-

Biju uz Beatrises bērēm.
Viņa reiz ceļoja kopā ar cirkus mākslinieku, kad Sofija bija maza.

Tie manas mammas vientulības sargātāji mani besī.
Nav jau tā, ka viņa nezinātu savas robežas. Un es redzu, cik ļoti viņai šobrīd vajag ne tikai mieru, bet arī sajūtu, ka ir dzīva un iejūtīgu maigumu.
Es neesmu vainīga, ka spēju būt kopā ar viņu visvairāk.
Un nav jau arī tā, ka tā vienmēr būtu rožu gulta, šī varēšana un būšana.
Labāk paši rīkojaties pēc savas sirdsapziņas, nevis bāžiet to virsū citiem.

Bāc, es tik ļoti gribētu šovakar iet uz Raganu atklāšanu, bet man vienkārši vairs nav neviena,, kam uzticēt meitu.
Un pēc vakardienas es to tik ļoti būtu pelnījusi.
Uzsāku mīlestības revolūciju darba vietā.
Un pusmāsīca nomira. Divi bērni bez mammas.
Nevaru saprast, kā tas iespējams.
Viņa bija pole-dancer episkā fiziskajā formā.
Kas notiek?

Vingrošana uzlabo pašsajūtu. Tā ir. Tomēr figūras uzlabošana ir ilgs darbs.
Apnicis jau būt kā mucai. Itkā baltos miltus un cukuru uz 80% ierobežoju, dārzeņus un salātus ēdu.
Gaļa gan, piedodiet, arī garšo.
Trekni sieru utml uz 50%.

Pacietību, ko lai saka

Un, jā.

Tas ko es rakstu ir diezgan sīku un mazsvarīgi.

Patiesībā šobrīd notiek tik daudz intensīvu cīņu manā frontē,
ka es labāk arī domās paslēpjos kačalkā bezdomu fizikalitātē.

Tik daudz kas jāpaspēj, ka knapi 6h gulēšanai sanāk.
Nevaru nekādi pie viena dr. paspēt. Ceru, ka nekas traks nenotiks.
Rīt prioritāte būs agri aiziet gulēt.
Lai jumtu nenones slodze un stress.

Bet tā jau brīnišķīgi! Man ir zelta draugi.
Nē, dimanta!

Uff…
No vienas puses - man ir prieks, ka varu mammai bût lîdzàs un atbalstît, cik varu,
Bet viña vēlarvien ir Tiiiik kontrolèjoša, paštaisna un kritizējoša.
Plusā vēl iegūtā lēnība un spēku ierobežorais daudzums,
kas viñu acîmredzami arî tracina.

Esot ar viñu kopà jebkàda personîgo robežu koncepcija var iet uz poda.

Kà Džims teica es tagad vnk “ventoju”.

Jàatceràs neñemt pie sirds.

Tik viena bèda…

Kad tad es rakstîšu?

Pēdējā laikā pati sev labi patīku.
Nav arī grūti neēst miltus, cukuru u.c.
Šodien gan pusdienās uzēdu karpeļus, bet tas izņēmuma kārtā.
(Bija tādi mazi itāļu gurmānu kartupelēni. Bērni visus neapēda, lol.)
Nākamnedēļ iešu paprovēt vienu vingrotuvi. Domāju, ka tas varētu ieieties labi. Nav arī nemaz dārgi.

Nav iekāriena uz alkoholu. Pirms kāda laiciņa bija iepaticies pāris glāzes vīna vienītī skatoties seriālu. Tagad vispār to nesaprotu.
Nedaudz sanāk lasīt. Jāatzīst, ka pagaidām rakstus. Gan jau reiz tikšu līdz grāmatām.

Un tikko biju uz tikšanos ar draudzeni. Bija brīnišķīgi.
Man tikai jāpasaka sev stingri, ka arī tad ja man ļoti garšo es mīlu gatavotāju nav obligāti paņemt otru porciju. Smagnēja sajūta taču.
Un ja man tāds posms dzīvē, kad vīns un granātāboli vairāk patīk kà metaforas,
bet nav patīkami fiziski, tad var taču nepozēt tik ļoti un iedzert ūdeni.

Nu ja. Un rīt draudzenei bārā svinības. Toč jūtu, ka šobrīd kaut kāda iedzeršanai nelabvēlīga fāze man.
Tad jau redzēs rīt, cik spēcīgas manas destruktīvās vilkmes un konstruktīvās vēsmas. Incanti, tāteikt.

Ir tāda nedaudz trauksmaina sajūta. Man tik ļoti daudz piesātināta ar sevi un bērniem kopā būšana. Man patīk dzīvošana.
Man patīk pavadīt laiku kopā ar sevi. Man patīk pavaīt laiku 1:1 ar kādu draugu, ar bērniem.
Man nevajag paspēt visu. Dažreiz ir skumji par lietām, ko es nevaru ietekmēt. Nē, nejau par karu. Dažreiz ir skumji.
Dažreiz dienas ir par īsu.
Man sāk patikt labas lietas. Debesis šķiet aizsniedzamas. Bert tikai prieka pēc.
Nav ambīciju, ir tādi kā viļņi. Iesaistīšanās un saskarsmes viļņi.
Ir labi varēt runāt patiesību un tikai ar skumjām un žēlumu skatīties uz tiem, kas nespēj to sagremot. Arī labi, ja tas aizskar - tas ir sākums.
Es gribu varēt.
Man ir laiks rakstīt.
Man ir laiks sev.
Man ir laiks ģimenei.
Vajag sevi piekārtot.
Man vajag telpu.
Es bieži esmu aizkustināta.
Es bieži saku “paldies” domās. Var būt vajadzētu skaļāk, bet var būt ar to pietiek.
Es elpoju piepūšoties kā varde.

Ā un jāuzraksta atzīšanās mīlestībā, kamēr vēl esmu trausla.
Tā būs visietilpīgākā.

Viens.
Man negribās, lai diena beidzas. Ir tik daudz jēdzīga, ko darīt un kā kopā būt un vienatni baudīt.

Divi.
Ja jums kādreiz vajag nopirkt smaržas sev, vai mīļotajai, ņemiet mani palīgā. Man ļoti patīk un interesē.

Trīs.
Jāuzraksta par visām tām nelaimīgajām sievietēm, kas klusē.

Četri.
Es aizmirsu kaut ko svarīgu. Un tas nav karš

Esmu nolēmusi pieķerties svara nomešanai.
Nevaru saprast no kura gala sākt.
Vai var būt jums ir kāds veiksmes stāsts?
Dietologs? Laba vingrotuve Pārdaugavā?
Recepšu grāmata?

Priecāšos par ieteikumiem!

Šausmīgi ilgojos pēc bērniem.
Godīgi sakot - negaidīju, ka tā būs.

Cenšos atrast veidu, kurā varu smalkjūtīgi pateikt, ka man nav saprotams vispāratzīts mākslasdarbs.

Izmisīgi gribu nopirkt lietotu portatīvo datoru uz nomaksu, tā lai varu montēt uz viņa.
Esmu galīgi stulba par cenām un arī tehniskajiem parametriem.
Un vēl man vajadzēs uz tā jaunā (un arī vecā) datora dabūt virsū word.
Nu ko darīt, ka abas rokas kreisās un arī īpaši gudra neesmu?
Jājautā riņķī apkārt pēc palīdzības

Un vispār - ja man būtu pietiekoši dzīvības enerģijas, tad es noorganizētu tādu upcycling rezidenci,
kurā rezidentiem būtu dots brīvs un apmaksāts darba laiks,
lai sakārtotu savas fotogrāfijas datorā.
Rezultātā būtu jāuztaisa izstāde ar izlasītām, piem. 10 bildēm.
Rezidentiem būtu iespēja konsultēties ar lektoriem pirms un atlases laikā.
Lektori, saprotams, stāstītu kaut kādos laikos visādas teorijas par to, kā atlasīt tās īstās bildes
(nu tur visādi kompozicionāli, jeb saturiski kritēriji, punctum, etc) vai radīt spēcīgu sēriju no fotoattēliem.

Būtu baigi inčīgi.

Pa paradumam pamodos sešos, uzrakstīju pirmo labo dzejoli pēdējos 7+ gados, turpināju gulēt.
Piecēlos ap 10. Meklēju visur, nevaru atrast.
Tas bija pa īstam.

Ir tik nenormāli interesanti. Vnk būt.

Oh, sastapos ar sevi, kā lai saka, sen neredzētā formātā.

Interesanti. Un bišķiņ baisi.

Vakardienas saspringums aizgāja tikko debesu maisi pārplīsa.
Atbrauca Vikings uz piecminūti, atgriezās dēls no laivu brauciena
Un iestājās laime pilnīga.

Ā. Un ir viena ļoti svarīga lieta.

Esmu tagad iemācījusies to.

Ka labajās dienas vajag gatavot sagataves, krājumus, atgādinājumus un mazus pārsteigumus sliktajām dienām.

Tas ļoti palīdz.

Tomēr saņēmos iziet no mājas.

(Pēc vīna, ar ko pievakarē noskalot šīs dienas nepatīkamo vaibu.)

Autobusa pieturā saodu gaisā spēcīgu marihuānas smaržu.
Smaržoja stipri un lekni. Tā, it kā bars hipiju būtu nolēmuši atjaunot Vudstoku.
Neredzot apkārt nevienu, ko vainot pārteidzošajā smaržas simfonijā, palūkojos aiz pieturas sānu reklāmas.
Tur es ieraudzīju aptuveni piecpadsmit gadus vecu puisīti light casual apģērbā ( bez kaut kāām tur subkultūras pazīmēm etc ).
Viņš ar ikdienišķu rokas kustību, pilnīgi bezeremoniāli kūpināja tāda izmēra kāsi, kā mēs jaunībā uz desmit izdalījām un vēl ilgi priecājāmies.

A pectam apakaļceļā uzskrēju apolineeram.

Tas viss.