-

Šitā ir kaut kāda nereāli tizla diena. Visi plāni izjūk, visi cilvēki besās.
Uz kopējā zelta mākonīša fona, protams, sīkums, bet nu pretīgi!

Bišķi papretojos, bet nu nolēmu citu stratēģiju. Iešu pa straumei.
Karoče, jāsēž ierakumos.
Zemāk par zāli.

Apstiprināja.

Nesūdzos, viss skaisti. Bet drusku tāda nepatīkama sajūta ir.
Vakar bija brīnišķīgs platais vakars Pilī.
Iepazinos ar ļoti interesantu cilvēku. Bija, pēc manas saprašanas un izjūtas reti laba saruna.
Nesanāca pa to burzmu ne atvadīties, ne kārtīgi iepazīties. Šodien aizsūtīju fb uzaicinājumu.
Un… izskatās, ka mani, pardon, nobloķēja. Esmu, viegli sakot, uz pakaļas. Whadidido?
Pāries, protams, bet nepatīkami, ka, šķiet, nevaru uzticēties intuīcijai.

Tā, lūk.

Pēdējo mēnesi dzīve pret mani ir tik laba, ka raudāt gribās no prieka.
Es varu būt.

Tas ir tikai viens noļoti daudzajiem izteicieniem, kurus satur teksts, ko man jātulko uz latviešu valodu.

Bet citādi man iet ļoti, ļoti labi.

Man iet ļoti labi.
Es priecājos par saviem bērniem. Iešu uz teātri, braukšu uz koncertu. Dzīvoju priecīgi.
Nopirku peldkostīmu. Gatavojos iet pelst 1x ned. Man patīk darbā. Reizēm sāk sanākt pat palasīt, vai labu kino paskatīties.
Gūstu pretdabisku baudu vnk no tā, ka varu saplānot lietas, izdarīt lietas.
Pašai ar sevi divatā arī labi.
Vnk nezinu vairs ko vēlēties.

Ir tādi platie vakari, kuros nevajag nekur iet.
Izrāvu labāko draugu uz krogu, pati knapi aizvilkos aiz nespēka (bet vajag taču!) . Nespēju koncentrēties uz stāstīto.
No alkohola un tā lietotāju skata vien sāka raut uz augšu.
Visas runas likās bezjēdzīgas un bija mokoši pat galvu noturēt taisni.
Cik labi tagad gultā!

Tagad, mājās ir labi. Es zinu, ka dažam labam varētu krist acīs mūsu bardaks, tas, ka redzams, ka neesmu ne īpaši turīga, ne apdāvināta interjera iekārtošanā, vai lietu uzturēšanā.
Bet man ir labi. Kad neviens mani neredz un es aizmirstu domāt par sevi “darba tirgū” “citu galvās” “sabiedrības acīs” vai kur nu vēl tur, tad ir tīri ciešami.
Bērni (īpaši- mani) drīkst mani redzēt. No viņiem es neslēpjos un pārlieku nekaunos. Vairs. Mēs ar meitu abas pirmo reizi skatījāmies Star Wars. Uguns krāsnī. Un ļoti patīk lasīt Muminus priekšā.
Reizēm man ir ļoti labi vienai, vai ar bērniem mājās. Īpaši ar bērniem. Ārs sagādā sliktākajā gadījumā - vilšanos, pašpārmetumus, vainas apziņu un sāpes, labākajā - nogurumu. Bet ir izņēmuma gadījumi. Un gan jau tādi būs vēl kādu reizi. Piemēram, kad notiek saruna. Es ticu, ka kādreiz man vēl būs kāda saruna. Ne tikai ar bērniem.

Kamēr es sevi tik šausmīgi nicināšu no iekšām un riebšos no ārām, domāju, nekas nevar tā pa īstam un pamatīgi mainīties.
Nezinu no kurienes pat sākt. Var būt jāatsāk terapija? Esmu tai pavisam zaudējusi ticību, bet kaut kas ir jādara.
Vajadzētu sākt mācīties dziedāt. Zinu, ka man ir tāda pavisam novārtā atstāta dāvana.
Ilgojas jau katrs pēc kā nezināma un cēla un kaut kā jāmēģina izlauzties no savas tumsonības.
Viss, kas manī pēdējos gados ir no mākslas, ir bērnu grāmatas un to ilustrācijas.
Kaut kā ļoti bezcerīgi.

Ir tomēr jāatzīst, ka nav jau arī par ko īsti runāt arī ar pašiem labākajiem un pretīmnākošamajamajàkiem, ja neko nepiedzīvo.

Saruna gultā

- Nu beidz, ja tu šitā izrunāsies, es tevi izmetīšu pa logu!
-Tad es izmetīšu gultu pa logu
- bet es visu māju
- Bet es kosmosu
- tad es vispār logu pa logu izmetīšu.

Ārēji tiešām ok, pat labi darbojos, bet baigās skumjas. Nogurums no dzīves. Tā apziņa, ka dzīve nu ieņēmusi daudz maz stabilu un nemaināmu/ nemainīgu kursu, bet tas tik ļoti ļoti atšķirās no tā ko vēlos, ko gaidīju, ko cerēju. Kaut kāda četrdesmitgadnieku krīze. Un paralēli tam visam vēl atgriezušās skaudības lēkmes par citu izdevušos adultingu, parentingu, socializingu, selfcaringu. Biju domājusi, ka puslīdz jau māku dīlot ar savu nepatīkamo raksturu, bet še tev! Atkal ragi izlīduši. Tā ka skumji.
Bet ja runājam par mazajām uzvarām - meitai šikās māsīcas vakar atnāca ciemos s načovkai. Spēlējām spēles, austāk par zemi, gājām piedzīvojumā pēc malkas, monopolu uzrāvām, pašas cepa zaļās (pārtikas krāsviela) pankūkas no rīta. Vienvārdsakot, bērnu paradīze.
Sazvanījos ar mammu, kura vakar (savos 64 gados) bija uz stilīgāko mākslinieku-intelektuāļu balli šajā gadā. Viņa tur bija lieliski parunājusies ar vairākiem cilvēkiem, visi bijuši “uz viena viļņa”, likuši labu mūziku un viņa brīnišķīgi izdejojusies. Vēl šādi tādi novērojumi un smieklīgi atgadījumi, ko man vajadzētu dzirdēt kādreiz pie kafijas tases. Šovakar viņa uz teātri.
Zinu jau zinu, ka jāpriecājas par mammu. Un es jau priecājos, bet tā sasodītā salīdzināšanās.
Esmu gandrīz pusi jaunāka un pat pūlī padejot vairs nespētu ar prieku.
Par kādu nākotni tad man domāt?

Vāru Jolantas debešķīgo krēmzupu, grīdu izsūcu, izmazgāju.
Jūtu, ka drīz jau izmazgāšu ledusskapi un, iespējams, pat saņemšos uzrunāt brāli aizbraukt uz Depo.
Draugus satieku vairāk un kvalitatīvāk. Laiku vienatnē izbaudu, kā nekad agrāk.
Nedaudz aplauziens ar darbu (bet tikuntā jābūt priecīgai, ka esmu spējīga domāt par darba kvalitāti, jo dziļākajā punktā, domāju, ka kolēģi mani gluži vienkārši piecieta),
citādi dzīve pamatā lēni, bet mērķtiecīgi kārtojas. Es sāku sev atgādināt pieaugušo. Brīnumi notiek.
Esmu pieņēmusi dažas skaudras patiesības un samierinājusies ar lietām, ko nevaru mainīt.
Un tomēr šodiena ietinusies skumjās. Bet tas nav no slimības.
Tas ir no tā, ka es esmu cilvēks un cilvēks esmu es.

Vēl jo stingrāk šodien sapratu, ka neko nejēdzu no sagatavošanas skolai, kas pret manu gribu iegrūsta man rokās. Vēl jo vairāk specifiskajā Montesori veidā. Meita darbā apvēmās. Atgriezāmies mājās. Tā vietā, lai mestos negsidīti pieejamā (meitai viss ok) līksmā kārtošanas un gatavošanas virpulī, sāku ciest par to cik neizdevies skolotājs, slikts cilvēks u.t.t. es esmu. Tas rezultējās tajā, ka pilnīgi apzināti pārēdos ( es skumjas, dusmas un vilšanos risinu ar rīšanu) un esmu noblenzusi jau otro sēriju savam <3 seriālam.
Nekas, nekas... kādreiz es jums parādīšu!
Iešu uz baseinu, Montesori kursiem, iekārtošu dzīvokli, gludināšu palagus un ko tik tur ne.
Vot tā būs!

Nu un man tur visādas teorijas un atklāsmes par dzīvi, bet nav sīkas vaļas tajās iedziļināties.
Un kam tas vajadzīgs, ja var apķert meitu un pagulēt saldi.

Nu tās teorijas gan visas arī ir par to- ka var apķert meitu un gulēt saldi klausoties kā malka sprēgā. Vai kaut kas tāds.
Ka nav kur skriet principā.
Nu jūs sapratāt.

Tā. Man tagad sākas klasiskās grūtības- jāsaņemās piekārtot māja. Es jau esmu iemācījusies, ka pats grūtākais ir sākt. Un jo ātrāk sāk, jo lielāks potenciāls, ka tas pat sagādās, ja ne prieku, tad vismaz apmierinājuma sajūtu. Bet nu pati pret sevi atspērusies kā ēzelis. Es apsolu saņemties. Es to varu. Paldies par uzmanību!

Trauki-done. Šodien prieka nebūs, bet atvieglojums gan. Tagad nākamais. Step by step. I can do it.

Bez mūzikas gan laikam nevarētu visp pakustēties. Labi gan, ka esmu atsākusi to “lietot”. Visiem iesaku.

Update: Mani panākumi kārtošanā apsīka strauji. Neesmu pat krāsni vēl iekurinājusi, kā ēdu lašmaizītes (runājot par ēšanu kā antidelresantu...) un skatos Better Call Saul. Nu slikta uzvedība. Vienīgais ko varu labu par sevi teikt - es sev pārāk nepārmetu. Vairs.

Iekurināju krāsni, novācu izmazgāto veļu un nolēmu sevi vairs nemocīt. Tas bija ļoti labs lēmums.
Mēs ar meitu noskatījāmies multeni Sing, es dažas reizes apraudājos. Uzēdām saldējumu un iedzērām cūciņlimonādi (es tikai simboliski, goda vārds)
Vienā brīdī meita man iesēdās klēpī, mēs pārmijām pa vārdam skatoties un beigās viņa teica: Šī bija ļoti laba mammas un meitas nakts. Man vienmēr viņas patīk, bet šoreiz bija īpaša.
Tad viņa iztīrīja zobus un momentāli aizmiga.


Un vēl un vēl... Es darbā jūtos vērtīga. Es saprotu, ko daru. Man ir sava izpratne un jēgpilna un silta pieeja. Es labprāt apspriežos ar kolēģiem un priecājos par klientiem.
Jā. Un tas arī ir skaidrs, ka esot pie (puslīdz) pilnas veselības, pavisam objektīvi, strādāju ļoti psihoemocionāli izsmeļošu (pie tam ļoti slikti apmaksātu) darbu.
Bet ir dažas lietas, kas tajā ir ārkārtīgi vērtīgas un šobrīd man ir tā laime to apzināties.
Man ir brīnišķīgi kolēģi, izsmalcināti skaista un gaumīga darba vide un tas, ko daru ir ar jēgu. Reizēm pat šķiet, ka sanāk drusciņ atvieglot, iepriecināt, paplašināt kādam dzīvi.

Nomainīju vakar visās gultās gultas veļu.
Esmu par to ļoti priecīga. Katra reize, kad atvelkos mājās un kaut ko pagūstu vēl bez minimuma, esmu starā.
Vēl - puiku aizvedu 1x uz baseinu (jei!). Viņam par šausmām arī sarunāju uz nākamo reizi potenciālo treneri.
Ilgi lolots sapnis, kas pirms pāris mēnešiem, esot tumsā, šķistu neiespējami.
Un vēl - mūsu mājās tagad, pēc manas māmiņas ieteikuma, īstenojam zero tolerance politiku.
Nav tagad vairs nekāda gentle parentinga.
Tas paliek brīvdienām.
Gluži vienkārši, tā var kaut ko arī paspēt. Piem, laicīgi aiziet gulēt.
Šodien dēlu sūtīšu pie tēta pēc ļoti ilga laika. Viņš brēc drausmīgi par to, bet nu - kkad jāatgriežas tak pie saknēm, citādi galīgi bābā saies.

Šīs brīvdienas bija ļoti labas.
Piektdiena bija jauka ar negaidīto tikšanos.
Sestdiena bija forša ar braucienu uz jūru kopā ar draudzeni, vakarēšanu ar citu draudzeni un šodien skatījos daudz better Call Saul,
gatavoju sev lieliskus ēdienus. Viena no daudzajām šī seriāla kvalitātēm, ir labākais brīnišķīgu, rotaļīgu, atbalstošu pāra attiecību attēlojums,
kādu esmu redzējusi.
Tagad gatavojos doties uz The Tiger Lillies koncertu.
Kaut kas šitāds sen nav noticis.

Labrīt!
Labā feja helvetica mani atkal apdāvinājusi. Starp visiem labumiem bija dažas resno cilvēku kleitas. Kleitas vairs nevalkāju vispār, jo ja kādu uzmēru, ieskatoties spogulī, paliek slikta dūšiņa (nepārspīlējot) bet divas no šīm ir kkā tik veiksmīgi piegrieztas, ka izskatos it kā nebūtu bijis ne pirmā ne otrā pasaules kara.
Esmu ļoti priecīga par to.

Man prieks, ka draugiem un citiem foršiem cibiņiem prieks par to, ka man prieks!
Kādreiz saņemšos pastāstīt, kā un kāpēc meita skaļi lasa dzimumorgānu dažādos nosaukumus pa vakariem u.c. jautrus atgadījumus, bet šovakar lenis. Jānoskatās kāds Better Call Saul un jāpaguļ.
Rīt gan apsolos aplaimot tos, kas man uz draugu lentes ar ļoti rēcīgu video, kurš kaut kādā ziņā, diezgan pat tieši, raksturo mūsu ģimeni.
Kodu jau atradu, tik jāuzlādē vēl. tekstiņš tiem, kas video neredz

Labu nakti!

Man iet pavisam labi. Es satiku brīnišķīgu un ļoti tuvu draudzeni. Mums ir plānā tikties arī nākamajās brīvdienās. Bieži gatavoju veselīgus un garšīgus ēdienus. ( No drausmīgā ieraduma pārēsties gan tas nekādā veidā nelīdz atbrīvoties un nevarētu teikt, ka tas izteikti ietekmētu manu bērnu ēšanas paradumus. Tomēr pats fakts, ka gatavot kļuvis patīkami, nevis “vēlviena nasta nogurdinošajā ceļā uz neizbēgamo, vientuļo nāvi”, jau vien ir sasniegums.) Komunikācija gan ar tuvajiem, gan svešiniekiem arī vairs tik ļoti netraumē (izņemot, protams, ar dēla krievu valodas skolotāju).
Ir priecīgi, ziema nav auksta, adultings un parentings šobrīd diezgan labā līmenī.
Jāsāk kkā mans krūšainais bumbulītis (dēls) ierādīt baseina apmeklēšanā, tad vispār būs laime pilnīga.
Ā un dēlam manam- vientuļniekam ar drausmīgu raksturu (viss mātē) ir tik brīnišķīgs labākais (vienīgais) draugs!
Viņi kopā brauc uz drauga laukiem, iet uz boulingu un ko tik vēl ne. Un visu patstāvīgi. (Nu, vispār jau brīžiem arī ar neproporcionālu drauga mammas atbalstu)
Un vēl - kad nav tas pelēkais plīvurs uz visa, tad mūsu mājas nemaz nešķiet TIK šausmīgas. Var kādreiz arī uzaicināt kādu ciemiņu. Ja nepatīk, lai neēd.