Šugā faiv
Recent Entries 
8.-Dec-2019 02:32 am
Šibuja, mana mīļā, putekļainā, mazliet smirdīgā, bet tik mājīgā un labsirdīgu, dīvainu cilvēku pilnā Šibuja mainās. Izauga trīs jauni debesskrāpji, vecās ēkas ar piecdesmito gadu kondicionieru mucām ir nojauktas nost, publika arī ir mainījusies. Pat izmocīto Šibujupīti kāds ir iedomājies izdabūt no pazemes ārā un tagad šibujai ir sava krastmala. Diezgan gara, apgaismota, smuka un jauna, bet patukša, jo tikai retais par tās esamību ir informēts. Šauros, balto tualetes flīžu tuneļus nomainīja gaisīgas un platas ejas ar melniem griestiem, kurus nemaz nevar saskatīt. Nelielo, bet ērto pazemes metro staciju nomainīja ļauns labirints: vienreiz divi vācu tūristi jautāja kur ir izeja. Atbildēju, ka gribētu to zināt arī. Jau divus gadus staigāju apkārt. Šibuju vairs nevar pazīt.
Bet tas nav tas svarīgākais. Tie jaunie debesskrāpji izskatās tik futūristiski, galīgi nav Tokijas rāmajā, konservatīvajā un, es pat teiktu, garlaicīgajā stilā. Šibuja tagad ir visdīvainākā vieta Tokijā. Vecās, mājīgās šibujas ielas ar neskaitāmajām pagajušā laikmeta bodēm un veikaliem ir nemainīgas, bet no debesīm uz tām noskatās visās varavīksnes krāsās spīdošie debesskrāpji, kā tādi kosmosa ciklopi, kuri nokāpa no zvaigznēm neviena nelūgti un tagad sēž uz zemes un skatās. Tas izskatās ja ne iespaidīgi, tad dīvaini. Nevaru īsti atrast to vārdu, kurš to jocīgo skatu aprakstītu.
Ja būsiet Tokijā, tad Šibuja ir apmeklēšanas vērta. Ne tik daudz to skatu dēļ, bet kaut vai tāpēc, ka tā vieta mainās katru dienu. Tad jums būs sava, unikāla, personīgā Šibuja, kura vairs nekad neatkārtosies.
4.-Dec-2019 11:44 pm
Ā, jā, un vēl man terasē ir inficētas zemes pleķītis. Nav svarīgi ko es tur stādu, viss ar laiku nožūst, nodzeltē un iet bojā.
Mimoza nožuva, jasmīns nožuva, gladiolas nožuva un pat šisō īsti labs nesanāca.
Optimisma pilns pavasarī iedēstīju trīs čilī mazuļus.
Jau ir decembris un čilī ražo kā negudri.
Laikam tā infekcija viņus neņem ciet.
4.-Dec-2019 11:21 pm
Nopirku Apple Store jaunu skuvekli. Jā, tieši Apple Storē.
Izņēmu no iepakojuma, pats skuveklis bija plastmasas kastītē.
Kastītei pa vidu mazi burtiņi. Ja ieskatās, tad var izlasīt: "Syka blyat".
Kas tie vēl būs par jokiem?
To domājot, aizgāju pie spoguļa un noskuvu sev uzacis.
Izgāju ārā, gāju pa ielu, nepazīstams garāmgājējs smaida un slavē, sak', beidzot tu izskaties pēc īsta ebreja!

Nē, jucis es neesmu, tas bija sapnis.
Šķiet, ka bija kas jāzuraksta, bet īsti nekas neiet ārā.
15.-Mar-2019 05:35 pm
Gulēju, pamodos no tā, ka Hugo atnāca gulēt man blakus.
Pamodos no tā, ka Hugo piecēlās un skatījās tumšā istabā runādams. Palūdzu gulēt nevis runāt ar iedomu draugiem, Hugo piekrita.
Pamodos no tā, ka Hugo un atkal runāja ar savu iedomu draugu tumšajā istabā.
Tā tas turpinājās tik ilgi, cik es jau nevaru saskaitīt, bet, šķita, kādas pārdesmit reizes.

Atcerējos to Harmsa stāstu, kur viens kungs sapņoja, ka sēž paslēpies krūmos un garām iet policists. Tad sapņoja ka iet gar krūmiem un krūmos sēž policists. Tad sapņoja ka sēž paslēpies aiz policista un garām iet krūmi.

Tālāk pamodos no tā, ka Hugo atkal piecēlās un sāka runāt ar savu iedomu draugu tumšajā istabā. No istabas runādams iziet vēl viens Hugo un tagad Hugo ir divi. Tad pamodos un sapratu, ka tas arī bija sapnis un cik ironiski ir tas, ka Harmss zināja kā tas notiek.
3.-Mar-2019 06:03 pm
Viens no salas radiem ir veiksmīgi iestājies universitātē Tokijā un kā apsveikuma dāvanu izdomāju nosūtīt viņam Kindle.
Pasūtīju Amazonā uz savu salas adresi, bet Kindle atnāca pa tiešo viņa mājās.
Kāpēc?
1) Jo es tur tāpat nedzīvoju, nest nav jēgas, tāpēc pastnieks noklusējot aiznes pie radiniekiem, kuri dzīvo pārsimts metru attālumā.
2) Nu jo sala, visi visu zina.
7.-Feb-2019 09:53 am
Pirms laika japāņu internetā parādījās nodarbinātības aģentūras reklāma, kura sastāvēja no četriem attēliem. Pirmajā melnbalts cilvēciņš raud, jo saņem 21 manus* mēnesī. Otrajā atrod jaunu darbu caur aģentūru. Trešajā ir sajūsmā par jauno algu, kura tagad ir 29 mani*. Ceturtajā priecīgs stāsta, ka tagad nu beidzot var atļauties daudz vairāk!

Pirms neilga laika izcēlās skandāls par to, ka Japānas nodarbinātības ministrija esot nepareizi skaitījusi datus par algām vairāku gadu garumā, tāpēc dati no ministrijas vairs nav uzticami. Kļūdaino datu dēļ vairākiem miljoniem cilvēku neesot izmaksāti nepieciešamie pabalsti.

Šeit būs jāpiemin, ka pēc nodarbinātības ministrijas oficiālajiem datiem, par kuru patiesumu, kā minēts augstāk, ir zināmas šaubas, vidējā darba alga japānā ir apmēram 450 mani gadā, jeb 37.5 mani mēnesī. Nu, apmēram ceturtdaļu vairāk nekā priecīgajam melnbaltajam cilvēciņam, kurš tagad var vairāk atļauties. Jāpiebilst, ka pēc IMF datiem, pastāvīgo darbinieku skaits ir tikai 60% no visiem darbiniekiem un pastāvīgo darbinieku vidējā darba samaksa ir apmēram divreiz augstāka par nepastāvīgo darbinieku samaksu. Tas nozīmē, ka 40% strādā gadījuma darbus, apmēram kā saldējuma pārdevējs vasaras kioskā un saņem par to divreiz mazāk salīdzinot ar saldējuma rūpnīcas darbinieku.

Otrais pārsteigums ir tvītotāju komentāri zem reklāmas. Lielākā daļa ir "kamōn, saņem 21 manu un vēl kaut kas nepatīk?". Tie nevainīgie tvīti kopā ar ziņām par datu "nepareizo skaitīšanu" no nodarbinātības ministrijas rada interesantus jautājumus:

- Tad cik tomēr pārticis ir vidējais japānis?
- Kādā tieši veidā valstī, kur oficiālā vidējā alga ir 37.5 mani mēnesī, 16% ir zem nabadzības sliekšņa, ņemot vērā, ka bezdarba līmenis ir 2.4%?

* 21 mans =~ 1670 eur
* 29 mani =~ 2310 eur
19.-Jan-2019 09:09 pm
Kad biju Honkongā, aptiekā nopirku iesnu zāles, galvenokārt jau interesantā "Budas ūdens" nosaukuma dēļ.

Kad uznāca iesnas, atvēru paciņu, iešņaucu kā bija rakstīts uz paciņas. Uzreiz sareiba galva, redze aptumšojās un mērenas iesnas pārtapa apstādināmā straumē. Reakcija bija tik briesmīga, ka otru nāsi nemaz negribēju traucēt. Mazliet pabrīnījos par efektu un aizmirsu par to incidentu atceroties, ka Budas ūdens labs nav.

Pirms laika arī Megumi izdarīja to pašu, bet dabūja nepārtrauktu šķaidīšanu vairāku minūšu garumā.

Efekts bija tik graujošs un nepartīkams, ka nolēmām papētīt kas īsti tur ir sastāvā. Sastāvs diezgan vienkāršs, ūdens, mentola eļļa un hieroglifs kuru nevarējām izburtot. Uzzīmējot IPA padā, kurš to atpazina, izfigūrējām, ka tā ir melno krupju ādas inde, kuru itkā pielieto Ķīnas medicīnā. Un jā, papētot efektus, nevienu pozitīvu neredzēju - tikai stipru kairinājumu, alerģiskas reakcijas un ko vēl ne.
Skaidrs bija tas, ka efekts ir no krupja indes, bet kāpēc tur tā inde vispāri ir iekšā?

Papildus izmeklēšana deva negaidītus rezultātus. Izrādās, ka tā ir tāda ķīniešu homeopātija - izraisīt simptomus, no kuriem grib tikt vaļā. Apmēram kā ja sāp galva, tad piesper ar āmuru klāt un cer, ka sāpēs mazāk.

Šodien šuplādē atradu sen aizmirstu Budas ūdens paciņu. Izmetu miskastē.
17.-Jan-2019 01:15 am
Atbrauca vecs draugs no Izraēlas. Bodē pie fugu trauka stāstīju viņam piedzīvojumus par lidojumu no Telavivas uz Parīzi. Lidmašīnai pirms apsēšanās apstājās viens dzinējs. Varēja just, ka stjuartiem nav miers. Viņi nonstopā nēsāja vīnu uz vietām pie rezerves izejām un ilgi tur runāja, kaut ko skaidrojot. Nekādu paziņojumu nebija, bet salonā valdīja spriedze.
Draugs, šo klausoties, tikai sasmējās: "Vai tu vispāri saproti visu situāciju? Tā ir lidmašīna pilna ar izraēliešiem! Un katram ir savs viedoklis par aviāciju. Tu saproti kas tur sāktos, ja viņi paziņotu par problēmām?".
13.-Jan-2019 05:23 pm
Uz salas Sakaue apkaimē ir veca saldējuma bode. Vieta ir iecienīta tūristu vidū, jo pasakainā saldējuma aprakstus var atrast katrā tūristu grāmatā.
Bet arī vietējiem bode patīk. Tiesa, cita iemesla dēļ.

Kādu pēcpusdienu iebraucu bodē, saimniece, nu jau stripri gados, visai nelaipni jautā: "no, ko atnāci?". Saliniekiem un vispāri Japānas dienvidniekiem tas ir tāds kā kultūras elements -- sarunu ar nepazīstamiem cilvēkiem sākt ar uzbraucienu. Atbildu, ka gribu saldējumu. Vecmāmiņa tad nu jautā kādu tieši saldējumu es gribu - vaniļas ar saldajām pupiņām vai latvāņu (ašitabas) saldējumu. Saku, ka lai dod vaniļas. Saņemu atbildi ka ir tikai latvāņu. Nē nu, tad nebija jājautā.

Pa to laiku, ēdot saldējumu, aprunājos ar īpašnieci. Viņa savos cieņpilnos gados ģērbjas rozā mežģīnēs un vienmēr krāsainās, glaunās kurpēs. Pastāstīja savu dzīves stāstu, ka esot piedzimusi uz salas, bet aizbrauca uz Tokiju mācīties. Nomācoties saprata ka lielpilsēta īsti nepatīk, apprecējās un atgriezās uz salu. Salā ar laiku pārņēma viņas tēva vadīto saldējuma bodi, kurš, būtībā, nedara neko citu kā iepērk standartīgo saldējumu no Tokijas ražotāja un pārdod jau uz salas. Dažreiz piejaucot latvāņu pulveri. Pasakains saldējums.
3.-Okt-2018 11:44 am
Tātad, mūsu darbā katru gadu notiek aptauja kuras mērķis ir izfigurēt vai kādam ir augsts stresa līmenis, mentālas problēmas vai garīgā saslimšana.
Tas viss ir labi, tests ir garš un galīgi bezjēdzīgs nav. Ja rezultāti pārsniedz noteiktu līmeni, tad sistēma nosūta īmeilu, ka, redz, esot pārāk augsts stresa līmenis un garīgo saslimšanu risks, tāpēc, redz, ir jāpalīdz sev pašam un jātiek ar to galā.

- Doktor, man liekas ka uz mēness sēž velns un stāsta kas man jādara, bet mans darbs ir citplanētiešu sazvērestība, esmu noguris no tā visa un gribu nomirt.
- Ō, nu nekas, izejiet ārā, pastaigājiet, padomājiet par ko labu, gan jau ka pāries! Ir jau sevi jāsargā mazliet! Tā jau nevar!
This page was loaded Dec 14. 2019, 11:56 pm GMT.