bettyboob

Dievs manā dzīvē taisa lielu caurvēju, lielā ātrumā verot ciet un vaļā visas tās durvis un logus. Nav nekāds brīnums, ka es saķeru iesnas.
Bet vēl riebīgāk ir tad, ja kādas no durvīm viņš atstāj puspievērtas, un tad no tām nelāgi velk. Kā šodien ar to vēstuli no Brazīlijas.
Kas mani toreiz raustīja aiz mēles teikt brazīlim, ka noindēšu viņa trokšņaino kaimiņu suņus? Nu kas?

Eh.

Pie jūras mani pārņem bērnišķīgs prieks. Par vilnīšiem, smilšu pilīm, lietus lāšu riņķiem ūdenī. Gribas dauzīties un smieties, un būt laimīgai un brīvai.
Taču jo tuvāk pieeju jūrai, jo mazāk varu paslēpties no sevis.
Redzu sevi skaidri kā smilšu valnīšus krasta seklajā ūdenī.
Ieraugu bailes no vientulības, bailes zaudēt visu, kas tuvs un dārgs, bailes braukt uz Meksiku, bailes mīlēt, bailes nekad vairs nemīlēt.
Ak dievs, ja varētu paslēpties zem segas uz mūžiem.