bettyboob

Sākumā nesapratām, kāpēc aizslēgts Vanšu tilts un kāpēc ielas vidū notiek disene. Taču bija skaidrs, ka jāizmanto tāda iespēja padejot, ko arī darījām. Tad sāka parādīties pirmie skrējēji, arvien vairāk un vairāk, līdz iela bija pilna. Viņi bija dažādi - puiši meiteņu drēbēs, viens plikais, grūtnieces, bērni uz trīsriteņiem, vecenītes, urlas un arī pavisam nopietna izskata sportisti. Šķita, ka skrien vai puse Rīgas. Mēs brīdi skatījāmies pavērtām mutēm, bet tad nespējām pārvarēt vēlēšanos mesties bariņā. Noskrējām mazu gabaliņu un apstājāmies norobežojumā starp joslām, dažas minūtes kaifojot par sirreālo skatu. Viss beidzās ar lavīšanos zem tilta un slapstīšanos gar bruņmašīnas sāniem, bet tas jau ir cits stāsts.

Ja mums ar Kašaduru gribas dejot, tad šķērslis nav nekas, pat fakts, ka ir parasts rudenīgs pirmdienas vakars Rīgā.

Sapucējušās pērlēs, tīkliņzeķēs un augstpapēdenēs, un ieguvušas īsti argentīnisku eleganci, devāmies uz milongu bārā I love you. Pirmajā mirklī gan biju smagi vīlusies ieraugot nelielo pagrabtelpu ar dažiem lēni šīberējošiem pārīšiem. Viena dāma bija tērpusies leopardraksta reitūzenēs. Kurš dejo tango tādā tērpā! es saraucu degunu. Un kāpēc gaiss nav sabiezējis cigāru dūmos un kaislē? Vārdusakot, neskatoties uz to, ka pati dejot tango neprotu, man bija stingrs viedoklis, kā tam visam jāizskatās un jābūt.

Bet tad pār mūsu galvām sāka birt dažādi jautri un patīkami notikumi. Kā jau teicu, dejot mēs nemākam, bet izturēt neatrašanos uzmanības centrā arī ne. Tad nu nostājāmies kāpņu augšdaļā pie lielā spoguļa un sākām apbrīnot pašas sevi. Taču ļoti drīz uzradās arī vairāki citi mūsu dailes cienītāji, kas teicās esam paši labākie tango mācīšanas speciālisti (vēlāk gan Agnese apgaismoja, ka tie ir bijuši viltvārži). Un kad ieskatījos acīs garām ejošam argentīniešu skaistulim (dedzinoši melnas cirtas un acis), sajūsmas trieciens bija tik spēcīgs, ka aizrijos pati ar savu elpu un gandrīz nosmaku.

Nu ja, satiku vairāk kā 2 gadus neredzēto Agnesi, kura joprojām dzīvo Buenos Aires. Mēs apskāvāmies ilgi un cieši. Kā viņa dejo - acīm ciet, izjūtot katru kustību - to skatīties ir prieks un bauda.

Nopietni apsveru iespēju iet mācīties, klases notiek līdz pat augusta beigām:
http://www.tangostudio.lv/lv/tango_festival01/festivala_2009_programma

p.s. Ja man piederētu I love you, es jau nu iegādātos kādu pudeli malbeka milongām par godu. Savādāk viesiem nākas iztikt ar nožēlojamu Pinot Noir no Itālijas!

Uzminiet, kuras divas meitenes piekdienas vakarā uzkarsēja deju grīdu Pienā? Pareizi, san un kashadura! Bija tā:
22.00 pie Piena vārtiem piebremzē kariete, un no tās izkāpjam sapucējušās mēs. Abām mugurā pa maģiskām īpašībām apveltītam apģērba gabalam: man svārki, kas paši maina garumu atkarībā no apstākļiem, bet Kashadurai - ļifčiks, kurš atbildīgos brīžos izlien no krekliņa apakšas. Tieši pusnaktī mums jāaiziet no balles, lai paspētu uz nākamo Pelles barošanas reizi.
22.30 esam izdzērušas pa Leffei, pasēdējušas uz terases, pasēdējušas pie bāra, pasēdējušas uz dīvāna. Dejas nesākas.
22.40 pie DJ pults parādās toms_grevins, un mēs jau sapriecājamies - tūlīt būs!
23.00 nervozi trinamies. Gribam dejot! Toms Grēviņš aiziet pīpēt. To mēs nevaram izturēt, skrienam viņam pakaļ un stāstam visu taisnību: tā un tā, kashadurai pēc stundas jāskrien barot bērns, bet mēs gribam paspēt padejot! (lasi: esam princeses, pusnaktī pārvērtīsimies par pelnrušķītēm). Toms Grēviņš samulst, tomēr tūlīt pat nostājas miera stājā un sāk spēlēt. Visu cieņu, viņš nestiepj gumiju, un mēs dabonam īsteni karstas dejas, kādas parasti nesākas pirms pusnakts.
00:00 sasarkušas, nogurušas un laimīgas pateicamies labajam DJ un steidzamies prom pirms kariete pārvērtusies par ķirbi.

Jautājums: vai DJ bija tik atsaucīgs aiz labas sirds, vai arī tā ir bāra politika? (piens, barojoša māte, utt)

Ja jūs vakar Doma laukumā redzējāt divas dejojošas daiļavas melnās vakarkleitās, tad ziniet - tās bijām mēs ar kashadura! Lieta tāda, ka biju nedaudz sadrūmusi negaisu gaidot, Kashadura, Īsts Draugs būdama, sapucēja mani savā smalkākajā kleitā, uzposās arī pati, un mēs devāmies uz skukas restorānu.

Restorānā es ēdu buti ar gailenēm un jaunajiem kartupeļiem, Kashadura - jēra sautējumu ar gailenēm, bet Pelle - Kashaduras pienu. Bija ļoti garšīgi, vienīgi mēs nekādi nevarējām sagaidīt, kad kāds uzklausīs mūsu vēlmi pēc deserta. Kādu stundu nogaidījušas, aizgājām prom. Žēl gan, jo šokolādes kūka noteikti ir ļoti garšīga!

Nu neko, aizgājam pie Bernāra, ēdām kanēļ- un mandeļ-maizītes, dzērām limpeni un lasījām klaču žurnālus. Un tad mums neprātīgi sagribējās dejot. Nu tā, ka gurni paši sāk kustēties vien izdzirdot attālas mūzikas skaņas. Taču dejas Rīgā otrdienas vakarā un vēl ar zīdaini ratos ir kas patiešām nereāls. Doma laukumā Mitrohins gaužām garlaikoti dziedāja Bītlus, bet mūsu izmisums bija tik liels, ka spējām sajust līksmību un mesties dejā pat tādos apstākļos. Kad tas apnika, gājām uz Līvu laukumu, kur, izrādījās, dziedāja Laimis un Evil Orchestra. Nedejoja neviens, arī mēs ne, jo negribējām sev pievērst lieku sekstūristu uzmanību.

Ap to laiku es jau sen vairs nebiju drūma, un mēs - nedejojušas toties labi barotas - devāmies mājup.

Jautājums - kur lai iet dejot kopš Meta kafe vairs nav?