Mājdzīvnieks-Labā zālīte-Ziemassvētki-Vulkāni
May. 17th, 2009 | 10:27 pm
No:: san
Vakar beidzot atmetām cerības, ka kāds no meksikāņu draugiem mūs vedīs uz savu rančo, tāpēc noīrējām mašīnu (uzrādot manas nederīgās tiesības) un braucām paši. Pirmo apciemojām pilsētiņu vārdā Mascota (tulk. mājdzīvnieks), kur bija pasakaini krāšņas haciendas ar dārziem un strūklakām. Tipico mexicano. Nospriedām, ka te varētu dzīvot, un tāda dzīve būtu mierīga un skaista. Augstāk kalnos bija ciemats Yerba Buena (labā zālīte), kuru greznoja spoži zila katedrāle ar mozaīkas jumtiem. Mēs slapinājām galvas ar ūdeni no pudeles, dzesējām kājas vienīgajā peļķē, un sen jau vairs nesaucām automašīnas gaisa kondicionieri par smieklīgu izgudrojumu.
Tad ceļš kļuva aizvien šaurāks, kaktusi - lielāki, ainavas rāva ciet elpu. No augstuma sāka sāpēt galva, grandēja pērkons. Lietus mūs panāca ciematā Navidad (Ziemassvētki), par kuru augstāk kalnos vairs nedzīvo neviens, izņemot pumas. Ciema vīri bija sapulcējušies apspriest lietu, pasēdējām kopā ar viņiem, un tad jau devāmies tālāk. Gribējām braukt vēl augstāk uz ezeru, par kuru vietējie mums bija paspējuši izstāstīt dažādus pretrunīgus stāstus. Necik tālu netikām, jo puiši sāka uzstāt, ka tas esot pārāk bīstami - ceļš ir šaurs un slidens, un vispār - tam vienā malā ir bezdibenis. Mēs bijām spiestas piekrist, jo sēsties pie stūres arī neviena no mums negribēja.
Ja nevar uz ezeru, tad vismaz jābrauc uz vulkāniem. Jā, tūūūr tālāk ir trīs lieliski vulkāni, rādīja vīrs, kuram jautājām ceļu. Diemžēl izrādījās, ka nekādu vulkānu nav (varbūt kādreiz bija, varbūt vispār nekad), toties ir pilsētiņa vārdā Vulkāni. Ar to mums arī pietika, krēsla jau klāt, dodamies mājup. Braucot lejā no kalna nonācām biezā baltā mākonī, kas sēdēja ieķēries zaļajās koku galotnēs. Neprātīgs skaistums. Bet veiksmei vēl nebija gana mūs lutināt, un tālāk ceļmalā notika charreadas sacensības. Charreada ir tāds kā rodeo, kur zirgi sacenšas, kurš skaistāk un labāk griežas ap savi asi, iet atpakaļgaitā un dzenas pakaļ ķēvei (un vērsim). Apsēdāmies tribīnēs uz apbrīnojām skaistuļus zirgus un skaistuļus sedlos, gaisā bija pilnīgi neaprakstāms zirgu, dūmu, lietus un džungļu smaržu sajaukums, rībēja pakavi un koka klabekļi, ar kuriem sievietes uzmundrināja savus sedlos sēdošos vīrus un dēlus.
Laimīgi un pārguruši atbraucām mājās un nezin kāpēc piespiedāmies noskatīties sezonas pēdējo Hausa sēriju - pilnīga vilšanās.
Bildes:
prasām ceļu
salīdzinām čības
govis kaktusos
esam mākonī
charreada
Tad ceļš kļuva aizvien šaurāks, kaktusi - lielāki, ainavas rāva ciet elpu. No augstuma sāka sāpēt galva, grandēja pērkons. Lietus mūs panāca ciematā Navidad (Ziemassvētki), par kuru augstāk kalnos vairs nedzīvo neviens, izņemot pumas. Ciema vīri bija sapulcējušies apspriest lietu, pasēdējām kopā ar viņiem, un tad jau devāmies tālāk. Gribējām braukt vēl augstāk uz ezeru, par kuru vietējie mums bija paspējuši izstāstīt dažādus pretrunīgus stāstus. Necik tālu netikām, jo puiši sāka uzstāt, ka tas esot pārāk bīstami - ceļš ir šaurs un slidens, un vispār - tam vienā malā ir bezdibenis. Mēs bijām spiestas piekrist, jo sēsties pie stūres arī neviena no mums negribēja.
Ja nevar uz ezeru, tad vismaz jābrauc uz vulkāniem. Jā, tūūūr tālāk ir trīs lieliski vulkāni, rādīja vīrs, kuram jautājām ceļu. Diemžēl izrādījās, ka nekādu vulkānu nav (varbūt kādreiz bija, varbūt vispār nekad), toties ir pilsētiņa vārdā Vulkāni. Ar to mums arī pietika, krēsla jau klāt, dodamies mājup. Braucot lejā no kalna nonācām biezā baltā mākonī, kas sēdēja ieķēries zaļajās koku galotnēs. Neprātīgs skaistums. Bet veiksmei vēl nebija gana mūs lutināt, un tālāk ceļmalā notika charreadas sacensības. Charreada ir tāds kā rodeo, kur zirgi sacenšas, kurš skaistāk un labāk griežas ap savi asi, iet atpakaļgaitā un dzenas pakaļ ķēvei (un vērsim). Apsēdāmies tribīnēs uz apbrīnojām skaistuļus zirgus un skaistuļus sedlos, gaisā bija pilnīgi neaprakstāms zirgu, dūmu, lietus un džungļu smaržu sajaukums, rībēja pakavi un koka klabekļi, ar kuriem sievietes uzmundrināja savus sedlos sēdošos vīrus un dēlus.
Laimīgi un pārguruši atbraucām mājās un nezin kāpēc piespiedāmies noskatīties sezonas pēdējo Hausa sēriju - pilnīga vilšanās.
Bildes:
prasām ceļu
salīdzinām čības
govis kaktusos
esam mākonī
charreada