Šugā faiv
Recent Entries 
8.-Okt-2021 11:06 am
Pēdējās dienās kaut kā negāja.
Aizgāju līdz bodei nopirkt šokolādi un atpakaļ ejot roka savādi noraustījās un aizlidināja tālruni mētāties pa betona gabaliem gar ceļu, rezultātā saplīsis pavisam.
Tad darbam bija jāraksta CD (vispāri, technoloģiski neatpalikušajā pasaulē kāds vēl lieto CD?), un CD rakstītājs noplīsa, sabojādams diskus.
Tad braucu uz darbu un velosipēdam noplīsa quicklinks un es paliku bez ķēdes.
Aizgāju līdz veikalam, nopirku jaunu ķēdi un to instalējot nejauši salauzu savienotājpinu, kas visu ķēdes nopirkšanu padarīja veltīgu.
Tad aizgāju līdz veikalam labot tālruni un izrādījās, ka sajaucu dienu, un labošanas datums būs šodien, nevis vakar.
Tad naktī bija briesmīga zemestrīce un šorīt vilcieni vairs nebrauc. Var būt, ka nebija vērts braukt ar velosipēdu, jo uz ceļiem ir haoss.
Tad no rīta gāju izmest atkritumus un atpakaļceļā uzdūros milzu sirsim. Par laimi, kukainis bija labā omā un atsisdamies pret mani pāris reizes, vienkārši aizlidoja projām.
Izskatās, ka lietas iet uz labo pusi!
3.-Okt-2021 10:57 pm
Japānas valdība ir atcēlusi ārkārtas stāvokli, tāpēc visi tie tokijieši, kuri pēc stāvokļa ieviešanas cītīgi sēdēja mājas, tagad ir ārā.

Šodien man bija jāaiziet līdz Šindžjuku (vispāri, kā to var smuki latviskot? nu ne jau Jaunviesiņi). Cilvēku bija, kā jau tika paredzēts, ļoti daudz, bet pēc pusotra gada ārkārtas stāvokļos es tiešām biju aizmirsis cik haotiska ir tā vieta.
Vēl pirmajās dienās Tokijā pirms daudz gadiem man Šindžjuku jau nepatika. Likās kā tāds nenormāls mudžeklis, kurš arī nav diez ko tīrs un nav pārāk drošs. Bet tā ir Tokijas centrālo daļu esence: ja esi bijis Šindžjuku, esi bijis Tokijā.

Nu re.
Izbraucu cauri lielai cilvēku masai, padzinu malā skamotājus, sameklēju vietu kur noparkot velosipēdu, noparkojos un tālāk gāju kājām.
Pa ceļam kādai kundzei izbira soma ar kredītkartšu desmitiem, ja ne simtiem, tad es pagāju garām kādam pārim, kur diezgan maza auguma, vienkāršs puika skaidroja savai daiļavai, ka vakcīnas ir drošas, jo tās tika pārbaudītas uz žurkām, tad pagāju garām bomzītim, kurš sēdēja uz asfalta sev priekšā nolicis istabas pulksteni un ubagoja, tad kādai kundzei, kura centās iesmērēt kaut kādus bukletus. Pie rietumu izejas gar ceļu bija sastājušās melnas amērikāņu automašīnas ar fašistu lozungiem un milzu skaļruņiem; uz vienas jumta smieklīgs onkulītis impērijas karogu aplenkumā bļaustījās, kaut ko stāstīdams par to, ka visi grib japānu nobendēt, bet sliktākā ir ķina un amērika. Padomāju mazliet par to, kāpēc viņi lieto amīšu mašīnas. Kāds kungs gados ar milzīgu, sarkanu nodzertu seju, diezgan tipisku politiķiem Japānā, staigāja apkārt un izstaroja pašsvarīguma auru, tāds kā gailis lauku sētā. Tad pagāju garām jakudzu pūlim, kuri tēloja salarīmeņus: visi baltos kreklos, bet kur tu tos purnus paslēpsi? Tad gar aizdomīga izskata onkulīšiem ar garu bārdu hipiju drēbēs, kuri spēlēja ģitāru un dziedāja par vakcinācijas briesmām, vjetnamas karu un bērnu glābšanu. Tad kāda smuki saģērbtu zilos uzvalkos kungu grupa ar ierāmētām Fudžī kalna bildēm atkal centās ko iesmērēt. Paskatījos kas viņiem bija rakstīts: īsti izburtot nevarēju, bet tiktāl cik "jaunais budisms" tomēr sapratu. Tad, tikai dažus metrus no viņiem, uz zemes mētājās skaļrunis, kurš atkārtoja fašistu onkulīša bļaustīšanos un tieši viņam pretī kāds cits kungs dalīja, šķiet, kādas sociālistiskās partijas bukletus. Izejot cauri šaurajam, supervecajam tunelim uz Altas pusi, uzdūros kārtējai antivakcīnu hipiju bandai un dažos metros no viņiem pāris jaunkundzes baltos apģērbos dziedot AKB48 dziesmas. Puikas rūtainos kreklos ar milzumgarām kamerām jaunkundzes fotografēja un filmēja, kamēr tās, dibinot acu kontaktus, sauca jaunus skatītklausītājus.

Tiešām biju aizmirsis, bet kas tāds kādreiz bija normāli.
Man vajadzēja daudz laika, vairākus gadus, lai saprastu, pierastu un iemīlētu Šindžjuku. Tagad man tā vieta patīk un jūtos tur kā tārps dobē, bet cik, tomēr, tā vieta ir agresīva...
28.-Sep-2021 01:30 am
Pirms pāris gadiem pārgulēju vienu nakti Nozawa Onsen ciematā, kas atrodas Ziemeļu Alpos, Nagano.
Ciemats ir pazīstams ar saviem karstajiem avotiem, jocīgo reliģiju un uguns festivālu.
Kāds ieminējās, ka agri no rīta būs tirdziņš, tāpēc izdomāju iziet vēl knapi pamodies.
Bija nežēlīgi auksts, bet tomēr nopirku ceptus sienāžus brokastu našķim.
18.-Aug-2021 11:12 am
Par autoskolu stāsts pārtrūka pie jocīgā onkulīša, kurš katru frāzi piparoja ar "nne?" un runāja angliski iespraužot japāņu vārdus gadījuma vietās.
Taisnības labad, pie tā onkulīša stāstam nebūtu jāpārtrūkst, jo turpmākie iespaidi bija daudz pozitīvāki.
Nekad negāju autoskolā Latvijā un nevaru salīdzināt, bet, šķiet, ka pasniegšana ir labā līmenī: ir jābrauc diezgan daudz stundas, ir stingri normatīvi braukšanai īpaši šaurās vietās, ir arī dažādi pozitīvi instruktori.
Visas braukšanas stundas notiek tumsā un bieži vien arī lietū, tāpēc pirmais eksāmens, kurš bija dienas gaismā, likās smieklīgi vienkāršs.

Kādas stundas laikā auditorijā ielidoja cikāde; pasniedzēja pārtrauca runu, sarullēja mācību grāmatu stingrā tūbā, ar kuru var noslaktēt cilvēku, ne tikai cikādi un metās skraidīt pa istabu starp soliem cenšoties nabaga kukaini noķert. Tas turpinājās dažas minūtes, cikāde panikā metās no vienas sienas uz otru un kauja beidzās ar to, ka kāds ārzemnieks cikādi saudzīgi noķēra un izmeta pa logu ārā. Jā, cikādēm ar lidotspēju ir kā ir, tās māk lidot ātri un ar troksni, bet tikai taisni un ietriecoties priekšmetos, tāpēc ja viena ielido istabā, tad ir traki.
11.-Aug-2021 01:29 pm
Stāvēju ceļmalā un skaitīju vārnas. Pa to laiku garām lēnām brauca kastīšauto ar lielu plakātu uz jumta un diviem skaļruņiem virs plakāta.
Plakāts ir sarkanos, dzeltenos un brūnos toņos, ar elles skatiem. Tam pa virsu koši balti burti: "Vakcīnas ir bīstamas".
Priekšējā sēdeklī sēdēja diezgan pajauna dāma, kura ar mikrofonu rokā griežoties pie manis, teica: "noņemiet masku, elpojiet brīvi!". Pēc tam pavedinoši pamāja ar roku un veltīja man garāko, saldāko skatienu kādu es pēdējā laikā atceros.
Es, teikšu godīgi, nevarēju noturēties. Es taču arī esmu cilvēks. Izņēmu roku no kabatas un ar neslēptu baudu, teikšu kā ir, parādīju dāmai vidējo pirkstu.
11.-Aug-2021 10:58 am
Naktīs pēc darba ņemu velosipēdu un braucu apkārt, lai atsvaidzinātu galvu un pārslēgtos no darba režīma normālajā režīmā.
Uz ielām ir patukšs; pat Šibujā cilvēku ir labi ja puse no tā, kas ir parasti, bet kādās citās, mazāk populārās vietās, vispāri nav neviena. Dažreiz garām izbrauc auto kā tāds vēstnesis un citas pasaules un atkal ir tukšs un tumšs.
Kluss gan nav; nepārtraukti dzird ātrās palīdzības auto kaukšanu, kura nebeidzas ne uz vienu brīdi.
Vakar uz brīdi nevarēja dzirdēt vairs nevienu un tikai tad es apzinājos, cik neparasti tas ir.
5.-Aug-2021 10:45 am
Pirms dažiem gadiem Japānas mediji sāka popularizēt kādu jaunkundzi vārdā Kristela Takigawa. Spriežot pēc apkārtējo reakcijas, viņa bija jau labi pazīstama arī iepriekš, bet tas bija viņas zvaigžņu brīdis. Es vēl atceros to raidījumu, kur viņa atbrauc lauku skolā; visi bērni tiek savākti improvizētā sporta zālē ar skatuvi... Kristela iet pa gaiteni starp krēsliem un bērni pavada viņu ar skatienu, kuru velta superzvaigznēm.
Tad Kristela kaut ko runā, bet tas netiek raidīts, pa to laiku aizkadra balss skaidro bērnu neslēpto prieku un šīs skolas atjaunoto šķīstumu Kristelas vizītes dēļ. To, kā ciemats nākotnē sāks plaukt un virzīsies uz priekšu mūsu spožāka par diodi, baltāka par miltu Abes lielvadoņa pavadā. Apmēram tā. Tad kamera piezūmo Kristelas seju, kura ar ekstāzē puspievērtām acīm, ar paceltu roku gaisā lēni un jocīgi tā kā nodzied: "o... mo... te... na... ši...".
Aplausu cunami, svilpieni, ekstāzes vaidi, glosolālijas murmurs: viņa pateica TO! viņa pateica TO! O-mo-te-na-ši! O-mo-te-na-ši!!!

Šis priekšnesums bija līdzīgs manai pieredzei apciemojot kādas harizmātu sektas sanāksmi. Turklāt, kāpēc visi ir sajūsmā par to omotenaši? Es nezinu ko tas nozīmē. Un vispāri Kristela man liek saviebties...

Ar laiku kļuva skaidrs, ka Omotenaši ir Japānas jaunais brends. Ārzemniekiem ir jāsaprot kas tas ir. Tie, dzirdot Omotenaši, uzreiz zinās par ko ir runa. Omotenaši, redz, ir japāņu unikālā viesmīlība. Nekur jau citur tā nav, kad tu atbrauc valstī, ar tīru un nepiemēslotu taksi aizbrauc līdz viesnīcai, viesnīcā ar tevi pasveicinās, laipni izstāsta par to ko drīkst un ko nē, iedod atslēgas no personīgās istabas un no rīta pat pabaro ar sāļu zivi. Omotenaši. Unikāli.

--- --- ---

Pilnīgi cits, nesaistīts stāsts.
Atkal, pirms dažiem gadiem kāda māksliniece ar pseidonīmu Rokudenašiko noskenēja savu kaunumu, tad uz datora izveidoja kanoe modeli pēc tās formas un kādu laiku ņēmās apkārt ar to laivu, turklāt izdalot sava kaunuma 3D modeli katram, kurš to vēlējās. Diemžēl, ilgi tas nevarēja turpināties, viņu savāca policija ar visām mantām un iemeta cietumā par "netiklumu". Jā, Japānā tā notiek. Pēc kārtīga skandāla viņu izlaida un Rokudenašiko jaunkundze sāka veidot no plastikāta mazas, smieklīgas vagīnas ar acīm un pārdot kā suvenīrus. Plastikāta vagīnām bija arī vārds - Manko-čan, jeb pežiņas. Tas arī ilgi nevarēja turpināties un viņu atkal iemeta cietumā.
Pēc cietuma viņa diezgan krāšņi par to pieredzi rakstīja savās interneta vietnēs un, es jums teikšu, Japāņu cietums nav nekāda zaļumballe. Starp citu, viņas pseidonīms Rokudenašiko faktiski nozīmē "Slaistu meitene", kur pēdējais -ko ir "meitene" un Rokudenaši ir slaists.

--- --- ---

Un vēl viens nesaistīts stāsts, kurš saistīs abus iepriekšējos.
Tā visa Kristelas Omotenaši padarīšana neskaidrā kārtā ir saistīta ar Šikoku salu un Kii pussalu. Iespējams, tāpēc, ka no tā gala ir Abe lielvadonis, bet kas to lai zina. Kad biju veloceļojumā pa to gabalu, jau iebraucot mani sagaidīja liels "Welcome! Enjoy Omotenashi." plakāts un es zināju, ka esmu Omotenaši mekā, savādāk nevar būt. Nu, tā kā Omotenaši ir viesmīlība, tad to es arī sagaidīju.

Uz kāda stūra stāvēja pensionēta vecuma onkulītis un ar melnu, sarūsējušu nazi graizīja citrusus un dalīja garāmbraucējiem. Es arī pacienājos, bet gabalu kaklā nobloķēja kunga komentārs, ka tagad man būs jāņem kulīte ar apelsīniem, lēti 700 jēnas (ap 5 eur). Protams, atteicos, atsveicinājos un aizbraucu, bet kungs pat atsveicināties nemācēja.

Jau pašā pilsētā meklēju viesnīcu, kurā man bija pieraksts, bet nevarēju atrast. Piezvanīju uz viņu uzziņu numuru, teicu, ka nevaru atrast un lai paskaidro kā to varētu darīt. Dabūju pretī diezgan šerpu tirādi par to, ka ko tur var nesaprast, jāskatās bišku labāk.

No rīta man bija jāizbrauc gabals ar vilcienu, tāpēc iepakoju velosipēdu un pirms braukšanas domādams izdzert kādu kafijas tasi ienācu kafejnīcā. No kafejnīcas tiku momentā izdzīts, jo ar iepakotiem velosipēdiem iekšā, redz, iet nedrīkst. Varu atstāt to riteni ārpusē, nekas viņam nebūs. Sacīju, ka ritenis ir diezgan dārgs un atstāt to kā ir tā kā nebūtu prātīgi, bet saņēmu atbildi ka lai nemuldu, nekas dārgs tur nevar būt. Nu, tā vieta man jau sāka krist uz nerviem.

Bez kafijas gāju uz vilcienu, izgāju cauri atomatiskiem vārtiņiem, bet no aizmugures kāds mani sāka ķerstīt un kliegt "hey, you!" sejā. Tas bija stacijas darbinieks. Viņam nepatīkot, ka velosipēda sēdekli var redzēt. Tam ir jābūt iepakojumā iekšā. Paskaidroju, ka tāds nu ir tas iepakojums, sēdeklis nevar būt iekšā, bet dabūju pretī garu skaidrojumu par to, ka tas ir ārkārtīgi bīstami un man ir jāiepako tā, lai sēdeklis nav. Šeit jau man uznāca dusmas un arī es vietējiem raksturīgā asā manierē pateicu, ka mans vilciens atiet pēc pāris minūtēm un ja viņu uztrauc mans sēdeklis lai iepako viņu pats. Divreiz nebija jāprasa - kungs izdabūja celofāna maisiņu, uzvilka to sēdeklim virsū un novēlēja laimīgu ceļojumu.

Tā nu, par omotenaši runājot, tā kā Kovida beigas sāk kļūt saredzamas, Japāna ir ieviesusi vakcinācijas pases. Pagaidām tūristi iebraukt nevar, bet kad varēs, tad viņiem būs jāizolējas uz 14 dienām. Un jā, tas būs neatkarīgi no tā vai viņi ir vakcinēti vai jebkā savādāk. Protams, ka viņiem būs jāņem līdzi ārzemju vakcinācijas pases, vienkārši, redz, ārzemēs visu vilto, tāpēc tās pases Japāna nepieņem, bet tām ir jābūt. Bet tas vēl nebūtu tas labākais gabals. Labākais ir tas, ka Japāna nepieņem arī savas vakcinācijas pases un tiem, kas ir vakcinēti Japānā, pieprasa 14 dienu izolāciju, ja tiem bija drosme izbraukt ārzemēs.

Vispāri par to var runāt un runāt, bet kāds vietējais situāciju smuki un trāpīgi raksturoja ar vienu vārdu, parodējot Kristelu Takigavu: ro-ku-de-na-ši.
29.-Jul-2021 11:53 pm
Parasti gados jaunāki japāņi nerunā par politiku, reliģiju vai gaumēm, jo visiem ir ieaudzināta Wa saglabāšanas dziņa, kur jebkāds dzena nekā neeksistences traucēklis tiek likvidēts.
Apmēram kā jokā par kādas ģimenes dēlu, kurš aizgāja budistu klosterī un raksta vēstuli: "man iet nekā". Ja kādam bija tas prieks doties izbraucienā ar japāņu jauniešiem, it īpaši pilsētniekiem, tad, laikam, ir pazīstama tā jocīgi mierīgā tukšuma sajūta, kuru japāņu jauniešu tusiņi atstāj. Tas nav ne slikti, ne labi, tas vienkārši ir.
Vecāki japāņi un dienvidnieki parasti ir savādāki un ar diezgan spēcīgiem viedokļiem, kuri tiek izteikti kad vajag un kad nevajag.

Kāpēc es par to visu rakstu?

Pēdējie mēneši Tokijā ir viens liels cirks. Viss notiek tikai Olimpiādes dēļ. Mākoņi debesīs, koki parkos, sienāži zālē un pūkainie kucēni: tas viss eksistē tikai olimpiādes dēļ. Vismaz tāds rodas iespaids dzīvojot pirmsolimpiādes histērijā.
Absolūtais vairākums ir pret olimpiādi, bet tie, kuri ir par, pretiniekus apsaukā par valsts ienaidniekiem. Jā, tieši tā, tas viss tiek pēkšņi politizēts un radikalizēts.
Bet nu, tiem kungiem, kurus daži uzskata par svarīgiem, tautas viedoklis īpaši nerūp, tāpēc olimpiskās spēles notiek.

Tagad, kad svētdienās no rīta atbrauc mājas saimnieki uzkopt apkārtni, man pietiek tikai iziet uz skliekšņa un sākas viedokļu apmaiņa gan par olimpiādes nevajadzīgumu, gan par ārkārtas situācijas bezjēdzību. Pēkšņi var runāt gan par politiku, gan par gaumēm. Var redzēt, ka kaut kas ir salūzis un vairs nav tā, kā ir bijis iepriekš.
22.-Jul-2021 01:41 am
Kavēju uz nodarbībām, tāpēc paņēmu taksi.
Šoferis, izdzirdot us kurieni ir jābrauc, satrūkās un ar smaidu paziņoja, ka ļoti labi zina kur tas atrodas, nekādi skaidrojumi neesot vajadzīgi. Pats esot absolvējis to pašu skolu pirms četrdesmit gadiem.
Tālāk sarunas gaitā uzzināju, ka šofera kungs ir jūtūberis ar savu kanālu, kurā viņš ievieto garo treileru braukšanas trikus. Kanālam esot pāri diviem tūkstošiem skatītāju.
Pajautāja vai es gribu pirkt auto pēc absolvēšanas, bet pārtraucot paziņoja, ka ja gribu pirkt japāņu auto, tad jāņem Toyota. Toties, ja ārzemju auto, tad izņemot Benz citi auto nemaz nepastāv.
Tāds jauks, pilnīgi randoms cilvēks.

Starp citu, šis ir viņa kanāls: https://www.youtube.com/channel/UCRoP-0B6ocqmyTEZeQVEiAg
20.-Jul-2021 04:19 pm
Ā, jā, beidzot dabūju savakcinēties.
Nē, vienkārši tas nebija.

Pirmkārt, vakcinē Japānā tikai pēc vecuma grupām un tie, kam kārta vēl nav pienākusi, vakcinēties nevar.
Vakcinēties nevar vienkārši pierakstoties pie ārsta, bet ir jāgaida vēstule ar individuālo vakcinācijas numuru no pilsētas pārvaldes.

Saņemot vēstuli, atkal, nevar vienkārši iet pie ārsta. Ir jāgaida sava kārta reģistrācijai vakcinācijas portālā.
Kad pienāk reģistrācijas diena, ir jāatver portāls, jāsameklē ērtākā vakcinācijas vieta pilsētas robežās un jāpierakstās uz poti.
Un tikai tad, noteiktā dienā un laikā notiks vakcinācija.

Kā jau japāņiem ir ierasts, dzelžaina kārtība un disciplīna ir pārāki par mērķi, tāpēc Japāna pēc vakcinācijas ātruma ir pēdējā vietā attīstīto valstu vidū.

Bet nu, cilvēkiem gadās dažādi un dažviet pierakstus atceļ. Vakcīnas tiek sagatavotas iepriekš, tāpēc rodas dilemma: izmest vakcīnu vai iedot to kādam citam. Normāls, disciplinēts japāņu cilvēks, protams, nedarīs tā, kā to neparedz instrukcija. Bet, tomēr, ne visi ir robotiski, ārsti ir dzirdējuši par Hipokrāta zvērestu (cik zinu, Japānā viņš nav jādod), tāpēc pēc savas iniciatīvas klīnikas veidoja atcelto vakcīnu gaidīšanas sarakstus un tā sistēma lieliski darbojās. Vakcināciajs ātrums izauga līdz vienam miljonam dienā.

Tad kāds valdībā saprata, ka tas taču ir ceļš savakcinēties tiem, kam vēl nav kārta un aizliedza to darīt, spiežot klīnikas neizlietotās vakcīnas izmest.
Man arī ap to laiku bija pieraksts kādā klīnikā uz vakcināciju un viņiem nekas cits neatlika kā piezvanīt un diezgan parupji atteikt pierakstu. Es nezinu kāpēc viņi bija rupji, jo varēja taču normāli paskaidrot kas notiek, bet man skaidroja, ka iemesls nav vispāri nekāds, tā ir tikai atcelšana, slēpjot zvanu no valdības. Par zvanu esamību, starp citu, pēc pāris dienām jau bija zināms pa visu valsti no avīzēm.

Pēc saprotama sašutuma pēc pāris nedēļām aizliegumu atkal pa kluso atcēla.

Tā nu, toreiz vakcinēties nesanāca, tāpēc gaidīju vien savu individuālo numuru. Numurs atnāca, piezvanīju vakcinācijas centram un piereģistrējos uz atcelto vakcīnu. Pēc nedēļas saņēmu zvanu un pēc pusstundas biju ar pfīzeri rokā.

Vakcinācijas centrus organizē militārie, tāpēc viss ir efektīvi, ātri un bez liekas mūļāšanās. Izkāpjot no lifta mani uzreiz ielika rindā, kurā medmāsa nomērīja temperatūru, ielika rokā numuru un vajadzīgos papīrus. Rinda kustējās ātri un jau pēc pāris minūtēm sēdēju ārsta priekšā, kurš skaidroja kādi vakcīnai ir efekti. Kad visam piekritu, cits kungs aizveda līdz palielai istabai, kur vienlaicīgi varēja špricēties kādi astoņi cilvēki un pēc minūtes jau biju uzgaidāmajā telpā, nogaidot normatīvās 15 minūtes. Katram uz krūts tika uzlīmēts lipīgā papīra gabals ar beigu laiku un kad laiks pienāca, kāda kundze pienāca, noplēsa nost papīru un biju brīvs.
This page was loaded Okt 19. 2021, 10:57 pm GMT.