bettyboob

Jau gandrīz nedēļu man nepāriet sajūta, ka debesis atvērušās un no tām pār mani birst dažādi labumi. Vispirms es tieku pie stūres Boingam. Pavisam pa īstam es paceļu lidmašīnu līdz 3000 pēdu augstumam, aizlidoju līdz Bolderājai, tad apmetu lociņu pa līcīti un laižos atpakaļ uz lidostu, kur ne bez īstā pilota palīdzības gludi piezemējos uz skrejceļa, domās dzirdot 140 pasažieru aplausus.

Nu labi, tas viss notika tikai gandrīz pa īstam - mācību centra lidojuma simulātorā, kur trennējas piloti un kur es tiku tikai pateicoties lielai neizskaidrojamai veiksmei. Simulatora lidmašīnas kabīne ir tieši tāda pati kā īstā - ar visiem neskaitāmajiem kloķīšiem, pogām un indikatoriem. Pa priekšējo logu redzams skrejceļš, pa labi - lidostas ēka. Instruktors ieslēdz motoru, tu apņēmīgi spied pedāļus, stūri velc uz sevi un piepeši jau esi debesīs! Un laime tad ir līdz galam īsta - līdz trīcošiem ceļgaliem un sirdij, kas sajūsmā dauzās gar ribām.

Protams, ne jau viss lidojums noritēja gludi - vienbrīd es attapos, ka ar purnu pa priekšu nesos pretī zemei un balss aiz kadra brīdina - Descending steadily, Crash in 2 minutes! Bet pilots noreaģēja momentā pagriezdams stūri vajadzīgajā virzienā, tā novēršot katastrofu.

Un tā es jau vairākas dienas staigāju starodama, un lai maz neliktos - šodien es beidzot dabūju riteni! Viņš ir melns, spīdīgs un ļoti glīts. Un es gribētu nopūst irrapirra un Bruņrupuci ar zelta putekšņiem, jo pateicoties viņiem es tiku pie šitā skaistuma!

Līdz elektrības izzušanai paspējām uzcept siera kūku. Par cepšanu ir atsevišķs stāsts (īsumā: mums nebija dziļās pannas tāpēc kūka sanāca paplāna; bez tam to pannu nevarēja ielikt cepeškrāsnī taisni, tāpēc viens gals bija biezāks; lai masa izlīdzinātos, mēs pannu visu laiku grozījām tāpēc kūkas vidū sanāca draudīga paskata vilnis. Ā, un vēl jau cepumus mēs sadrupinājām ne jau drupačās, bet lielos kusakos, kas kūkā izskatījās pēc mazām saliņām vai palielākiem kuģiem. Vārdsakot, viss bija nepareizi, bet garšoja tikvaitā lieliski.)

Kūku cepšana vispār ir īsākais ceļš uz laimi. Kuļot olas, es, spēja prieka pārņemta, auroju līdzi pa Skonto skanošajam "It must have been love" un grozīju dibenu ap ko biju aplikusi vēderdeju jostu, tā ka izveidojās neiedomājama skaņu kompozīcija - mikseris + radio + mana aurošana + vēderdeju jostas žvadzēšana. Jutos kā austrumu pelnrušķīte pati savā skaistajā ballē.

Bet tad tika izsisti korķi un iestājās klusums.

Mēs iededzām sveces. Māja pēkšņi bija kā liels melns milzu kaķis, kura siltajā samtainajā ielokā bijām ieritinājušās mēs. Māja-kaķis murrāja ūdenim burbuļojot radiatoros, un es jutos pilnībā aplaimota.

Elektrības nebija vēl arī nākamajā rītā, un mēs svečugaismā ēdām pasakainas brokastis - siera kūku ar divām bumbiņām saldējuma un kafiju ar pienu. Tad gāju uz Palidzesim.lv izstādes atklāšanu un koncertu Spicē. Varenākais brīdis bija, kad uz skatuves ar kruķīšiem uzkāpa Iļja . Viņš kā sāka dziedāt, tā saraudināja pilnīgi visus. Smalkās dāmas ar dārgo veikalu maisiņiem piņņāja neslēpjoties, bet viņu uhažori apjukumā berzēja sasārtušos degunus. Tas bija tiešām iespaidīgs skats.

Tad uzreiz nokļuvu Bērnumājas tirdziņā. Visas trofejas momentā saģērbu un sakāru sev virsū, tā ka beigās sanāca graujošs tērps ar kārtu kārtām savilktiem mežģīņu krekliņiem, zīda svārkiem, Karīnas skaisto lakatu, zemeņu auskariem un ēzelīša ausīm uz galvas. Pašā vakarā uzvilku rozā gumijas cimdus un tīrīju podu, un Janošs, mani tādu ieraudzījis, apraudājās aiz sajūsmas. Nu un pašās beigās bija aina ar milzu plīša pikaču stiepšanu cauri kapiem tumsā. Kāpēc mums neseko reportieri un to visu nefilmē, joprojām nav skaidrs.

Šodien neaizgāju uz aikido. Bet vakar šausmīgi izgāzos (I will poison the dogs, ak nē!). Toties ēdu paštaisītas dolmas, tās bija ļoti garšīgas kopā ar Graffigna malbeku un krējuma-ķiploku mērci. Brīvdienās marinēšu kabačus un vīnogu lapas, lasīšu kazenes un vēl daudzas citas lietas darīšu. Man patīk rudens, un tas vismaz ir kārtīgs gadalaiks, ne kā vasara - ne šis, ne tas.
Veranda smaržo pēc āboliem.

Baseinā var labi izklaidēties tēlojot ronīti - tas ir tā, ka griežas ūdenī uz vienu pusi kamēr sareibst galva. Tad griežas uz otru pusi vai arī ceļas kājās un mēģina nostāvēt. Vēl var notupties zem strūklakas un iztēloties ka esi milzu ūdenskritumā.

Bet visjautrāk ir tad, kad ierauga baseina dibenā čūsku, kliedz, zibens ātrumā lec ārā un skrien meklēt apsargu, lai velk to mūdzi ārā. Pēc brīža atgriežas pie baseina un ierauga Krišu, kurš tieši iznirst no ūdens ar nevainīgu palmas lapu rokā.