bettyboob

Dzirdu attālu tuk-tuk-tuk un saucu "atveriet durvis, kāds klauvē!" Pēc brīža atkal atskan tie paši klauvējieni, un es atkal kliedzu - lai tak kāds atver. Pati to darīt baidos, ja nu tas ir Teletūbijs (mājas saimnieks). Pēc trešā klauvējiena un sekojošā sauciena, eju skatīties. Kā tad, viņi verandā dauza brokastu olas un gardi par mani smejas.

Toties tagad es vairs neveru vaļā durvis, kad dzirdu klauvējienus, jo kā lai zinu, vai tur atkal kāds nedauza olas! Ir jākliedz diezgan skaļi, lai es noticētu, ka aiz tām durvīm tomēr kāds ir. Un arī tad es vispirms ieskatos ledusskapī vai mājās ir olas, ko kāds varētu pa kluso dauzīt, lai pēc tam mani apsmietu.

Būs vien jāievieš durvju zvans. Nekas cits neatliek. Tā visiem būs labāk.

Ja jūs vakar Doma laukumā redzējāt divas dejojošas daiļavas melnās vakarkleitās, tad ziniet - tās bijām mēs ar kashadura! Lieta tāda, ka biju nedaudz sadrūmusi negaisu gaidot, Kashadura, Īsts Draugs būdama, sapucēja mani savā smalkākajā kleitā, uzposās arī pati, un mēs devāmies uz skukas restorānu.

Restorānā es ēdu buti ar gailenēm un jaunajiem kartupeļiem, Kashadura - jēra sautējumu ar gailenēm, bet Pelle - Kashaduras pienu. Bija ļoti garšīgi, vienīgi mēs nekādi nevarējām sagaidīt, kad kāds uzklausīs mūsu vēlmi pēc deserta. Kādu stundu nogaidījušas, aizgājām prom. Žēl gan, jo šokolādes kūka noteikti ir ļoti garšīga!

Nu neko, aizgājam pie Bernāra, ēdām kanēļ- un mandeļ-maizītes, dzērām limpeni un lasījām klaču žurnālus. Un tad mums neprātīgi sagribējās dejot. Nu tā, ka gurni paši sāk kustēties vien izdzirdot attālas mūzikas skaņas. Taču dejas Rīgā otrdienas vakarā un vēl ar zīdaini ratos ir kas patiešām nereāls. Doma laukumā Mitrohins gaužām garlaikoti dziedāja Bītlus, bet mūsu izmisums bija tik liels, ka spējām sajust līksmību un mesties dejā pat tādos apstākļos. Kad tas apnika, gājām uz Līvu laukumu, kur, izrādījās, dziedāja Laimis un Evil Orchestra. Nedejoja neviens, arī mēs ne, jo negribējām sev pievērst lieku sekstūristu uzmanību.

Ap to laiku es jau sen vairs nebiju drūma, un mēs - nedejojušas toties labi barotas - devāmies mājup.

Jautājums - kur lai iet dejot kopš Meta kafe vairs nav?

Nu nē, man jāpieraksta šis citāts no kashadura žurnāla - lai būtu ko pārlasīt skumjos brīžos:

"Kamills (kuram, starp citu, uzvārds ir Laurelli) pirms aizbraukt, mūs ar san bučoja uz abiem vaigiem. Tas jau normāli- civilizētās zemēs tā dara. Tikai viņš ienāca san istabā atvadīties tieši tad, kad san tikko bija uzvilkusi vakarkleitu (it kā nejauši), bet es- izvilkusi krūti (protams, lai pabarotu Timoteju). Viņš nobučoja Santu, taktiski apvaicājās, vai drīkst mūs ar mazuli patraucēt. Un es biju, jāsaka, ārkārtīgi atsaucīga."

http://klab.lv/users/kashadura/36358.html?view=60934#t60934

Pēc Andreas balles vairs negribam redzēt nevienu dārgu māju, nevienu bagāto famīliju un vispār izlemjam cik iespējams turēties tālāk no Nuevo Vallartas, kur tas viss ir ik uz soļa. Noīrējam auto (Nissan Tsuru - vienkāršs kā tautasdziesma, taču ļoti izturīgs) un dodamies uz pilsētas smukākās un nesmukākās mājas arhitekta (vienā personā) ieteiktajām paradīzes pludmalēm.

Divas stundas kratāmies augšā pa kalnu, pēc tam lejā no kalna, līdz nokļūstam neprātīgā skaistumā - baltas smiltis, klintis un zils zils ūdens griežas gar krastu virpuļos. Cilvēku nav, toties ir bruņurupuču olas. Peldēties nav iespējams, tāpēc mēs tikai apsēžamies pašā pašā ūdens maliņā un ļaujam lai viļņi mūs mētā un gāž guļus. Priecājamies kā mazi bērni, slapjās smiltis lielā daudzumā tiek visur - peldenēs, matos, mutē.

Braucam uz nākamo pludmali, pie kuras pieplacis sīks ciematiņš. Tirkīzzilajā caurspīdīgajā ūdenī šūpojas laivas, plunčājas bērneļi, kāds ņurko pēc austerēm un zivīm. Ūdens ir auksts, toties mierīgs, un es peldos līdz ieraugu sev pie kājām raju un laižos uz krastu.

Trešā pludmale aizrauj elpu - krastā milzīgi akmens krāvumi, dažs izskatās pēc bruņurupuča galvas, cits pēc milzu iguānas ķepas. Nākamo pludmali sauc Koraļļi, un tur notiek gaiļu cīņas. Nezinu, kas notiek ar uzvarētājiem, taču zaudētāji auksti mētājas turpat pažobelē. Spriežot pēc skatītājiem, nav jautrākas izklaides par šo, taču mēs izvēlamies doties atpakaļ uz klintīm un skatīties saulrietu tur.

Pēc saulrieta atgriežamies tirkīzzilajā pludmalē un taujājam pēc vakariņām. Vienīgā vieta, kur dod ēst esot tuuur augšā un pa kreisi. Aizbraucam un ieraugām, ka tā ir baznīcas virtuve, taču laipni aicināti ir visi. Zupa ir ļoti garšīga, plāceņi arī. Milzu magnetola skandina "dievs ir labs" un tam nevar nepiekrist, jo mūs debesis šodien tā apdāvinājušas, ka vairāk vairs nevar vēlēties.