bettyboob

Pēdējās dažās dienās ap mani savērpies svelmīgu notikumu virpulis.

Viss sākās ar zibeni, kas iespēra mūsu mājā. Pateicoties zibensnovedējam, vienīgā skāde bija mana lēkšojošā sirds un ar kafiju aplietā kleita. Sekoja drāma ar vikings, kuras dēļ neaizbraucu uz nometni. Kolīdz pērkons un lietus bija pāri, starp jahtām un mākoņiem atvadījos no Evas(tiekamies turpat - puerto vajartā pie baltajiem taksīšiem!).

Atvadu ballīte līgani pārgāja unic dzimšanas dienas ballītē krogā Mūķene. Tur bija dejas un dziesmas, galdi lūza no gardumiem un vīniem. Laimi bija pārņēmis dāsnums, un viņš dziedāja visas skaistākās balādes: Sabor a mi, Oči čornjie, Brodjaga un tā tālāk. Mēs dejojām un dziedājām līdzi, un kaislības, kas tam visam virmoja pāri un cauri, ir vispār neaprakstāmas. Man pēc tam vēl divas dienas ledusskapis bija pilns ar ēdienu, un uz Positivus neaizbraucu, jo dabūju vēdergraizes no trīsdienīgas kūkas.

Turpmākās pāris dienas pie jūras. Beidzot saule ir īsteni karsta, smiltis dedzina pēdas, saulrietā peldoties ūdens ir silts un maigs. Es esmu TIK brūna. Bet īstā laime ir sākoties negaisam, kad smilšu vērpetes lido līdz koku galotnēm, vējš grūsta mākoņus un pērkons par to barās, un tu tam visam pa vidu esi mazs, drusciņ nobijies, bet ļoti dzīvs un ļoti laimīgs.

Pēc Andreas balles vairs negribam redzēt nevienu dārgu māju, nevienu bagāto famīliju un vispār izlemjam cik iespējams turēties tālāk no Nuevo Vallartas, kur tas viss ir ik uz soļa. Noīrējam auto (Nissan Tsuru - vienkāršs kā tautasdziesma, taču ļoti izturīgs) un dodamies uz pilsētas smukākās un nesmukākās mājas arhitekta (vienā personā) ieteiktajām paradīzes pludmalēm.

Divas stundas kratāmies augšā pa kalnu, pēc tam lejā no kalna, līdz nokļūstam neprātīgā skaistumā - baltas smiltis, klintis un zils zils ūdens griežas gar krastu virpuļos. Cilvēku nav, toties ir bruņurupuču olas. Peldēties nav iespējams, tāpēc mēs tikai apsēžamies pašā pašā ūdens maliņā un ļaujam lai viļņi mūs mētā un gāž guļus. Priecājamies kā mazi bērni, slapjās smiltis lielā daudzumā tiek visur - peldenēs, matos, mutē.

Braucam uz nākamo pludmali, pie kuras pieplacis sīks ciematiņš. Tirkīzzilajā caurspīdīgajā ūdenī šūpojas laivas, plunčājas bērneļi, kāds ņurko pēc austerēm un zivīm. Ūdens ir auksts, toties mierīgs, un es peldos līdz ieraugu sev pie kājām raju un laižos uz krastu.

Trešā pludmale aizrauj elpu - krastā milzīgi akmens krāvumi, dažs izskatās pēc bruņurupuča galvas, cits pēc milzu iguānas ķepas. Nākamo pludmali sauc Koraļļi, un tur notiek gaiļu cīņas. Nezinu, kas notiek ar uzvarētājiem, taču zaudētāji auksti mētājas turpat pažobelē. Spriežot pēc skatītājiem, nav jautrākas izklaides par šo, taču mēs izvēlamies doties atpakaļ uz klintīm un skatīties saulrietu tur.

Pēc saulrieta atgriežamies tirkīzzilajā pludmalē un taujājam pēc vakariņām. Vienīgā vieta, kur dod ēst esot tuuur augšā un pa kreisi. Aizbraucam un ieraugām, ka tā ir baznīcas virtuve, taču laipni aicināti ir visi. Zupa ir ļoti garšīga, plāceņi arī. Milzu magnetola skandina "dievs ir labs" un tam nevar nepiekrist, jo mūs debesis šodien tā apdāvinājušas, ka vairāk vairs nevar vēlēties.

Baseinā var labi izklaidēties tēlojot ronīti - tas ir tā, ka griežas ūdenī uz vienu pusi kamēr sareibst galva. Tad griežas uz otru pusi vai arī ceļas kājās un mēģina nostāvēt. Vēl var notupties zem strūklakas un iztēloties ka esi milzu ūdenskritumā.

Bet visjautrāk ir tad, kad ierauga baseina dibenā čūsku, kliedz, zibens ātrumā lec ārā un skrien meklēt apsargu, lai velk to mūdzi ārā. Pēc brīža atgriežas pie baseina un ierauga Krišu, kurš tieši iznirst no ūdens ar nevainīgu palmas lapu rokā.