bettyboob

Jau gandrīz nedēļu man nepāriet sajūta, ka debesis atvērušās un no tām pār mani birst dažādi labumi. Vispirms es tieku pie stūres Boingam. Pavisam pa īstam es paceļu lidmašīnu līdz 3000 pēdu augstumam, aizlidoju līdz Bolderājai, tad apmetu lociņu pa līcīti un laižos atpakaļ uz lidostu, kur ne bez īstā pilota palīdzības gludi piezemējos uz skrejceļa, domās dzirdot 140 pasažieru aplausus.

Nu labi, tas viss notika tikai gandrīz pa īstam - mācību centra lidojuma simulātorā, kur trennējas piloti un kur es tiku tikai pateicoties lielai neizskaidrojamai veiksmei. Simulatora lidmašīnas kabīne ir tieši tāda pati kā īstā - ar visiem neskaitāmajiem kloķīšiem, pogām un indikatoriem. Pa priekšējo logu redzams skrejceļš, pa labi - lidostas ēka. Instruktors ieslēdz motoru, tu apņēmīgi spied pedāļus, stūri velc uz sevi un piepeši jau esi debesīs! Un laime tad ir līdz galam īsta - līdz trīcošiem ceļgaliem un sirdij, kas sajūsmā dauzās gar ribām.

Protams, ne jau viss lidojums noritēja gludi - vienbrīd es attapos, ka ar purnu pa priekšu nesos pretī zemei un balss aiz kadra brīdina - Descending steadily, Crash in 2 minutes! Bet pilots noreaģēja momentā pagriezdams stūri vajadzīgajā virzienā, tā novēršot katastrofu.

Un tā es jau vairākas dienas staigāju starodama, un lai maz neliktos - šodien es beidzot dabūju riteni! Viņš ir melns, spīdīgs un ļoti glīts. Un es gribētu nopūst irrapirra un Bruņrupuci ar zelta putekšņiem, jo pateicoties viņiem es tiku pie šitā skaistuma!

Man nāk nost āda no pieres un nu jau arī vaigiem. Kreisā potīte ir sastiepta. Uz lūpas ir aukstumpumpa un virs kreisās acs saskrāpēts. Esmu iemācījusies piecas jaunas kāršu spēles un dzert tīru rumu. Un tas viss ir noticis divās atvaļinājuma dienās! Kas ar mani būtu pēc brīva mēneša???

Pēc Andreas balles vairs negribam redzēt nevienu dārgu māju, nevienu bagāto famīliju un vispār izlemjam cik iespējams turēties tālāk no Nuevo Vallartas, kur tas viss ir ik uz soļa. Noīrējam auto (Nissan Tsuru - vienkāršs kā tautasdziesma, taču ļoti izturīgs) un dodamies uz pilsētas smukākās un nesmukākās mājas arhitekta (vienā personā) ieteiktajām paradīzes pludmalēm.

Divas stundas kratāmies augšā pa kalnu, pēc tam lejā no kalna, līdz nokļūstam neprātīgā skaistumā - baltas smiltis, klintis un zils zils ūdens griežas gar krastu virpuļos. Cilvēku nav, toties ir bruņurupuču olas. Peldēties nav iespējams, tāpēc mēs tikai apsēžamies pašā pašā ūdens maliņā un ļaujam lai viļņi mūs mētā un gāž guļus. Priecājamies kā mazi bērni, slapjās smiltis lielā daudzumā tiek visur - peldenēs, matos, mutē.

Braucam uz nākamo pludmali, pie kuras pieplacis sīks ciematiņš. Tirkīzzilajā caurspīdīgajā ūdenī šūpojas laivas, plunčājas bērneļi, kāds ņurko pēc austerēm un zivīm. Ūdens ir auksts, toties mierīgs, un es peldos līdz ieraugu sev pie kājām raju un laižos uz krastu.

Trešā pludmale aizrauj elpu - krastā milzīgi akmens krāvumi, dažs izskatās pēc bruņurupuča galvas, cits pēc milzu iguānas ķepas. Nākamo pludmali sauc Koraļļi, un tur notiek gaiļu cīņas. Nezinu, kas notiek ar uzvarētājiem, taču zaudētāji auksti mētājas turpat pažobelē. Spriežot pēc skatītājiem, nav jautrākas izklaides par šo, taču mēs izvēlamies doties atpakaļ uz klintīm un skatīties saulrietu tur.

Pēc saulrieta atgriežamies tirkīzzilajā pludmalē un taujājam pēc vakariņām. Vienīgā vieta, kur dod ēst esot tuuur augšā un pa kreisi. Aizbraucam un ieraugām, ka tā ir baznīcas virtuve, taču laipni aicināti ir visi. Zupa ir ļoti garšīga, plāceņi arī. Milzu magnetola skandina "dievs ir labs" un tam nevar nepiekrist, jo mūs debesis šodien tā apdāvinājušas, ka vairāk vairs nevar vēlēties.