bettyboob

Varu darīt visu, ko vien vēlos, un nekas nav obligāti, nu vismaz šodien - tā es nolemju sestdien no rīta un tūlīt pat ķeros klāt šī nodoma īstenošanai.

Satieku Evu, kura uz Rīgas fona izskatās kā skaista parādība, mēs tirgū sapērkamies vairākus kilogramus zemeņu, ķiršu, zirnīšu, burkānu un pašu mazumiņu alus. To visu notiesājam kopā un vienlaicīgi, bet pēc pāris stundām, stenēdamas un uzpūtušos vēderus apķērušas, vārtāmies pa dīvānu. Izlemjam, ka situāciju var glābt vienīgi kārtīgas vakariņas. Apejam ar līkumu Muklājam (pārāk veselīgi), lai paēstu vietā, kur viss peld taukos un ir apliets ar eļļu. Pašā pusnaktī uz ielas nejauši? satieku Muklāja Vilibaldi, un viņš man nolasa garu lekciju par veselīgu pārtiku. Pēc tam domāju - vai tiešām tas bija pa īstam? Varbūt tas bija rēgs vai lielizmēra pārmetums no manas bezapziņas dzīlēm?

Nākamajā rītā apņēmos pastrādāt. Nekā - pa logu laužas iekšā muzikāla līksmība slāviskos toņos. Tas tak Tatarstānas Sabuntujs 2009! mēs atceramies cik lieliski izklaidējāmies pagājušogad ap šo laiku. Steigā notiesājam brokastis un nesamies pāri ielai, kur skaistā bet diskrētā ēkā atrodas Tatarstānas vēstniecība. Tur jautrība sit augstu vilni - krāšņos tērpos un tubeteikās tērpti ļaudis dejo, dzied, ēd un spēlē spēles (Sabuntujs ir tāpat kā latviešiem Līgo tikai bez alkohola, mums paskaidro kāds vīrs). No airana (austrumu kefīra) ar muti jāizzvejo naudiņa. Jāņem mutē karote, kurā jāieliek olu un veselu jāaiznes 50m un atpakaļ. Kāds onkulītis deklamē pašsacerētu dzejoli par Tatarstānu - tik skaistu, ka aš sākam šņaukāties.

Zālītē saulē un sieviešu uzmanībā gozējas spēka vīri kailiem tetovētiem torsiem. Kāds atved aunu, piesien pie ozola, un tad sākas cīņas - auns ir balva uzvarētājam. Cīņas noteikumi acīmredzot nav akmenī cirsti, jo publika vienmēr panāk tā puiša uzvaru, kurš tai labāk iepaticies. Viens no favorītiem ir izskatīgs bagatirjs, kuru aptekalē divas sievas, viena blonda, otra melnmate, kā arī bērnu bariņš. Gaiss ap viņiem sabiezējis no kaislībām un lamu vārdiem krievu mēlē. Vīri cīnās pa pāriem, un publika katru reizi ilgi strīdas, kurš tad ir uzvarējis. Taču cīņas strauji beidzas, kad vienam no cīkstoņiem gandrīz nolauž sprandu. Lai atvēsinātu uzkarsušo publiku, tiek izsaukts meiteņu ansamblis, kas sāk dūdot saldas dziesmas, bet mums jau jādodas tālāk.

Foto:

Spēkavīrs un viņa sievas


( vēl bildes )

Mehiko lidostā gāja smieklīgi. Tā vietā lai pilsētas centrā dzertu lepesīnu sulu, mēs vairākas stundas visu ko meklējām - izeju, tad ieeju, tad gaisa vilcienu, tad īsto ieeju un īsto izeju. Cītīgi konsultējāmies ar klibajiem - lidostas darbiniekiem ratiņkrēslos, kuru vienīgais uzdevums ir rādīt ceļu. Tomēr arī viņi ir tikai cilvēki un tajos džungļos neapmaldīties nevar.

Tas viss vēl bija jautri, bet Eiropa gan mūs uzreiz sagruzīja. Amsterdamā atņēma tekilu (to tak nepirkāt Eiropā) un aizliedza pīpēt (ejiet uz kazino). Mēģināja nosaldēt ar auksto gaisu un nelaipniem skatieniem. Pēc pirmās nakts Rīgā pamodos nosalusi un nelaimīga (kāds murgs, mani mati pa nakti nebija izžuvuši!). Skatījos ārā pa logu un mēģināju rast prieku par daudzajiem pelēkās krāsas toņiem un klusinātajiem lietus pakšķiem.

Tomēr tālāk jau viss gāja uz labu. Vārna pusdienās pasniedza jaunos kartupeļus ar gaļu un lauku biezpienu. Vēl viņa izvārīja rabarberu kompotu. Mājās ir Timotejs Pelle - apburošs bērns, uz viņu skatoties aizmirsti, ka ārā nav saules un okeāna. Viņa vecāki izskatās apgaroti, bet kaķis taisa nevainīgu purnu un mēģina zīdaini apķepot. Bet Bērnu mājā ir žurka! Nabaga trusis un tas otrs dzīvnieks ir pagalam nobaidīti. Laukos nezināms dzīvnieks aiznesa visas vistas, toties vietā Alberts dabūja 10 cāļus un 10 zosēnus.

Kaķis bija pelēks, bet mēs viņu izmazgājām, un tagad tas atkal ir balts. Kā notiek kaķa mazgāšana? Vispirms vannītē nomazgā mazuli. Tad mazuli aiznes prom uz drošu vietu, atnes kaķu šampūnu un pašu kaķi. Kaķi stingri saņem aiz ķepām un liek vannītē, paspēj nedaudz ieziepēt, bet tad viņš izraujas, izšļakstina vannītes saturu uz grīdas un mazgātājiem, un pats aizjoņo un paslēpjas. Taču tas šampūns kaut kā ir jānoskalo, tāpēc kaķis tiek atrasts, noķerts un aiznests uz dušu. Tikko tiek atgriezts krāns, kaķis atkal izraujas un aizskrien saslapinot visu kas trāpās viņam ceļā. Noķerto slapjo dzīvnieku (pēc kaķa tas izskatās diezgan attāli) atkal ieliek dušā un mazgā, stingri turot aiz ķepām un cenšoties neklausīties sirdi plosošos ņaudienus. Kad kaķis tīrs, to nosusina ar dvieli un mēģina žāvēt ar fēnu. Tajā brīdī kaķis atkal izraujas un paslēpjas vados zem datorgalda. No turienes viņu izvelk, kārtīgi nosusina un par šitām mokām samīļo un sabaro ar gardumiem.

Uz ledusskapja stāv jogurtauglis (atradu kā to sauc - guanábana!) Es to norāvu no kaimiņielas jogurtaugļa koka, ceru, ka nogatavosies un es varēšu ar to uzcienāt Lauru un Kasparu. Diez kā aug manis iestādītais jaks? Un Kriša kaktuss? Vai iguānu pārim drīz būs bērni? To es noteikti uzzināšu - kad atgriezīšos.


p.s. ņemu atpakaļ ieteikumu, ka garajos lidojumos jāpasūta kosher meal, jo tas ir kļuvis pavisam nebaudāms.

Stāvam zivju tirgū un domājam, ko ēdīsim pusdienās. Ap mums spieto pārdevēji - seņjoritas, ko ņemsiet? Dorado - 100 peso kg (4 lati), garneles - 100 peso, austeres - 100 peso, mantaraja (veee) - 50 peso, astoņkājis - 60 peso. Bet tuncis jums ir? Ir! 120 peso! Pusdienās to ēdam tāpat svaigu - sagriežam plānās šķēlītēs, uzspiežam laimu un mutē iekšā. Tokijas zivju tirgus atpūšas!

No onkulīša tepat uz stūra dabūjam kokosriekstus, kurus viņš nupat nošķinis no palmas mūsu kaimiņu dārzā. Ar mačeti nošķeļ riekstam cepuri, pienu izdzer, tad tāpat ar mačeti izdabū ārā mīkstumu un ēd nost arī to.

Vakarā braucam uz tirgu pirkt šūpuļtīklus, Eva kaulējas profesionāli, viņa zina ļoti labi, kad jāpiešķiebj galva un jāskatās "kā uz mazu dzīvnieciņu" (cc Toms), un kad jākļūst bargai un lietišķai. Kad tas ir nokārtots, ieraugam divus mariači, viņi sēž uz ielas stūra un dala dienas peļņu. Eju klāt un saku - vajag ģitāru, ziniet kur dabūt? Šie zina gan, un drīz mēs joņojam pakaļ mariači, kurš neiedomājamā ātrumā vico pa šaurajām ieliņām, taču diemžēl aizved uz veikalu, kurā Tomam jau vienreiz mēģināja pārdot suvenīru ar salauztu grifu. Eh, es tā cerēju, ka Laimis man nospēlēs kādu brīnišķu balādi.

Braucam mājās, es izkarinos ārā pa autobusa logu tieši tā kā to dara vietējie. Kļūstu par vienu lielu ausi, aci un nāsi - autobusā iekāpušais ielu muzikants rauj vaļā par mīlu, smaržo pēc dedzināta cukura un sāļa okeāna gaisa, viss ir tāds silts un pazīstams. Es neapšaubu lietu kārtību, un tomēr - kā tas gadījies, ka neesmu piedzimusi šeit Dienvidos?

Tagad man ātri jāsamet mantas čemodānā un jāparādās Eiropai. Drīz būšu!



Uzraksts pie meiteņu dibeniem: "Labākajam ganiņam labākā balva!"