Iekšējā un ārējā kārtība
« previous entry | next entry »
Feb. 2nd, 2023 | 10:26 pm
Tā. Man tagad sākas klasiskās grūtības- jāsaņemās piekārtot māja. Es jau esmu iemācījusies, ka pats grūtākais ir sākt. Un jo ātrāk sāk, jo lielāks potenciāls, ka tas pat sagādās, ja ne prieku, tad vismaz apmierinājuma sajūtu. Bet nu pati pret sevi atspērusies kā ēzelis. Es apsolu saņemties. Es to varu. Paldies par uzmanību!
Trauki-done. Šodien prieka nebūs, bet atvieglojums gan. Tagad nākamais. Step by step. I can do it.
Bez mūzikas gan laikam nevarētu visp pakustēties. Labi gan, ka esmu atsākusi to “lietot”. Visiem iesaku.
Update: Mani panākumi kārtošanā apsīka strauji. Neesmu pat krāsni vēl iekurinājusi, kā ēdu lašmaizītes (runājot par ēšanu kā antidelresantu...) un skatos Better Call Saul. Nu slikta uzvedība. Vienīgais ko varu labu par sevi teikt - es sev pārāk nepārmetu. Vairs.
Iekurināju krāsni, novācu izmazgāto veļu un nolēmu sevi vairs nemocīt. Tas bija ļoti labs lēmums.
Mēs ar meitu noskatījāmies multeni Sing, es dažas reizes apraudājos. Uzēdām saldējumu un iedzērām cūciņlimonādi (es tikai simboliski, goda vārds)
Vienā brīdī meita man iesēdās klēpī, mēs pārmijām pa vārdam skatoties un beigās viņa teica: Šī bija ļoti laba mammas un meitas nakts. Man vienmēr viņas patīk, bet šoreiz bija īpaša.
Tad viņa iztīrīja zobus un momentāli aizmiga.
Un vēl un vēl... Es darbā jūtos vērtīga. Es saprotu, ko daru. Man ir sava izpratne un jēgpilna un silta pieeja. Es labprāt apspriežos ar kolēģiem un priecājos par klientiem.
Jā. Un tas arī ir skaidrs, ka esot pie (puslīdz) pilnas veselības, pavisam objektīvi, strādāju ļoti psihoemocionāli izsmeļošu (pie tam ļoti slikti apmaksātu) darbu.
Bet ir dažas lietas, kas tajā ir ārkārtīgi vērtīgas un šobrīd man ir tā laime to apzināties.
Man ir brīnišķīgi kolēģi, izsmalcināti skaista un gaumīga darba vide un tas, ko daru ir ar jēgu. Reizēm pat šķiet, ka sanāk drusciņ atvieglot, iepriecināt, paplašināt kādam dzīvi.
Trauki-done. Šodien prieka nebūs, bet atvieglojums gan. Tagad nākamais. Step by step. I can do it.
Bez mūzikas gan laikam nevarētu visp pakustēties. Labi gan, ka esmu atsākusi to “lietot”. Visiem iesaku.
Update: Mani panākumi kārtošanā apsīka strauji. Neesmu pat krāsni vēl iekurinājusi, kā ēdu lašmaizītes (runājot par ēšanu kā antidelresantu...) un skatos Better Call Saul. Nu slikta uzvedība. Vienīgais ko varu labu par sevi teikt - es sev pārāk nepārmetu. Vairs.
Iekurināju krāsni, novācu izmazgāto veļu un nolēmu sevi vairs nemocīt. Tas bija ļoti labs lēmums.
Mēs ar meitu noskatījāmies multeni Sing, es dažas reizes apraudājos. Uzēdām saldējumu un iedzērām cūciņlimonādi (es tikai simboliski, goda vārds)
Vienā brīdī meita man iesēdās klēpī, mēs pārmijām pa vārdam skatoties un beigās viņa teica: Šī bija ļoti laba mammas un meitas nakts. Man vienmēr viņas patīk, bet šoreiz bija īpaša.
Tad viņa iztīrīja zobus un momentāli aizmiga.
Un vēl un vēl... Es darbā jūtos vērtīga. Es saprotu, ko daru. Man ir sava izpratne un jēgpilna un silta pieeja. Es labprāt apspriežos ar kolēģiem un priecājos par klientiem.
Jā. Un tas arī ir skaidrs, ka esot pie (puslīdz) pilnas veselības, pavisam objektīvi, strādāju ļoti psihoemocionāli izsmeļošu (pie tam ļoti slikti apmaksātu) darbu.
Bet ir dažas lietas, kas tajā ir ārkārtīgi vērtīgas un šobrīd man ir tā laime to apzināties.
Man ir brīnišķīgi kolēģi, izsmalcināti skaista un gaumīga darba vide un tas, ko daru ir ar jēgu. Reizēm pat šķiet, ka sanāk drusciņ atvieglot, iepriecināt, paplašināt kādam dzīvi.