bettyboob

Ķīpsalā vienas ielas ir ēnainas, bet citas - saulainas, un ir tādas mājas, kas ir gludas un stiklotas, bet no citu šķībajām logmutēm skan "ja ņe znaju gde tvaji očki bļaģ". Vēl Ķīpsalā ir džungļu dārzs, kur spēlējas indiāņu puisēns Leo. Viņam ir tāda grāmata, kurā var izvēlēties visu ko tev gribas. Es izvēlējos pūķi un gultu ar baldahīnu, bet Leo - sikspārni, arī pūķi un iztapsētu zārku gulēšanai. Es gribēju kuģi, bet Leo - kā pirāts gulēt starp palmām nostieptā šūpuļtīklā. Un, laikam jau tā bija burvju grāmata, jo visu, ko vēlējies uzreiz arī dabūji. Tāda vismaz bija sajūta.

Tad satumsa, un mēs ar kashadura un Timotiņu gājām gar upi. Laura teica - apturam šo brīdi kā mēs te ejam kleitās un mazulis vienā pamperī!" Un tā mēs arī darījām, jo zinājām, ka tieši tāds brīdis būs gaužām noderīgs ziemas tumsā un salā.

Es esmu tik ļoti aizņemta ar vasaru, ka nav vaļas rakstīt. Taču šodiena padevusies vēsāka un tas ir pietiekams iemesls saņemties. Šausmīgi daudz laika dzīvē paņem vāļāšanās, zvilnēšana, vārtīšanās, zvalstīšanās un gulšņāšana te saulē uz dvieļa pludmales smiltīs, te paēnā uz deķa vai šūpuļtīklā. Nozīmīgs jaunums manā dzīvē ir tas, ka esmu iemācījusies taisīt ronīti. Tas ir tā, ka ieiet ūdenī līdz krūtīm, tad palecās, sasit plaukstas, nokliedzas roniski (izklausās kaut kas pa vidu kaijas brēcienam un delfīna smiekliem) un sāniski iešļankstinās ūdenī ar tādu spēku, ka ausis aizkrīt. Vēl es plika peldējos tumšzaļā jūrā zibeņos, pērkondārdos un viesuļvētrā, kas nāca pa krastu koku galotnes raustīdama un svilpastes baidīdama. Tas bija baisi un ļoti aizraujoši.

Gar jūru var iet un iet, un tas nemaz neapnīk. Tā ejot var atrast dažādas lietas - beigtu roni, albatrosa skeletu, milzīgu piepūšamu krabi nemaz nerunājot par zaļajiem Ziemupes smaragdiem.

Un man patīk mans darbs, jo šonedēļ beidzot ( man bail par to skaļi runāt, ka neaizbaida, tāpēc čukstu )

Nu tā, šodien man ir līdzi peldkostīms un dvielis, jo mēs iesim peldēties uz dīķi aiz Treiningcentra! Visi par mani smejās, jo tas dīķis tak esot netīrs, tur dzīvojot dēles, bebri, jūras čūskas un citi briesmoņi. Kā arī neviens pilots nekad i tuvumā neesot redzēts, tikai krāvēji. Bet tad es parunāju ar puma15, kura uzreiz ir gatava līdzi nācēja.

Drošības pēc tomēr izdomājām stratēģiju, kā rīkosimies, ja manīsim kādu no piesolītajiem briesmoņiem:
Dēles. Ieraugot dēli, vienīgais veids kā nezaudēt vēlmi tuvoties ūdenim, ir iedomāties vēl riebīgāku radījumu. Piemēram, treknu lielo tarakānu. Tad dēle vairs neliksies tik šausmīga.
Bebri. Normālā situācijā no bebra nav jābaidās, jo bebrs baidās no cilvēka. Izņemot, ja bebrs ir traks, taču bebrs var būt traks tikai tad, ja to ir sakodusi lapsa. Un lapsas te ir. Pat pa skrejceļu mēdz skraidīt. Tātad, no bebra labāk uzmanīties.
Netīrs ūdens. Šitas vispār ir smieklīgi, ja padomā cik tonnas naftas, sadzīves ķīmijas un cilvēku izkārnījumu ir jūrā. Un baseina tīrais ūdens pa lielam sastāv no hlora, matu lakas un pūderkrēma.

Iesim ap pusdienslaiku, un pēc peldes dzersim saldējuma kokteiļus uz Treininga terases.

Apsēdos uzpīpēt uz iekšpagalma loga palodzes un sajutos sasodīti laimīgi. Jau novērots, ka tai vietai ir mistiska spēja likt sajust ko brīnumainu. Varbūt tā ir mazā iekšpagalma neregulārā forma, lodziņi, kas neviens nav vienādi vai spožais debesu daudzstūris, vai viss kopā, es nezinu. Taču esmu pilnīgi droša, ka arī tam ir sakars ar anything-can-happen (bet par to nākamajā ierakstā).

Ir pa īstam kā vasarā tā sēdēt ģērbtai tikai baltā kreklā, viegli iedegušai, tikko izmazgātiem un izžuvušiem matiem.

Lejā bezdelīgas taisa ligzdu. Mātīte nolaidās atpūsties ar būvmateriāliem knābī, bet tēviņš apsēdās viņai uz muguras un gribēja seksu. Viņa sāka skaļi lamāties un nogrūda šo nost. Tagad viņi abi tur klaigā un strīdās, un es domāju diezko viņi viens otram saka.

Biju šajā nometnē. Vārdus vēl tikai meklēju, tāpēc bildes:


Marina dzīvo Ezerkrastu pansionātā. Viņai jo īpaši gribas sajust mīļumu un siltumu.


Uz nometni bija atbraukušas friziere Tamāra un stiliste Linda, kas meitenes safrizēja un pastāstīja visu ko par krāsošanos. Meitenes bija pārlaimīgas!

( tālāk )

Vakar biju laukos. Omītei 91 gads palika, uzklājām galdu dārzā. Man šausmīgi patīk lauku vienkāršie nesamudrītie ēdieni. Tantes kotletes, Alberta šašliks, salāti tikko no dobes, vārīti kartupeļi - dzelteni kā oliņa (cc Omīte).

Visiem pa rokām dzīvojās pelēks kaķēns. Viņai tikai divi mēneši, bet visas vistas pabāzusi zem ķepiņas. Visas vistas ir tikai divas, jo pārējās, un arī gaili, aiznesis kāds zvērs, ko Alberts krieviski sauc par "laska". Nav ne jausmas kas tas tāds, bet man viņš nepatīk (iedomājos par pazudušo Keņu). Mežā kokiem apgrauzta miza, bet gan jau pie vainas kāds buks. Nevar taču viens zvērs ēst gan kokus, gan citus dzīvniekus.

Atvadoties Omīte sataisīja viltīgu seju un iečukstēja man ausī: tu man nofotografē to Oļas Šuriku, ja? Oļa ir mana Tante, bet Šuriks - viņas "brūtgāns", ko Omīte izdomājusi, lai kliedētu garlaicību. Šuriks pa vakariem staigā gar logiem, Šuriks nes Oļai konfektes un tādā garā.

Vispār jau tas Šuriks ir reāla persona - Tantes vecs pielūdzējs. Viņa tik smej un izvelk no skapja albūmu, lai parādītu šamā bildi. Šurika bilde neatradās, toties bija daudzāku citu uhažoru bildes. Visi tik smuki! Tas pats Alberts ajajaj kāds skaistulis bijis. Bet vislabāk man patika krievu oficieris, ar ūsiņām lai. Nu pilnīgi Fandorins! Tantes pirmais vīrs - melnais Roberts - ar tā neko. Jāatzīst, lieliska gaume, esmu sajūsmā! :)

Uzminiet, kuras divas meitenes piekdienas vakarā uzkarsēja deju grīdu Pienā? Pareizi, san un kashadura! Bija tā:
22.00 pie Piena vārtiem piebremzē kariete, un no tās izkāpjam sapucējušās mēs. Abām mugurā pa maģiskām īpašībām apveltītam apģērba gabalam: man svārki, kas paši maina garumu atkarībā no apstākļiem, bet Kashadurai - ļifčiks, kurš atbildīgos brīžos izlien no krekliņa apakšas. Tieši pusnaktī mums jāaiziet no balles, lai paspētu uz nākamo Pelles barošanas reizi.
22.30 esam izdzērušas pa Leffei, pasēdējušas uz terases, pasēdējušas pie bāra, pasēdējušas uz dīvāna. Dejas nesākas.
22.40 pie DJ pults parādās toms_grevins, un mēs jau sapriecājamies - tūlīt būs!
23.00 nervozi trinamies. Gribam dejot! Toms Grēviņš aiziet pīpēt. To mēs nevaram izturēt, skrienam viņam pakaļ un stāstam visu taisnību: tā un tā, kashadurai pēc stundas jāskrien barot bērns, bet mēs gribam paspēt padejot! (lasi: esam princeses, pusnaktī pārvērtīsimies par pelnrušķītēm). Toms Grēviņš samulst, tomēr tūlīt pat nostājas miera stājā un sāk spēlēt. Visu cieņu, viņš nestiepj gumiju, un mēs dabonam īsteni karstas dejas, kādas parasti nesākas pirms pusnakts.
00:00 sasarkušas, nogurušas un laimīgas pateicamies labajam DJ un steidzamies prom pirms kariete pārvērtusies par ķirbi.

Jautājums: vai DJ bija tik atsaucīgs aiz labas sirds, vai arī tā ir bāra politika? (piens, barojoša māte, utt)

Ja jūs vakar Doma laukumā redzējāt divas dejojošas daiļavas melnās vakarkleitās, tad ziniet - tās bijām mēs ar kashadura! Lieta tāda, ka biju nedaudz sadrūmusi negaisu gaidot, Kashadura, Īsts Draugs būdama, sapucēja mani savā smalkākajā kleitā, uzposās arī pati, un mēs devāmies uz skukas restorānu.

Restorānā es ēdu buti ar gailenēm un jaunajiem kartupeļiem, Kashadura - jēra sautējumu ar gailenēm, bet Pelle - Kashaduras pienu. Bija ļoti garšīgi, vienīgi mēs nekādi nevarējām sagaidīt, kad kāds uzklausīs mūsu vēlmi pēc deserta. Kādu stundu nogaidījušas, aizgājām prom. Žēl gan, jo šokolādes kūka noteikti ir ļoti garšīga!

Nu neko, aizgājam pie Bernāra, ēdām kanēļ- un mandeļ-maizītes, dzērām limpeni un lasījām klaču žurnālus. Un tad mums neprātīgi sagribējās dejot. Nu tā, ka gurni paši sāk kustēties vien izdzirdot attālas mūzikas skaņas. Taču dejas Rīgā otrdienas vakarā un vēl ar zīdaini ratos ir kas patiešām nereāls. Doma laukumā Mitrohins gaužām garlaikoti dziedāja Bītlus, bet mūsu izmisums bija tik liels, ka spējām sajust līksmību un mesties dejā pat tādos apstākļos. Kad tas apnika, gājām uz Līvu laukumu, kur, izrādījās, dziedāja Laimis un Evil Orchestra. Nedejoja neviens, arī mēs ne, jo negribējām sev pievērst lieku sekstūristu uzmanību.

Ap to laiku es jau sen vairs nebiju drūma, un mēs - nedejojušas toties labi barotas - devāmies mājup.

Jautājums - kur lai iet dejot kopš Meta kafe vairs nav?

Pēdējās dažās dienās ap mani savērpies svelmīgu notikumu virpulis.

Viss sākās ar zibeni, kas iespēra mūsu mājā. Pateicoties zibensnovedējam, vienīgā skāde bija mana lēkšojošā sirds un ar kafiju aplietā kleita. Sekoja drāma ar vikings, kuras dēļ neaizbraucu uz nometni. Kolīdz pērkons un lietus bija pāri, starp jahtām un mākoņiem atvadījos no Evas(tiekamies turpat - puerto vajartā pie baltajiem taksīšiem!).

Atvadu ballīte līgani pārgāja unic dzimšanas dienas ballītē krogā Mūķene. Tur bija dejas un dziesmas, galdi lūza no gardumiem un vīniem. Laimi bija pārņēmis dāsnums, un viņš dziedāja visas skaistākās balādes: Sabor a mi, Oči čornjie, Brodjaga un tā tālāk. Mēs dejojām un dziedājām līdzi, un kaislības, kas tam visam virmoja pāri un cauri, ir vispār neaprakstāmas. Man pēc tam vēl divas dienas ledusskapis bija pilns ar ēdienu, un uz Positivus neaizbraucu, jo dabūju vēdergraizes no trīsdienīgas kūkas.

Turpmākās pāris dienas pie jūras. Beidzot saule ir īsteni karsta, smiltis dedzina pēdas, saulrietā peldoties ūdens ir silts un maigs. Es esmu TIK brūna. Bet īstā laime ir sākoties negaisam, kad smilšu vērpetes lido līdz koku galotnēm, vējš grūsta mākoņus un pērkons par to barās, un tu tam visam pa vidu esi mazs, drusciņ nobijies, bet ļoti dzīvs un ļoti laimīgs.

Tādās dienās kā šī es atkal neprātīgi mīlu Rīgu. Slēpjoties no lietus pieturā, tikai lai izmirktu garāmbraucošo mašīnu dāsni pasviestajā peļķūdenī. Skrienot no vienas pajumtes līdz otrai, nerimtīgi smejoties un mēģinot nezaudēt eleganci, ko pieprasa šodien trāpīgi uzvilktā kinozvaigznes kleita.

Aiz tilta krāsainos atspīdumos rotājas Olimpija, un mēs ienirstam tajā nopirkt visu nepieciešamo, lai uzceptu šokolādes vulkānu. Pēc brīža stāvam pie kases ar šokolādi, sviestu un olām, aiz mums izslēdzas gaisma - darbalaiks beidzies. Kamēr krāmējam somas, noskatāmies sirreālu ainu: Ješo oģin babjor papjor! nokliedzas apsargs un vicina dūres pret nezināmu ienaidnieku. Tikko vēl laipnās pārdevējas seja savelkas plēsīgā grimasē "Gaņi jevo damoi! pusķ spaķ iģot!" Cits apsargs skriešus pazūd lieveikala tumšajās dzīlēs. Mēs to visu vērojam ar dzīvu interesi, taču tad kāds nokliedzas "IZEJ NO MANA KODA!". Sajūtamies kā datorspēlē - ja nu lielveikala darbinieki pa vakariem spēlē bebru (aizkavējušos pircēju) medības? Sabāžu pārāk dzīvo iztēli kabatās, tomēr drošības labad steidzamies ātrāk tikt prom.

Starp citu, šokolādes vulkāna recepte ir ( pavisam vienkārša )
Pēc tam pastāstīšu, kā sanāca.

Varu darīt visu, ko vien vēlos, un nekas nav obligāti, nu vismaz šodien - tā es nolemju sestdien no rīta un tūlīt pat ķeros klāt šī nodoma īstenošanai.

Satieku Evu, kura uz Rīgas fona izskatās kā skaista parādība, mēs tirgū sapērkamies vairākus kilogramus zemeņu, ķiršu, zirnīšu, burkānu un pašu mazumiņu alus. To visu notiesājam kopā un vienlaicīgi, bet pēc pāris stundām, stenēdamas un uzpūtušos vēderus apķērušas, vārtāmies pa dīvānu. Izlemjam, ka situāciju var glābt vienīgi kārtīgas vakariņas. Apejam ar līkumu Muklājam (pārāk veselīgi), lai paēstu vietā, kur viss peld taukos un ir apliets ar eļļu. Pašā pusnaktī uz ielas nejauši? satieku Muklāja Vilibaldi, un viņš man nolasa garu lekciju par veselīgu pārtiku. Pēc tam domāju - vai tiešām tas bija pa īstam? Varbūt tas bija rēgs vai lielizmēra pārmetums no manas bezapziņas dzīlēm?

Nākamajā rītā apņēmos pastrādāt. Nekā - pa logu laužas iekšā muzikāla līksmība slāviskos toņos. Tas tak Tatarstānas Sabuntujs 2009! mēs atceramies cik lieliski izklaidējāmies pagājušogad ap šo laiku. Steigā notiesājam brokastis un nesamies pāri ielai, kur skaistā bet diskrētā ēkā atrodas Tatarstānas vēstniecība. Tur jautrība sit augstu vilni - krāšņos tērpos un tubeteikās tērpti ļaudis dejo, dzied, ēd un spēlē spēles (Sabuntujs ir tāpat kā latviešiem Līgo tikai bez alkohola, mums paskaidro kāds vīrs). No airana (austrumu kefīra) ar muti jāizzvejo naudiņa. Jāņem mutē karote, kurā jāieliek olu un veselu jāaiznes 50m un atpakaļ. Kāds onkulītis deklamē pašsacerētu dzejoli par Tatarstānu - tik skaistu, ka aš sākam šņaukāties.

Zālītē saulē un sieviešu uzmanībā gozējas spēka vīri kailiem tetovētiem torsiem. Kāds atved aunu, piesien pie ozola, un tad sākas cīņas - auns ir balva uzvarētājam. Cīņas noteikumi acīmredzot nav akmenī cirsti, jo publika vienmēr panāk tā puiša uzvaru, kurš tai labāk iepaticies. Viens no favorītiem ir izskatīgs bagatirjs, kuru aptekalē divas sievas, viena blonda, otra melnmate, kā arī bērnu bariņš. Gaiss ap viņiem sabiezējis no kaislībām un lamu vārdiem krievu mēlē. Vīri cīnās pa pāriem, un publika katru reizi ilgi strīdas, kurš tad ir uzvarējis. Taču cīņas strauji beidzas, kad vienam no cīkstoņiem gandrīz nolauž sprandu. Lai atvēsinātu uzkarsušo publiku, tiek izsaukts meiteņu ansamblis, kas sāk dūdot saldas dziesmas, bet mums jau jādodas tālāk.

Foto:

Spēkavīrs un viņa sievas


( vēl bildes )

Mēs ar Esperanzu viendien dzērām kafiju un viena otrai žēlojāmies, ka vīrieši uz ielas izturās tā, it kā mēs būtu neredzamas. Kāds varbūt arī pablenž, bet kur tad kvēli smaidi, saldi pantiņi, dziļdomīgas nopūtas? Esperanza saka, ka nevarot pie tā pierast pat pēc 10 gadiem dzīves Latvijā.

Šo sarunu biju piemirsusi, taču atkal atcerējos vakar - kad cilvēks ar melni nokvēpušu seju man pasniedza milzīgu magoni (zieds kā divas manas plaukstas). Biju aizbraukusi ciemos pie Maijas un Jūnija uz viņu vasaras mājiņu laukos. Viņi dzīvo uz ielas, ko sauc par Seleksa ielu un kura atrodas netālu no mākslīgās apsēklošanas stacijas. Ielai dots vārds par godu bullim Seleksam, kurš bijis tik vaislīgs, ka kolhoza kopsapulcē vienbalsīgi nolemts viņa panākumus godināt veselas ielas garumā. Tiesa gan, kāds vienmēr pamanās aizkrāsot burtus "le" un tad ielas nosaukums kļūst pavisam īss un kodolīgs.

Maijai un Jūnijam kaimiņos dzīvo vīrs ar melno seju (viņam pat zobi ir melni!), no kura es saņēmu minēto ziedu. Vispirms gan es dabūju lekciju par tēmu: Meitenēm jāvalkā svārki. Kā lai viņš zinot, ka tā ir dāma, nevis glīts puišelis, kas staigā gurnus grozīdams? Un kā viņš var lūgt tādu džinsotu meiču uz deju! ja nu kāds padomā, ka viņam patīk zēni? Uz maniem pīkstieniem par auksto klimatu onka skarbi atcirta - bet kam tad ir domātas zeķes?! vai tad tiešām man jāmāca sievietei kā saģērbties? Kad biju nozvērējusies, ka turpmāk vilkšu kleitas vien, šis noplūca tuvējā dobē magoni - lai es liekot matos, jo sievietēm jāstaigā svārkos ... un ar puķēm matos. Par laimi sāka stipri līt, citādi būtu spiesta palikt uz nākamo lekciju.

Vairāk nesūdzēšos par uzmanības trūkumu, jo ir tak skaidri zināms - ko vēlies, to arī dabū.

Stāvam zivju tirgū un domājam, ko ēdīsim pusdienās. Ap mums spieto pārdevēji - seņjoritas, ko ņemsiet? Dorado - 100 peso kg (4 lati), garneles - 100 peso, austeres - 100 peso, mantaraja (veee) - 50 peso, astoņkājis - 60 peso. Bet tuncis jums ir? Ir! 120 peso! Pusdienās to ēdam tāpat svaigu - sagriežam plānās šķēlītēs, uzspiežam laimu un mutē iekšā. Tokijas zivju tirgus atpūšas!

No onkulīša tepat uz stūra dabūjam kokosriekstus, kurus viņš nupat nošķinis no palmas mūsu kaimiņu dārzā. Ar mačeti nošķeļ riekstam cepuri, pienu izdzer, tad tāpat ar mačeti izdabū ārā mīkstumu un ēd nost arī to.

Vakarā braucam uz tirgu pirkt šūpuļtīklus, Eva kaulējas profesionāli, viņa zina ļoti labi, kad jāpiešķiebj galva un jāskatās "kā uz mazu dzīvnieciņu" (cc Toms), un kad jākļūst bargai un lietišķai. Kad tas ir nokārtots, ieraugam divus mariači, viņi sēž uz ielas stūra un dala dienas peļņu. Eju klāt un saku - vajag ģitāru, ziniet kur dabūt? Šie zina gan, un drīz mēs joņojam pakaļ mariači, kurš neiedomājamā ātrumā vico pa šaurajām ieliņām, taču diemžēl aizved uz veikalu, kurā Tomam jau vienreiz mēģināja pārdot suvenīru ar salauztu grifu. Eh, es tā cerēju, ka Laimis man nospēlēs kādu brīnišķu balādi.

Braucam mājās, es izkarinos ārā pa autobusa logu tieši tā kā to dara vietējie. Kļūstu par vienu lielu ausi, aci un nāsi - autobusā iekāpušais ielu muzikants rauj vaļā par mīlu, smaržo pēc dedzināta cukura un sāļa okeāna gaisa, viss ir tāds silts un pazīstams. Es neapšaubu lietu kārtību, un tomēr - kā tas gadījies, ka neesmu piedzimusi šeit Dienvidos?

Tagad man ātri jāsamet mantas čemodānā un jāparādās Eiropai. Drīz būšu!



Uzraksts pie meiteņu dibeniem: "Labākajam ganiņam labākā balva!"

Pēc Andreas balles vairs negribam redzēt nevienu dārgu māju, nevienu bagāto famīliju un vispār izlemjam cik iespējams turēties tālāk no Nuevo Vallartas, kur tas viss ir ik uz soļa. Noīrējam auto (Nissan Tsuru - vienkāršs kā tautasdziesma, taču ļoti izturīgs) un dodamies uz pilsētas smukākās un nesmukākās mājas arhitekta (vienā personā) ieteiktajām paradīzes pludmalēm.

Divas stundas kratāmies augšā pa kalnu, pēc tam lejā no kalna, līdz nokļūstam neprātīgā skaistumā - baltas smiltis, klintis un zils zils ūdens griežas gar krastu virpuļos. Cilvēku nav, toties ir bruņurupuču olas. Peldēties nav iespējams, tāpēc mēs tikai apsēžamies pašā pašā ūdens maliņā un ļaujam lai viļņi mūs mētā un gāž guļus. Priecājamies kā mazi bērni, slapjās smiltis lielā daudzumā tiek visur - peldenēs, matos, mutē.

Braucam uz nākamo pludmali, pie kuras pieplacis sīks ciematiņš. Tirkīzzilajā caurspīdīgajā ūdenī šūpojas laivas, plunčājas bērneļi, kāds ņurko pēc austerēm un zivīm. Ūdens ir auksts, toties mierīgs, un es peldos līdz ieraugu sev pie kājām raju un laižos uz krastu.

Trešā pludmale aizrauj elpu - krastā milzīgi akmens krāvumi, dažs izskatās pēc bruņurupuča galvas, cits pēc milzu iguānas ķepas. Nākamo pludmali sauc Koraļļi, un tur notiek gaiļu cīņas. Nezinu, kas notiek ar uzvarētājiem, taču zaudētāji auksti mētājas turpat pažobelē. Spriežot pēc skatītājiem, nav jautrākas izklaides par šo, taču mēs izvēlamies doties atpakaļ uz klintīm un skatīties saulrietu tur.

Pēc saulrieta atgriežamies tirkīzzilajā pludmalē un taujājam pēc vakariņām. Vienīgā vieta, kur dod ēst esot tuuur augšā un pa kreisi. Aizbraucam un ieraugām, ka tā ir baznīcas virtuve, taču laipni aicināti ir visi. Zupa ir ļoti garšīga, plāceņi arī. Milzu magnetola skandina "dievs ir labs" un tam nevar nepiekrist, jo mūs debesis šodien tā apdāvinājušas, ka vairāk vairs nevar vēlēties.

Baseinā var labi izklaidēties tēlojot ronīti - tas ir tā, ka griežas ūdenī uz vienu pusi kamēr sareibst galva. Tad griežas uz otru pusi vai arī ceļas kājās un mēģina nostāvēt. Vēl var notupties zem strūklakas un iztēloties ka esi milzu ūdenskritumā.

Bet visjautrāk ir tad, kad ierauga baseina dibenā čūsku, kliedz, zibens ātrumā lec ārā un skrien meklēt apsargu, lai velk to mūdzi ārā. Pēc brīža atgriežas pie baseina un ierauga Krišu, kurš tieši iznirst no ūdens ar nevainīgu palmas lapu rokā.