UWAGA!

Apr. 20th, 2016 | 07:28 pm

Sveiki! Man atkal uzmeta dzīvokli.
Ja nu kāds kaut ko ir dzirdējis, vai zina,
lūdzu, lūdzu...

Ar bērniem uz čemodāniem ir tiešām nepatīkami.

Link | Leave a comment | Add to Memories


nu vispār

Apr. 5th, 2016 | 09:05 am

Saskumusi. Ciemojos pie māmiņas. Lasu žurnālu. Dostojevskis pieminēts interesantā kontekstā.
"Mammu, a Dostojesvskis to-un-šito?" (neatceros precīzi jautājuma būtību, bet kaut kas par Dostojevska dživi un darbiem)
"Ā, nu Dostojevskis šitā-un-tā. Vispār man ir kopotie raksti. Varu tev iedot."
Pienāk vakars, man saruna ar patēvu. Sarunas kulminācija: "Es dzirdēju, ka tu Dostojevski gribi lasīt. Tā nu gan nav laba ideja. Palasi kaut ko priecīgu!"
Dzirdu aiz loga mamma galīgi sašuvusies runā pa telefonu "...iedomājies?! Un tagad vēl Dostojevski lasīt..."
Vakarā mājās kaimiņš'n'draugs "Ā nu es šodien darbā dzirdēju, ka tu nedzer antidepresantus un taisies Dostojevski lasīt"

Link | Leave a comment {4} | Add to Memories


Medicīnai tuvu stāvošs cilvēks.

Mar. 30th, 2016 | 08:15 pm

Man jauna simpātija! Aptiekārs, kas blakus rimi strādā. Saskrējāmies pie piena produktiem. Stiprs sārtums iesitās vaigos. knapi ar ratiņiem līkumu paņēmu pie olām.
Viņš man vairākārt jautājis, vai man ir "medus karte". Ja tā padomā grūtniecības testus vairākus esmu pie viņa pirkusi un reiz arī antidepresantus.
Kad gāju no veikala uz pieturu, vēlreiz viņu pamanīju. Pretējā ielas pusē gaidīja savu autobusu, aizdomājies spēlēja pats ar sevi kaut kādu spēli, ka rokas kabatās sasprindzina un atlaiž pa vienai un tad tā jocīgi viļņojās bikšupriekša.

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


Dzīvesvieta

Mar. 29th, 2016 | 11:32 am

Jau no decembra meklēju dzīvokli Āgenskalnā. Nupat šķita, ka esmu jau atradusi, sāku krāmēt kastes un plānot tālāko dzīvi, bet vakar saimnieks uzmeta.
Varētu dzīvot vasaru kā čigāni, (mājas taču ir tur, kur mamma) bet manam puikam septembrī jāsāk iet uz skolu. Vajag drošu aizmuguri.
Dzīvokli meklējam uz ilgu. Pēc laika, iespējams pirktu.
Gribam 2-3 istabas, gāzes apkuri, vannu un dārzu.
Bez dažiem no minētajiem labumiem varam iztikt, ja vieta būs īstā.
Varam remontēt.
Priecāšos par ieteikumiem!

Link | Leave a comment {5} | Add to Memories


Nerakstīšana 3

Mar. 14th, 2016 | 10:36 pm

Es zinu kā būs. Man jānoturās kamēr nespēja dalīties radīs nedalāmo un tad tas izvirdīs no rokām pats kā karsta gaisa masa, kaut kāda siltā straume.
Un par to ka nav māju, nav darba un visu citu nav ko raizēties. Tas uz vispasaules fona i sūds galīgs un es tak vienmēr esmu karājusies kā kukainīts uz puķu pakariņa.
Tāda jau ir tā Marijas labākā daļa. Tikko es sāku airēt pret straumi, tā sūdi klāt. Es tak to zinu no pieredzes simtkārtīgi.
Ar izjūtu. Tikai ar izjūtu.

Link | Leave a comment {2} | Add to Memories


Ziņas no jaunatklātas teritorijas.

Mar. 14th, 2016 | 09:44 pm

Es te galvā rakstu precību sludinājumu ar turpinājumiem. Katru dienu palaboju.
Vakar, piemēram, pievienoju: japāņu valodas zināšana tiks uzskatīta par priekšrocību.
Un tad es šodien padomāju - ko es būtu gatava par to naudu tolerēt.
Neko!
San kādreizi stāstīja, ka ar attiecībām esot kā ar grāmatām padomju laikā.
Vienu grāmatu tu gribi, a sainī vēl klāt četras gabalas pilnīga mēsla.
Nu tad tu ņem visu saini, jeb klusē lupatiņā.
Jā, bet "tolerēt" - kas tas vispār par vārdu?
Ko es būtu gatava "paciest"? Neko!
Es jau ar šito paciešanu esmu gana noņēmusies. Pilnīgi destruktīvs mēsls.
Šodien vecā kaimiņiene nonāca no augšstāva drusk patenkot.
Kādeizi, kad padzirdēja, ka manas meitas tēvam "nav viss labi ar galvu"
teica "kuram tad nav"
un šodien teica, "tad kad mīl tad jau daudzko var pieciest".
Kaimiņiene ir superīga (viņai astoņdesmitarcik gados daudz gaišāka galva un labāka humora izjūta
kā dažam labam mana vecuma deģenerātam), tomēr nevajag ciest.
Ir lietas, ko var pieņemt. Un ņemt vērā. Un ir tādas, ar ko nevar samierināties.
Jo vairāk es domāju, jo labāka sajūta par to, ka man nav kāviņtursauc...
Vienbūšanai arī ir priekšrocības.

Link | Leave a comment {1} | Add to Memories


Kā es nerakstu 2

Mar. 14th, 2016 | 05:43 pm

Zinkā gribētos piesēst pie datora, atkorķēt pudeli laba sarkanvīna un tā pamatīgi iebraukt naktī, nesteidzīgi. Rakstīt un piedzīvot visus tos kritumus un kāpumus, kādi nu ir ar patiesām jūtām kontaktā stājoties.
Neuzskaitot visus ārējos šķēršļūs, lai kas tāds būtu iespējams,...
Traki traucē, ka tik daudzi stāsti paralēli skan galvā, ka pilnīga kakafonija iestājusies. katrs stāsts ir kā vertikāla līnija - dažas no tām līnijām ir karstas un mirgo sarkanas, jo ir uz robežas lai nebūtu vairs iespējamas būt stāstāmas, citas vēl nav noformējušās, vēl citas jau pārdegušas kā sērkociņi un es satraukusies, jūtoties vainīga, ka esmu tik daudz ko palaidusi garām kā suns ar tūtu uz galvas skraidu no viena fragmenta uz otru, kaut ko grābju, ķeru - neredzu ne kopainu ne atsevišķu stāstu.
Katru reizi, kad aizeju pie terapeita, viņšman saka - "par to tu varētu uzrakstīt atkal kādu rakstu" un "tas ir kaut kas tāds, ko nevienos kursos nevar iemācīt un tev tas neapšaubāmi ir". un "kur Dievs ko noņem, ta kur citur pieliek" "daudziem ir tāds diotums, ka dzīve viņi uztver viegli, bet toties cik viņi ir garlaicīgi " un tad es to klausos un man kļūst tā priecīgi, it kā no ziemassvētku kartiņas tā būdiņa, kurā spīd gaismiņa, bet uzraiz atkal skumjas klāt un viss tāds zils kā Vissema koncertā apgaismojums. Kā fimā inside-out, kad skumjas pieskārās core memory. Jāizskumst un jāizraksta. Nav rakstāmlaika, meitiņa slima. Tagad žegoties sāka, jo grīda fakin auksta un nevar izkurināt lai būtu gana silts.
Aizgāju parušināt ogles.
Zinkā un tad tādās vecāku nodarbībās es pabiju un tur vienu lietu saka, ka tas nabaga vecāks tak nevar būt labs vecāks, ja viņam vislaiku jādomā kur ēst dabūt, par ko zāles pirkt utt. Tā ka es pie visiem apstākļiem esmu pionieris pirmrindnieks. Aizvakar es stāvēju pie izlietnes un domāju, ka šī diena ir murgaina un šī nedēļa ir sūdīga un kur es eju, tur grābekļi. Atviegloti nopūtos, ka sliktāk jau nebūs un man tūdaļ pārlūza priekšzoba platīte.
Aizgāju gulēt, centos vairs nekustēties. Šorīt aizjoņoju pie zobārsta. Stundu nosēdēju uzgaidāmajā telpā .Mācījos franču valodu un ar vienu aci noskatījos kā protēzista kabinetā uz kuru arī es stāvēju rindā (+3 eur auklītei) spiedās iekšā un tika mestas laukā uz maiņām trīs apņēmīgas pensionāres, kurām kaut kas spieda, kņudēja vai nestāvēja. Pēc sazvērnieču izlidināšanu pavadošajiem tekstiem, domāju, ka dr. kāds lecīgs jauneklis. Kad beidzot pienāca mana kārta, omīšu apsēstais protēzists izrādījās ļoti patīkams vecā kaluma kungs, kurš laipni izstāstīja, ka man vajadzēs izdomāt kaut ko ilgtermiņā, bet vietas esot tik maz, ka tur sanākšot ikai tādi žurkini.
Lai es pakonsultējos ar ortodentu. Lai gan tagad jau visi uz pelnīšanu esot, neviens vairs domāt negrib. Pirms desmit gadiem viņam būtu ko man ieteikt, bet tagad jau vairs ne.

Link | Leave a comment | Add to Memories


Full taim jēga, kur tukšums, pauzes, nejēdzība?

Mar. 8th, 2016 | 06:35 pm

Nekādi nevaru saņemties rakstit.
Ir sajūta, ka talants pazudis uz neatgriešanos. Vakar skatījāmies ar dēlu Miyazaki Kikis delivery service. Tur bija tāda scēna,
kur viņai maģija izbeigusies un ta kikī satika vienu seksīgu gleznotāju,
kas dzīvoja mežā un tā viņai teica, ka būs jau labi - ka pazūd un tad atkal atgriežās tie talanti. Nevar zināt kā tas darbojas.
...Vienvārdsakot, nevar ne sūda uzrakstīt. Tas, ko varētu rakstīt ir tik smagi, ka jau iedomājoties vien nosprāgt gribas.
Man pirmais atšuviens no redakcijas. Stulba sajūta. Tēma gan arī bija izcili garlaicīga. Pirmo reizi savā rakstīšanā tēmu neizvēlējos pati.
Otro reizi dzīvē rakstīšana nebija dzīve, tak daži patiesi uzticami avoti vēstīja, ka tāpat labs gabals bijis.
Bet par svarīgām lietām es arī nevaru parakstīt.
Tur baltas kāpnes pa kurām lejā dejo visu ilūziju personifikācijas. Augšā nekā nav, tikai apmākušās debesis un skan Chinawoman Party girl.
Visa mana jēga divzobainā siekalainā smaidā un zeltlokainā apaļausainībā.
Aj un māju nav.
Bet būs būs, drīz jau būs. Tam jānāk ārā, citādi lūzīs.
Kur tik nolikt rakstāmgaldu, kur noslēpties?
Nevar bibliotēkā, tur grūti tomēr.
Kabinetu vajag. Kabinetu.
Stūrīti, virtuvi, nezinu.
Tūlīt izraus jēga kontaktu, jāpieslēdzas.

Link | Leave a comment | Add to Memories


Galvu augšā!

Dec. 19th, 2015 | 11:28 pm
music: Spa Music for Relaxation

Es domāju, ka domāt par dievu ir pilnīgi neiedomājami.
Es būtu ļoti priecīga, ja varētu viņu dabūt no galvas ārā,
kopā ar visiem tēva tēliem un zobpastas reklāmu rullīšiem.

Link | Leave a comment | Add to Memories


lūgums

Sep. 8th, 2015 | 03:54 pm

Brīžiem ļoti gribās uzkārt sev tādu kartona cedeli kā kādreiz mēmie ubagi dara.
"Mīlie līdzcilvēki, lūdzu, esiet maigi, esiet līdzcietīgi un pacietīgi.
Es eju caur ļoti grūtam dzīves posmam.
Tas, ka es smaidu un staigāju ar izslietu muguru nenozīmē,
ka ir viegli, bet cik ilgi tad var ar sāpēs savilktu seju?
Tā es sevi motivēju, uzmundrinu un var būt arī drusku novēršu maitasputnu uzmanību."

Ja kāds no jums labprāt kādu dienu
- pieskatītu Timoteju
- Piekatītu Madlēnu 2.5h starp barošanām, kamēr es izeju pastaigā, raudu spilvenā, lasu, vai daru kas ienāk prātā.
- Piekārtotu man māju/izžautu veļu/iekurtu krāsni/sanestu malku/pieskrūvētu aiskaru stangu, pieskrūvētu plauktu...
- aizvestu mani pie cilvēkiem - uz kādu lekciju, filmu, kopīgu pastaigu gar jūru,

lūdzu lūdzu

dariet to

kashadura@gmail.com

Link | Leave a comment {8} | Add to Memories


Bezgalīgā Stāsta vidū

Sep. 8th, 2015 | 01:04 am

Mīļā draudze!
Nemāku dusmas izlādēt.
Trauki plīst bez pieskaršanās, audumi izirst uz ķermeņa.
Bail iedomāties, kas iekšā notiek.
Mēnessmeitiņa, dod veselību un saglabāt spēju mīlēt!

Link | Leave a comment {2} | Add to Memories


Check

Jun. 30th, 2015 | 09:48 am

Divas nedēļas man bija pašai sava ģimene.
Tas bija kolosāli.
Ko tālāk tādu interesantu pasākt?
Laikam jāsāk praktizēt ci-gun.

Link | Leave a comment | Add to Memories


Sadness I'm your girl

May. 23rd, 2014 | 03:12 pm

Galu galā es esmu labā kalpone, nevis ļaunā kundze un man nemaz nevajag tos jūgenda logus.
Mans puisis arī ir bruņinieks, nevis princis. Viņam tik biezas bruņas, ka neviens netiek klāt.
Dažreiz es neatceros, kā viņš izskatās, cik biezas viņam bruņas,
cik tālu viņam jābrauc iekarot.

Link | Leave a comment {3} | Add to Memories


Knapi ierakstījies likumā

Mar. 28th, 2014 | 04:31 pm

A es kad pīpēju, man lielākoties pat negribās, es tā kā ar kaut kādu augstāku spēku spītējos.
Mol, tu gribi, lai es ceļos, ceļos, bet es gribu sabrukt un izslēgties -
esmu nogurusi pie pievilkties, turēt līdzi, paspēt ielekt tramvajā, laikā samaksāt parādu.
Neinteresē nolikt eksāmenu, saņemt atzinības rakstu, piedodiet.
Un tad es pīpēju un plaušas īsti nevelk, astma taču, drusku slikti paliek un krasi tā vēl drūmāk.
Es iekrītu kaut kādā slepenā realitātes kabatā, kurā man ir tik slikti,
ka sevi tur jāatstāj un uz brīdi var vienkārši būt tiešā saskarē ar esošo.
Asfalts, sēta, zābaki, putns lido, apmācies.
Kad es vemju, tad man arī reizēm tā ir.

Zinu, man ir problēmas ar dabas likumu,
bet es šaubos, vai dabu varētu saukt pat to labāko likumdevēju.

Nu par ko es vispār runāju! Es taču jau kopš inkubatora
neesmu īsti labi ierakstījusies.

Link | Leave a comment {2} | Add to Memories


krātiņš galvā

Mar. 26th, 2014 | 09:33 pm

Marmelāde neklausa mauka
jāatgriežas būs bārā
Tur kur visa saldā padarīšana
izlejama no stikla trauka

Gribu Četu Beikeru
kas mani sauc par Valentainu,
gribu ka mani mīl
tā ka pat izturēt var

to ka figure less than greek
un mouth a little weak

(labi don't change a hair for me
tas jau pašā sākumā tik tā)

bet Jēzu Kristu,
kur tu esi atkal?
Breakfast at Tiffany's beigas, jūs ziniet, ir pievienotas.
Kapote tā nerakstīja. Kaķi palaida un beibe aizbrauca,
ar visu krātiņu galvā.

Un es nevaru gulēt ar visām miega zālēm ribās,
domāju par mīlu, nāvi, vecumu
un visa mainīgo dabu.

Pizdec, kur mēs esam iekūlušies,

secinu

Link | Leave a comment {3} | Add to Memories


Timoteja pirmais dzejolis (Pēc viņa vārdiem pierakstīts pareizi)

Mar. 13th, 2014 | 07:11 pm

Latviešu valodas skolotājas
Aleksandras ielā
Parīzes galvaspilsēta
Jūras pilsētas tālumā
Divas reizes
Lietus sasalis
Peļķes
Guļ pa nakti
Sasalis

Es esmu
Roku pilsētas
Galvas pilsētas mācītāju
Skolotāju-braucēju lifts
Skolotāju-braucēju
darbs

Link | Leave a comment {3} | Add to Memories


Sargies Emziola, mans draugs!

Mar. 12th, 2014 | 11:58 pm

Pamodos, lai pierakstītu.

Sapnī šamanis stāstīja, ka tādu viltvārdi, kurš sapnī uzdodas par skolotāju,
bet patesībā ir sapņotāja apziņas projekcija, sauc par Emziolu.
To teicis, skolotājs sadalījās septiņās daļās ar krāsainām maliņām,
līdzīgi kā tas varētu notikt kādā 70to gadu psycho-pop grupas klipā.
Viena no daļām bija stereotipiska multenīga indiāniete ar ķīmiski sarkanas krāsas spalvu matos.
Kamēr aizmirsusi pārējās daļas, aizgrābta viņu vēroju,
virs parādības galvas uzzīmējās uzraksts ar lejupvērstu bultiņu."Emziols" .

Link | Leave a comment {3} | Add to Memories


очередная афера русского интеллигента

Feb. 23rd, 2014 | 07:41 pm
mood: Ietekmēta

ракета возлетела
как котёнок дрожащий
ты вернулась

што-то как бы есть не то
но и не другое

Ты-иииий.
ты потерял

редко изпользованое
смешное слово

в неожиданном

контексте

Link | Leave a comment | Add to Memories


lecīgie

Feb. 13th, 2014 | 10:12 pm

boksējos ar progresa ideju
un iekaustu plakanu domāšanu
es par kopējo labumu

atkal jau šķērsosim starta līniju
nekur tālu gan netiksim
saprotu

bet es te runāju par caurspīdīgu slāni
ko nevar redzēt ar neapbruņotu aci
stāsta ka tas nopēš viegluma mežģīni

lai gan ko viņi plātās
tie kas nav pārlēkuši

tak zināms
maz ir pat tādu
kas treniņus uzsākuši

Link | Leave a comment | Add to Memories


Krāsu uztvere

Feb. 12th, 2014 | 12:11 pm

Kad es dzirdu sava mīļotā balsi,
man saasinās krāsu jūtība.
Tā nav nekāda līdzība,
tā tas ir.
Tags:

Link | Leave a comment | Add to Memories