Šugā faiv
Recent Entries 
30.-Nov-2020 06:46 pm
Manā rajonā vēsturisku iemeslu dēļ ir samērā daudz tradicionālo piršu, jeb sento.
Dzīvodams starp baletdejotājām agrāk bieži nācu viņām uz pirti līdzi.
Ar laiku izveidojās preferences, jo katrai pirtij bija sava atmosfēra: vienā spēlēja senlaiku enka mūzika un klientu vidū bija jakudzas, cita bija iestrēgusi laikā, ar rādija kameru, malkas kurināmo skursteni un ko vēl ne... Vēl viena pirts man labi patika, jo bija tīra, mierīga, gaiša un labi saprotama, ar klasisko mūziku fonā un jogurtu par brīvu, to es apciemoju samērā bieži.

Šeit man būs jāpastāsta kā sento pirts ir iekārtota. Parasti tā ir sadalīta divās vienādās daļās, viena sievietēm, otra vīrietēm, pa vidu ir siena. Pie pašas ieejas nodalījumā sienā ir tāds kā paaugstinājums ar beņķi, kur sēž pirts boss, parasti veca tantiņa, kura pārskata abas daļas. Tātad, redz kailus ķermeņus abos galos un var palīdzēt, ja kas notiek.

Vienā no manām pirmajām vizītēm es nomazgājos un jau priecīgs soļoju pārģērbties, kad pamanīju, ka tantiņa saviebās, noleca no beņķa un skrēja uz manu pusi. Dabūju rājienu, redz, kas par mežoni es esmu ka izeju no mazgājamās nodaļas ķermeni no mitruma nenoslaukot. Jo ir taču, redzi, noteikumi un veselais saprāts! Tantiņa piesauca arī palīdzi, diezgan jaunu jaunkundzi ar slotu, kura bez īpašām ceremonijām sāka slaucīt grīdu man apkārt. Tā nu es stāvēju gaišas telpas vidū savā dzimšanas dienas uzvalkā, jeb pilnīgi kails, man apkārt pa grīdu ar lupatu ņēmās jaunkundze un pretī stāvēja penzijas vecuma tantiņa ar bezgalīgu rājienu, kura vārdi nekā nevarēja beigies. Tas viss notika klasiskās mūzkas pavadījumā un citi apmeklētāji notikumu ignorēja, itkā nekas nebūtu noticis.

Kopš tā laika es jūtu zināmu tantiņas skatiena spiedienu ejot uz to pirti un tur vairs neeju. Turklāt, manas baletdejotājas aizgāja no profesionālā baleta un uz pirti katru dienu vairs neiet, tāpēc nav arī laba sociālā iemesla to darīt.
22.-Nov-2020 01:34 am
Ielā ap māju dzīvo brangs, pūkains kaķis vārdā Tanuki. Par Tanuki viņu sauc apkārtējie, jo viņam ir īsa aste un plats, viltīgs purns.
Tanuki bieži staigā pa žogu augšām un gulšņā saulē uz kaimiņu darbnīcas jumta.

Šovakar pie Tanuki ciemos ieradās cits kaķis un Tanuki staigāja apkārt izmisīgi ņaudot. Otrais kaķis viņam staigāja pakaļ rūcot.
Blakusmājā dzīvojošais bārdainais panks, kurš bija izgājis uzpīpēt uz mājas sliekšņa, Tanuki nedienas pamanot sāka ņaudēt viņam līdzi.
Otrs kaķis nereaģēja. Kaimiņu panks nomainīja taktiku un sāka riet.
Abi kaķi aizbēga.

Šīvakara stāsta beigas.
12.-Nov-2020 04:23 pm
Uz salas ir saldējuma bode, kura ir visās tūristu grāmatās. Laikam esmu par to vietu jau stāstījis.
Bodes saimniece bija kundze ļoti labos gados ar raksturu, kuru varētu salīdzināt ar salas laika ziņām. Šobrīd ir karsts, saule ir tik spoža, ka dedzina, debesis spoži zilas un kalni dzidri. Pēc pusstundas virs kalniem izveidojas mākoņu cepures un uzlīst lietus. Tāds, ka pagalma otru pusi nevar redzēt, ir tikai balta lietus siena. Kad uznāk vējš, tad viņš plēš nost mājām jumtus, tāpēc salinieku mājām ir diezgan plakanas formas smagi jumti.
Jā, varēja ienākt saldējuma bodē un saņemt kundzes "tu kaut ko pasūtīsi vai iesi garām? ja iesi, tad ej?!". Varēja arī "nu ko, mīļais, ņemsi parasto vai ar latvāņiem?".
Bet, tomēr, tipiskā vārdu apmaiņa bija:
- Vai ņemsi parasto vai ar latvāņiem?
- Parasto.
- Parastā nav, ir tikai ar latvāņiem!

Tāda mīlīga kundze.
Vienmēr staigāja ģērbusies rozā drēbēs un cilvēkus pazina pēc kurpēm. Sak., kad ienāk iegremdēties karstajā avotā, var pēc kurpēm vien pateikt kas šodien ir atnācis.
Vienreiz apmeklētājai teica: "ak, tad tā esi tu, un es domāju kam tie dzeltenie zābaciņi?!"
Kundze dzīvoja turpat pāri ceļam un viņas vīrs, būdams kungs ar ērgļa acīm, vienreiz uzbļāva ka nav ko te taisīt pornogrāfiju, kad jaunkundze nolika galvu man uz pleca. Bet nu, saliniekiem tā ir tāda komunikācijas norma, ka saruna jāsāk ar uzbraucienu. Ļoti savādi, bet tā ir.

Pirms dažām dienām piezvanīja salinieki un teica, ka saldējuma bodes kundze ir devusies pie tēviem. Kāds Tokijas lielkompānijas darbinieks nosūtīts uz salu komandējumā esot braucis ar auto gar bodi un notriecis nabaga kundzi, pagalam. Kundze dzīvoja garu un kolorītu dzīvi un joprojām ir atrodama tūristu grāmatās. Ir ļoti savādi apzināties, ka viņas mūsu vidū vairs nav.
12.-Nov-2020 01:08 pm
"- Sāročka, ja vstupil v parķiju!"
"- Abram što ti tak, včera v govno, segodnja v parķiju..."

Gribēju to pierakstīt latviski, bet pareizā vārdu rotaļa nesanāca, tāpēc ir oriģinālvalodā.
Pirms laika man bija tā neveiklība iekāpt internetā un piereģistrēties kādas vietējās nekustamā īpašuma aģentūras vietnē.
Pēc pāris dienām saņēmu ēpastu no ģenerāldirektora, turklāt nevis sausu "paldies par reģistrāciju, blabla", bet smalku manu vajadzību aprakstu un ielūgumu atnākt uz kafijas tasi viņu birojā.

Birojs atradās Ikebukuro un tā vieta man dikti nepatīk, bet aizbraucu. Atnācu pie durvīm, nostādījos priekšā kas esmu un kāpēc gribu runāt ar ģenerāldirektoru.
Pēc kāda laika man pretī iznāca diezgan saburzīta izskata salarīmens plānā sintētikas uzvalkā un aicināja iet viņam līdzi. Pēc ģenerāldirektora neizskatījās.
Tiku nosēdināts pie galda un tika piedāvāta kafijas automāta papīra krūzīte ar kafiju.
Tas kungs, kurš neizskatījās pēc ģenerāldirektora nevilcinoties izvilka vairākus dzīvojamo telpu piedāvājumus un sāka man tos reklamēt. Visi kā viens atradās kaut kādā čuhņā, lai arī skaidri palūdzu piedāvāt tikai notiektā rajonā.
Kad atteicos no visiem papīra piedāvājumiem, kungs, kurš neizskatījās pēc ģenerāldirektora, piedāvāja aizbraukt ar viņa automašīnu paskatīties vienu no mājām, kura galīgi čuhņā nav un, pēc viņa teiktā, to māju vienkārši ir jāredz, jo uz papīra to šarmu nevarot saskatīt.

Aizbraucām arī. Tīri smuka, maza mājiņa ar romantisku skatu uz diezgan vērienīgu kapsētu. Kapiņi sākās jau pāris metros no ārsienām.
Pirmā stāva viesistabai bija augsti griesti, kas ir retums Japānai, bet problēma tāda, ka otrā stāva gandrīz vai nebija. Toties bija balkons ar divmetrīgām sienām bez spraugām. tāda kā muca. Pajautāju kāpēc kādam gribētos māju ar tādu balkonu, saņēmu atbildi, ka mūsdienu cilvēki ciena privātumu, un es, redz, laikam neesmu pietiekami mūsdienīgs. Laikam neesmu, ko lai dara?
Palūdzu kungam lai aizved mani parādīt citu māju, kuru viņš aprakstīja sarkaniem vārdiem, bet kungs neko neteikdams aizveda mani līdz stacijai un izmeta no auto ārā.

Kopš tā laika vismaz divreiz nedēļā man atnāk zvani no aģentūras. Parasti nav ne labdien ne kā klājas, uzreiz "Atradām lielisku variantu tikai 56 kilometros no jūsu rajona! Lieliska māja!". Sākumā biju pieklājīgs un paskaidroju, ka intereses nav un māju nemeklēju. Vēlāk sāku skaidrot, ka zvanīt divreiz nedēļā nevajadzētu. Vēlāk, kad mani lūgumi tika ignorēti, sāku bloķēt tālruņa numurus. Viņi nelikās mierā - zvanīja no citiem numuriem. Tos arī bloķēju. Pāris reizes dienā tie sūta īmeilus, kur arī, bez labdien un kā klājas ir māju "variantu" apraksti. Parasti skaidroju pastkastei ka tiem īmeiliem vieta ir džankā, bet sūtītāji vienmēr maina īmeila iekšas un sūta no adreses kura ir nedaudz savādāka.

Tāda, dāmas un kungi, man ir pieredze ar vietējām nekustamā īpašuma aģentūrām.
6.-Nov-2020 03:20 pm
Jaunākās NHK ziņas.
Pirms kāda laika stāstīju par nacionālo mediju NHK, kurš izmanto apšaubāmas naudas iekasēšanas metodes.
Jaunākais joks bija piedāvājums ieviest obligātu paziņojuma nosūtīšanu no katras saimniecības, kurā nav TV. Tas ir, ja tev nav TV, tad esi tik labs un ziņo par to NHK raidkompānijai.
Laimīgā kārtā šis piedāvājums tika noraidīts, jo savākt visu cilvēku datus kuri nav uzņēmuma klienti ir metode, kura ir apšaubāma pat NHK vērtību skalā.
5.-Nov-2020 12:12 pm

Vai hierarhija un bosings darba vietās tiešām ir tik traki kā grāmatā "Bailes un trīsas", kura esot tak balstīta patiesos notikumos? Grāmata anotācijā bija aprakstīta kā jautra, bet beigaas jau vairs smiekli nenāca.
Mēģināšu atcerēties autori, tā bija jauna sieviete, diplomātiskā dienesta darbinieku meita, kura Japānā bija uzaugusi, bet tad izauga un mēģināja iestāties darbā, un kā nu viņai negāja.


Vai kāds atcerās kā padomju laikos un nedaudz pēc tiem runāja par Vidusāzijas iemītniekiem? Tas bija tāds paviršs skatiens no augšas, kur katram eiropioīdam bija morālas tiesības norādīt tiem turkmēņiem vai tadžikiem kā civilizētam cilvēkam ir jārīkojas, kā jāstrādā un kā jādomā.
Taisnību sakot, Japānā attieksme pret ārzemniekiem ir analoģiska. Pret Āzijas ārzemniekiem tā ir universāla, tikai retais viņus uztver adekvāti, bet pret eiropiešiem tur ir variācijas uz abām pusēm, bet arī tikai retais uztver eiropiešus kā vienlīdzīgus.

Tā attieksme ir labi redzama darbavietās: ārzemnieks ir instruments, ārzemnieks strādā japānim par labu un ārzemnieka vieta ir pie darbagalda, jo no vadības un citām smalkām matērijām viņš neko nesaprot. Tās attieksmes manifestācija bija nesenais likums par ārzemju mācekļu pieņemšanu; tas ir, jauni cilvēki no Ķīnas un Vjetnamas atbrauc uz Japānu un strādā veikalā par kasieriem, par divreiz mazāku algu. Oficiālā ideja bija tāda, ka tie vēlāk atgriezīsies savās valstīs un tur varēs pielietot unikālās kasiera darba zināšanas, atvērt savus kasieru uzņēmumus un ņemt dalību valsts maršam uz uzplaukuma pusi. To visu vēl ļaunāku padara melnum melns zināšanu trūkums par jebkādu pasauli ārpus Japānas un uzskatu, ka Japānas modus operandi, Japānas domāšanas veids un manieres ir paši par sevi saprotami un, protams, analoģiski ar izpratni par civilizēto pasauli. Šeit daudziem būs "paga, bet Eiropā taču bieži ir tāpat!". Tieši tā, Eiropā mēdz būt tāpat, bet tas nemazina problēmas nopietnumu.

Kad aizgāju no savas pirmās darbavietas Japānā, tas bija ne tikai pragmatisks lēmums, bet arī emocionāls lēmums, kas man ir liels retums. Man likās, ka ja šefs nebija pajautājis vai esmu dzīvs pēc 11. marta zemestrīces, ja šefs uzskatīja, ka aizbraukt uz Krieviju uz divām dienām nokārtot firmas dokumentus skaitās atvaļinājums, ja šefs mani centās pārliecināt, ka veļasmašīna man nav vajadzīga, jo tikpat labi var mazgāt drēbes koinlāndrijos, tad tā šefa attieksme nebija pārāk cilvēcīga. Kad stāstīju viņam par aiziešanu, viņš teica, ka japāņi esot ļauni un man darīs pāri, bet pie viņa firmā es būtu tikpat pasargāts... Aizgāju arī un par to nenožēloju.

Padomijas, Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas pieredze man deva visai sīkstu ādu, tāpēc japāņu uzbraucieni nav tik sāpīgi kā augstākminētās grāmatas varonei, bet jokainas lietas gadās joprojām.

Strādāju vadošā amatā, bet katrs jauns darbinieks kurš atnāk komandā, sākumā sāk kārtot prioritātes. Parasti tā ir vai nu cenšanās kļūt par tādu kā vēstnieku starp "to ārzemnieku" un klientiem, vai arī pa taisno kāds sāk man stāstīt kādu darbiņu viņi gribētu lai es izdaru, lai tie varētu tā darba rezultātus ielikt savā atskaitē. Ņemot visus Japānas plusus, attieksme pret ārzemnieku pārāk bieži ir attieksme pret darba lopu, pat tad, ja tiek ignorēta uzņēmuma hierarhija. Tie ir skarbi vārdi, bet tie ir jāsaka. Ja ārzemnieks ir mīkstmiesis bez biezas ādas, ragiem un zobiem, tad katrs ārzemnieks būs iemīdīts sabiedrības zemākajos slāņos un tur arī paliks. Tādu, diemžēl, ir daudz.

Nu un, piedevām, jāmin, ka sieviete šeit vienmēr ir zemākas kārtas dzīvnieks, tāpēc attieksme pret ārzemnieci sievieti būs ļaunāka par attieksmi pret ārzemnieku vīrieti. Tas ir atsevišķš, ļoti plašs temats, bet īsumā ir tā, ka sieviešu segregācija sākas vēl izglītības fāzē. Daudzās, ja ne visās universitātēs sievietēm ir jāsavāc vairāk punktu lai tiktu iekšā, daudzās darbavietās sieviete ir mazāk vēlama, jo tai ir "vajadzības" un tā tālāk un tamlīdzīgi. Manam universitātes pētījumam tas bija sekundārais temats un es joprojām pēc tā nevaru atjēgties. Esmu stāvā sajūsmā par Japānas sievietēm. Ne jau skaistuma ziņā, bet par viņu spēju šajā vidē dzīvot. Bet tās, kuras tiek augstāk, ir apbrīna vērtas un parasti ir daudz spējīgākas un gudrākas par vīriešu pārstāvjiem tajā pašā sociālajā slānī.

Bet jā, ar laiku man šī cīņa apniks un gribēsies ko mierīgāku, tad, laikam, migrēšu no Japānas projām.
2.-Nov-2020 02:21 pm
Ņemot interviju pie kāda kunga saņēmu ielūgumu piedalīties burošanā ar kādu īpašu laivu.

Tā labi no rīta devos uz Enošimu, sameklēju marīnu, ar mazliet lielākām grūtībām sameklēju pašu laivu. Izrādījās, ka tā esot vēsturiska burulaiva, kuru izmantoja imperatora vadāšanai turp un atpakaļ sešdesmito gadu olimpisko spēļu laikā. Taisīta pilnīgi no koka, ieskaitot mastu un kopumā diezgan skaista.
Burāšanas mākslu pārzinu tieši tik daudz, lai varētu rāmi sēdēt laivā iekšā un neizkrist, tāpēc to arī darīju. No marīnas izbraucot laivā jau bija vismaz desmit cilvēki: visi kā viens vismaz divreiz vecāki par mani, bet ņipri un dzīvespriecīgi.

Pabraukājām pa Sagami līci, paklausījāmies burātāju stāstus. Šeit, redz, ir klints, no kurienes Kamakuras šogunāta samuraji meta jūrā savus zobenus. Un tur, redz, ir klints, pa kuru šāva mācībās Japānas imperiālās armijas karakuģi. Pa to laiku vecmāmiņas izvilka no somām uzkodas un vīnu. Vispāri vīna dzeršana pusdienlaikā, turklāt karstumā, mani neko daudz nevaldzināja, bet bija labi.

Pēc burāšanas piestājām Enošimā un kāds ieminējās, ka tepat dzīvojamā rajonā esot visai garšīga bode. Taisnību sakot, nezināju, ka Enošimā vispāri ir dzīvojamie rajoni, bet izrādījās, ka ir. Bodē pasniedza melnā, aizdomīgā mērcē sautētu brangu beriksu un garšoja tas vienkārši fenomenāli. Beriksu ēdot burāšanas pulciņa vadītājs, nu jau ierāvis biškiņ par daudz sakē, sāka stāstīt, ka vecā burulaiva esot jāglābj, tāpēc viņš esot atvēris glābšanas fondu. Pa to laiku vēl viens kungs, kura dzimtene ir Sendai pilsētā, visu laiku stāstīja tikai par Sendai rīsiem, kuriem "nav nekādas vainas". Vecmāmiņas ar raizēm, bet mierīgi uz to haosu noskatījās un vēlāk fonda atvērēju nesa no bodes ārā. Otrais pa to laiku vēl turpināja stāstīt par rīsiem.

Atgriežoties pa tiltu no Enošimas uz kontinentu galvas visiem izvēdinājās, un vilcienā iekāpjot gan nestaigājošais kungs, gan rīsu reklamētājs bija jau pilnīgi adekvāti, itkā nekas nebūtu noticis. Visu ceļu atpakaļ sēdēja vagonā ar gluži taisnām sejām. Tā japāņu aktierspēja mani nebeidz pārsteigt.
28.-Okt-2020 09:40 am
Pirmais rajons kur strādāju atbraucot uz Tokiju bija Ebisu. Tā ir samērā klusa un skaista vieta, kur sakuras alejas sadzīvo ar neskaitāmajām dzerambodēm, glaunajām franču ēstuvēm un stikla biroju ēkām.
Ēdamvietu bija tik daudz, ka katru dienu pusdienās gājām citā vietā. Divreiz nedēļā ēst vienā bodē bija slinkuma izpausme un neko tādu mēs neatļāvāmies.
Katrai bodei bija sava iezīme un es pat neatceros visus nosaukumus, jo iesaukas bija piemērotākas.

Piemēram, "pie vectēva", kā to bodi sauca birojā, bija teppanyaki gaļas ēstuve, kur saimnieks, ļoti cienījamos gados vectēvs, viens pats apkalpoja visu zāli. Vienā rokā brangs gaļas nazis, otrā rokā vīna pudele; kā jauns viņš lēkāja no viena galda līdz otram, grieza gaļu, lēja vīnu virsū un itkā pavēlot teica apmeklētājiem kas un kā ir jāēd.

Tad bija "pie Amruta": tipiska indiešu karijbode bez īpašām iezīmēm, bet mūsu indiešu kolēģis Amruts teica, ka tā ir autentiska, un ka labais tonis ir pasūtīt zirņu kariju, jo viņš esot veselīgs.

"Pie meitenes" bija japāņu karija bode, kur šefpavārs bija bodībilderis gados ar maigu valodu un smalkām manierēm. Viņa meita strādāja par viesmīli un kādreiz man ļoti patika, tāpēc gāju ēst kariju katru dienu vismaz pus gada garumā. Beigās izrādījās, ka meita ir precējusies. Vai nevarēja pateikt agrāk?

Pie biroja bija bērnu rotaļu laukums ar sakuras kokiem apkārt un betona kalniņu astoņkāja izskatā. Tam laukumam, laikam, kādreiz bija garlaicīgs nosaukums, apmēram kā "Ebisu 1. kvartāla rotaļu laukums", bet neviens viņu nesauca nekā savādāk kā par astoņkājparku. Tagad, ja skatās gūgles kartēs, tad astoņkājparka nosaukums jau ir oficiāls.

Ebisu katru vasaru ir Ebisu festivāls, kas varētu būt tipisks japāņu vasaras festivāls, bet ar neredzētu dalībnieku sparu. Viss notiek kā Indijas filmās: pa vidu uz platformas vairāki cilvēki sit bungas un dejo pa apli, bet garāmejošie salarīmeņi pamet savas darīšanas un metas dejā iekšā. Kulminācija ir tad, kad visu apkārtnes ielu cilvēki vienojas dejas ritmā, dziedot Ebisu dziesmu: "E-bi, E-bi-su! E-bi, E-bi-su!". Neko tādu nekur citur neesmu redzējis, ja neskaita indiešu filmas, protams.

Nu un, stāstu var pabeigt ar Ebisu spoku stāstu. Apkārtnē atrodas divi debesskrāpji, savādā kārtā ar vienādiem nosaukumiem. Viens no viņiem ir uzbūvēts starp vecām kapsētām un vietējo vidū ir baumas, ka visi lielie uzņēmumi, kuriem ir nelaime tur ierīkot savu biroju, drīz vien bankrotē. Baumas var palikt baumas, bet mūsu klients, viena pasaulē pazīstama japāņu firma, tur pārvācās ar savu biroju. Viņiem ļoti ātri sākās finanšu problēmas un, joki paliek joki, viņi no turienes izvācās uz citām telpām. Bizness atkal iebrauca sliedēs un problēmu vairs nebija. Kas līdzīgs notika ar slavenu ķīniešu virtuves restorānu, kuru apmeklēja slavenības un tā: pēc kāda laika viņš aizvērās ciet un neviens telpās iekšā neiebrauca. Kā ir tagad nemāku pateikt, bet gan jau ka tukšs viņš nestāv.
26.-Okt-2020 10:15 pm
Kādreiz strādāju kopā ar japāni, kurš bija samīlējies krievietē un staigāja mācīties krievu valodu kursos tikai viņas dēļ.
Īpašs progress viņam nebija, bet ļoti labi sanāca satvert dažas kultūrkoncepcijas un tās komentēt.
Bieži vien viņš kaut ko salaida grīstē un citi gāja viņam aizrādīt.
Tie "citi" pārsvarā bija krieviski saprotošie izraēlieši.
Tad nu viņam jautā: "nu, pasaki, kā tā ir sanācis?"
Japāņu kolēģis acis izbolījis un rokas izpletis: "Izviņi! Tak polučilos!".
26.-Okt-2020 04:33 pm
Ka ar apbedisanu lielajas pilsetas? Pienjemu, ka kapsetu tur nav?

Japāņu bērēs esmu bijis pusotru reizi, tāpēc pieredze ir maza.

Pirmā reize bija sunīša apbedīšana.
Ne tik tālu no mājām, tepat Tokijā, ir sunīšu un kaķīšu kapsēta: tāda pati kā cilvēkiem, bet bez aizpasaules vārdiem (par to vēlāk). Pie ieejas ir kaut kas līdzīgs kapličai kur notiek atvadas, tad tālāk ir krematorija, templis un pati kapsēta.
Bēres nav ļoti priecīgi svētki, tāpēc man ir diezgan smagi par to atcerēties bet jā, sākumā, tāpat kā cilvēkiem, ap sunīša ķermeni pulcējās saimnieki un draugi, raudāja un tā... Tad sunīti ainesa līdz krematorijai. Pēc krematorijas sekoja tā japāņu tradīcija, kuru es joprojām neesmu spējīgs normāli pieņemt, tā kaulu šķirošana. Tempļa priesteris paņem dažus kaulus un nodod ar kociņiem tālāk. Tālāk tie kauli tiek nodoti no kociņiem uz kociņiem, līdz nonāk urnā. To urnu vēlāk saņem kā sunīša pīšļus, kurus apglabā kapsētā. Starp citu, tieši tāpēc esot nepieklājīgi nodot ēdienu no kociņiem uz kociņiem ēdot, jo tā ir bēru tradīcija.
Vēlāk notiek lūgšana templī, kur ir jāaizdedzina vīraks, jāiesit ar vālīti pa misiņa podu un ar to procedūra ir beigusies.

Cilvēku bēres ir sarežģītākas un sastāv no vairākām fāzēm. Atvadu fāze ir bēdīgā fāze, kad stāv apkārt zārkam un atvadās. Tie ir tādi bēdīg-priecīgi svētki, jo itkā ap zārku visi ir skumīgi, bet kad iet uz citu istabu ieēst un iedzert, tad sērīgums pazūd kā nebijis, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tad notiek krematorijas fāze, kuru es, godīgi sakot, negribētu piedzīvot, jo ja sunīša kaulu šķirošana vēl bija paciešama, tad ar cilvēka kauliem būtu grūtāk. Tajā neesmu bijis, jo biju darbā. Tad seko vismaz mēnesi garš sprīdis, pēc kura notiek apbedīšana.

Es teikšu tā: esmu bijis tradicionālās tējas ceremonijās nedomātās tūristiem, esmu piedalījies jaunā gada sagaidīšanā Aiči laukos pēc visām samuraju tradīcijām, esmu ēdis jēlas aknas un dzēris dzērienus no skudrām, savvaļas fugu pēc kura tirpst āda, vērojis Sagami līča spīdumu naktī un kails staigājis pa sniegu Hokkaido starp karstajiem avotiem un pat dziedājis Šalom Aleichem apskaudamies aplī ar japāņiem. Bet to visu pārspēj apbedīšanas rituāls. Laikam nebūtu smuki to teikt tūrisitiem, ka, redz, ja būsi Japānā, apbedī kādu, bet tā ir viseksotiskākā Āzijas pieredze kura man kādreiz ir bijusi. Jā, un es saprotu, ka īsti izskatīt ko izklaidi nevar, bet tas bija fascinējoši.

Ar tik garu ievadu jāizskaidro pats process.
Viss sākas ar uzgaidāmo teplu templī. Tā ir askētiska telpa, tīra, bet glauna, ar izkoptām virsmām: galds no melna koka, marmora grīda... Katram tiek izsniegts kas līdzīgs mazam rožukronim, kurš ir jātur rokā un tēja, kuru padzerties gaidot. Telpā ir auksti, ož pēc vīrakiem un īsti omulīgi nav.
Pēc kāda laika saņēmu ielūgumu ienākt templī, pašā iekšā. Vidū zeltīts altārs ar Budas veidolu, stilizēti koka un zelta lotosa ziedi apkārt, pie altāra stāv bungas un divi mūki ar smuki nodzītām galvām. Abi apsēžas un sāk šūpodamies ierunāt mantras. Dalībniekiem izsniedz lūgšanu grāmatu, kurā viss ir rakstīts maņjoganā (tā ir rakstība bez fonētiskā alfabēta, tāpāt kā ķīniešu valodā), bet izruna ir rakstīta pie rindām maziņiem burtiņiem. Tā nav japāņu valoda, tas ir sanskrits, kurš ir pierakstīts lietojot japāņu heroglifus, turklāt senajā rakstībā!
Mūks sagatavo paplāti ar oglēm un trauciņu ar pelniem līdzīgu vīraku blakus, padod to pirmajam dalībniekam sola malā un atgriežas lūgšanu pultē. Sāk sist bungas un parāda ar pirkstu kur ir jālasa mantra. Visi sāk monotoni dziedāt mūkam līdzi, sanskritā ar smuku japāņu akcentu.
Vīraku paplātes turētājs paņem pirkstos vīraku, paceļ gaisā, noliec galvu un uzber oglei virsū. Gaiss piepildās ar spēcīgu vīraka smaku. Nodod nākamajam. Tad nākamajam. Tas viss notiek dziedot mantras. Kad pienāca mana kārta, gaiss templī vairs nebija caurspīdīgs: zilganā, smaržīgā miglā varēja saskatīt spīdīgās mūku galvas, tad savu grāmatu ar sanskrita mantrām un pašu vīraku. Mantru skaņa sāk kļūt organizētāka un šķita, ka visi atradās tādā kā transa stāvoklī. Padevu savu paplāti tālāk un gaidīju beigas.
Kad viss beidzās, mūki paņem trauku ar pīšļiem,un aiznes līdz kapam. Kapa struktūra nav īsti tāda kā Latvijā: kapakmens ir, bet zem viņa ir tāds kā nodalījums ar durtiņām, kur stāv visu radinieku pīšļu tvertnes. Pīšļu tvertni ieliek iekšā un speciālā vietā pie kapakmeņa ieliek koka paplātes ar citpasaules vārdiem sanskritā. Kad cilvēks nomirst, tad viņam dod citu vārdu, ar kuru viņš dzīvos tālāk un tas vārds ir sanskritā. Noslēgumā radinieki salasās apkārt, daži pārkrustās. Vēlāk uzzināju, ka daži bija katoļi, bet budistu un sintoistu būšana smuki ar viņu katoļticību sadzīvoja kopā. Tas ir ļoti interesants kokteilis.
Kad viss beidzās, visi kopā aizbraucām uz sušī restorānu un ēdām un dzērām. Bija jautri, jo aizgājēju mocības ir beigušās.

Par kapsētām runājot, tādu ir daudz. Viņas ir tepat pilsētā, dažiem mājas ir ar smuku skatu uz kapakmeņiem un koka paplātēm. Ap kapsētām parasti ir smuki žogi un nezinot var paiet garām nepamanot. Parasti blakus ir arī templis, bet tempļu pilsētās vispāri ir daudz, tāpēc tie neizceļās.

Atsevišķi ir jāmin sintoistu bēres. Pārsvarā japāņiem visi priecīgie svētki tiek svinēti pēc sintoistu tradīcijām, bet bēdīgie pēc budistu tradīcijām. Tomēr, Tokijas rietumdaļā un Kanagawas ziemeļos, ap Sagamiharas kalniem, ir spēcīga sintoistu tradīcija un tur arī bēres tiek svinētas pēc sintoistu tradīcijām. Īsti par sīkumiem pastāstīt nevarēšu, bet process ir atšķirīgs no budistu procesa: bēres ir festivāls, jo visas sintoistu reliģiskās tradīcijas ir festivāli. Par tiem kādu citu reizi.
This page was loaded Nov 30. 2020, 10:55 pm GMT.