Vēl drusku
May. 10th, 2024 | 06:39 pm
From:: kashadura
6:50
Klēras mīļākie rakstnieki visi bija miruši. Režisori arī, pārsvarā.
Viņai nebija laika iedziļināties mūsdienu mākslā. Tā bija pārāk trauksmaina un dinamiska. Klērai pilnīgi pietika ar visu to, kas bija sarakstīts, un pa lielākajai tiesai arī uzfilmēts, pirms 1990 un agrāk. Izstādes viņa reizēm apmeklēja vienatnē (tikai ne atklāšanas). Tad viņa vilka putekļu mēteli neatkarīgi no laika apstākļiem.
Viņa nepaturēja prātā mākslinieku vārdus, bet gremdējās gleznieciskās abstrakcijās atkāpusies cik tālu vien ļāva telpa. viņa vienmēr izlasīja visus aprakstus un koncepciju izklāstus. Reizēm devās viena uz jūru. Garās pastaigās. Viņai patika grāmatu smarža un visa tā muguriņu glaudīšana grāmatu plauktos.
Klērai bija pāris draugi. Tādi, kas nepamet un kuriem var zvanīt nakts vidū. Viena no tiem bija Eiženija. Viņai bija ļoti biezi melni lokaini mati un tiem pa vidu diezgan dusmīga galva. Eižēnija arī bija skaista savā veidā, taču viņa nebija skumja. Viņu vislabāk raksturoja ķeltu tetovējumi visās vietās, ko atsedza no pleca nošļukušie īsie džmeperi un minisvārki, kas atsedza vairāk, kā aizsedza. Eiženija bija slavena ar to, ka pazaudējusi vienu no savu augstpapēžu kurpju papēžiem, mēģinot izsist durvis aiz kurām bija paslēpies viņas toreizējais BF. Maukurs tāds. Citkārt, viņa publiskajā pirtī bija pagrūdusi kādu vīrieti, kurš bija pārāk cieši pētījis viņas tetovējumus. Vīrietim bija lauzta roka divās vietās. Tādus draugus vajag turēt cieši sev klāt un nekad neatlaist.
Otrs Klēras labākais draugs bija Matīss - trausls puisis ar dzejnieka dvēseli. Kaut kad sen - pavisam pusaudzībā - Klēra bija salauzusi Matīsa sirdi. Divas nedēļas viņa bija ļāvusi Matīsam ticēt, ka viņiem kaut kas varētu sanākt. Bija pagājuši gandrīz desmit gadu, bet Matīss vēlarvien cerēja, ka tā nav bijusi tikai likteņa nejaušība. Reizēm Matīss Klērai zvanīja pilnmēness stundās un ilgi stāstīja par savām ciešanām. Ja tad, kad Klēra nožāvājās, vai izklausījās samiegojusies, Matīss viņu sūtīja dirst, tad bija skaidrs, ka jāsauc taksis un jābrauc pie viņa. Ja nē - tad varēja droši turpināt gulēt. Matīss zināja visu par kraft aliem un džezu. Džezs bija viena lieta, kuras dēļ viņš nevarēja atlaist Klēru. Vienmēr, kad viņš runāja par džezu, Klēra klausījās ar spožām acīm un viņu nepārtrauca. Katru reizi, kad viņš sūtīja viņai saiti uz kādu divstundīgu thailonious Monk koncertu, viņa to vienmēr to noklausījās no sākuma līdz beigām. Nu kā lai nemīl, Klēru!?
7:30
Klēras mīļākie rakstnieki visi bija miruši. Režisori arī, pārsvarā.
Viņai nebija laika iedziļināties mūsdienu mākslā. Tā bija pārāk trauksmaina un dinamiska. Klērai pilnīgi pietika ar visu to, kas bija sarakstīts, un pa lielākajai tiesai arī uzfilmēts, pirms 1990 un agrāk. Izstādes viņa reizēm apmeklēja vienatnē (tikai ne atklāšanas). Tad viņa vilka putekļu mēteli neatkarīgi no laika apstākļiem.
Viņa nepaturēja prātā mākslinieku vārdus, bet gremdējās gleznieciskās abstrakcijās atkāpusies cik tālu vien ļāva telpa. viņa vienmēr izlasīja visus aprakstus un koncepciju izklāstus. Reizēm devās viena uz jūru. Garās pastaigās. Viņai patika grāmatu smarža un visa tā muguriņu glaudīšana grāmatu plauktos.
Klērai bija pāris draugi. Tādi, kas nepamet un kuriem var zvanīt nakts vidū. Viena no tiem bija Eiženija. Viņai bija ļoti biezi melni lokaini mati un tiem pa vidu diezgan dusmīga galva. Eižēnija arī bija skaista savā veidā, taču viņa nebija skumja. Viņu vislabāk raksturoja ķeltu tetovējumi visās vietās, ko atsedza no pleca nošļukušie īsie džmeperi un minisvārki, kas atsedza vairāk, kā aizsedza. Eiženija bija slavena ar to, ka pazaudējusi vienu no savu augstpapēžu kurpju papēžiem, mēģinot izsist durvis aiz kurām bija paslēpies viņas toreizējais BF. Maukurs tāds. Citkārt, viņa publiskajā pirtī bija pagrūdusi kādu vīrieti, kurš bija pārāk cieši pētījis viņas tetovējumus. Vīrietim bija lauzta roka divās vietās. Tādus draugus vajag turēt cieši sev klāt un nekad neatlaist.
Otrs Klēras labākais draugs bija Matīss - trausls puisis ar dzejnieka dvēseli. Kaut kad sen - pavisam pusaudzībā - Klēra bija salauzusi Matīsa sirdi. Divas nedēļas viņa bija ļāvusi Matīsam ticēt, ka viņiem kaut kas varētu sanākt. Bija pagājuši gandrīz desmit gadu, bet Matīss vēlarvien cerēja, ka tā nav bijusi tikai likteņa nejaušība. Reizēm Matīss Klērai zvanīja pilnmēness stundās un ilgi stāstīja par savām ciešanām. Ja tad, kad Klēra nožāvājās, vai izklausījās samiegojusies, Matīss viņu sūtīja dirst, tad bija skaidrs, ka jāsauc taksis un jābrauc pie viņa. Ja nē - tad varēja droši turpināt gulēt. Matīss zināja visu par kraft aliem un džezu. Džezs bija viena lieta, kuras dēļ viņš nevarēja atlaist Klēru. Vienmēr, kad viņš runāja par džezu, Klēra klausījās ar spožām acīm un viņu nepārtrauca. Katru reizi, kad viņš sūtīja viņai saiti uz kādu divstundīgu thailonious Monk koncertu, viņa to vienmēr to noklausījās no sākuma līdz beigām. Nu kā lai nemīl, Klēru!?
7:30