bettyboob - Uzmanīgi ar to, ko vēlies

Mēs ar Esperanzu viendien dzērām kafiju un viena otrai žēlojāmies, ka vīrieši uz ielas izturās tā, it kā mēs būtu neredzamas. Kāds varbūt arī pablenž, bet kur tad kvēli smaidi, saldi pantiņi, dziļdomīgas nopūtas? Esperanza saka, ka nevarot pie tā pierast pat pēc 10 gadiem dzīves Latvijā.

Šo sarunu biju piemirsusi, taču atkal atcerējos vakar - kad cilvēks ar melni nokvēpušu seju man pasniedza milzīgu magoni (zieds kā divas manas plaukstas). Biju aizbraukusi ciemos pie Maijas un Jūnija uz viņu vasaras mājiņu laukos. Viņi dzīvo uz ielas, ko sauc par Seleksa ielu un kura atrodas netālu no mākslīgās apsēklošanas stacijas. Ielai dots vārds par godu bullim Seleksam, kurš bijis tik vaislīgs, ka kolhoza kopsapulcē vienbalsīgi nolemts viņa panākumus godināt veselas ielas garumā. Tiesa gan, kāds vienmēr pamanās aizkrāsot burtus "le" un tad ielas nosaukums kļūst pavisam īss un kodolīgs.

Maijai un Jūnijam kaimiņos dzīvo vīrs ar melno seju (viņam pat zobi ir melni!), no kura es saņēmu minēto ziedu. Vispirms gan es dabūju lekciju par tēmu: Meitenēm jāvalkā svārki. Kā lai viņš zinot, ka tā ir dāma, nevis glīts puišelis, kas staigā gurnus grozīdams? Un kā viņš var lūgt tādu džinsotu meiču uz deju! ja nu kāds padomā, ka viņam patīk zēni? Uz maniem pīkstieniem par auksto klimatu onka skarbi atcirta - bet kam tad ir domātas zeķes?! vai tad tiešām man jāmāca sievietei kā saģērbties? Kad biju nozvērējusies, ka turpmāk vilkšu kleitas vien, šis noplūca tuvējā dobē magoni - lai es liekot matos, jo sievietēm jāstaigā svārkos ... un ar puķēm matos. Par laimi sāka stipri līt, citādi būtu spiesta palikt uz nākamo lekciju.

Vairāk nesūdzēšos par uzmanības trūkumu, jo ir tak skaidri zināms - ko vēlies, to arī dabū.