Austrumu pelnrušķīte ar ēzeļa ausīm stiepj pikaču caur kapiem naktī
Dec. 7th, 2009 | 12:31 pm
No:: san
Līdz elektrības izzušanai paspējām uzcept siera kūku. Par cepšanu ir atsevišķs stāsts (īsumā: mums nebija dziļās pannas tāpēc kūka sanāca paplāna; bez tam to pannu nevarēja ielikt cepeškrāsnī taisni, tāpēc viens gals bija biezāks; lai masa izlīdzinātos, mēs pannu visu laiku grozījām tāpēc kūkas vidū sanāca draudīga paskata vilnis. Ā, un vēl jau cepumus mēs sadrupinājām ne jau drupačās, bet lielos kusakos, kas kūkā izskatījās pēc mazām saliņām vai palielākiem kuģiem. Vārdsakot, viss bija nepareizi, bet garšoja tikvaitā lieliski.)
Kūku cepšana vispār ir īsākais ceļš uz laimi. Kuļot olas, es, spēja prieka pārņemta, auroju līdzi pa Skonto skanošajam "It must have been love" un grozīju dibenu ap ko biju aplikusi vēderdeju jostu, tā ka izveidojās neiedomājama skaņu kompozīcija - mikseris + radio + mana aurošana + vēderdeju jostas žvadzēšana. Jutos kā austrumu pelnrušķīte pati savā skaistajā ballē.
Bet tad tika izsisti korķi un iestājās klusums.
Mēs iededzām sveces. Māja pēkšņi bija kā liels melns milzu kaķis, kura siltajā samtainajā ielokā bijām ieritinājušās mēs. Māja-kaķis murrāja ūdenim burbuļojot radiatoros, un es jutos pilnībā aplaimota.
Elektrības nebija vēl arī nākamajā rītā, un mēs svečugaismā ēdām pasakainas brokastis - siera kūku ar divām bumbiņām saldējuma un kafiju ar pienu. Tad gāju uz Palidzesim.lv izstādes atklāšanu un koncertu Spicē. Varenākais brīdis bija, kad uz skatuves ar kruķīšiem uzkāpa Iļja . Viņš kā sāka dziedāt, tā saraudināja pilnīgi visus. Smalkās dāmas ar dārgo veikalu maisiņiem piņņāja neslēpjoties, bet viņu uhažori apjukumā berzēja sasārtušos degunus. Tas bija tiešām iespaidīgs skats.
Tad uzreiz nokļuvu Bērnumājas tirdziņā. Visas trofejas momentā saģērbu un sakāru sev virsū, tā ka beigās sanāca graujošs tērps ar kārtu kārtām savilktiem mežģīņu krekliņiem, zīda svārkiem, Karīnas skaisto lakatu, zemeņu auskariem un ēzelīša ausīm uz galvas. Pašā vakarā uzvilku rozā gumijas cimdus un tīrīju podu, un Janošs, mani tādu ieraudzījis, apraudājās aiz sajūsmas. Nu un pašās beigās bija aina ar milzu plīša pikaču stiepšanu cauri kapiem tumsā. Kāpēc mums neseko reportieri un to visu nefilmē, joprojām nav skaidrs.
Kūku cepšana vispār ir īsākais ceļš uz laimi. Kuļot olas, es, spēja prieka pārņemta, auroju līdzi pa Skonto skanošajam "It must have been love" un grozīju dibenu ap ko biju aplikusi vēderdeju jostu, tā ka izveidojās neiedomājama skaņu kompozīcija - mikseris + radio + mana aurošana + vēderdeju jostas žvadzēšana. Jutos kā austrumu pelnrušķīte pati savā skaistajā ballē.
Bet tad tika izsisti korķi un iestājās klusums.
Mēs iededzām sveces. Māja pēkšņi bija kā liels melns milzu kaķis, kura siltajā samtainajā ielokā bijām ieritinājušās mēs. Māja-kaķis murrāja ūdenim burbuļojot radiatoros, un es jutos pilnībā aplaimota.
Elektrības nebija vēl arī nākamajā rītā, un mēs svečugaismā ēdām pasakainas brokastis - siera kūku ar divām bumbiņām saldējuma un kafiju ar pienu. Tad gāju uz Palidzesim.lv izstādes atklāšanu un koncertu Spicē. Varenākais brīdis bija, kad uz skatuves ar kruķīšiem uzkāpa Iļja . Viņš kā sāka dziedāt, tā saraudināja pilnīgi visus. Smalkās dāmas ar dārgo veikalu maisiņiem piņņāja neslēpjoties, bet viņu uhažori apjukumā berzēja sasārtušos degunus. Tas bija tiešām iespaidīgs skats.
Tad uzreiz nokļuvu Bērnumājas tirdziņā. Visas trofejas momentā saģērbu un sakāru sev virsū, tā ka beigās sanāca graujošs tērps ar kārtu kārtām savilktiem mežģīņu krekliņiem, zīda svārkiem, Karīnas skaisto lakatu, zemeņu auskariem un ēzelīša ausīm uz galvas. Pašā vakarā uzvilku rozā gumijas cimdus un tīrīju podu, un Janošs, mani tādu ieraudzījis, apraudājās aiz sajūsmas. Nu un pašās beigās bija aina ar milzu plīša pikaču stiepšanu cauri kapiem tumsā. Kāpēc mums neseko reportieri un to visu nefilmē, joprojām nav skaidrs.