-

Tā apziņa, ka bērniem riebjas 98% no gatavotā tik ļoti demotivē. Es padodos jau atkal.

Šodien padarīju darbiņu, izvedu mazo zebieksti pastaigāt, drusku piekārtoju māju, sazvanījos ar divām draudzenēm, nokārtoju šādas tādas pa telefonu kārtojamas šeptes sakarā ar dēla potenciālo skolas maińu, noskatījos filmu Šapiro-šov. A mņe vsjo malo.

Dārgie kolēģi!
Vai kāda no jums gadījumā nezina kādā veidā varu uz mac datora dabūt nelegālu Microsoft Word?
Man pēc pēdējās labošanas viss Office nojaukts.

Lūk, lūk.
Gadījās uzcept sviestā un kokosriekstu pienā brokoļus jau brokastīs.
Aj, kaķi, kaķi. Logus parīt mainīs, bet man nav ne kastes, ne plēves ar ko apsegt mēbels un liets,
mīļais Alēn Delon.

Nopirku parašūta izmēra bikses. Der, bet vajag jostu.
Kamēr meklēju pa internetveikaliem jostu, kas maksā ap 10 jevrām un ir pusjūdzi gara un jutos kā tā vientuļā komiķe, kas teica, ka viņa meklē gudru aziātu vīrieti ar milzīgu diņķi, bērni pieteica, lai nenāku ārā no istabas, jo "būs pārsteigums.
Oh, well. Viņi uztaisījuši gender swapu. Šķībi uzkrāsotais T izskatās pēc prātu izkūkojušas ebreju kundzītes manā absudrabotajā halātkleitā, īpaši, kad smaida savos apaļajos vaigos to savu "sievišķīgo" smaidiņu, bet M izskatās pēc maza sieviešu kārtas španāra trennūžos, kad taisa to "vīrišķīgo" niknas vāveres seju un tur ūdenspistolīti rokā.

Bardaks epohāls.

Un vēl - man tagad ir vīna glāzes.
Vīna tikai nav.

Pavasari, lūdzu nāc!

Nu vot. Sāku mūziku klausīties pa druskai. Atmetu cerības būt labāka. Nu kāda esmu, tāda esmu.
Iegāju pilsbāra spotifajā, iznācu jau, kā parasti no pašas Pils arī, ar jaunām mūzikām kaudzēm.
Nosfell - tādu, piemēram, nezināju. Ir interesanti. Klausos tagad, kā cienījami iekomentēja, pa albūmam vien.

Esmu tāds tā kā mudžeklis, ko izvelk no diegu kastes un tā nu tas ir, nu.
Bet tas mudžeklis šodien ar bērniem cepa pankokus un tad ēda ar riekstu šokolādes sviestu un aveņu zapti un citronu zapti.
Un bija pievakarē uz kalniņu ar bērniem vizināties. Un turēja sāpošu sirdi draudzenei (nedaudz viegli iegremdējot piparu šnabī arī )
Un pasūtināja brienamzābakus Mandelē, lai var nesalt. Diesdod, lai der kārtīgi.

Rīt jāaiziet salabot meitiņai brilles un zāles pret traku mīžšanu jāizpērk aptieķī.

Kā man ar kultūru? Nu huju.
Nu hujova man ar kultūru. Džonatanu Streindžu noskatījos Jim ieraksta iespaidā. Nebij zinājuse, ka ir arī vizualizācijs šim darbam.
Un Idiotu paklausos, kamēr traukus mazgāju, lai dabūtu tādu svētsvinīgu stāvokli sev, ka, mol, es kaut ko svarīgu daru, netraucējiet.

Bet tā, principā, dzīve slīd lēni caur rokām kā tāda lente un gribās raut un kliegt-" jaunība, bļe, kur tu tā paskrēji!?"- bet tad veselais (ha-ha-ha) saprāts, tādu aukstu roku uz pleciem un : "stāvi pie ratiem!"
Un es stāvu.

Un jāsaka, katru reizi, kad es neraustos un stāvu, ir jāpriecājas. Galu galā, šobrīd es varu tik cik es varu. Un protams, mēs visi sapņojam (var būt ne visi, nezinu) būt kaut kas vairāk. Kaut ko es te samuldēju greizi.
Nekādi visi. Nekāds vairāk. Es runāju par to, ka gribās atcerēties atkal, kā tas ir, pieskarties kaut kam drusku lielākam par dzīvi.
Bet par ko es runāju, es nevaru pateikt. Es nezinu.
Par mīlestību? Dievu? Garīgu virzību iekšēju?
Gribās just sevi kā dāvanu.
Mācēt atkal iedvesmot, ticēt.
Patiešām nezinu kā pateikt.

Bet nu tā, lai tik godīgi, ka "krīt priekškars un lustra", citējot fjoklu.

Viena jauka lieta šodienai, ir pleiliste ar svešajiem skaņdarbiem manā prātā.
Pagājušā gada pārliecība, ka cilvēks bez savas pleilistes ir pazudis cilvēks (tāda, jau kādu laiku esmu es) ieguva drusciņ atelpu.

Vispār. Šajā ierakstā es sākšu veidot savu jauno pleilisti. Nezinu, kur cilvēki mūsdienās viņas veido. Spotfajā, laikam?
Pagaidām, es, drošībai, sarakstīšu uz ekrāna šeit.

Sākšu kaut kā tā nezin kā ar dažiem angļu apvidvārdiem:

Basics:
Ring of Fire Johnny Cash

RIP love:
Tom Waits - Hope I don't fall in love with you
Chet baker you don't know what love is
Joanna Newsom - Divers

Anima:
Отава Ё

Trixter:


Breath:
Joanna Newsom "Sapokanikan"
Nosfell - Avaden lis
Seiva -

Young love -

Mazy Star - fade into you

Radīšana
William Basinski - Watermusic II




Un tad nolādēšu visas ko varēšu, lai ir, fakstiski, folderī, drošībai.
Jo es esmu arhaiska, drošībai.

P.S. Ja ir kāds labs ieteikums, lūdzu, nekautrēties komentārā.

--------- aiziet drusku patīrīt---------

Šodienas labais draivs varētu būt sācis izsmelties, bet var būt vēl nosērfosies kādi metriņi.
Ziemas zābakiem zole pārlūzusi, citādi - šobrīd var dzīvot.

Ir tas Didriksons mums! IR.
Protams, no pa lēto Andeles un kāda trešā roka, vismaz, spriežot pēc kaligrāfiskā ieraksta angļu mēlē uz firmas ļipiņas.
Bet who cares. Riktīgi silts un februāra salnai gatavs mans Mazlēns.

T šaudījās visu novakari ar gļotu pistoli, kuru viņam atsūtija īstais Ziemassvētku vecītis (kurš īstenībā, izrādās, ir jums visiem pazīstama, protams, sieviete) un spēlējās ar gļotām lejot tās, piemēram caur piltuvi.
Iespiežot tās ar pirkstu šaurajā piltuves galā viņš komentēja savu darbību ar tādu vārdu kā "fingering" (...nu beidz mām, bet patiešām tā liekās nu) un visādi citādi izturējās pret gļotām ļoti aizdomīgi.
Ap divpadsmitiem, kad jau sazinkuro reizi mēģināju viņu motivēt doties gulēt, viņš pēkšņi ieslēdzās vannas istabā, atvēra krānu un pazuda uz daudz ilgāku laiku nekā limitētais siltais ūdens daudzums spētu noturēties silts.
Tā iet, kad pārspēlējās ar gļotu pistoli.

Es esmu bezgala priecīga, ka Madlēnai izveicām visas urologa konsultācijai vajadzīgās lietas (USG, asins un urīna analīzes) un aizgājām "caur vētru un triecienu" uz BKUS. Atšķirībā no neiroloģes, kura skatījās uz mani tā it kā es būtu pašrocīgi sakropļojusi sava bērna izredzes uz normālu dzīvi un izrakstīja NOOFEN (!) un smilšu terapiju (aha, protams), šī dr. tīri ibioloģiski izskaidroja, kāds pamats varētu būt urīna nesaturēšanai un izrakstīja kompensējošu hormonu, ieteica dažas izmaiņas dienas paradumos utt.

Dzīvosim, redzēsim.

Cik labi bija pie gudrās un skaistās un mīlīgās draudzenes. Kā viņa mani iepriecināja vienkārši ar to, kāda ir.
Vispār jau ne tikai - viņa pateica arī daudzus ļoti neticami skaistus vārdus.
Un labo jaungada svinību un cibiņu atbalsta ietekme ir aizčamdījusies līdz pat šai dienai. Ir sajūta, ka tā ietekme vēl uzkavēsies.
Godīgi sakot, neatceros nevienu Jauno Gadu cik necik pieaugušā vecumā, kurš būtu iesācies tik cerīgi.
Un vēl - neatceros arī kad tik daudzas dienas pēc kārtas būtu jutusies ne tikai normāli, bet pat labi.

"Krājiet melnās kulītes no mazām dienām."

Turiet mani pie vārda! Lai tie būtu pirmie vārdi manā grāmatā.

Pilnīgi labākās jaungada svinības vispār.
Bērni łoti brègeliski bradàja pa sniegu, kamēr kaimiñš šāva gaisà visu to labumu. Tētis uz beigām jau balstīja galdu. Un paldiesfievam, jo usnes dailes iespaidà nevarēja pārtraukt runas plùdus. Ienāca ciemá divas draudzrnes uz îsu, bet usne ar bērniem un tētis ar draudzeni bija pamatsastàvà. Mums baigi labi sanàca sagaidît. Un Timoteja sirds ir tik maiga. Viñam bija tik grûti atlaist B prom. Īsta pirmà mîlestîba. Tàdas gaismà pat tàdi veci krupji ká es noliec kumbrus.

Gribās uzrakstīt kādreiz no savas slimās perespektīvas
par mammu, par tēti, par māsu, par brāli, par brāli.
Par mūsu attiecībām, atšķirībām un pieredzēm.

Mudināja domāt par to māsas publicētais raksts par svētkiem.

Cik atšķirīgas mēs esam, nodomāja Morra un atpakaļ pie plīts.

Galīgi nevarēju saņemties sākt tīrīt māju.
Ne tikai derpresijas un gribas traucējumu dēļ, bet arī tāpēc, ka gluži vienkārši praktiskā sadaļa smadzenēs nobloķējās un aizmirsās zināt kā dara lietas.
Bet man šovakar viesi un ļoti gribās vismaz puslīdz patīkamu to vidi dabūt. Pat nerunājot par tradīciju pirms Jaunā gada svinībām visu, visu sakārtot (Nebūs).
Sāku jau saskumt, ka superīgajai Usnei un viņas bērniem būs jāiztiek ar to, ko nu... kas nu te ir, bet tad notika brīnums!
Dēls ieradās no tēta mājas krietni agrāk nekā bija plānots un aizrautīgi ķērās pie traukiem, grīdu sūkšanas un mazgāšanas.
Man uzreiz arī visi ritentiņi sāk griezties no priekiem un tagad jau abi darbojamies.
Protams, pie vainas tas, ka dēla slepenā mīla sen neredzētā (tur hārtbreiks un long story) piekritusi ierasties ciemos.

Es saku: Nu tu gan mani ļoti iepriecini, kad tu šitā palīdzi - visu mazgā un tīri.
Dēls: Tu tikai nepierodi.

Vakar satiku jaunu (gados) draudzeni. Pieminēju cibu un viņa jautāja, vai tur maz "kaut kas" notiekot. Tas tak esot tādiem "kas dzimuši septiņdesmitajos".
Izstāstīju, kā papīkstēju cibā par eksistenciālo, materiālo un sociālo krīzi un momentāli atskanēja zvans no usnes,
atbalsta komīši no helvetica un virginia_rabbit un jim (ne pirmo reizi) uzradās (atkal jau jāasaro) kā īsts Ziemassvētku brīnums.
Tagad man vairs nav jāsit pakaļa pret zemi domājot par elektrības rēķinu, šodienas piparkūkām un šampi.
Nemaz jau nerunājot par to, ka bērni patiešām sagaidīs to, ko gribēja un kas bija izkritis no vecīša ragavām.

Dievs dod, lai es kādreiz varētu palīdzēt jums tā, kā jūs palīdzat man, dārgie cibiņi.

Ja nu kāds pamana 2-3 istabu dzīvokli ar normālu apkuri par cilvēciskām naudām, (300 max) lūdzu atcerieties mani!
Rajons +- : Āgenskalns, Šampēteris, Zasulauks.

Njā. Un tad šodien iesniegšu vēl pēdējos papīrus maģistram. Un tad 15. aizstāvēšana. Kāds tas būs apkaunojums.

"You're just too rude to be true" (can't take my eyes off you)

ir mans jaunais loglains sev. Neaizņemties, lūdzu. Daļa no lielāka opusa, ar kuru iekurināt krāsni, vai ko tādu.

Tātad, es atkal rakstu. Uz salvetēm un pārtikas sarakstu maliņām.

Es vairs nebaidos, ka nejauši varētu kaut ko labu uzrakstīt, jo to ir paņēmuši prom.

Bet beidzot ir atgriezusies vajadzība. Uz ielas apstāties, pa kabatām drudžaini rakāties. Meklēt pildspalvu.

Pēc tā es biju ļoti noilgojusies.
Noilgojusies ir vājš vārds. Es miru nost.
Mirstu vēlarvien.
Bet tieši, tieši tagad ne.

Mana personīgā telpa smird. Burtiski.
Privātā telpa ir +- 5 kvadrātmetrus plašs aukstumskapis, kurā uz vasaras laiku ievilku savu matraci. Smakas avots, šķiet, nāk no pagrīdes. Varētu būt, ka lūka, kas kādreiz bija grīdā, ir vedusi uz pagrabu un tagad, karstajā laikā, tur aktivizējušies ķīmiski procesi aizvēsturisku kartupeļu ieraugā. Nāksies vien pasteigties ar pāvākšanos uz divām prosta apdzīvojamajām istabām. Vajadzēs tikai traki pārstumdīt visu nafig, jo kopēja guļamistaba un kopēja darbu un spēļu istaba tomēr nav tas labākais koncepts. Arvien mazāk manī paliek no skandināva. Un arī vidusjūrniece es neesmu. Vienkārši malēniete. Ko tur liegties, nav vērts.

Mājā smaržo pēc pankūkām, bērni ir bijuši ārā pa druskai un par spīti iekšējam kritiķim, grīdas izmazgātas un somas sakrāmētas rītdienas braucienam. Paveras tomēr drusciņ gaišāks skats uz notiekošo, kad KĀDS atsaucas uz izmisuma saucieniem. Paldies!

Lūdzu nepērciet Lido kafiju.

Bet šis trips uz lielveikalu (Spice) kārtējo reizi apliecināja, ka es bez stalkera nedrîkstu kāju tādās vietās spert.
Kā cilvēks var “izbaudīt” kaut ko tādu?