Playas virgenes - nevainīgās pludmales
Jun. 2nd, 2009 | 06:06 pm
No:: san
Pēc Andreas balles vairs negribam redzēt nevienu dārgu māju, nevienu bagāto famīliju un vispār izlemjam cik iespējams turēties tālāk no Nuevo Vallartas, kur tas viss ir ik uz soļa. Noīrējam auto (Nissan Tsuru - vienkāršs kā tautasdziesma, taču ļoti izturīgs) un dodamies uz pilsētas smukākās un nesmukākās mājas arhitekta (vienā personā) ieteiktajām paradīzes pludmalēm.
Divas stundas kratāmies augšā pa kalnu, pēc tam lejā no kalna, līdz nokļūstam neprātīgā skaistumā - baltas smiltis, klintis un zils zils ūdens griežas gar krastu virpuļos. Cilvēku nav, toties ir bruņurupuču olas. Peldēties nav iespējams, tāpēc mēs tikai apsēžamies pašā pašā ūdens maliņā un ļaujam lai viļņi mūs mētā un gāž guļus. Priecājamies kā mazi bērni, slapjās smiltis lielā daudzumā tiek visur - peldenēs, matos, mutē.
Braucam uz nākamo pludmali, pie kuras pieplacis sīks ciematiņš. Tirkīzzilajā caurspīdīgajā ūdenī šūpojas laivas, plunčājas bērneļi, kāds ņurko pēc austerēm un zivīm. Ūdens ir auksts, toties mierīgs, un es peldos līdz ieraugu sev pie kājām raju un laižos uz krastu.
Trešā pludmale aizrauj elpu - krastā milzīgi akmens krāvumi, dažs izskatās pēc bruņurupuča galvas, cits pēc milzu iguānas ķepas. Nākamo pludmali sauc Koraļļi, un tur notiek gaiļu cīņas. Nezinu, kas notiek ar uzvarētājiem, taču zaudētāji auksti mētājas turpat pažobelē. Spriežot pēc skatītājiem, nav jautrākas izklaides par šo, taču mēs izvēlamies doties atpakaļ uz klintīm un skatīties saulrietu tur.
Pēc saulrieta atgriežamies tirkīzzilajā pludmalē un taujājam pēc vakariņām. Vienīgā vieta, kur dod ēst esot tuuur augšā un pa kreisi. Aizbraucam un ieraugām, ka tā ir baznīcas virtuve, taču laipni aicināti ir visi. Zupa ir ļoti garšīga, plāceņi arī. Milzu magnetola skandina "dievs ir labs" un tam nevar nepiekrist, jo mūs debesis šodien tā apdāvinājušas, ka vairāk vairs nevar vēlēties.
Divas stundas kratāmies augšā pa kalnu, pēc tam lejā no kalna, līdz nokļūstam neprātīgā skaistumā - baltas smiltis, klintis un zils zils ūdens griežas gar krastu virpuļos. Cilvēku nav, toties ir bruņurupuču olas. Peldēties nav iespējams, tāpēc mēs tikai apsēžamies pašā pašā ūdens maliņā un ļaujam lai viļņi mūs mētā un gāž guļus. Priecājamies kā mazi bērni, slapjās smiltis lielā daudzumā tiek visur - peldenēs, matos, mutē.
Braucam uz nākamo pludmali, pie kuras pieplacis sīks ciematiņš. Tirkīzzilajā caurspīdīgajā ūdenī šūpojas laivas, plunčājas bērneļi, kāds ņurko pēc austerēm un zivīm. Ūdens ir auksts, toties mierīgs, un es peldos līdz ieraugu sev pie kājām raju un laižos uz krastu.
Trešā pludmale aizrauj elpu - krastā milzīgi akmens krāvumi, dažs izskatās pēc bruņurupuča galvas, cits pēc milzu iguānas ķepas. Nākamo pludmali sauc Koraļļi, un tur notiek gaiļu cīņas. Nezinu, kas notiek ar uzvarētājiem, taču zaudētāji auksti mētājas turpat pažobelē. Spriežot pēc skatītājiem, nav jautrākas izklaides par šo, taču mēs izvēlamies doties atpakaļ uz klintīm un skatīties saulrietu tur.
Pēc saulrieta atgriežamies tirkīzzilajā pludmalē un taujājam pēc vakariņām. Vienīgā vieta, kur dod ēst esot tuuur augšā un pa kreisi. Aizbraucam un ieraugām, ka tā ir baznīcas virtuve, taču laipni aicināti ir visi. Zupa ir ļoti garšīga, plāceņi arī. Milzu magnetola skandina "dievs ir labs" un tam nevar nepiekrist, jo mūs debesis šodien tā apdāvinājušas, ka vairāk vairs nevar vēlēties.