Šugā faiv
Recent Entries 
13.-Apr-2021 12:53 pm
Atradu tējas veikaliņu, kurā nopirku diezgan gardu cepto tēju. Sākumā dzēru, bet sāka likties, ka pēc tās man ir jocīgs garīgais.
Vakar pirms gulētiešanas izdzēru diezgan daudz un jau guļot gultā dzirdēju tālumā spēlējam mūziku, nevarēju elpot un blakus apgūlās suns. Man nav suņa.
No rīta niezēja rokas.
Laikam to tēju vairs nedzeršu.
12.-Apr-2021 09:00 pm
Tas nav kas tāds, par ko visi runā, bet vēl pirms dažiem gadiem gaisa telpa zināmā augstumā virs Tokijas piederēja ASV bruņotajiem spēkiem un lidmašīnu lidojumi bija aizliegti.
Kad lidojumu aizliegumu atcēla un gaisa telpu atgrieza Japānai, diezgan drīz virs Tokijas diezgan zemu sāka lidot lidmašīnas, nolaižoties Hanedas lidostā.
Haneda ir viena no pasaules lielākajām lidostām trafika ziņā, tāpēc lidmašīnu ir visai daudz.
Kādu laiku man patika, jo nu, var skatīties uz lidmašīnām, bet tagad apnika, jo troksnis ir briesmīgs.
Komunistiskās partijas populisti ātri to ņēma par ieroci un visu rajonu aplīmēja ar plakātiem, solot atcelt lidojumus virs Tokijas, ja tos ievēlēs valdībā. Tagad tiem plakātiem ir pievienojušies jauni, solot visiem bezmaksas PCR testus un vakcīnas.
9.-Apr-2021 02:05 pm
Tokijas lielākajās stacijās un dažreiz vienkārši uz ielas ir tādi kā stabi ar pogu pa vidu. Ja to pogu nospiež, tad pēc kāda laika pienāks policists vai speciāli apmācīts cilvēks un palīdzēs atrast ceļu.
Stabs ir domāts cilvēkiem, kuri ir apmaldījušies, senioriem un ārzemniekiem.
Uz staba ap pogu tā arī ir rakstīts: ja jūs esat apmaldījies, ārzemnieks vai nespēcīgs cilvēks, spiediet šo pogu, Rakstīts gan drukātiem burtiem, gan Braila rakstā. Japāņu valodā.
7.-Apr-2021 12:38 pm
Vienreiz no Japānas bija jābrauc darba braucienā uz Krieviju.
Ieperinājos nelielā viesnīcā netālu no darbavietas, neomulīgi lielā istabā, kurai pa vidu stāvēja paliela gulta ar sarkaniem palagiem, bet gultas galvasgalā karājās bilde ar kailu sievieti.
Istabā izņemot to gultu un diezgan plekana izskata galdiņu vairs nekā nebija.

Vienu nakti pamodos no tā, ka pa gaiteni kāds gāja, bet izklausījās vairāk pēc zirga, nevis pēc cilvēka. Džinkstinot iemauktus, sitot ar pakaviem pret padomju tradīcijās flīzētu grīdu, tiešām izklausījās pēc zirga vai arābu vēdera dejotājas ar pakaviem. Tad pie manām durvīm kāds pieklauvēja. Zirgus tonakt negaidīju, tāpēc neatbildēju. Kādu laiku nogaidot, zirgs pārvietojās pie indiešu kolēģa istabas durvīm, arī pieklauvēja un arī bez atbildes.
Pēc dažām minūtēm saņēmu zvanu no lobija, kur pieņemšanas sieviete laipni paskaidroja, ka pie manis un indiešu kolēģa ir atnākusi mūsu kopīgā māsa, tāpēc tā mūs gribot redzēt.
Diezgan ātri sapratu par ko ir runa, pieklājīgi atteicos, vēlāk pēc pakavu skaņas sapratu, ka māsa atrada radinieku kādā citā istabā.

Nākamajā dienā bija jādīlo ar ļoti spurainu darbavietas priekšnieku, kurš neko neteica, bet bija skaidrs, ka bija neapmierināts, jo māsas man nevajag.
Tādas ir tās viesmīlības tradīcijas citās zemēs.
7.-Apr-2021 11:42 am
Kovidpandēmijas depresīvā noskaņa atgādināja par pirmajiem diviem gadiem Japānā.

Toreiz strādāju Izraēlas kantorī, kur viss bija labi, apkārt bija megagudri ļaudis un darbs bija interesants, bet bieži vien bija jāstrādā pasūtītāju birojos ar ļoti striktu grafiku.

Piemēram, strādājot pie klienta birojā Aiči prefektūras laukos, katru rītu cēlos sešos, braucu ar parasto vlcienu līdz Šin-Jokohamai, no kurienes jau ar ātro vilcienu līdz Nagojai. Katru dienu vēroju Fudžī kalnu pa vilciena logu un Suruga līča samtaino ūdens virsmu braucot gar Hamamacu. No Nagojas ar vietējo čukčukbāni līdz lauku stacijai, no kurienes ar taksometru līdz birojam rūpnīcā, pilnīgā nekurienē, starp mežiem un pļavām. Ceļmalā auga savvaļas vīģes un gar ceļiem ne cilvēku, ne māju nebija vispāri. Jā, parasti smalkās elektronikas rūpnīcas atrodas laukos, jo esot jāmazina putekļu risks to elektroniku ražojot. Nostrādājot līdz pusdienlaikam ēdām rūpnīcas kafetērijā ar brazīliešu izcelsmes japāņu strādniekiem, tad vakarā kaut kur ārpusē, tad atkal uz darbu un tā ap deviņiem vakarā, tad taksometrs -> ātrais vilciens -> Šin-Jokohama -> parastais vilciens... Mājās biju vēlu naktī. Skaidrs, ka neko nevarēju paspēt: ne veļas mazgāšana, ne kārtīga ēšana vai pat atkritumu izmēsana nebija dienas kārtībā.

Ar laiku tatamī paklājā ieperinājās kaut kādi jocīgi, dzelteni, iegareni kukaiņi, kuri mani pa naktīm dzēla, tāpēc paklāju un pat gultasveļu izmetu ārā.
Braucot vilcienos sāku manīt, ka kungs, kurš sēž man priekšā, patiesībā ir mans priekšnieks, bet pilnībā mani ignorē. Tad darbā runājot manīju, ka priekšnieks ir citādāk ģērbies un sapratu, ka man jau vienkārši jūk sejas. Tas notika katru dienu.
No rīta celties bija ļoti grūti, jo negribējās vispāri neko. Tikai gulēt taisni, skatīties griestos un ostīt vīraku. Bet arī to īpaši negribējās.
Gāju gar vilciena platformām neuzmanīgi, speciāli neuzmanīgi, naivi cerot ka vilciens mani paķers un iemetīs pret sienu, jo nu, bija grūti.

Tā tumsa pārvērtās par mijkrēslu, kad kāda itāļu-japāņu jaunkundze sāka vadāt ar auto apkārt un izrādīt vietas. Galīgi pārgāja tikai tad, kad nopirku šosejnieku un sāku nopietni ar to sportot.
Ko es gribu pateikt: ja ir garīgās veselības problēmas, ja ir depresija, ja neko negribās, tad palīdz tieši sports. Tiešām palīdz. Alkohols to uz brīdi nosmacē un tad padara vēl sliktāku. Gulēšana un neko nedarīšana arī nepalīdz. Sports visu maina. Pēc kāda laika atkal sāku manīt pasauli apkārt, dzīves cikls nomainījās no naksnīgā uz dienas ciklu, un parādījās darītgriba. Tam sekoja viss pārējais. Ja atkal uznāk melnais, tad vienkārši lecu ritenim virsū un braucu. Kurp nav svarīgi, kāda stunda vai divas un viss ir atkal savās vietās.
5.-Apr-2021 12:18 pm
Pie mājām ir ķīniešu ēstuve ar uiguru kungu pie letes, kurš arī apkalpo visus pārdesmit galdiņus. Efektīvi, ātri un ar jociņiem.
Pirms nedēļas aizgāju paēst, pasūtīju ceptas nūdeles ar jūras veltēm. Gribējās uzliet virsū etiķi, tāpēc pajautāju uiguru kungam vai viņiem ir arī etiķis. Viņš mierīgi atbildēja ka ir, turklāt diezgan daudz un turpināja ņemties pa citiem galdiem.
Citā reizē gribējās ielikt savu ēdamo mazākā trauciņā, kas šeit ir diezgan izplatīta parādība šeirošanai, tāpēc palūdzu šeirojamtraukus. Saņēmu atbildi, ka viens trauciņš maksās 100 jēnas klāt un bērnišķīgu smieklu lēkmi virsū. Toties es pirms maksāšanas pajautāju vai šodien pusdienas bija par brīvu. Šķiet, ka izjokošanas ziņā sanāca neizšķirts rezultāts.
30.-Mar-2021 05:06 pm
Jāsāk ar to, ka mūsu rajonā ir vairākas "itāļu" ēstuves ar vienu nosaukumu. Diezgan labas un jaukas cenu ziņā, tās ir tik iecienītas, ka daži uz tām pat brauc no tālā gala.
Man vienmēr likās savādi, ka tās ēstuves ir koncentrētas ap mūsu rajonu, neskatoties uz to, ka tas ir milzu tīkls pa visu Japānu, bet gan jau ka saimniekam ar rajonu ir kāds sakars.

Nu re.

Vakar vakarā izdomāju izbraukt cauri Tokijai sakuras lūkoties, bet izejot no mājas ārā pamanīju, ka pamestās mājas garāžā pilnīgā tumsā kāds stāv un pīpē. Vai kāds atceras to stāstu par māju, no kuras visi pēkšņi pazuda? Visa ģimene. Jā, tieši tās mājas garāžā.
Padomāju, ka gan jau atkal kāds zaglis, paņēmu pautus saujā un ienācu garāžā iekšā, diezgan izteiksmīgi pajautājot par to, vai pīpmanis šai mājai ir kādā sakarā. Pīpmanis uz brīdi saruka un vismaz uz pusi samazinājās augumā, tad pēkšņi poļu valodā atteica: "Ja tu mieszkam!"*. Te nu pienāca mana kārta sarukt augumā, jo nu, ne katru dienu tu ienāc tumšā garāžā, ieraugi diezgan maza auguma japāņu kungu, kurš tevi uzrunā poliski. Mazliet poliski patērzējām, cik nu manu valodas spēju pietika un izrādījās, ka kādreiz kungs ir mani saticis itāļu ēstuvē, kur mēs joka labad kaut ko runājām poliski, jo viņš jaunību esot pavadījis mācoties mākslu Krakovā.
Jau pārslēdzoties uz japāņu valodu izfigurēju, ka māja pieder tā varenā restorānu tīkla īpašniekam, bet Krakovas kungs tur iemaldās vienkārši paēst, jo, redz, tur esot kaut kāda sašeirotā virtuve. Pats viņš dzīvojot mājā pretī.
Atvainojos par verbālo uzbrukumu, atklanījāmies un apsolījām viens otru kādreiz poliski pasveicināt.
Diezgan sarežģīti un randomi, bet tieši tādas lietas man no dzīves Tokijā patīk.

* Es šeit dzīvoju!
19.-Mar-2021 04:38 pm
Tokijas Olimpiskajā komitejā notiek viens skandāls pēc otra.
Sākumā direktors aiziet no darba pēc izteicieniem, ka viņam nepatīkot sanāksmes ar sievietēm, jo tās pārāk daudz runājot. Pēc tiem izteicieniem aizgāja arī liela daļa brīvprātīgo palīgu, kas izgaismoja citu interesantu problēmu: lielākā Tokijas olimpiādes darbinieku daļa ir brīvprātīgie bez algas un garantijām. Bet par to kādu citu reizi.

Tagad cits kungs "demisionē" pēc piedāvājuma nolaist Naomi Watanabe (apaļīga japāņu TV superzvaigzne) ar izpletni pārģērbtu par rozā ruksīti un nosaukt to par Olympig.
Laikam būs aizņēmies ideju no padomju olimiādes lāča. Bet par to arī kādu citu reizi.

No pozitīvā: daudz kas Tokijā ir atjaunots un pārveidots ar "olimpiādei" atrunu, bet patiesībā vienkārši tāpēc, ka sen jau bija laiks.
Runā, ka 1960. gadā Tokija bija milzu liela, bet bezgala garlaicīga vieta un dzīvību tajā iepūta tieši 64. gada olimpiāde. Virs kanāliem tika uzbūvēti lielceļi (tie, kurus rādīja Tarkovskis Solaris filmā), daudz kas atjaunots un pārveidots.
Tagad par tik lielu transformāciju runas nav, bet toties Šibuja, vecā, mājīgā, mazliet iepelējusī šibuja, tagad ir ar vairākiem jauniem debesskrāpjiem un, izskatās, ka viņai tas nāk par labu. Pēc vecās šibujas vairs neizskatās, arī vecās šibujas gars ir pagaisis, toties ir ienācis kas jauns un ne mazāk interesants.

Man ir ļoti interesanti ar ko tā visa olimpiskā epopeja beigsies. Pašas spēles, droši vien, atcels, bet interesantais ir tur, kas notiks ar visiem tiem lielajiem megaprojektiem un investīcijām un kāds un vai būs no tā būs blīkšķis nesaistīts ar spēlēm.
4.-Mar-2021 01:37 am
Šeit man būs jāpadalās ar kādu ļoti personīgu stāstu, kurš nav intīms, vienkārši tas ir kas tāds, par ko gribētos pastāstīt Cibai kā tādam gadījuma ceļabiedram vilciena kupejā.

Pavisam agros tīņa gados man bija bāls un rudmatains draugs, kurš dzīvoja mājā pretī.
Mēs pavadījām praktiski visu brīvo laiku kopā: braucām pie viņa uz vasarnīcu, ķērām samus strautā, iztēlojāmies ka esam roboti no citas planētas, gājām satikt viens otru uz skolu pēc stundām, tecinājām bērzu sulu, slēpāmies no viņa mātes dusmām un pat slimojām kopā.
Tad atnāca liktenīgais gads, kad man bija jāaizbrauc no bērnības dzīvesvietas un mūsu draudzībai pienāca beigas.
Viņa vecmamma pēc kāda laika uzrakstīja vēstuli, ka, redz, draugs neko neēdot, ir kļuvis gluži dzeltens un ir galīgi jocīgs. Viņa esot izgājusi ārā, atradusi mazdēlu uz soliņa ar dzeltenu seju un dzeltenām rokām. Aizveda uz slimnīcu. Viņai esot lielas bažas par viņa veselību.

Vēlāk, kad atgriezos Latvijā, mēģināju viņu atrast un atradu arī. Viņš mani nepazina, vai izlikās nepazīdam un kad centos uzrunāt gāja projām ne vārda neteikdams.
Vienreiz viņš piezvanīja pie mājas durvīm un pajautāja kaut kādu pilnīgu nejēdzību. Man šķita, ka viņam ir aizbraucis jumts vai viņš ir sanarkojies un es viņu padzinu projām.
Kopš tā laika neesmu viņu ne redzējis, ne dzirdējis, bet paskat nu, saņēmu Sejasgrāmatas uzaicinājumu. Paskatījos profilu, sapratu, ka kopīgas valodas mums vairs nekad nebūs un te man būs jāliek tam stāstam punkts.
26.-Feb-2021 11:26 am
Netālu no manas mājas ir beķereja ar normālu maizi (liela lieta Japānā!), kura strādā tikai no deviņiem līdz trijiem, tāpēc vienīgā iespēja nopirkt maizi ir darba laikā.
Darba starpbrīdī, normālā darbīgi-īgnā noskaņojumā, eju pa Tokijai tipiskajām beztrotuāru ielām un ar laiku sāku manīt, ka apkārt ir netīrs. Mētājas plastikāta glāzes, kafijas bundžas, cigarešu izsmēķi... Kāds uz gaisa tilta pāri ceļam regulāri utilizē veselus atkritumu maisus, bet zem paša tilta krūmos var saskatīt ledusskapi nomestu no tilta.
Cenšos saprast vai tā ir bijusi mana rozā briļļu eiforija Japānā pirmajā laikā pēc Vladivostokas (ju no kuram nebūs eiforija pēc Vladivostokas), vai arī es dzīvoju cūku rajonā, vai Tokijas ielu tīrības līmenis krītas.
Viens no variantiem varētu būt pareizs, bet varētu būt arī tā, ka neviens nav pareizs un patiesība ir citur.
This page was loaded Apr 23. 2021, 3:03 am GMT.