-

Labrīt!
Labā feja helvetica mani atkal apdāvinājusi. Starp visiem labumiem bija dažas resno cilvēku kleitas. Kleitas vairs nevalkāju vispār, jo ja kādu uzmēru, ieskatoties spogulī, paliek slikta dūšiņa (nepārspīlējot) bet divas no šīm ir kkā tik veiksmīgi piegrieztas, ka izskatos it kā nebūtu bijis ne pirmā ne otrā pasaules kara.
Esmu ļoti priecīga par to.

Man prieks, ka draugiem un citiem foršiem cibiņiem prieks par to, ka man prieks!
Kādreiz saņemšos pastāstīt, kā un kāpēc meita skaļi lasa dzimumorgānu dažādos nosaukumus pa vakariem u.c. jautrus atgadījumus, bet šovakar lenis. Jānoskatās kāds Better Call Saul un jāpaguļ.
Rīt gan apsolos aplaimot tos, kas man uz draugu lentes ar ļoti rēcīgu video, kurš kaut kādā ziņā, diezgan pat tieši, raksturo mūsu ģimeni.
Kodu jau atradu, tik jāuzlādē vēl. tekstiņš tiem, kas video neredz

Labu nakti!

Man iet pavisam labi. Es satiku brīnišķīgu un ļoti tuvu draudzeni. Mums ir plānā tikties arī nākamajās brīvdienās. Bieži gatavoju veselīgus un garšīgus ēdienus. ( No drausmīgā ieraduma pārēsties gan tas nekādā veidā nelīdz atbrīvoties un nevarētu teikt, ka tas izteikti ietekmētu manu bērnu ēšanas paradumus. Tomēr pats fakts, ka gatavot kļuvis patīkami, nevis “vēlviena nasta nogurdinošajā ceļā uz neizbēgamo, vientuļo nāvi”, jau vien ir sasniegums.) Komunikācija gan ar tuvajiem, gan svešiniekiem arī vairs tik ļoti netraumē (izņemot, protams, ar dēla krievu valodas skolotāju).
Ir priecīgi, ziema nav auksta, adultings un parentings šobrīd diezgan labā līmenī.
Jāsāk kkā mans krūšainais bumbulītis (dēls) ierādīt baseina apmeklēšanā, tad vispār būs laime pilnīga.
Ā un dēlam manam- vientuļniekam ar drausmīgu raksturu (viss mātē) ir tik brīnišķīgs labākais (vienīgais) draugs!
Viņi kopā brauc uz drauga laukiem, iet uz boulingu un ko tik vēl ne. Un visu patstāvīgi. (Nu, vispār jau brīžiem arī ar neproporcionālu drauga mammas atbalstu)
Un vēl - kad nav tas pelēkais plīvurs uz visa, tad mūsu mājas nemaz nešķiet TIK šausmīgas. Var kādreiz arī uzaicināt kādu ciemiņu. Ja nepatīk, lai neēd.

Labrīt!
Drusku lepojos, ka sliktiņo ierakstu nocietos atstāt zem actiņas.
Labā lieta tāda, ka esmu plīti pa slimošanas laiku nomazgājusi inside-out, kas man ir liels sasniegums, jo iekšpusi cepeškrāsnij (nesakiet nevienam) nebiju mazgājusi, kopš šī plīts man ir. Vakar visas grîdas kopà ar bèrniem izmazgājām. Un - kas galîgi nav mazsvarîgi- superīgi paspēlējām augstāk par zemi. Un katru vakaru spēlējām Jungle-speed un dēls man deva visādas 3D briļļu spēles spēlēt un sajūsmā lēkāja, kad es tur tizlojos un brēcu.
Un gatavoju kkādus veselīgus ēdienus. Un skatījos jūsu ieteiktos seriālus (paldies!).
Dahmer kārīgi noriju ar savu demonisko interesi. Vēl tagad grūti iemigt.
Mans favorīts Better call Saul. Biju kaut kad iesākusi, bet šoreiz aizgāja.
Paldies par uzmanību!

Ā. Un vēl- esmu nolēmusi sev ieviest svētku blocińu, lai neaizmirstu draugu un draugu bērnu svarīgās dienas vais nekad!

Un kā jums klājās?

Šodien mugura un roku aizmigures sāp gandrīz līdz sliktai dūšai. Pat pavingroju (!!!) fizioterapeites 3 g apakaļ rakstītos vingrojumus, bet tie jau vairāk lejgalam. Šodienas sasniegumu listē tas, ka 1h paspēlēju Halflife 2 dēlam par sajūsmu. Brēcu un nevarēju nostūrēt airšipu, necenzēti lamàjos un dvesu.T pat to visu ierakstīja datorā. Domāju, ka viņš tagad varēs kļūt par youtube sensāciju ar “kid teaches mentally challenged mother to play videogames”. Tagad plānā uzlikt masku un doties uz veikalu. Pēc tam krievu valoda ar T, moš seriālu ieteikumus patestēt, un gulēt.
Visdrīzāk, ka man aizies tas par sērijveida slepkavu. Man uz šo tēmu ir kaut kāda dīvaina fascinācija.

Covid mājas arests.
No sākuma neiebildu. Tik tas klepus. Tagad drusku nožēlojami sajutis tomēr sakarā ar to, ka tā vietā, lai novērstu akūtās muguras sāpes drusku pavingrojot sāku skatīties tiešām stulbo seriālu Wednesday. Iesakiet, lūdzu, kaut ko labāku.

Gribu palepoties un arī pažēloties. Domāju, ka šeit mani sapratīs. Lepojos ar to, ka šodien piekārtoju māju kopā ar bērniem. (Ir tādi cilvēku, kurus sirdstrieka ķertu arī pie tagadējās kārtības, bet kopumā pieņemama hipiju - mākslinieku tipa kārtībiņa.) Un pažēloties gribēju par to, ka riktīgas bailes no turpmākās dzīves. No nākamās nedēļas sākuma atkal celšanās 6:00, mājās 18:00 (trešdienās piektdienās 20:00). Kā vispār kaut ko paspēt? Dēlam mācību grūtības. Ļoti daudz jāpalīdz un jāmotivē (ko es daru, vai pat nedaru ļoti slikti). Kur viņu iespiest šādā režīmā? Kaut kā pēc darba, kamēr gaidu meitu, jāsatiekās kafenē un jàmācās vai?

Ziemassvētki bija slimi. Tādā nozīmē, ka katrs no paplašinātās ģimenes slimoja savās mājās. Pasūtījām maķīša ēdienu uz mājām (mielasts), skatījāmies kopā kkādu trashy multeni. Atnāca viegli iereibis vectētiņš, uzlikām viņam galvā vecīša cepuri un atplēsām dāvanas. Jaukàkais visà pasàkumà bija tas, cik laimīgs bija dēls, atverot tèta dàvanu (datoru) tasnevarbūtnevarbūt. Un hevetica milzīgā dāvana, kas bija fundamentāla un iedeva Ziemassvētku brīnuma sajūtu.

Četri gadi kopš neesmu tik labi jutusies! Pie tam 2 dienas pēc kārtas!

Bija viens neliels darbiņš jāizdara, pamanījos izgāzties arī tajā. Darba devēja man eņģelis- nav jau pirmā reize. Pagaidām viņa man neko rupju nesaka, lai arī varētu. Gribēju norīt kaunu džankfūdā, karte atteica, neesot līdzekļu. Diena sākusies labi.

Pa vidu starp visu šo tomēr arī kaut kas gaišs. Dēla loma kinofilmā izdevusies ļoti labi. Es lepna, viņš priecīgs. Helovīnos viņš būs meksikāņu eksorcists. Mexorcist. Tētis viņam no karnevāla tērpu veikala jau pasūtījis mācītāja tērpu. Meksikāņu cepure un bībele man ir.

Ar Virdžīnijas palīdzību piedzīvoju neparasti kulturālu vīkendu. Biju uz koncertteātri un filmu. Tas bija lieliski!
Tagad esmu atpakaļ ikdienā. Beidzot aizvedu meitu uz skolu (tētis atpakaļ ceļojumos). Jāved uz skolu ar diviem transportiem, kas nav visai parocīgi. Ievadîju sarunas ar dēla tèvu, ka viņš varētu paķert manu jaunāko līdzi auto, jo viņam uz to pašu skolu jāved savs jaunākais dēls. Tagad sēžu un gaidu, kad atvērs Rozes grāmatnīcu, jo vajag a3 akvareļu papīra bloku skolai. Viņu vēl kaut kā jāievāko tapetēs (kuru man nav) un no tā man aukstas kājas. Tad vēl vajag ūdens pudelīti (kur tās pērk?) un normālas zandales iekštelpām. Jāsasprindzina savs atrofīgais ķermenis un gars. Ir problēmas ar ēšanu. Nevaru apstāties ēst. Esmu resna kā muca, pie tam nevingroju nemaz un pašrocīgi uz to nesaņemšos. Tā lūk, īsumā, manā burbulī.

Sēžu īru krogā un dzeru Guinness. Noguru testēt vīnus. Ņemot vērā manu totālo interešu zudumu, ir grūti nosēdēt vienā vietā ilgāk par 10 minūtēm. Tukšums no galvas spiež. Apkārt sēž pārīši un ģimenes. Paldiesdievam pelnutrauki ir uz visiem galdiem. Lai man piedod visaugstais, bet spāņu temperaments un manieres, jeb to trūkums, man tomēr tuvāks.

Paldiesdievam, ka Marta ir ar mani.

Zin to sajūtu, "kaut kaimiņos neievāktos kaut kādi narkomāni, alkaši"?
Un tad tu pats izrādies tie "narkomāni, alkaši".

Gaidu, kad būs jāfilmējas, piespiedusies vienīgajam, knapi funkcionējošajam radiatoram.

Rīt aizbrauc meitas tēvs atpakaļ uz dzimteni.
Viņai nāksies atgriezties realitātē. Pankūkas ar sieru. Rīsi ar vistas mērci.
Nekādu izklaižu. Tikai darbs un mājas.

Kaut kāds vāks, ka pat ne parunāt, ne parakstīt nevar. Pilnīga izolācija.

Savu elku satikt tuvplānā. Vienmēr vilšanās.

Vakar vakarā negaidīti sanāca iziet. Padejoju un bišķi parunāju ar divām labām draudzenēm.
Tas tomēr ir ļoti svarīgi. Helvetica apdāvināja meitu ar vasaras drēbītēm. Prieks!
Un zupu sanāca uzvārīt garšīgu un oriģinālu. Un bērni pat ēda.
Dzīve ir tīri neko šodien.