The ship, that native americans couldn't see.

Nu tad, tā teikt, uz finiša taisnes, bet pirms pielikt punktu,
tomēr gribās drusku atskatīties uz šo grūto dzīves posmu.

Kaut kad nedēļas vidū skrēju uz skolu visa tāda sabažījusies
un pretrunu pilna. Apturēja mani ūsas ieželejojis, pustraks šķībs vīriņš ar
hipnotizējošu kūmiņa skatienu. Mežonīgā ātrumā un ar NLP+NLO
jaudu viņš apbēra pārsteigto mani ar komplimentiem, sākot no "simetriskas sejas",
(kura viņam, pēc agrāko upuru nostātiem, esot klasisks gājiens) un beidzot ar prātu,
kas staro no manām acīm, un piebilda, ka "tas viss dēl manas laimīgās zvaigznes".

Pēc brīža attapusies, nolēmu, ka par šādu priekšnesumu esmu gatava maksāt,
un iespiedusi vīrietim rokā laķiku (viņš taču mani kvalitatīvi slavēja vismaz
stabilas piecas minūtes), grasījos laisties lapās, lai izmeklētajam
priekšnesumam nepiemestos atkārtošanās lētuma piegarša (kungs tomēr gados).
Bet nē - patīkamais (pagaidām vēl) cilvēks paguva man iespiest rokā nelielu,
pietūcītu puscaurspīdīgu polietelēna maisiņu, aptuveni futbolbumbas lielumā,
ar nezināmu, taču vieglu saturu, piebilstot:"lai jūs būtu vislaimīgākā
un veiksmīgākā meitene visā Eiropā!" No maisa dvesa naftalīna smaka,
bija samanāma gaiša auduma faktūra. Kaut arī nojautu, ka
ka šī būs kāda interesanta trofeja kaķa galvas vērtībā,
atvērt un aplūkot arī nesteidzos.

Visu atlikušo dienu maisiņš nostāvēja uz palodzes blakus datoram un izplatīja ap sevi
vecas kumodes aromātu. Vienā īsā pārtraukumā satiku kursabiedru,
gājām uzsmēķēt pagalmā, bet uz mums abiem viena cigarete, ko es no rīta nospēru draugam -
uz ātru roku "sirds zivju eļļas" burciņā iestūķēju un iemetu somā.
Nu tā burciņa tāda ar zivi un sirdi virsū. Un uzrakstu, protams.
Es kursabiedram jau pa ceļam uz pīpētavu lielījos, ka man ir stilīgākā
cigarešu paciņa visā vakareiropā - "Tūliņ parādīšu!",
bet mēs abi bijām nedaudz pārsteigti, kad izrādījās, ka burciņā patiešām bija arī tas,
kas rakstīts virsū - tātad tur bija palikusi arī viena caura zivju eļļas kapsula
un nedaudz "iearomatizējusi" mūsu mierapīpi.
Lai gan, ja tā padomā... šis kursabiedrs parasti smēķē aromatizētās cigaretes "kiss",
kas drusku garšo pēc tualetes atsvaidzinātāja, tātad varētu būt, ka viņš sirdī nemaz
tik ļoti nepārdzīvoja, kā iztaisījās. Manai sirdij tobrīd gan viegli negāja.
Par to arī sūdzējos - ka taisni vai tresučka no tiem enerdžaizeriem (Burn! ar atlaidi) metās,
uz ko viņš: un tad ja vēl uzpīpē pa virsu... A es: A bet tāpēc jau jāapmērcē sirds zivjeļļā,
lai nespiestu pakrūtē utt. Smieklīgi, vienvārdsakot.

Nu a šodien akal nācu uz skolu un skatos: Re kur pie katedrāles mans draugs lupatnieks atkal
meklē redzīgas acis. Sastapis manu simetriski - viedo skatienu viņš, protams, sāk skandēt:
"Apstājieties! Jūs būsiet laimīgākā meitene visā Eiropā!"
Bet es tikai smaidu un metu ar roku: "No sirds pateicos! Esmu jau."
un tipšinu vien tālāk un tad strādāju, strādāju bibliotēkā. Stundām.
Ap puspieciem tikai pamanu, ka intensīvās domāšanas blakusprodukts ir tas,
ka es sāku smakot pēc kaķa. Un tad strādāju, strādāju. Vakars teju klāt un es jau jūtu,
ka tūliņ apkopēja izmēzīs no bibleotēkas kopā ar dažām puslasītām grāmatām.

Taim atnākusi man palīgā, cīnās ar atsaucēm un gramatiku, bet es izmantoju īso atpūtas brīdi
un izvelku no somas kaut kādu trauciņu, kurā no rīta esmu iebakājusi
smieklīgu daudzumu cepumu, izmakarēju tādu lielāku atlūzu, domīgi apgrozu kārbiņu.
"Kardiovitamīni". tā tur rakstīts. Un sirds tāda paliela uzzīmēta.

Un tad, ziniet, to cepumu es ieēdu - no vienas malas nokodu un tad no otras.
Un visu pagājušās nedēļas notikumu karte atvērās kā vēdeklis manā acu priekšā
Kad vēdeklis ir ciet, tad sānu malā tikai tādas svītriņas nesakarīgas,
bet kad atver - tad tur ir pāvi un puķes un everything nice.

Tad es nolēmu, ka tie burvju krekli, ziniet, - ar visām rišiņām, ir jāmet ārā.
Es negribu smakot pēc naftalīna un ja jau pēc kaut kā obligāti jāsmako,
tad jau labāk pēc kaķa.
Jo kaķis esmu es.

Viss ir brīnišķīgi!
Nav laka tagat rakstīt, bet nu TĀAADAs lietiņas vakar un šon sadarītas...
Ļoti interesanti!

Galvenais, atcerieties, ka ja jums ir klepus,
tad uz krūtīm jāliek karstus kartupeļus,
bet ja jums ir apelsīns, tad varat to pārgriezt uz pusēm,
izspiest sulu un pusītes uzlikt uz krūtīm.
Pret klepu tas nepalīdz, bet labi izskatās.

Bet tagad - pie darba!

Nu ja un tad tā maģija nāk man virsū akal.
Pirmkārtām šon uzzināju (un es pat ij neko nejautāju),
ka taisni tādu sapni, kā es redzēju senāk
(tieši tas par kuru es šorīta ierakstā iemuldējos, ka neteikšu, lol)

parasti redz tantristu skolotājas. Un ja to nepiepilda, kas tai sapnī ir, tad...
uz redzēšanos, tā sacīt. Gaidi nākamo dzīvi.
Es tā sanervozējos pilnīgi... nevajg man nekādu nākamo dzīvi!
Man jau ar šito pietiek, paldies.

A moš tā tāda tantristu metafora - nu tā kā... "Katra dzīve man kā jauna diena."
Oj! Visu sajaucu. ("Katra diena kā jauna dzīve", gribēj teikt)

(Šon paguvu jau paspīdēt ar skumjo secinājumu, ka niedziņš stipri māk.)

Nu ja. Un tad cienījamais vistas dēls man ieteica darbu stipri pārrakstīt,
jo tēmu pa plašu esmu paņēmusi. Bet drusku pat tā kā vieglāk kļuva -
uz to taču viss gāja. Tā jau ir, kad Kanta ieteikumiem neklausa un
staigājot pa flīzētām grīdām
nekāpj uz šuvju vietām.

Fū...
Kad viss ir noticis tā kā redzēju sapnī,
tad tagad vairs nav no kā baidīties.
Ā. Vēl jau bija tas līķutārpu sapnis,
bet tas jau laikam zimboliskais.

Nu tur, ka tas, kas izskatās dzīvs, citreizi nemaz nav dzīvs -
zinkā... moš tik tārpi ādu kustina.

Galvenais bērnus tur nevajga laist klāt.

ā un ir vel viens, bet to es jums nestāstīšu, lol

Šodien brīnišķīga diena! San un Teiteja brālēna dzimšandiena,
pie tam nukirbis atbraucis uz Rīgu un melš, ka pat paņēmis līdzi flamenko ģitāru!
Timotejs pamodās stāstot, ka redzējis sapnī gliemezi, kam sāpēja rokas.
Un un un vakar kopā ar apburošo apolineeru gājām vasarīgā pastaigā pār tiltu,
pamācījos skolā diezgan labi, ciemojos varnas dārzā
un noslēdzu vakaru ar kopā ar Vāveri dzerot zāļu tēju ar medu
un atkal jau skatoties Black Books pirmo sēriju - tas tomēr tik labi.

Ko darīt dienā, kad nestrādā ne fascinātors ne ideju ģenerātors?
Padejot un iedzert pēc vārtrūmes odošu dziru ar mainīgu nosaukumu,
ieiet vannā un piedot sev, ka nekā nesanāk.
Dažreiz tā vienkārši ir.

Nu ja. Un tagad man pietiek.
Apnika un es apmaldījos tekstos.
Braucu pie māmiķīša ēst foreli.

Kad tu esi viena, tas ir tīiiiiik superīgi vienai sēdēt mājās un klausīties White Stripes un... būt vienai.

Piedodiet par zemas kvalitātes ierakstiem
un pilnīgu pofigizmu, betē (<=(c)fjokla)
gribētu akal drusku pahujārīt pa klavišiem,
jo nakts ir gara, pašsaprot,
un jāraksta tak tas baķis vislaik, betē (<=(c)fjokla)
jāpapīpē pa vidam un jāuzkož kaukādi papretīgi krabju salāti,
da karaoke jāuzdzied un...
nu jā nu jā.
Eju apakaļ pie darba.

Un ko ta vēl?

Nezin.
Pastāstiet kaut ko interesantu.

Koro4e, intelekta līmenis krītās...

A bet ko darīt?
Jādzīvā tak i kaut kā.

(Uj, ja jūs zinātu kā man kārojas sapīpēties,
palīst zem segu, izslēgt gaismu un beidzot, beidzot
(atvainojiet par situācijas apraksta augsto detalizācijas pakāpi)
noskatīties Under Great White Northern Lights.)

Es, drošvien raudātu no sajūsmas!

Nu lab.
Back to work, nigga'!

Mēs taču izdzīvosim, vaj ne?
Viss būs labi.

Warning: Contains possibly longest and most fucked up sentence you have ever read.
________________________________________________________________________________________
Vai nav iespējams, ka Dievs/ Dieva Dēls (vai abi, vai arī tie ir viens un tas pats - nekādi netieku skaidrībā), kurš nu jau bijis (un var būt vēl arvien ir - atkarīgs no tā kā mēs saprotam terminu “Debesis”, "Debesu valstība" JD kontekstā) sastopams nepastarpināti, pirms un jo īpaši pēc (jo tad jau, pēc Barta, ir pārvarēts nebeidzamais Pilnīgās Citādības (Wholly Other)atstatums starp cilvēku un Dievu un līdz ar to cilvēks ir spējīgs Dievu saprast.) Patiesā Mīta ( K.S. Luiss) manifestēšanas - savas dzimšanas, krustā sišanas, augšāmcelšanās un nāves - iespētu pēc savas patikas atklāties cauri visām iespējamajām pasaules lietām?
Neredzu pretrunu arī tad, ja pieņem, ka (kā apgalvo Barts) Dieva atklāsme Jēzū Kristū ir notikusi vienreiz, laika pilnībā, jo tai taču (kā apgalvo Barts) jānotiek un tā notiek atkal no jauna individuālam cilvēkam ar augšāmceltā Kristus un Svētā Gara palīdzību.
Kāpēc Barts neļauj Dievam mainīt izteiksmes līdzekļus pat tad ja “saturiski atklāsme paliek nemainīga” (atkal Barts)
Un citviet viņš pats, nelietis, apgalvo, ka Dievs nepārtraukti ir atklāsmes Subjekts, un atklāsme nemainīgi ir viņa darbs “visos laikos, attiecībā uz visiem cilvēkiem, katru individuālu cilvēku”

Traks, nu!

_________________________________

Tā iet, kad pārmācās.

Sāku pamazām meklēt pēc iespējas lētu,
nelielu 1-2 ist dzīvokli Pārdaugavā
no jūnija, vai jūlija mēneša.
Mēs esam divi ļoti simpātiski potenciālie iedzīvotāji -
mazulis un es.
Paturiet lūdzu šito prātā, draudziņi!
Apjautājaties paziņām un, ja ir kas zināms,
lūdzu dodiet ziņu!


Paldies!

Ā. Un kaut kas man ir ar oranžo un dzelteno krāsu,
ka viņas mani nekad tā īsti nav interesējušas,
bet, ziniet, šonakt sapnī es sajutu to, ka taisni tie cilvēki,
kuriem ir tāds oranžīgs, dzeltenīgs starojums,
tieši tie man ir visvairāk vajadzīgi -
mijiedarbība pareizā un abpusēji nepieciešamā
- un viņos (tajos oranžajos) ir kaut kāda ļoti skaista
prieka un miera potencialitāte.
Tā, ka es šodien pat uzvilku oranžu kreklu.

A bet vārds "oranžs" - jūs esat pamanījuši, cik viņš skaists?

Kamēr mani draudziņi iemēģināja dažādas Čomska pievemšanas stratēģijas,
( nr1 - podā, nr2 - zālājā, nr3 - pašā bāra vidū )
es pavadīju ļoti patīkamu vakaru Chomsky skatuves darbinieku -
brīnišķīgā Jāņa un apburošās Līvas - kompānijā.

Ļāvu draudziņiem izgulēties un tad arī šļūcām uz māju.

Un es jau sapnī redzēju, ka Muklājā ēdu Luiziānas Gambo.
Tā ir tā zupa, kuru izgājšreiz nākamrītā pēc Čomska ēdot,
piedzīvoju Absolūta pieskārienu.

Toreiz arī sastapu tur Jurģi Šķilteru pavisam nejauši.

Šoreiz iešu satikt jau tīšām - piecos taču lekcija.

Var būt, ka to varētu saukt par tādu kā 'akadēmisku randiņu'?

Dekarta references teorija zināmā mērā runā pretī duālismam, jo tā būtībā saka, ka ir saistība starp prātu un ķermeni
(laikam viņa gadījumā skaidrāk būtu otrādā secībā - starp ķermeni un prātu) tikai tā ir tāda veida saistība, kuru Dekarts atsakās saukt par ‘saistību’.
Vai tikai tā nav tā pati rietumnieku fīča par Ahileju un Bruņurupuci un distance starp prātu un ķermeni šeit ir 100 metri handikapa,
ko Ahilejs laipni piešķīra Bruņurupucim skrējiena sākumā?
Bet kur tad laiks? kustība “no” un “uz”?

Bet ko jūs par to domājat?
___

Reku viens gudrs puika raksta tā:

“Motion consists of exactly two and always two elements: Space AND Time. The objects Move from Here to There in various lengths of Time. Zenon of Elea only considers Space as defining motion. Zenon moves from here to there in NO time! Because there is NO time, Zenon's false reasoning eliminates the possibility of motion. That would be correct only and only if Mind could recreate reality. If a human, or mind, or any other object could recreate a "reality" where Time does not exist but only Space, Motion would not exist.
No single object, no single force can create or recreate reality. Reality is the result of random interaction of forces. Mind or reason cannot create reality; it is the other way around. Mind is part of reality alright; reality comes first, mind comes afterwards. The Sophists reacted to Heraclitus' ideas of change. Change meant beginning and ending, therefore death. The Sophists served the needs of the religion of their time - and all other times (eras). Humans don't want to die - period. Let us live forever by finding arguments proving no-change, therefore eternity, therefore immortality. Such metaphysics or philosophy wins in most popularity contests anywhere on Terra (or anywhere in the Universe, for that matter).” / http://saliu.com/aporia.html /

Dievs tomēr ir! Zinkā es to zinu?
Šovakar rakstu es, rakstu. Lasu es, lasu. Nu aizrakstos un aizlasos baigi par apziņu un man tik interesanti un nekas cits man nav vajadzīgs un klusītēm tā iekšā sāk gruzdēt: kognitivāzinātne... kognitīvozinātni studēt... jā. To mums vajag. Kā to vasaras skolu sauca?
Un tad es attopos, ka vēls taču un nopūtusies sāku pakot visus tos savus monistus, duālistus un ideālistus ar piespiešanos - kā mazs bērns kam likuši novākt cirkus telti un iepakot to brezentā ar visām cukurvatēm, bārdainajām sievietēm un lampiņu virtenēm.
Nu un tad es veru visu to lādīti ciet, bet vēl nolemju pārskriet ar acīm tam rakstam par Pjatigorski, ko tā gribēju izlasīt, bet nekādi nesanāca laika. Es skrollēju tā skumīgi no augšas uz leju, domāju "Garš, maita... Timotejs drīz celsies, gulēt jāiet. Varētu jau no beigām lasīt kā mirušo grāmatu, lol, bet nu labi... šito vienu rindkopu..."
Un ko es lasu!?
"У Пятигорского же разговор о существенном никогда не прекращался. Его в философии интересовала только одна проблема – проблема сознания. Они с Мамардашвили подружились любопытным образом. Пятигорский увидел бредущего к кому-то в гости Мамардашвили. И Мераб спросил: «Саша, скажи коротко, что тебя интересует по- настоящему». Пятигорский ответил: «Пожалуй, ничто меня не интересует, кроме одной проблемы – проблемы сознания». Мамардашвили сказал: «Меня тоже, давай встретимся завтра»."

"так даваи встретимся завтра!"

Priecīgi nolemju es, kā virvesdejotāja pēc lieliskas cirkus izrādes!

Slimoju, klausos Zornu (cita mūzika man nav atļauta
līdz bakalaura nodošanai - tāds tas gavēnis),
dauzos ar mazuli un retos brīvos brīžos drusku parakstu
par atklāsmes saistību ar cilvēka apziņu un vēsturi.

Tās skumjas ir tādas, ka esmu palaidusi gar ausīm
dažas pavasara dziesmas, jo manas ermoņikas ir noskaņotas
izkļučiķeļno uz bakalaura un ģimenes dzīves melodijas.

Grūti jau sevi pierunāt būt gudru, kad tik ilgi pierasts mētāt muļķi.
Bet var.
Un bauda tajā ir pārcilvēcīga, tikai bail, ka varētu aizrauties,
aizbēgt, nodedzināt tiltus aiz sevis un atlikušo dzīvi pavadīt augstā tornī
duelējoties ar pasauli un dejojot džīgu uz Dieva kapa.

Tikai reizēm tumšās naktīs pērkona dārdoņā jūs varētu sadzirdēt manus
vāprātīgos kraukļa ķērcieniem līdzīgos smieklus!
Un torņa pakāje būtu melna no tintes
un pagalmā zem ērķšķu krūmiem žurkas ripinātu tintnīcas,
kuras netrāpījušas Sātanam būtu nejauši izlidojušas pa logu.

Nu bet nopietni - kurš no jums mīl kārtību?
Es esmu gatava maksāt slavā, naudā un varā
tam, kurš savestu kārtībā manas bakalaura darba zemsvītras piezīmes
un bibliogrāfiju. Neciešu to darīt! Vienkārši neciešu!

Pie tam man marinētie gurķi iztecēja uz tās lapiņas kur bija rakstīts
kā pareizi tādu piezīmi taisa, a kā atkal - šitādu.

Ej dirst visa mūzika!
Tagad tu man būsi tikai Zorns.

Kā sauc to psihologu, teologu, vaj filosofu, kurš runāja par vēstures procesa līdzību ar bērna rašanos mātes klēpī (nu, ka viš krokomots sākumā, tad begodīls un beigās izšķiļās )?Un tad pēcāk - kad bērns aug - viņš atkārto kultūras attīstības stadijas (no sākuma vednieks, ta mācējs utt). Kurš atcerās?

Oj, kā noguru!
Kā es tā aizmirsu savu kaķa laiskumu šodien?
Nevaru vairs izturēt, ka pilnīgi jāiepilina
dienišķajās bērzu sulās 3 pilieni
piecu ziedu novilkuma uz franču brendija bāzes,
lai nesāktu trakot.
Astra Kacena meistardarbnīcā teica tā:
"Tieciet vaļā no iekšējā cenzora."
uz ko es "Nē, paldies! Tad te tāaadas lietas sāktos."
Lai jau cenzē, man domāt.
Tas, ka visādi psihi (vrodje es)
grib savā nodabā jukt prātā,
bet nenonākt attiecīgās iestādēs
liek paplašināt valodas robežas
un meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus
citādi viss viens vienīgs butodēnss, ne?