- - Tā iet mūsu lietas

Pats svarīgākais, ko man pateica psihoterapeite ir tas, ka man jābūt gatavai, ka šādi posmi manā dzīvē var atkārtoties. Viņi var ilgt mēnešiem (ļoti negribu šeit rakstīt "un gadiem") Es nevaru aižžmiegt acis un gaidīt, kad pāries, jo dzīve jau notiek un nākas tajā piedalīties čerez ņimogu.
Nevienam nenovēlu šito piespiedu funkcionēšanas modeli. Ir jādomā, kā navigēt pa dzīvi ar visu tonnīgo krustu, stigmu utml.
Ir viltīgi jāmēģina sevi pierunāt būt.
Vēlviena lieta, ko terapeite nostādija man acu priekšā ir tas, ka man bišķi jādod pretī tam iekšējam kritiķim, citādi viņš mani paralizē.
Labā ziņa ir tāda, ka dr. Orlovskis, pilnīgi tāpat kā iepriekš - pat nepaskatoties uz mani - šoreiz izrakstīja man antidepresantus. Dzeru otro dienu. Tad jau redzēs.
Rakstu pamazām savu grāmatu. Iet galīgi garām pagaidām, bet es cenšos neizsamist.