jetlāgs paņēma aiz čupra kā kaķēnu
Oct. 28th, 2011 | 03:51 pm
Laicīgi ielīdu gultā zem divām segām un zeķēm kājās, bet aizmigu tikai pirms četriem. Pamodos pustrijos dienā, pietrūkst gan Meksikas, gan Amsterdamas. Būt Amsterdamā ir kā uzvilkt perfekti pašūtu kleitu, kas der kā uzlieta, un ik pa brīdim atklāt uz tās jaunas un jaunas pērles un smalkumus. Toties Meksika uzsauca ģeniālu ceļakāju Izabellas bārā. Tur bija viss - klauns ar šausmenes lelli azotē, zābaktīrītājs darbībā, romantikas pārņemts marriachi stūrī un visu kopā izpildīts Sabor A Mi. Ievēlāmies ar labumu pārpilnajām somām un čemodāniem un pasūtījām pa tekilas šotam. Es sāku vilkt līdzi Sabor a mi (domājot par to, cik skaisti to dzied Laimis), man momentā tika iešķiebts mikrafons komplektā ar šķībi dziedošu marriachi un viņa ciešo skatīšanos man acīs. Tas viss kopā noteikti izklausījās pēc kaķu kora, bet man bija pilnīgs This is.
izskatījās tā:
( vēl bildes )
izskatījās tā:
( vēl bildes )
Link | piebilst {2} teica | Add to Memories
Holivudas dzungli, pestelu ciems, apburtais ezers
Oct. 24th, 2011 | 10:56 am
Bronhits, rudens.. Ik pa bridim, svistot tropu sviedrus, neticigi atceros so kashaduras sutito zinu.
Bijam tajos dzunglos, kur Mels Gibsons filmeja Apocalypto. Atceros, kad to skatijos, domaju, kads suds filma, bet cik smuks settings. Man patika, ka tajos dzunglos bija indianu pirts, kam pie ieejas nolikta dievietes statuja. Dievietei ir melna mute, jo vina aped pirti gajeju grekus. Loti praktiski ta pie viena attirit gan ieksinu, gan arinu.
Dzungli atrodas pie liela ezera, bet ezers - vulkana krateri, un no ta ezera iztek udenskritums un klust par upi, kas ietek cita ezera, ko sauc par Apburto ezeru. Apburto tapec, ka sausaja sezona, ta udens limenis pacelas, bet lietus sezona samazinas, un neviens nezin kapec. Ezeram ir ari legenda par princesi, kas taja upurejusies, lai vinas tautai nekad netruktu udens.
Vulkana kratera ezera dzivo krokodili, bet tas netrauce vietejiem peldeties un nurkot pec zivim un veziem. Kad jautaju, vai tad nav jabaidas no krokodiliem, man atbildeja, ka tie tusejot tikai tur, kur vairak udens, un tikai dazreiz kads iepeldot pludmales. Man gan ari ar " dazreiz" pietiek, lai nerastos velesanas tuvoties udenim.
Naksnojam ciemata pie vulkana ezera, un vieteja bara iepazinamies ar Alehandro, kas stadijas prieksa ka atbildigais par ciema tirgu. Vins radot uz pirkstiem, pazinoja, ka te bez mums ir bijusi vel 3 letones, pirms 3 gadiem. Vai tik tie nebijat jus, Eva? Alehandro teica, ka mes neesam gringo, gringo ir tikai amerikani un tapec mums nav jauztraucas - neviens mums ne pirkstina nepiedursot, lai ari sava starpa varbut kausoties. Kubiesi malaci, noturejas preti amerikaniem, bet mums meksikaniem, pietrukst sis krasas, radot uz savu spilgti sarkano kreklu, drumi noteica Alehandro. Pec sis sarunas mums bija lidz galam skaidrs, ka vislabakas iepazisanas notiek baros, un jo vienkarsakos, jo labak.
Sis pats ciemats ir zinams ka Meksikas raganisma, pestelotaju un shamanosanas epicentrs. Atkratijamies no dazadiem auras tirisanas un garu izdzisanas piedavajumiem, bet drusku nozeloju, ka atteicos no rokas lasisanas piedavajuma, ko izteica baskajaina sieviete, bruna ka koka sakne ( atcerejos, cik aizraujosi roku lasa Taim). Vina ari piedavaja man pastastit par milestibu, bet diezvai es saprastu vinas vulkanezera- dzunglu valodu.
Talak atpakal uz lielo pilsetu.
Bijam tajos dzunglos, kur Mels Gibsons filmeja Apocalypto. Atceros, kad to skatijos, domaju, kads suds filma, bet cik smuks settings. Man patika, ka tajos dzunglos bija indianu pirts, kam pie ieejas nolikta dievietes statuja. Dievietei ir melna mute, jo vina aped pirti gajeju grekus. Loti praktiski ta pie viena attirit gan ieksinu, gan arinu.
Dzungli atrodas pie liela ezera, bet ezers - vulkana krateri, un no ta ezera iztek udenskritums un klust par upi, kas ietek cita ezera, ko sauc par Apburto ezeru. Apburto tapec, ka sausaja sezona, ta udens limenis pacelas, bet lietus sezona samazinas, un neviens nezin kapec. Ezeram ir ari legenda par princesi, kas taja upurejusies, lai vinas tautai nekad netruktu udens.
Vulkana kratera ezera dzivo krokodili, bet tas netrauce vietejiem peldeties un nurkot pec zivim un veziem. Kad jautaju, vai tad nav jabaidas no krokodiliem, man atbildeja, ka tie tusejot tikai tur, kur vairak udens, un tikai dazreiz kads iepeldot pludmales. Man gan ari ar " dazreiz" pietiek, lai nerastos velesanas tuvoties udenim.
Naksnojam ciemata pie vulkana ezera, un vieteja bara iepazinamies ar Alehandro, kas stadijas prieksa ka atbildigais par ciema tirgu. Vins radot uz pirkstiem, pazinoja, ka te bez mums ir bijusi vel 3 letones, pirms 3 gadiem. Vai tik tie nebijat jus, Eva? Alehandro teica, ka mes neesam gringo, gringo ir tikai amerikani un tapec mums nav jauztraucas - neviens mums ne pirkstina nepiedursot, lai ari sava starpa varbut kausoties. Kubiesi malaci, noturejas preti amerikaniem, bet mums meksikaniem, pietrukst sis krasas, radot uz savu spilgti sarkano kreklu, drumi noteica Alehandro. Pec sis sarunas mums bija lidz galam skaidrs, ka vislabakas iepazisanas notiek baros, un jo vienkarsakos, jo labak.
Sis pats ciemats ir zinams ka Meksikas raganisma, pestelotaju un shamanosanas epicentrs. Atkratijamies no dazadiem auras tirisanas un garu izdzisanas piedavajumiem, bet drusku nozeloju, ka atteicos no rokas lasisanas piedavajuma, ko izteica baskajaina sieviete, bruna ka koka sakne ( atcerejos, cik aizraujosi roku lasa Taim). Vina ari piedavaja man pastastit par milestibu, bet diezvai es saprastu vinas vulkanezera- dzunglu valodu.
Talak atpakal uz lielo pilsetu.
Link | piebilst {4} teica | Add to Memories
(no subject)
Oct. 23rd, 2011 | 06:01 pm
Pargurusi un nonikusi beidzot nokluvam Veracruz, un tas arabiski-afrikaniskais krasainums mus uzreiz iepriecinaja. apskatiju istabas viesnicas Colonial, Zelta cuka un Sevilla, un izvelejos pedejo, del nosaukuma, grida iemuretas gultas un dviela origami gulbisa forma. Del peksnajiem plus 30, talakas dazas stundas bija ka izskidis pargatavojies banans, bet pec orveliskas peldes pie naftas monstra headquarteriem un siestas attapamies, apedam cali estuve, kas stipri atgadinaja Breaking Bad Pollos Hermanos un iegajam kada bara dazas ielas nost no turistslazdiem.
Bars izradijas stipri noskrandis un pirmaja bridi man likas, ka esam nokluvusi bomzu vai raganu saieta. Pie blakus galdina didijas sirma dama ar plekainu seju un parsietu aci, pie cita galdina snauda aplejies rukis, vel bija kads loti energisks sprogains jauneklis ar lielu bezzobainu smaidu un vairakas kundzes ap 40, 50 (meksika meitenei nav jabut ne jaunai ne tievai, lai valkatu mini). Tomer izlemam palikt un atsvaidzinaties ar kadu alu. Droshakie no puisiem pienaca un iepazinas ar mums (Benito, mucho gusto, Alvaro, bienvenidos a Mexico).
un tad notika burvestiba - saka spelet muzika un pari gaja dejot, un tas bija ka pasaku filma, kur visi kjemi peksni klust par princiem un princesem. Ne nu, plekaina dama ar parseju joprojam izskatijas pec raganas un kundzes nekluva jaunakas un smukakas, bet dejoja vini visi ka shakiras un bejonces, tikai skaistak, jo pa istam, no sirds. Mes sedejam un kaunejamies, un dejot negajam, lai gan man loti gribejas. Jutam uz mums verstus skatienus, sak, ko vini nedejo? Viens otrs uzsauca, ka nav ko kautreties, vini visi dejojot negliti. Bija skaidrs, ka viss bars gaida shovu - dejojosus arzemniekus. Kad mes tik negajam un negajam, pienaca Benito, uzsauca mums vel alu, un saka vilkt uz to, ka muzika esot jauka, ejam dejot! Es lauzos, un maju ar galvu uz D. - vins man nelauj. Benito atbildeja, ka respekte manu lemumu, tad pagriezas pret D.un teica, lai vins neuztraucoties, mes tikai padejosim! Muzika tacu ir tik jauka. Situaciju izglaba vina pasa meitene, kas no aizmugures stipri iebakstija vinam sana. Abi aizgaja dejot, bet mes veikli aizlavijamies, jo bija skaidrs, ka te velk uz kautinu. Nakamaja rita pamodamies, aizsteidzamies uz autoostu un dabujam pedejas divas biletes uz paradizi (ir palikusi tikai viena, vispirms pazinoja bilesu pardeveja, bet, ieraudzijusi izmisumu manas acis, no kautkurienes sadabuja ari otru) - dzungliem, ezeriem un udenskritumiem.
Bars izradijas stipri noskrandis un pirmaja bridi man likas, ka esam nokluvusi bomzu vai raganu saieta. Pie blakus galdina didijas sirma dama ar plekainu seju un parsietu aci, pie cita galdina snauda aplejies rukis, vel bija kads loti energisks sprogains jauneklis ar lielu bezzobainu smaidu un vairakas kundzes ap 40, 50 (meksika meitenei nav jabut ne jaunai ne tievai, lai valkatu mini). Tomer izlemam palikt un atsvaidzinaties ar kadu alu. Droshakie no puisiem pienaca un iepazinas ar mums (Benito, mucho gusto, Alvaro, bienvenidos a Mexico).
un tad notika burvestiba - saka spelet muzika un pari gaja dejot, un tas bija ka pasaku filma, kur visi kjemi peksni klust par princiem un princesem. Ne nu, plekaina dama ar parseju joprojam izskatijas pec raganas un kundzes nekluva jaunakas un smukakas, bet dejoja vini visi ka shakiras un bejonces, tikai skaistak, jo pa istam, no sirds. Mes sedejam un kaunejamies, un dejot negajam, lai gan man loti gribejas. Jutam uz mums verstus skatienus, sak, ko vini nedejo? Viens otrs uzsauca, ka nav ko kautreties, vini visi dejojot negliti. Bija skaidrs, ka viss bars gaida shovu - dejojosus arzemniekus. Kad mes tik negajam un negajam, pienaca Benito, uzsauca mums vel alu, un saka vilkt uz to, ka muzika esot jauka, ejam dejot! Es lauzos, un maju ar galvu uz D. - vins man nelauj. Benito atbildeja, ka respekte manu lemumu, tad pagriezas pret D.un teica, lai vins neuztraucoties, mes tikai padejosim! Muzika tacu ir tik jauka. Situaciju izglaba vina pasa meitene, kas no aizmugures stipri iebakstija vinam sana. Abi aizgaja dejot, bet mes veikli aizlavijamies, jo bija skaidrs, ka te velk uz kautinu. Nakamaja rita pamodamies, aizsteidzamies uz autoostu un dabujam pedejas divas biletes uz paradizi (ir palikusi tikai viena, vispirms pazinoja bilesu pardeveja, bet, ieraudzijusi izmisumu manas acis, no kautkurienes sadabuja ari otru) - dzungliem, ezeriem un udenskritumiem.
Link | piebilst {1} teica | Add to Memories
Meksika, sazipota versija
Oct. 23rd, 2011 | 08:29 am
Breaking bad sezonas noslegumam tuvojoties sapratam, ka jabrauc uz meksiku. Diemzel izradijas, ka lidmasina vairs brivu vietu nav (minus 3 ekonoma, 1 biznesa), tomer apkalpe bija tik laipna, ka panema mus uz borta un uztasija mums savu pasauliti lidmasinas pagalgala - viens sedeja uz saliekama kresla, otrs jump seata ( stjuarsu kresls). Stjuarte mums uztaisija improvizetu galdinu no metala kastes un nesa visadus gardumus, kas palika pari salona, ka ari nezeloja rumkolu. Ta loloti un aprupeti piezemejamies Mehiko pec dedzinata cukura un kukuruzas miltiem smarzhojosaja klepi.
Mehiko palikam vispirms pie Izabellas, pec tam pie Lulu. Izabela ir drusku zankiga, bet dekadentiski skaista viesnica ar baru, kura iedzeram tekilu un liksmojam ar marriachi dziesmu karaoke. Lulu ir meksikanu meitene ar navitem (skeletiniem), hello kitty un jezuliniem rotatu buduaru, kas uznem viesus, laikam tiri aiz patikas vien. Preteja dzivokli pie loga gul mirejs, un es domaju, vai vins vel bus dzivs pec nedelas, kad atgriezisimies pie Lulu.
Atradusi milako takeriju, saedusies gardumus un sapirkusies navites, devamies uz ziemeliem, pie kaktusiem un tuksnesiem. Bijam skaistakaja Meksikas pilseta, kura bija sapnaina plaza ar kociniem, kas izskatijas ka Edvarda Skerroca talanta uzburti. Iedzeram alu dazos baros, viens no tiem atradas aiz katedrales un dj pults bija uztaisita ka kancele.. Bet tad meksika paradija nadzinus, cels sagriezas mezgla un izstiepas ka kozlene, tad uzputas ka burbulis, parplisa un beigas paradija meli. Ta ari uz ziemeliem netikam. pec dienu ilgas kratisanas autobusa nonacam veracruz - izpeldejamies Meksikas lici, pludmalite pie Pemex debesskrapja, starp diviem pelekiem naftaskugiem un bijambomziga bara, kas bija ka no kaurismeki filmas, ja ta notiktu meksika. D.par mata tiesu izvairijas no kaushanas, jo bara galvenais puisis gribeja ar mani dejot, bet es teicu, ka D.nelauj. Bet par to uzrakstisu pec brokastim.
Mehiko palikam vispirms pie Izabellas, pec tam pie Lulu. Izabela ir drusku zankiga, bet dekadentiski skaista viesnica ar baru, kura iedzeram tekilu un liksmojam ar marriachi dziesmu karaoke. Lulu ir meksikanu meitene ar navitem (skeletiniem), hello kitty un jezuliniem rotatu buduaru, kas uznem viesus, laikam tiri aiz patikas vien. Preteja dzivokli pie loga gul mirejs, un es domaju, vai vins vel bus dzivs pec nedelas, kad atgriezisimies pie Lulu.
Atradusi milako takeriju, saedusies gardumus un sapirkusies navites, devamies uz ziemeliem, pie kaktusiem un tuksnesiem. Bijam skaistakaja Meksikas pilseta, kura bija sapnaina plaza ar kociniem, kas izskatijas ka Edvarda Skerroca talanta uzburti. Iedzeram alu dazos baros, viens no tiem atradas aiz katedrales un dj pults bija uztaisita ka kancele.. Bet tad meksika paradija nadzinus, cels sagriezas mezgla un izstiepas ka kozlene, tad uzputas ka burbulis, parplisa un beigas paradija meli. Ta ari uz ziemeliem netikam. pec dienu ilgas kratisanas autobusa nonacam veracruz - izpeldejamies Meksikas lici, pludmalite pie Pemex debesskrapja, starp diviem pelekiem naftaskugiem un bijambomziga bara, kas bija ka no kaurismeki filmas, ja ta notiktu meksika. D.par mata tiesu izvairijas no kaushanas, jo bara galvenais puisis gribeja ar mani dejot, bet es teicu, ka D.nelauj. Bet par to uzrakstisu pec brokastim.
Link | piebilst {6} teica | Add to Memories
Netipiski garš un žēlabains ieraksts
Jun. 8th, 2009 | 09:11 pm
Mehiko lidostā gāja smieklīgi. Tā vietā lai pilsētas centrā dzertu lepesīnu sulu, mēs vairākas stundas visu ko meklējām - izeju, tad ieeju, tad gaisa vilcienu, tad īsto ieeju un īsto izeju. Cītīgi konsultējāmies ar klibajiem - lidostas darbiniekiem ratiņkrēslos, kuru vienīgais uzdevums ir rādīt ceļu. Tomēr arī viņi ir tikai cilvēki un tajos džungļos neapmaldīties nevar.
Tas viss vēl bija jautri, bet Eiropa gan mūs uzreiz sagruzīja. Amsterdamā atņēma tekilu (to tak nepirkāt Eiropā) un aizliedza pīpēt (ejiet uz kazino). Mēģināja nosaldēt ar auksto gaisu un nelaipniem skatieniem. Pēc pirmās nakts Rīgā pamodos nosalusi un nelaimīga (kāds murgs, mani mati pa nakti nebija izžuvuši!). Skatījos ārā pa logu un mēģināju rast prieku par daudzajiem pelēkās krāsas toņiem un klusinātajiem lietus pakšķiem.
Tomēr tālāk jau viss gāja uz labu. Vārna pusdienās pasniedza jaunos kartupeļus ar gaļu un lauku biezpienu. Vēl viņa izvārīja rabarberu kompotu. Mājās ir Timotejs Pelle - apburošs bērns, uz viņu skatoties aizmirsti, ka ārā nav saules un okeāna. Viņa vecāki izskatās apgaroti, bet kaķis taisa nevainīgu purnu un mēģina zīdaini apķepot. Bet Bērnu mājā ir žurka! Nabaga trusis un tas otrs dzīvnieks ir pagalam nobaidīti. Laukos nezināms dzīvnieks aiznesa visas vistas, toties vietā Alberts dabūja 10 cāļus un 10 zosēnus.
Kaķis bija pelēks, bet mēs viņu izmazgājām, un tagad tas atkal ir balts. Kā notiek kaķa mazgāšana? Vispirms vannītē nomazgā mazuli. Tad mazuli aiznes prom uz drošu vietu, atnes kaķu šampūnu un pašu kaķi. Kaķi stingri saņem aiz ķepām un liek vannītē, paspēj nedaudz ieziepēt, bet tad viņš izraujas, izšļakstina vannītes saturu uz grīdas un mazgātājiem, un pats aizjoņo un paslēpjas. Taču tas šampūns kaut kā ir jānoskalo, tāpēc kaķis tiek atrasts, noķerts un aiznests uz dušu. Tikko tiek atgriezts krāns, kaķis atkal izraujas un aizskrien saslapinot visu kas trāpās viņam ceļā. Noķerto slapjo dzīvnieku (pēc kaķa tas izskatās diezgan attāli) atkal ieliek dušā un mazgā, stingri turot aiz ķepām un cenšoties neklausīties sirdi plosošos ņaudienus. Kad kaķis tīrs, to nosusina ar dvieli un mēģina žāvēt ar fēnu. Tajā brīdī kaķis atkal izraujas un paslēpjas vados zem datorgalda. No turienes viņu izvelk, kārtīgi nosusina un par šitām mokām samīļo un sabaro ar gardumiem.
Uz ledusskapja stāv jogurtauglis (atradu kā to sauc - guanábana!) Es to norāvu no kaimiņielas jogurtaugļa koka, ceru, ka nogatavosies un es varēšu ar to uzcienāt Lauru un Kasparu. Diez kā aug manis iestādītais jaks? Un Kriša kaktuss? Vai iguānu pārim drīz būs bērni? To es noteikti uzzināšu - kad atgriezīšos.
p.s. ņemu atpakaļ ieteikumu, ka garajos lidojumos jāpasūta kosher meal, jo tas ir kļuvis pavisam nebaudāms.
Tas viss vēl bija jautri, bet Eiropa gan mūs uzreiz sagruzīja. Amsterdamā atņēma tekilu (to tak nepirkāt Eiropā) un aizliedza pīpēt (ejiet uz kazino). Mēģināja nosaldēt ar auksto gaisu un nelaipniem skatieniem. Pēc pirmās nakts Rīgā pamodos nosalusi un nelaimīga (kāds murgs, mani mati pa nakti nebija izžuvuši!). Skatījos ārā pa logu un mēģināju rast prieku par daudzajiem pelēkās krāsas toņiem un klusinātajiem lietus pakšķiem.
Tomēr tālāk jau viss gāja uz labu. Vārna pusdienās pasniedza jaunos kartupeļus ar gaļu un lauku biezpienu. Vēl viņa izvārīja rabarberu kompotu. Mājās ir Timotejs Pelle - apburošs bērns, uz viņu skatoties aizmirsti, ka ārā nav saules un okeāna. Viņa vecāki izskatās apgaroti, bet kaķis taisa nevainīgu purnu un mēģina zīdaini apķepot. Bet Bērnu mājā ir žurka! Nabaga trusis un tas otrs dzīvnieks ir pagalam nobaidīti. Laukos nezināms dzīvnieks aiznesa visas vistas, toties vietā Alberts dabūja 10 cāļus un 10 zosēnus.
Kaķis bija pelēks, bet mēs viņu izmazgājām, un tagad tas atkal ir balts. Kā notiek kaķa mazgāšana? Vispirms vannītē nomazgā mazuli. Tad mazuli aiznes prom uz drošu vietu, atnes kaķu šampūnu un pašu kaķi. Kaķi stingri saņem aiz ķepām un liek vannītē, paspēj nedaudz ieziepēt, bet tad viņš izraujas, izšļakstina vannītes saturu uz grīdas un mazgātājiem, un pats aizjoņo un paslēpjas. Taču tas šampūns kaut kā ir jānoskalo, tāpēc kaķis tiek atrasts, noķerts un aiznests uz dušu. Tikko tiek atgriezts krāns, kaķis atkal izraujas un aizskrien saslapinot visu kas trāpās viņam ceļā. Noķerto slapjo dzīvnieku (pēc kaķa tas izskatās diezgan attāli) atkal ieliek dušā un mazgā, stingri turot aiz ķepām un cenšoties neklausīties sirdi plosošos ņaudienus. Kad kaķis tīrs, to nosusina ar dvieli un mēģina žāvēt ar fēnu. Tajā brīdī kaķis atkal izraujas un paslēpjas vados zem datorgalda. No turienes viņu izvelk, kārtīgi nosusina un par šitām mokām samīļo un sabaro ar gardumiem.
Uz ledusskapja stāv jogurtauglis (atradu kā to sauc - guanábana!) Es to norāvu no kaimiņielas jogurtaugļa koka, ceru, ka nogatavosies un es varēšu ar to uzcienāt Lauru un Kasparu. Diez kā aug manis iestādītais jaks? Un Kriša kaktuss? Vai iguānu pārim drīz būs bērni? To es noteikti uzzināšu - kad atgriezīšos.
p.s. ņemu atpakaļ ieteikumu, ka garajos lidojumos jāpasūta kosher meal, jo tas ir kļuvis pavisam nebaudāms.
Link | piebilst {14} teica | Add to Memories
Es un mundo pequeño - dzied Šakira
Jun. 4th, 2009 | 10:09 am
Stāvam zivju tirgū un domājam, ko ēdīsim pusdienās. Ap mums spieto pārdevēji - seņjoritas, ko ņemsiet? Dorado - 100 peso kg (4 lati), garneles - 100 peso, austeres - 100 peso, mantaraja (veee) - 50 peso, astoņkājis - 60 peso. Bet tuncis jums ir? Ir! 120 peso! Pusdienās to ēdam tāpat svaigu - sagriežam plānās šķēlītēs, uzspiežam laimu un mutē iekšā. Tokijas zivju tirgus atpūšas!
No onkulīša tepat uz stūra dabūjam kokosriekstus, kurus viņš nupat nošķinis no palmas mūsu kaimiņu dārzā. Ar mačeti nošķeļ riekstam cepuri, pienu izdzer, tad tāpat ar mačeti izdabū ārā mīkstumu un ēd nost arī to.
Vakarā braucam uz tirgu pirkt šūpuļtīklus, Eva kaulējas profesionāli, viņa zina ļoti labi, kad jāpiešķiebj galva un jāskatās "kā uz mazu dzīvnieciņu" (cc Toms), un kad jākļūst bargai un lietišķai. Kad tas ir nokārtots, ieraugam divus mariači, viņi sēž uz ielas stūra un dala dienas peļņu. Eju klāt un saku - vajag ģitāru, ziniet kur dabūt? Šie zina gan, un drīz mēs joņojam pakaļ mariači, kurš neiedomājamā ātrumā vico pa šaurajām ieliņām, taču diemžēl aizved uz veikalu, kurā Tomam jau vienreiz mēģināja pārdot suvenīru ar salauztu grifu. Eh, es tā cerēju, ka Laimis man nospēlēs kādu brīnišķu balādi.
Braucam mājās, es izkarinos ārā pa autobusa logu tieši tā kā to dara vietējie. Kļūstu par vienu lielu ausi, aci un nāsi - autobusā iekāpušais ielu muzikants rauj vaļā par mīlu, smaržo pēc dedzināta cukura un sāļa okeāna gaisa, viss ir tāds silts un pazīstams. Es neapšaubu lietu kārtību, un tomēr - kā tas gadījies, ka neesmu piedzimusi šeit Dienvidos?
Tagad man ātri jāsamet mantas čemodānā un jāparādās Eiropai. Drīz būšu!
Uzraksts pie meiteņu dibeniem: "Labākajam ganiņam labākā balva!"
No onkulīša tepat uz stūra dabūjam kokosriekstus, kurus viņš nupat nošķinis no palmas mūsu kaimiņu dārzā. Ar mačeti nošķeļ riekstam cepuri, pienu izdzer, tad tāpat ar mačeti izdabū ārā mīkstumu un ēd nost arī to.
Vakarā braucam uz tirgu pirkt šūpuļtīklus, Eva kaulējas profesionāli, viņa zina ļoti labi, kad jāpiešķiebj galva un jāskatās "kā uz mazu dzīvnieciņu" (cc Toms), un kad jākļūst bargai un lietišķai. Kad tas ir nokārtots, ieraugam divus mariači, viņi sēž uz ielas stūra un dala dienas peļņu. Eju klāt un saku - vajag ģitāru, ziniet kur dabūt? Šie zina gan, un drīz mēs joņojam pakaļ mariači, kurš neiedomājamā ātrumā vico pa šaurajām ieliņām, taču diemžēl aizved uz veikalu, kurā Tomam jau vienreiz mēģināja pārdot suvenīru ar salauztu grifu. Eh, es tā cerēju, ka Laimis man nospēlēs kādu brīnišķu balādi.
Braucam mājās, es izkarinos ārā pa autobusa logu tieši tā kā to dara vietējie. Kļūstu par vienu lielu ausi, aci un nāsi - autobusā iekāpušais ielu muzikants rauj vaļā par mīlu, smaržo pēc dedzināta cukura un sāļa okeāna gaisa, viss ir tāds silts un pazīstams. Es neapšaubu lietu kārtību, un tomēr - kā tas gadījies, ka neesmu piedzimusi šeit Dienvidos?
Tagad man ātri jāsamet mantas čemodānā un jāparādās Eiropai. Drīz būšu!
Uzraksts pie meiteņu dibeniem: "Labākajam ganiņam labākā balva!"
Link | piebilst {5} teica | Add to Memories
Playas virgenes - nevainīgās pludmales
Jun. 2nd, 2009 | 06:06 pm
Pēc Andreas balles vairs negribam redzēt nevienu dārgu māju, nevienu bagāto famīliju un vispār izlemjam cik iespējams turēties tālāk no Nuevo Vallartas, kur tas viss ir ik uz soļa. Noīrējam auto (Nissan Tsuru - vienkāršs kā tautasdziesma, taču ļoti izturīgs) un dodamies uz pilsētas smukākās un nesmukākās mājas arhitekta (vienā personā) ieteiktajām paradīzes pludmalēm.
Divas stundas kratāmies augšā pa kalnu, pēc tam lejā no kalna, līdz nokļūstam neprātīgā skaistumā - baltas smiltis, klintis un zils zils ūdens griežas gar krastu virpuļos. Cilvēku nav, toties ir bruņurupuču olas. Peldēties nav iespējams, tāpēc mēs tikai apsēžamies pašā pašā ūdens maliņā un ļaujam lai viļņi mūs mētā un gāž guļus. Priecājamies kā mazi bērni, slapjās smiltis lielā daudzumā tiek visur - peldenēs, matos, mutē.
Braucam uz nākamo pludmali, pie kuras pieplacis sīks ciematiņš. Tirkīzzilajā caurspīdīgajā ūdenī šūpojas laivas, plunčājas bērneļi, kāds ņurko pēc austerēm un zivīm. Ūdens ir auksts, toties mierīgs, un es peldos līdz ieraugu sev pie kājām raju un laižos uz krastu.
Trešā pludmale aizrauj elpu - krastā milzīgi akmens krāvumi, dažs izskatās pēc bruņurupuča galvas, cits pēc milzu iguānas ķepas. Nākamo pludmali sauc Koraļļi, un tur notiek gaiļu cīņas. Nezinu, kas notiek ar uzvarētājiem, taču zaudētāji auksti mētājas turpat pažobelē. Spriežot pēc skatītājiem, nav jautrākas izklaides par šo, taču mēs izvēlamies doties atpakaļ uz klintīm un skatīties saulrietu tur.
Pēc saulrieta atgriežamies tirkīzzilajā pludmalē un taujājam pēc vakariņām. Vienīgā vieta, kur dod ēst esot tuuur augšā un pa kreisi. Aizbraucam un ieraugām, ka tā ir baznīcas virtuve, taču laipni aicināti ir visi. Zupa ir ļoti garšīga, plāceņi arī. Milzu magnetola skandina "dievs ir labs" un tam nevar nepiekrist, jo mūs debesis šodien tā apdāvinājušas, ka vairāk vairs nevar vēlēties.
Divas stundas kratāmies augšā pa kalnu, pēc tam lejā no kalna, līdz nokļūstam neprātīgā skaistumā - baltas smiltis, klintis un zils zils ūdens griežas gar krastu virpuļos. Cilvēku nav, toties ir bruņurupuču olas. Peldēties nav iespējams, tāpēc mēs tikai apsēžamies pašā pašā ūdens maliņā un ļaujam lai viļņi mūs mētā un gāž guļus. Priecājamies kā mazi bērni, slapjās smiltis lielā daudzumā tiek visur - peldenēs, matos, mutē.
Braucam uz nākamo pludmali, pie kuras pieplacis sīks ciematiņš. Tirkīzzilajā caurspīdīgajā ūdenī šūpojas laivas, plunčājas bērneļi, kāds ņurko pēc austerēm un zivīm. Ūdens ir auksts, toties mierīgs, un es peldos līdz ieraugu sev pie kājām raju un laižos uz krastu.
Trešā pludmale aizrauj elpu - krastā milzīgi akmens krāvumi, dažs izskatās pēc bruņurupuča galvas, cits pēc milzu iguānas ķepas. Nākamo pludmali sauc Koraļļi, un tur notiek gaiļu cīņas. Nezinu, kas notiek ar uzvarētājiem, taču zaudētāji auksti mētājas turpat pažobelē. Spriežot pēc skatītājiem, nav jautrākas izklaides par šo, taču mēs izvēlamies doties atpakaļ uz klintīm un skatīties saulrietu tur.
Pēc saulrieta atgriežamies tirkīzzilajā pludmalē un taujājam pēc vakariņām. Vienīgā vieta, kur dod ēst esot tuuur augšā un pa kreisi. Aizbraucam un ieraugām, ka tā ir baznīcas virtuve, taču laipni aicināti ir visi. Zupa ir ļoti garšīga, plāceņi arī. Milzu magnetola skandina "dievs ir labs" un tam nevar nepiekrist, jo mūs debesis šodien tā apdāvinājušas, ka vairāk vairs nevar vēlēties.
Link | piebilst {2} teica | Add to Memories
Silts ūdentiņš
Jun. 2nd, 2009 | 04:05 pm
Baseinā var labi izklaidēties tēlojot ronīti - tas ir tā, ka griežas ūdenī uz vienu pusi kamēr sareibst galva. Tad griežas uz otru pusi vai arī ceļas kājās un mēģina nostāvēt. Vēl var notupties zem strūklakas un iztēloties ka esi milzu ūdenskritumā.
Bet visjautrāk ir tad, kad ierauga baseina dibenā čūsku, kliedz, zibens ātrumā lec ārā un skrien meklēt apsargu, lai velk to mūdzi ārā. Pēc brīža atgriežas pie baseina un ierauga Krišu, kurš tieši iznirst no ūdens ar nevainīgu palmas lapu rokā.
Bet visjautrāk ir tad, kad ierauga baseina dibenā čūsku, kliedz, zibens ātrumā lec ārā un skrien meklēt apsargu, lai velk to mūdzi ārā. Pēc brīža atgriežas pie baseina un ierauga Krišu, kurš tieši iznirst no ūdens ar nevainīgu palmas lapu rokā.
Link | piebilst {3} teica | Add to Memories
Andreas 15 gadu balle
Jun. 2nd, 2009 | 09:23 am
Pēc Andreas 15 gadu dzimšanas dienas svinībām mēs ar Evu vēl ilgi bijām bez valodas. Pārnākušas mājās, nespējām atbildēt ne uz vienu jautājumu, tikai histēriski ķiķinājām un prasījām uzpīpēt. Tikko bijām izkāpušas no modeļu aģentūras busiņa, ko vadīja divi šoferi mačo - katram uz galvas pusburciņa matu želejas - tādā tapā, ka, lai nenokristu, jāpieturas pie stūres. Modeles aizmugurē pārģērbjoties spiedz, šoferi rēc, ka tūlīt pat metīs stūri pie malas un kāps pie viņām, mēs ar Evu sēžam šausmās saķērušas galvas.
Bet tas bija tikai punkts, tagad par pašu i.
Andreas ballīte bija noorganizēta godam, kā pienākas. Starp baseinu un okeānu. Ar bāru, dekorācijām sarkanā un zeltā, baltiem dīvāniem ar baldahīniem, kristālu lampām un Moulin Rouge skatuvi. Tas viss bija skaisti un jauki, bet viss pārējais mūs nebeidza šokēt.
( tālāk )
Bildes
( tālāk )
Bet tas bija tikai punkts, tagad par pašu i.
Andreas ballīte bija noorganizēta godam, kā pienākas. Starp baseinu un okeānu. Ar bāru, dekorācijām sarkanā un zeltā, baltiem dīvāniem ar baldahīniem, kristālu lampām un Moulin Rouge skatuvi. Tas viss bija skaisti un jauki, bet viss pārējais mūs nebeidza šokēt.
( tālāk )
( tālāk )
Link | piebilst {15} teica | Add to Memories
Skaistākās meitenes pilsētā
May. 29th, 2009 | 11:12 pm
Uz blakus mājas jumta sēž iguāna un skatās man acīs. Tad viņa iekožās gvajabas auglī un lielā ātrumā aizskrien, asti pret jumtu dauzīdama. Nu ja, tagad mēs zinām, kas par dzīvnieku vakaros ceļ troksni uz terases nojumes un čabinās apkārtējos kokos.
No rīta fotografējam Pto. Vaļartas smukāko un nesmukāko māju. Smukajā mājā ir skaists dārzs ar perfektu palmu un glītu baseinu, ideāla vannas istaba un !grāmatas!, pirmo reizi šejienes dārgajās mājās redzam grāmatas. Neglītajā mājā guļamistabas vidū ir milzīga akmens lete ar diviem krāniem uz izlietnēm (fetišs jeb nodevas higiēnai?) un viss izdarīts tā, lai nevarētu izvairīties no traumām - ja nepaslīdēsi un neiekritīsi baseinā, tad noteikti novelsies no otrā stāva balkona vai ieskriesi kārtējā istabas vidū ieliktajā stikla sienā.
Paguļam skaistuma miedziņu (esmu atklājusi metodi kā aizmigt sekunžu laikā - skatos uz griezošos ventilatoru un plaksti paši aizkrīt ciet), pēc tam mums ir meiteņu vakars. Pārmaiņas pēc neejam pēc čurros, bet gan uz smalko lielveikalu Liverpūle. Pa ceļam gandrīz izraisām vairākus satiksmes negadījumus. Cik vīriešu vēlas ar mums iepazīties? Kas to var saskaitīt. Tāpat kā smaidus, karstos skatienus un mums veltītās dziesmas. Teikšu kā ir - nemaz nav slikti justies skaistākajai sievietei pasaulē. Liverpūlē brīdi pašiverējam pa drēbju bodēm, bet tad ieraugam spēļu placi un, aši saskatījušās, dodamies iekšā. Mums pieskrien klāt glīts puisis (cik nu var saskatīt aiz zilās sejas maskas), kurš tā arī neatkāpjas no mums ne soli. Izlemjam spēlēt bingo. Pēc brīža manā veiksmīgajā rokā ir 100 peso, otrā Meksikā nopelnītā nauda. Apmierinātas sapērkamies saldējumu, zemenes, flanu, kahetu (vārīto iebiezināto pienu) un ananāsu.
Debesīs salūts - šī ir mūžīgo svētku pilsēta.
No rīta fotografējam Pto. Vaļartas smukāko un nesmukāko māju. Smukajā mājā ir skaists dārzs ar perfektu palmu un glītu baseinu, ideāla vannas istaba un !grāmatas!, pirmo reizi šejienes dārgajās mājās redzam grāmatas. Neglītajā mājā guļamistabas vidū ir milzīga akmens lete ar diviem krāniem uz izlietnēm (fetišs jeb nodevas higiēnai?) un viss izdarīts tā, lai nevarētu izvairīties no traumām - ja nepaslīdēsi un neiekritīsi baseinā, tad noteikti novelsies no otrā stāva balkona vai ieskriesi kārtējā istabas vidū ieliktajā stikla sienā.
Paguļam skaistuma miedziņu (esmu atklājusi metodi kā aizmigt sekunžu laikā - skatos uz griezošos ventilatoru un plaksti paši aizkrīt ciet), pēc tam mums ir meiteņu vakars. Pārmaiņas pēc neejam pēc čurros, bet gan uz smalko lielveikalu Liverpūle. Pa ceļam gandrīz izraisām vairākus satiksmes negadījumus. Cik vīriešu vēlas ar mums iepazīties? Kas to var saskaitīt. Tāpat kā smaidus, karstos skatienus un mums veltītās dziesmas. Teikšu kā ir - nemaz nav slikti justies skaistākajai sievietei pasaulē. Liverpūlē brīdi pašiverējam pa drēbju bodēm, bet tad ieraugam spēļu placi un, aši saskatījušās, dodamies iekšā. Mums pieskrien klāt glīts puisis (cik nu var saskatīt aiz zilās sejas maskas), kurš tā arī neatkāpjas no mums ne soli. Izlemjam spēlēt bingo. Pēc brīža manā veiksmīgajā rokā ir 100 peso, otrā Meksikā nopelnītā nauda. Apmierinātas sapērkamies saldējumu, zemenes, flanu, kahetu (vārīto iebiezināto pienu) un ananāsu.
Debesīs salūts - šī ir mūžīgo svētku pilsēta.
Link | piebilst {2} teica | Add to Memories
Diena, kad netikām peldēties un nedabūjām čurros (beigās dabūjām)
May. 27th, 2009 | 11:21 am
Kas ir bēdīga diena Meksikas mērogā? Tas ir tad, kad neizdodas tikt pludmalē nopeldēties un dabūt čurros (eļļā vārītās mīklas standziņas). Pludmalē netiekam tāpēc, ka mikimauši sabūvējuši gar krastu savas viesnīcas, un nevienu garām nelaiž. Tā viņi pārkāpj Meksikas konstitūciju, kur teikts - ikvienam meksikānim ir tiesības brīvi piekļūt okeānam. Vēlāk ejam peldēties piemājas pludmalē, bet viļņi gāž nost no kājām jau pie paša krasta. Čurros pārdevēju medījam otro dienu un esam pilnīgi satriektas, jo ierastajā vietā viņa nekad nav. Izklaušinām apkārtējos ielu ēdiena pārdevējus un noskaidrojam, ka jānāk pašā vakarā, ap 11tiem. Tā arī darām, drīz vien mūsu mutēs kūst dievišķais gardums, un es zinu pilnīgi skaidri, kā garšo bērnība - pēc eļļas, mīklas, pūdercukura un kanēļa.
Bet pašā vakarā mēs iestādām dārziņā jaku. Jaks ir pasaulē lielākais auglis, kas aug kokā, un garša tam ir tik pilnīga, ka daudz nemaz nevar apēst, lai kā gribētos vēl un vēl (jo garšo ļoti). Jaks, no kura ņēmām sēklas, svēra kilogramus 7, bet tā vispār var izaugt līdz kādiem 40. Izkašāju sausajā zemē bedrīti, ieliku divas sēklas, kārtīgi aplaistīju un novēlēju labu augšanu. Nu re, labs darbiņš kas padarīts. Bet kad stāstīju Kašadurai, ka iestādīju jaku un ka te viss aug griezdamies dodot četras ražas gadā, viņa neticīgi pajautāja no kāda materiāla tad tā jaka esot.
Čurros vīrs
Jaks
Bet pašā vakarā mēs iestādām dārziņā jaku. Jaks ir pasaulē lielākais auglis, kas aug kokā, un garša tam ir tik pilnīga, ka daudz nemaz nevar apēst, lai kā gribētos vēl un vēl (jo garšo ļoti). Jaks, no kura ņēmām sēklas, svēra kilogramus 7, bet tā vispār var izaugt līdz kādiem 40. Izkašāju sausajā zemē bedrīti, ieliku divas sēklas, kārtīgi aplaistīju un novēlēju labu augšanu. Nu re, labs darbiņš kas padarīts. Bet kad stāstīju Kašadurai, ka iestādīju jaku un ka te viss aug griezdamies dodot četras ražas gadā, viņa neticīgi pajautāja no kāda materiāla tad tā jaka esot.
Jaks
Link | piebilst {10} teica | Add to Memories
Quinceañera
May. 25th, 2009 | 11:36 am
Meksikā meitenes 15 gadu dzimšanas diena ir dzīves svarīgāko dienu sarakstā kopā ar kāzām un bērnu piedzimšanām. Šajā dienā meitene tiek "palaista tautās" atrādot viņas daiļumu un talantus. Svinību mērogs un dekorācijas daudz neatpaliek no kāzām, atšķiras tikai rituāli. Saprotams, tas viss ir jānofotografē no visām pusēm, un te nu stāstā parādāmies mēs.
Pašas svinības notiks nākamsestdien, bet šodien Evai jānofotografē 15gadniece (Andrea) pilnā ekipējumā, lai ir bildes, ko svarīgajā dienā rādīt uz lieliem ekrāniem un dāvināt viesiem.
Ierodamies meitenes ģimenes 3miljonu mājā pilsētas dārgākajā rajonā, esam pa tiešo no pludmales, izspūrušas un sarkanas. Pagrozāmies brītiņu pa halli, neviens mūs nesagaida. Beidzot parādās divas jaunākās māsiņas, rātni mūs sabučo un pajautā vai negribam kāpt augšā, un to mēs gribam gan. Andreas istabā gar viņas seju ar otām un pūderslotām vicinās ākstīgs grimētājs, kurš, lai nu ko, bet krāsot meitenes nemāk pilnīgi noteikti. Gultā atlaidušies meitenes draugs un vecākā māsa. Visu skatieni ieurbušies ekrānā, kur MTV rāda amerikāņu 15gadnieces balli. Jaunākās māsas skraida iekšā ārā un visu apjūsmo. Hallē uz dīvāniem satupuši vēl vairāki džonīši, un mēs tā arī nesaprotam, kas viņi ir un kāpēc te atrodas. Nabaga Andreai tiek pielīmētas mākslīgās skropstas un uzzīmēti vaigi - viens krietni zemāk nekā otrs. Matu sakārtojums vispār ir traģēdija, Andrea tiek novesta līdz asarām. Kleitas ir četras - zelta ar fliteriem, balta ar ziediem, un divas korsetes a ļa moulin rouge.
Fotografējam ģimenes mājā un "atpūtas" dzīvoklī, kas atrodas turpat netālu, pie okeāna. Ģimenes mājā ir baseins, mākslīgā klints, beisbola cepurīšu kolekcija pa visu sienu un runājošs papagailis. Atpūtas dzīvoklim ir skats uz okeānu, baseins un terase. Viss iet kā smērēts - Andrea ir smuka, paklausīga un fotografēties viņai patīk. Tiesa, nedaudz traucē mātes iedrošinošie saucieni "provokatīvāk! seksīgāk!", acīmredzot viņa labi saprot, kā meitenei sevi labāk parādīt. Grimmētājs līp klāt meitenes mātei, un to nu viņš pieprot perfekti. Džonīši slaistās fonā, vēderus kasīdami. Satumst, taču viena no kleitām vēl nav nobildēta, tāpēc dodamies uz Mayan palace golfa laukumu, kur apsargs mūs ielaiž bez jautājumiem (15gadnieces svinības ir svēta lieta). Milzīgais zaļais laukums, palmas un meitene baltā korsetē prožektoru gaismās izskatās sirreāli. Tagad ar nepacietību gaidu pašu balli - tur noteikti būs lieli brīnumi un varena jautrība.
Krāsošanās un pucēšanās:
( vēl bildes )
Pašas svinības notiks nākamsestdien, bet šodien Evai jānofotografē 15gadniece (Andrea) pilnā ekipējumā, lai ir bildes, ko svarīgajā dienā rādīt uz lieliem ekrāniem un dāvināt viesiem.
Ierodamies meitenes ģimenes 3miljonu mājā pilsētas dārgākajā rajonā, esam pa tiešo no pludmales, izspūrušas un sarkanas. Pagrozāmies brītiņu pa halli, neviens mūs nesagaida. Beidzot parādās divas jaunākās māsiņas, rātni mūs sabučo un pajautā vai negribam kāpt augšā, un to mēs gribam gan. Andreas istabā gar viņas seju ar otām un pūderslotām vicinās ākstīgs grimētājs, kurš, lai nu ko, bet krāsot meitenes nemāk pilnīgi noteikti. Gultā atlaidušies meitenes draugs un vecākā māsa. Visu skatieni ieurbušies ekrānā, kur MTV rāda amerikāņu 15gadnieces balli. Jaunākās māsas skraida iekšā ārā un visu apjūsmo. Hallē uz dīvāniem satupuši vēl vairāki džonīši, un mēs tā arī nesaprotam, kas viņi ir un kāpēc te atrodas. Nabaga Andreai tiek pielīmētas mākslīgās skropstas un uzzīmēti vaigi - viens krietni zemāk nekā otrs. Matu sakārtojums vispār ir traģēdija, Andrea tiek novesta līdz asarām. Kleitas ir četras - zelta ar fliteriem, balta ar ziediem, un divas korsetes a ļa moulin rouge.
Fotografējam ģimenes mājā un "atpūtas" dzīvoklī, kas atrodas turpat netālu, pie okeāna. Ģimenes mājā ir baseins, mākslīgā klints, beisbola cepurīšu kolekcija pa visu sienu un runājošs papagailis. Atpūtas dzīvoklim ir skats uz okeānu, baseins un terase. Viss iet kā smērēts - Andrea ir smuka, paklausīga un fotografēties viņai patīk. Tiesa, nedaudz traucē mātes iedrošinošie saucieni "provokatīvāk! seksīgāk!", acīmredzot viņa labi saprot, kā meitenei sevi labāk parādīt. Grimmētājs līp klāt meitenes mātei, un to nu viņš pieprot perfekti. Džonīši slaistās fonā, vēderus kasīdami. Satumst, taču viena no kleitām vēl nav nobildēta, tāpēc dodamies uz Mayan palace golfa laukumu, kur apsargs mūs ielaiž bez jautājumiem (15gadnieces svinības ir svēta lieta). Milzīgais zaļais laukums, palmas un meitene baltā korsetē prožektoru gaismās izskatās sirreāli. Tagad ar nepacietību gaidu pašu balli - tur noteikti būs lieli brīnumi un varena jautrība.
Krāsošanās un pucēšanās:
( vēl bildes )
Link | piebilst {11} teica | Add to Memories
Paradīzes pludmales
May. 25th, 2009 | 09:56 am
Brīvdienas pavadām vislabākajā iespējamā veidā - braukājot pa pieokeāna ciemiem, izvēloties skaistākās un vientuļākās pludmales, peldoties tajās, cepinoties saulē, ēdot visu veidu augļus un jūras dzīvniekus. Peldēties visjaukāk ir mazajos līcīšos, kur nav lielo viļņu un no ūdens var neiziet stundām. Taču atklātā okeāna milzu viļņos ir jautri lēkāt un baidīties no to spēka.
Meksikāņi pludmalē atpūšas ar vērienu - viņi ierodas ar milzu leduskastēm, galdiem, krēsliem un saulessargiem, neticamā ātrumā uzceļ tādas kā apmetnes (jo ciešāk vienu pie otras, jo labāk), un tad sāk atpūsties - ēst un dzert, ēst un dzert. Mēs noīrējām nelielu saulessardziņu (kā, jums nevajag krēslus un galdu?), palikām zem tā savu niecīgo leduskastīti un izskatījāmies pavisam nožēlojami. Pludmalē, kur atpūšas meksikāņi, nepietiek vietas kur nokrist adatai, toties var dabūt austeres, garneles, izdobtu un visādiem augļiem pildītu ananāsu, kokosriekstu, alu un krāsainu ledu.
Atpakaļceļā mūsu bagāžnieks ir pilns labumu - jaks, banāni, mazie kokosiņi, kaut kādas ogas, Kriša ceļmalā zagtie laimi un kaktuss. Taču tad atceramies, ka uz štata robežas ir sanitārā patruļa - augļus izvest nevar. Nu neko, apklājam bagāžnieka saturu ar dvieļiem un noskaņojamies uz cīņu. Taču veiksme jau atkal labvēlīgi smīn ūsās, un patruļas neizskaidrojamā veidā vienkārši nav.
Kaut kad šitam visam pa vidu fotografējam gatavošanos 15gadnieces dzimšanas dienai. Man aiz pārliekas brīnīšanās joprojām acis ir divreiz lielākas kā parasti. Bet par to uzrakstīšu atsevišķi.
p.s
Vēl daudz izvērstāk un jautrāk par šo raksta Eva: http://www.evasgramata.blogspot.com/
un Toms: http://likstas.blogspot.com/
Meksikāņi pludmalē atpūšas ar vērienu - viņi ierodas ar milzu leduskastēm, galdiem, krēsliem un saulessargiem, neticamā ātrumā uzceļ tādas kā apmetnes (jo ciešāk vienu pie otras, jo labāk), un tad sāk atpūsties - ēst un dzert, ēst un dzert. Mēs noīrējām nelielu saulessardziņu (kā, jums nevajag krēslus un galdu?), palikām zem tā savu niecīgo leduskastīti un izskatījāmies pavisam nožēlojami. Pludmalē, kur atpūšas meksikāņi, nepietiek vietas kur nokrist adatai, toties var dabūt austeres, garneles, izdobtu un visādiem augļiem pildītu ananāsu, kokosriekstu, alu un krāsainu ledu.
Atpakaļceļā mūsu bagāžnieks ir pilns labumu - jaks, banāni, mazie kokosiņi, kaut kādas ogas, Kriša ceļmalā zagtie laimi un kaktuss. Taču tad atceramies, ka uz štata robežas ir sanitārā patruļa - augļus izvest nevar. Nu neko, apklājam bagāžnieka saturu ar dvieļiem un noskaņojamies uz cīņu. Taču veiksme jau atkal labvēlīgi smīn ūsās, un patruļas neizskaidrojamā veidā vienkārši nav.
Kaut kad šitam visam pa vidu fotografējam gatavošanos 15gadnieces dzimšanas dienai. Man aiz pārliekas brīnīšanās joprojām acis ir divreiz lielākas kā parasti. Bet par to uzrakstīšu atsevišķi.
p.s
Vēl daudz izvērstāk un jautrāk par šo raksta Eva: http://www.evasgramata.blogspot.com/
un Toms: http://likstas.blogspot.com/
Link | piebilst {2} teica | Add to Memories
Ceļojums mākoņos
May. 23rd, 2009 | 10:41 am
Evai šausmīgi sāp galva, bet man augstuma slimība izpaužas kā nekontrolējamas miega lēkmes - ja trīs minūtes nosēžu nekustoties, mana galva nekavējoties ieslēdz gulēšanas režīmu. Vēl ļoti gribas "kaut ko garšīgu" un visgaršīgāk par visu pasaulē šķiet churros - eļļā vārītas un cukurā apvārtītas mīklas standziņas. Churros izdodas dabūt tikai vēlu vakarā - pilsētiņā Tekila, jā, tajā pašā, kur ražo maģisko dziru. Esam uzbraukuši 3000 metru augstumā, bet līdzi nav nevienas pašas kokas lapas, ar ko ārstēties, un, kā zināms, nekas cits īsti nepalīdz.
Ceļā redzam apaļu piramīdu, kas, par laimi ir maza un nekaitīga un nesmird pēc asinīm; punainu vulkānu vārdā Tekila, nebeidzamus agavju laukus, lielos kaktusus, glītus ciemus, kas izskatās kā uzpindzelēti. Naktī debesis ir melnas un samtainas, ar milzīgām spožām zvaigznēm. Un nav pazīstamo zvaigznāju, kas palīdzētu nodibināt draudzīgas attiecības ar lielo nezināmo. Mēģinu atrast Dienvidu krustu, to vienīgo atceros no Argentīnas.
Nekāda īpaša plāna mums nav, vienkārši braucam. Vienīgais, ko daram noteikti - pa lēto iepērkam apgleznotus traukus un krāsainu tekstilu Tonalā, kas ir Meksikas pirkt-un-pārdot Meka un kur var dabūt visu sākot no āža kājas (autobusu šoferu iecienīts vadības paneļa aksesuārs) līdz 4metrīgai Godzillas statujai. Apstājamies ciemos, kas šķiet vēl miegaināki par mani, kur ēdam un dzeram koka kolu (tā arī nedaudz palīdz). Tekilā esam deviņos vakarā - to es uzzinu, kad noskan baznīcas zvani un viss baznīcas laukums (plus apkārtējās kafejnīcas) pieceļas kājās un skatoties debesīs pārmet krustu. Bet ap to laiku Eva jau ir kļuvusi pavisam glābjama, un mēs dodamies mājās. Ir piektdienas vakars, un ceļš neļauj garlaikoties. Trādirīdis neaprakstāms, bet es tikai guļu pamostoties vien brīžos, kad ceļabiedri klaigā un spiedz īpaši skaļi.
( vēl bildes )
Ceļā redzam apaļu piramīdu, kas, par laimi ir maza un nekaitīga un nesmird pēc asinīm; punainu vulkānu vārdā Tekila, nebeidzamus agavju laukus, lielos kaktusus, glītus ciemus, kas izskatās kā uzpindzelēti. Naktī debesis ir melnas un samtainas, ar milzīgām spožām zvaigznēm. Un nav pazīstamo zvaigznāju, kas palīdzētu nodibināt draudzīgas attiecības ar lielo nezināmo. Mēģinu atrast Dienvidu krustu, to vienīgo atceros no Argentīnas.
Nekāda īpaša plāna mums nav, vienkārši braucam. Vienīgais, ko daram noteikti - pa lēto iepērkam apgleznotus traukus un krāsainu tekstilu Tonalā, kas ir Meksikas pirkt-un-pārdot Meka un kur var dabūt visu sākot no āža kājas (autobusu šoferu iecienīts vadības paneļa aksesuārs) līdz 4metrīgai Godzillas statujai. Apstājamies ciemos, kas šķiet vēl miegaināki par mani, kur ēdam un dzeram koka kolu (tā arī nedaudz palīdz). Tekilā esam deviņos vakarā - to es uzzinu, kad noskan baznīcas zvani un viss baznīcas laukums (plus apkārtējās kafejnīcas) pieceļas kājās un skatoties debesīs pārmet krustu. Bet ap to laiku Eva jau ir kļuvusi pavisam glābjama, un mēs dodamies mājās. Ir piektdienas vakars, un ceļš neļauj garlaikoties. Trādirīdis neaprakstāms, bet es tikai guļu pamostoties vien brīžos, kad ceļabiedri klaigā un spiedz īpaši skaļi.
( vēl bildes )
Link | piebilst {2} teica | Add to Memories
Satricinājumiem bagāta diena
May. 19th, 2009 | 11:52 pm
Ir pats dienasvidus. Miers un klusums, ko pārtrauc vien ventilatoru dūkšana, dārza strādnieku svilpošana, gaiļu dziedāšana un papagaiļu klaigas. Taču es nedzirdu pat to, jo saldi čuču skaistuma miedziņā. Bet tad pēkšņi pamostos no tā, ka gandrīz nokrītu no matrača - zemestrīce! Aši ietinos paladziņā un skrienu uz viesistabu, kur satieku Evu, kura arī tieši tajā brīdī iznesas no savas istabas, un arī ir satinusies palagā.
Zemestrīce, zemestrīce, juti!? viņa sauc. Jā, protams, un uz kādām 3, 4 ballēm! es jūtos šajā jomā varen pieredzējusi. Toms ar Krišu sēž pie kompjiem un skatās uz mums kā prātu zaudējušām, bet laikam jau mēs ar saviem izspūrušajiem matiem un palagiem tieši tā arī izskatāmies.
Pēc izgulēšanās un Evas tikšanās ar klientu, ejam uz pludmali skatīties saulrietu. Kalni, okeāns, debesis mirdz caurspīdīgā dūmakā, siltais ūdens patīkami glāsta kājas. Idilli izjauc apjausma ka man kāds kož, un es panikā metos prom no ūdens. Nu protams, kājai ir pielipusi zila medūza (ja tā vispār ir medūza) un dzeļ no visa spēka. Atceros brīdinājumu neiet ūdenī saulrietā, kad okeāns šūpo ārā visvisādu radību, bet ir jau par vēlu. Kad esmu tikusi galā ar uzbrucēju, Eva sāk kliegt, ka redzējusi milzīgu krabi, bet Toms paziņo, ka aiz akmens sēž skorpions. Ar to mums ir gana - dodamies mājās, saulrietu tā arī neredzējuši.
Pa ceļam ieejam Soriannā nopirkt tikai kafiju, bet ārā iznākam ar Kriša sapni - likvadoru (blenderi) un zemenēm, banāniem, mango, pienu, saldējumu - visu, kas nepieciešams satraukto nervu mierināšanai.
Zemestrīce, zemestrīce, juti!? viņa sauc. Jā, protams, un uz kādām 3, 4 ballēm! es jūtos šajā jomā varen pieredzējusi. Toms ar Krišu sēž pie kompjiem un skatās uz mums kā prātu zaudējušām, bet laikam jau mēs ar saviem izspūrušajiem matiem un palagiem tieši tā arī izskatāmies.
Pēc izgulēšanās un Evas tikšanās ar klientu, ejam uz pludmali skatīties saulrietu. Kalni, okeāns, debesis mirdz caurspīdīgā dūmakā, siltais ūdens patīkami glāsta kājas. Idilli izjauc apjausma ka man kāds kož, un es panikā metos prom no ūdens. Nu protams, kājai ir pielipusi zila medūza (ja tā vispār ir medūza) un dzeļ no visa spēka. Atceros brīdinājumu neiet ūdenī saulrietā, kad okeāns šūpo ārā visvisādu radību, bet ir jau par vēlu. Kad esmu tikusi galā ar uzbrucēju, Eva sāk kliegt, ka redzējusi milzīgu krabi, bet Toms paziņo, ka aiz akmens sēž skorpions. Ar to mums ir gana - dodamies mājās, saulrietu tā arī neredzējuši.
Pa ceļam ieejam Soriannā nopirkt tikai kafiju, bet ārā iznākam ar Kriša sapni - likvadoru (blenderi) un zemenēm, banāniem, mango, pienu, saldējumu - visu, kas nepieciešams satraukto nervu mierināšanai.
Link | piebilst {2} teica | Add to Memories
Dulce de leche
May. 18th, 2009 | 09:49 pm
Man pretī sēž Eva, ar pirkstu ķeksē ārā no pudeles iebiezināto pienu, laiza to un apmierināti ņurd. Tas ir tas pats dulce de leche, ko es Argentīnā ēdu burkām vien, tikai šeit viņi to (nezkāpēc un pilnīgi aplami) taisa no kazas piena. Toms šito liek virsū uz tortes un flana (olu pudiņa), un ēd neapstādamies līdz pudele tukša.
Esam pārguruši no tveices un laika pavadīšanas pie baseina. Apēdām cāli, tad ālējāmies pa ūdeni ar bumbu, atnāca Aracelli bez vācieša toties skumju skatienu. Esmu nosauļojusies brūna, spogulī redzu laimīgu seju un mirdzošas acis.
Tūlīt skatīsimies filmu - Rudo y Cursi ar Diego Luna un Gaelu Bernālu. Bet godīgi sakot, nevaru sagaidīt, kad tikšu gultā zem palaga un ventilatora.
http://www.youtube.com/watch?v=MsBuaB4I
Esam pārguruši no tveices un laika pavadīšanas pie baseina. Apēdām cāli, tad ālējāmies pa ūdeni ar bumbu, atnāca Aracelli bez vācieša toties skumju skatienu. Esmu nosauļojusies brūna, spogulī redzu laimīgu seju un mirdzošas acis.
Tūlīt skatīsimies filmu - Rudo y Cursi ar Diego Luna un Gaelu Bernālu. Bet godīgi sakot, nevaru sagaidīt, kad tikšu gultā zem palaga un ventilatora.
http://www.youtube.com/watch?v=MsBuaB4I
Link | piebilst {3} teica | Add to Memories
Mājdzīvnieks-Labā zālīte-Ziemassvētki-Vulkāni
May. 17th, 2009 | 10:27 pm
Vakar beidzot atmetām cerības, ka kāds no meksikāņu draugiem mūs vedīs uz savu rančo, tāpēc noīrējām mašīnu (uzrādot manas nederīgās tiesības) un braucām paši. Pirmo apciemojām pilsētiņu vārdā Mascota (tulk. mājdzīvnieks), kur bija pasakaini krāšņas haciendas ar dārziem un strūklakām. Tipico mexicano. Nospriedām, ka te varētu dzīvot, un tāda dzīve būtu mierīga un skaista. Augstāk kalnos bija ciemats Yerba Buena (labā zālīte), kuru greznoja spoži zila katedrāle ar mozaīkas jumtiem. Mēs slapinājām galvas ar ūdeni no pudeles, dzesējām kājas vienīgajā peļķē, un sen jau vairs nesaucām automašīnas gaisa kondicionieri par smieklīgu izgudrojumu.
Tad ceļš kļuva aizvien šaurāks, kaktusi - lielāki, ainavas rāva ciet elpu. No augstuma sāka sāpēt galva, grandēja pērkons. Lietus mūs panāca ciematā Navidad (Ziemassvētki), par kuru augstāk kalnos vairs nedzīvo neviens, izņemot pumas. Ciema vīri bija sapulcējušies apspriest lietu, pasēdējām kopā ar viņiem, un tad jau devāmies tālāk. Gribējām braukt vēl augstāk uz ezeru, par kuru vietējie mums bija paspējuši izstāstīt dažādus pretrunīgus stāstus. Necik tālu netikām, jo puiši sāka uzstāt, ka tas esot pārāk bīstami - ceļš ir šaurs un slidens, un vispār - tam vienā malā ir bezdibenis. Mēs bijām spiestas piekrist, jo sēsties pie stūres arī neviena no mums negribēja.
Ja nevar uz ezeru, tad vismaz jābrauc uz vulkāniem. Jā, tūūūr tālāk ir trīs lieliski vulkāni, rādīja vīrs, kuram jautājām ceļu. Diemžēl izrādījās, ka nekādu vulkānu nav (varbūt kādreiz bija, varbūt vispār nekad), toties ir pilsētiņa vārdā Vulkāni. Ar to mums arī pietika, krēsla jau klāt, dodamies mājup. Braucot lejā no kalna nonācām biezā baltā mākonī, kas sēdēja ieķēries zaļajās koku galotnēs. Neprātīgs skaistums. Bet veiksmei vēl nebija gana mūs lutināt, un tālāk ceļmalā notika charreadas sacensības. Charreada ir tāds kā rodeo, kur zirgi sacenšas, kurš skaistāk un labāk griežas ap savi asi, iet atpakaļgaitā un dzenas pakaļ ķēvei (un vērsim). Apsēdāmies tribīnēs uz apbrīnojām skaistuļus zirgus un skaistuļus sedlos, gaisā bija pilnīgi neaprakstāms zirgu, dūmu, lietus un džungļu smaržu sajaukums, rībēja pakavi un koka klabekļi, ar kuriem sievietes uzmundrināja savus sedlos sēdošos vīrus un dēlus.
Laimīgi un pārguruši atbraucām mājās un nezin kāpēc piespiedāmies noskatīties sezonas pēdējo Hausa sēriju - pilnīga vilšanās.
Bildes:
prasām ceļu
( vēl )
Tad ceļš kļuva aizvien šaurāks, kaktusi - lielāki, ainavas rāva ciet elpu. No augstuma sāka sāpēt galva, grandēja pērkons. Lietus mūs panāca ciematā Navidad (Ziemassvētki), par kuru augstāk kalnos vairs nedzīvo neviens, izņemot pumas. Ciema vīri bija sapulcējušies apspriest lietu, pasēdējām kopā ar viņiem, un tad jau devāmies tālāk. Gribējām braukt vēl augstāk uz ezeru, par kuru vietējie mums bija paspējuši izstāstīt dažādus pretrunīgus stāstus. Necik tālu netikām, jo puiši sāka uzstāt, ka tas esot pārāk bīstami - ceļš ir šaurs un slidens, un vispār - tam vienā malā ir bezdibenis. Mēs bijām spiestas piekrist, jo sēsties pie stūres arī neviena no mums negribēja.
Ja nevar uz ezeru, tad vismaz jābrauc uz vulkāniem. Jā, tūūūr tālāk ir trīs lieliski vulkāni, rādīja vīrs, kuram jautājām ceļu. Diemžēl izrādījās, ka nekādu vulkānu nav (varbūt kādreiz bija, varbūt vispār nekad), toties ir pilsētiņa vārdā Vulkāni. Ar to mums arī pietika, krēsla jau klāt, dodamies mājup. Braucot lejā no kalna nonācām biezā baltā mākonī, kas sēdēja ieķēries zaļajās koku galotnēs. Neprātīgs skaistums. Bet veiksmei vēl nebija gana mūs lutināt, un tālāk ceļmalā notika charreadas sacensības. Charreada ir tāds kā rodeo, kur zirgi sacenšas, kurš skaistāk un labāk griežas ap savi asi, iet atpakaļgaitā un dzenas pakaļ ķēvei (un vērsim). Apsēdāmies tribīnēs uz apbrīnojām skaistuļus zirgus un skaistuļus sedlos, gaisā bija pilnīgi neaprakstāms zirgu, dūmu, lietus un džungļu smaržu sajaukums, rībēja pakavi un koka klabekļi, ar kuriem sievietes uzmundrināja savus sedlos sēdošos vīrus un dēlus.
Laimīgi un pārguruši atbraucām mājās un nezin kāpēc piespiedāmies noskatīties sezonas pēdējo Hausa sēriju - pilnīga vilšanās.
Bildes:
prasām ceļu
( vēl )
Link | piebilst {7} teica | Add to Memories
Kā mēs bučojām Meksikas visvairāk bučoto zēnu
May. 15th, 2009 | 08:49 am
Vakar mēs ar Evu uzvilkām baltas kleitas, puiši uzcirta sarkanus kreklus, un mēs gājām skatīties cirku. Vislabākais apzīmējums meksikāņu cirkum ir - TAS NAV IESPĒJAMS! Tā smējusies es sen nebiju - līdz vaigu krampjiem un nekontrolējamiem spiedzieniem. Divas stundas no vietas mēs nepārtraukti kliedzām un plaukšķinājām. Un vēl mēs nokļuvām katras meksikāņu meitenes sapnī, jo dabūjām bučot 13gadīgo cirkus zvaigzni Frančesko.
Par to stāsts tāds:
Frančesko ir cirkus galvenā zvaigzne, kurš dara visu - met trīskāršos nāves salto, dzied, dejo, jāj stāvus uz diviem zirgiem (turot rokā Meksikas karogu), un ir nācijas elks un sajūsmas objekts. Bet skatoties šovu mēs to vēl nezinājām, tikai brīnījāmies vien, kāpēc visas čikas spiedz un iet stāvēt rindā, lai tiktu šo bučot. Tas izskatās tā: Frančesko kailām krūtīm un sombrēro stāv arēnas vidū un rauj vaļā savu lielāko hitu "Te amo", bet meičas viena pēc otras šo bučo nost. Nu ko, ja visas, tad mēs ar. Un tā mēs tagad esam bučojušas Meksikas visvairāk bučoto zēnu un rupji pārkāpušas Pasaules veselības organizācijas ieteikumus. Starp citu, gripa ir viens no jokiem, par kuriem auditorija smējās vissaldāk (klauns pateica, ka viņam ir gripa, uz ko visi no smiekliem gandrīz nokrita no krēsliem).
Frančesko hīts "Te amo" (šis ir video, kas JĀREDZ!)
http://www.youtube.com/watch?v=Ml7G7_rp
p.s.
Ja kas, bučošanās bija vienīgais, ko ar Frančesko varēja darīt par velti. Par bildēšanos jau plēsa 100 peso.
Par to stāsts tāds:
Frančesko ir cirkus galvenā zvaigzne, kurš dara visu - met trīskāršos nāves salto, dzied, dejo, jāj stāvus uz diviem zirgiem (turot rokā Meksikas karogu), un ir nācijas elks un sajūsmas objekts. Bet skatoties šovu mēs to vēl nezinājām, tikai brīnījāmies vien, kāpēc visas čikas spiedz un iet stāvēt rindā, lai tiktu šo bučot. Tas izskatās tā: Frančesko kailām krūtīm un sombrēro stāv arēnas vidū un rauj vaļā savu lielāko hitu "Te amo", bet meičas viena pēc otras šo bučo nost. Nu ko, ja visas, tad mēs ar. Un tā mēs tagad esam bučojušas Meksikas visvairāk bučoto zēnu un rupji pārkāpušas Pasaules veselības organizācijas ieteikumus. Starp citu, gripa ir viens no jokiem, par kuriem auditorija smējās vissaldāk (klauns pateica, ka viņam ir gripa, uz ko visi no smiekliem gandrīz nokrita no krēsliem).
Frančesko hīts "Te amo" (šis ir video, kas JĀREDZ!)
http://www.youtube.com/watch?v=Ml7G7_rp
p.s.
Ja kas, bučošanās bija vienīgais, ko ar Frančesko varēja darīt par velti. Par bildēšanos jau plēsa 100 peso.
