bettyboob - Es un mundo pequeño - dzied Šakira

Stāvam zivju tirgū un domājam, ko ēdīsim pusdienās. Ap mums spieto pārdevēji - seņjoritas, ko ņemsiet? Dorado - 100 peso kg (4 lati), garneles - 100 peso, austeres - 100 peso, mantaraja (veee) - 50 peso, astoņkājis - 60 peso. Bet tuncis jums ir? Ir! 120 peso! Pusdienās to ēdam tāpat svaigu - sagriežam plānās šķēlītēs, uzspiežam laimu un mutē iekšā. Tokijas zivju tirgus atpūšas!

No onkulīša tepat uz stūra dabūjam kokosriekstus, kurus viņš nupat nošķinis no palmas mūsu kaimiņu dārzā. Ar mačeti nošķeļ riekstam cepuri, pienu izdzer, tad tāpat ar mačeti izdabū ārā mīkstumu un ēd nost arī to.

Vakarā braucam uz tirgu pirkt šūpuļtīklus, Eva kaulējas profesionāli, viņa zina ļoti labi, kad jāpiešķiebj galva un jāskatās "kā uz mazu dzīvnieciņu" (cc Toms), un kad jākļūst bargai un lietišķai. Kad tas ir nokārtots, ieraugam divus mariači, viņi sēž uz ielas stūra un dala dienas peļņu. Eju klāt un saku - vajag ģitāru, ziniet kur dabūt? Šie zina gan, un drīz mēs joņojam pakaļ mariači, kurš neiedomājamā ātrumā vico pa šaurajām ieliņām, taču diemžēl aizved uz veikalu, kurā Tomam jau vienreiz mēģināja pārdot suvenīru ar salauztu grifu. Eh, es tā cerēju, ka Laimis man nospēlēs kādu brīnišķu balādi.

Braucam mājās, es izkarinos ārā pa autobusa logu tieši tā kā to dara vietējie. Kļūstu par vienu lielu ausi, aci un nāsi - autobusā iekāpušais ielu muzikants rauj vaļā par mīlu, smaržo pēc dedzināta cukura un sāļa okeāna gaisa, viss ir tāds silts un pazīstams. Es neapšaubu lietu kārtību, un tomēr - kā tas gadījies, ka neesmu piedzimusi šeit Dienvidos?

Tagad man ātri jāsamet mantas čemodānā un jāparādās Eiropai. Drīz būšu!



Uzraksts pie meiteņu dibeniem: "Labākajam ganiņam labākā balva!"