājam pēdējo dekādi.

Aug. 17th, 2019 | 09:45 pm

Zinko, bet ir neaprakstāma bauda pārkārtot māju un saprast cik nenormāli bagātāka un skaistāka viņa kļūst un dzīve un viss un izvēles.
Dižajai filosofei Jolantai Pētersonei taisnība par tiem lielajiem kokiem. Piekrītu, piekrītu, lai cik apļus atpakaļ dzirdēju. Ceru, ka labāk saprotu. (Nē, ne jau saprotu - praktizēju!)
Labi, vismaz, ka karmai neticu, citādi nez ko sadomātos.

Link | Leave a comment {5} | Add to Memories


Vimpelis būs mans

Jul. 30th, 2019 | 11:07 pm

Nevaru sagaidīt 14.februāri! Ja šogad būs #loosersvalentines, es toč uzvarēšu! Ir traģiski un tamlīdzīgi, bet šoreiz arī ļoti smieklīgi. Rezidents, vienvārdakot. Visās nozīmēs.

Link | Leave a comment | Add to Memories