Belle de jour plays again
Dec. 13th, 2009 | 08:26 pm
Kā sauc to apģērba gabalu, kur krekliņš ir kopā ar kņopējamām biksītēm? Tādu - sarkans satīns un melnas mežģīnes - pa lats piecdesmit dabūju tanī vintage tirdziņā. Diezgan ekstrēms apģērba gabals, toties ļoti seksīga sajūta, uzvelkot zem biezām zeķbiksēm un elegantas kleitas. Un kautri smīnot par puiša seju, kad viņš zem neuzkrītošās virskārtas ierauga šitādu Emanuēlu.
Bet jaunā Džārmuša filma, par ko spļaudās visi kino spečuki, man tomēr tīri labi patika (neskatoties uz to, ka vienbrīd iesnaudos). Man šķita, ka tā ir kā karkass, kur skatītājs var likt iekšā savas interpretācijas un visādi fantazēt uz nebēdu. Filma DIY. Es pavadīju visnotaļ aizraujošas divas stundas, prātojot un savā nodabā un spēlējoties ar filmas sniegtajām ierosmēm. Reality is arbitrary, realitāte ir patvaļīga, kā teica galvenais varonis, žņaudzot Bila Mureja (kā es viņu dievinu) tēloto birokrātu.
Un vēl es gribēju pateikt to, ka ķiplokus vajag pirkt C.tirgū pie Mārtiņa vectēva. Viņš ir atrodams sakņu paviljona vidū - vīrs ar bārdu, izskatās kā no pasakas izkāpis. Vēl viņš ir slavens ar saviem labu labajiem mārrutkiem. Pirms pirkšanas jautājiet: vai jūs esat Mārtiņa vectēvs? Ja viņš saka, jā, tad droši var pirkt. I nekādas gripas nebūs jābaidās!
Bet jaunā Džārmuša filma, par ko spļaudās visi kino spečuki, man tomēr tīri labi patika (neskatoties uz to, ka vienbrīd iesnaudos). Man šķita, ka tā ir kā karkass, kur skatītājs var likt iekšā savas interpretācijas un visādi fantazēt uz nebēdu. Filma DIY. Es pavadīju visnotaļ aizraujošas divas stundas, prātojot un savā nodabā un spēlējoties ar filmas sniegtajām ierosmēm. Reality is arbitrary, realitāte ir patvaļīga, kā teica galvenais varonis, žņaudzot Bila Mureja (kā es viņu dievinu) tēloto birokrātu.
Un vēl es gribēju pateikt to, ka ķiplokus vajag pirkt C.tirgū pie Mārtiņa vectēva. Viņš ir atrodams sakņu paviljona vidū - vīrs ar bārdu, izskatās kā no pasakas izkāpis. Vēl viņš ir slavens ar saviem labu labajiem mārrutkiem. Pirms pirkšanas jautājiet: vai jūs esat Mārtiņa vectēvs? Ja viņš saka, jā, tad droši var pirkt. I nekādas gripas nebūs jābaidās!
Link | piebilst {16} teica | Add to Memories
Austrumu pelnrušķīte ar ēzeļa ausīm stiepj pikaču caur kapiem naktī
Dec. 7th, 2009 | 12:31 pm
Līdz elektrības izzušanai paspējām uzcept siera kūku. Par cepšanu ir atsevišķs stāsts (īsumā: mums nebija dziļās pannas tāpēc kūka sanāca paplāna; bez tam to pannu nevarēja ielikt cepeškrāsnī taisni, tāpēc viens gals bija biezāks; lai masa izlīdzinātos, mēs pannu visu laiku grozījām tāpēc kūkas vidū sanāca draudīga paskata vilnis. Ā, un vēl jau cepumus mēs sadrupinājām ne jau drupačās, bet lielos kusakos, kas kūkā izskatījās pēc mazām saliņām vai palielākiem kuģiem. Vārdsakot, viss bija nepareizi, bet garšoja tikvaitā lieliski.)
Kūku cepšana vispār ir īsākais ceļš uz laimi. Kuļot olas, es, spēja prieka pārņemta, auroju līdzi pa Skonto skanošajam "It must have been love" un grozīju dibenu ap ko biju aplikusi vēderdeju jostu, tā ka izveidojās neiedomājama skaņu kompozīcija - mikseris + radio + mana aurošana + vēderdeju jostas žvadzēšana. Jutos kā austrumu pelnrušķīte pati savā skaistajā ballē.
Bet tad tika izsisti korķi un iestājās klusums.
Mēs iededzām sveces. Māja pēkšņi bija kā liels melns milzu kaķis, kura siltajā samtainajā ielokā bijām ieritinājušās mēs. Māja-kaķis murrāja ūdenim burbuļojot radiatoros, un es jutos pilnībā aplaimota.
Elektrības nebija vēl arī nākamajā rītā, un mēs svečugaismā ēdām pasakainas brokastis - siera kūku ar divām bumbiņām saldējuma un kafiju ar pienu. Tad gāju uz Palidzesim.lv izstādes atklāšanu un koncertu Spicē. Varenākais brīdis bija, kad uz skatuves ar kruķīšiem uzkāpa Iļja . Viņš kā sāka dziedāt, tā saraudināja pilnīgi visus. Smalkās dāmas ar dārgo veikalu maisiņiem piņņāja neslēpjoties, bet viņu uhažori apjukumā berzēja sasārtušos degunus. Tas bija tiešām iespaidīgs skats.
Tad uzreiz nokļuvu Bērnumājas tirdziņā. Visas trofejas momentā saģērbu un sakāru sev virsū, tā ka beigās sanāca graujošs tērps ar kārtu kārtām savilktiem mežģīņu krekliņiem, zīda svārkiem, Karīnas skaisto lakatu, zemeņu auskariem un ēzelīša ausīm uz galvas. Pašā vakarā uzvilku rozā gumijas cimdus un tīrīju podu, un Janošs, mani tādu ieraudzījis, apraudājās aiz sajūsmas. Nu un pašās beigās bija aina ar milzu plīša pikaču stiepšanu cauri kapiem tumsā. Kāpēc mums neseko reportieri un to visu nefilmē, joprojām nav skaidrs.
Kūku cepšana vispār ir īsākais ceļš uz laimi. Kuļot olas, es, spēja prieka pārņemta, auroju līdzi pa Skonto skanošajam "It must have been love" un grozīju dibenu ap ko biju aplikusi vēderdeju jostu, tā ka izveidojās neiedomājama skaņu kompozīcija - mikseris + radio + mana aurošana + vēderdeju jostas žvadzēšana. Jutos kā austrumu pelnrušķīte pati savā skaistajā ballē.
Bet tad tika izsisti korķi un iestājās klusums.
Mēs iededzām sveces. Māja pēkšņi bija kā liels melns milzu kaķis, kura siltajā samtainajā ielokā bijām ieritinājušās mēs. Māja-kaķis murrāja ūdenim burbuļojot radiatoros, un es jutos pilnībā aplaimota.
Elektrības nebija vēl arī nākamajā rītā, un mēs svečugaismā ēdām pasakainas brokastis - siera kūku ar divām bumbiņām saldējuma un kafiju ar pienu. Tad gāju uz Palidzesim.lv izstādes atklāšanu un koncertu Spicē. Varenākais brīdis bija, kad uz skatuves ar kruķīšiem uzkāpa Iļja . Viņš kā sāka dziedāt, tā saraudināja pilnīgi visus. Smalkās dāmas ar dārgo veikalu maisiņiem piņņāja neslēpjoties, bet viņu uhažori apjukumā berzēja sasārtušos degunus. Tas bija tiešām iespaidīgs skats.
Tad uzreiz nokļuvu Bērnumājas tirdziņā. Visas trofejas momentā saģērbu un sakāru sev virsū, tā ka beigās sanāca graujošs tērps ar kārtu kārtām savilktiem mežģīņu krekliņiem, zīda svārkiem, Karīnas skaisto lakatu, zemeņu auskariem un ēzelīša ausīm uz galvas. Pašā vakarā uzvilku rozā gumijas cimdus un tīrīju podu, un Janošs, mani tādu ieraudzījis, apraudājās aiz sajūsmas. Nu un pašās beigās bija aina ar milzu plīša pikaču stiepšanu cauri kapiem tumsā. Kāpēc mums neseko reportieri un to visu nefilmē, joprojām nav skaidrs.