bettyboob

Pie jūras mani pārņem bērnišķīgs prieks. Par vilnīšiem, smilšu pilīm, lietus lāšu riņķiem ūdenī. Gribas dauzīties un smieties, un būt laimīgai un brīvai.
Taču jo tuvāk pieeju jūrai, jo mazāk varu paslēpties no sevis.
Redzu sevi skaidri kā smilšu valnīšus krasta seklajā ūdenī.
Ieraugu bailes no vientulības, bailes zaudēt visu, kas tuvs un dārgs, bailes braukt uz Meksiku, bailes mīlēt, bailes nekad vairs nemīlēt.
Ak dievs, ja varētu paslēpties zem segas uz mūžiem.

papildus jautrībai mums mājās tagad ir arī Grāvlejs un Petra, viņa čehu draudzene. Petra ir jauka, kad sadzerās viņa visus grib apkampt, viņa vārtās pa grīdu, dejo un pavisam agri no rīta arī stāv uz galvas. Sazin kāpēc viņa man atgādina kaķeni no pagalma. Grāvlejs ir džentelmenis, kas ļoti jocīgi iet kopā ar viņa sparīgo nevēlēšanos lai pasarg dies kaut kas notiktu pareizi. Man viņi patīk, bet ceru, ka drīz viņi atradīs jaunas naktsmājas, jo mani nervi šito bohēmu diezko labi netur.

Bet tagad uz brīdi ir miers un klusums un vistas zupa, jo šoreiz Janošs ir ticis klāt vistu rūpnīcai (knapi siers paspēja beigties, kā viņš bija klāt ar maišeli vistu "trupiku"). Biju pie jūras, laimīga gulēju kāpās, saulē, deguns un vaigi sarkani. Smiltis jau ir pavisam sausas un jūra - grieķiski zila. Braucu atpakaļ nogurusi un tad bija tā: