Šugā faiv
Recent Entries 
7.-Nov-2022 07:49 pm
Atnāca ciemos saimnieks mājai kuru īrēju darbam, jo biju palūdzis pagarināt kontraktu.
Pajautāja kur ir Latvija (jau trešo reizi).
Pastāstīja arī, kā nokļuva salā. Bērnībā esot dzīvojis Šibujā, pelnīja kabatas naudu pārdodot avīzes stacijas priekšā.
Kad sākās karš, Tokijā bija bads un vecāki ar visu ģimeni pārvācās uz salu, jo nu, lauki un jūra, kaut kā varēs iztikt.
Tagad šis saimnieks ir salas bagātākais cilvēks, tomēr izskatās pēc diezgan standartīga pensionāra. Pats izvadā pa mājām mēbeles ar kravas auto, pats aiziet apsveicināties ar īrniekiem. Dažreiz aizbrauc uz vasarnīcu O'ahu salā.
2.-Nov-2022 06:11 pm
Kādu laiku strādāju nelielā japāņu uzņēmumā.

Nevienu dienu nejutu, ka eju uz darbu, jo kolēģi bija silti un draudzīgi, birojs bija Šibujā, arī darbs nebija briesmīgi smags.
Kad nāca laiks pārskatīt algu, tad viens no direktoriem ieminējās, ka nu nevar man maksāt vairāk, jo es ir ārzemnieks un nespēju pienest to pašu vērtību ko var pienest japāņi. Pajautāju kāda tieši ir pievienotā vērtība japāņiem, bet sakarīgu atbildi nesaņēmu.

Pēc kāda laika direktoru galds pamanīja, ka Jānis strādā labi, tāpēc būtu ģeniāli atrast vēl kādus ārzemniekus. Atrada arī: Šrilankā un Kambodžā. Biškiņ māk japāniski, bet nav ne profila izglītības, ne pieredzes. Toties lēti un ārzemnieki. Diezgan ātri noprata, ka ar tiem ārzemniekiem negāja un tad nu direktori zināja jautāt Jānim kāpēc tie ārzemnieki nespēj strādāt tāpat, kur ir tā maģiskā starpība.
Tajā brīdī man pieleca, ka vispāri viss šis mīļais un draudzīgais kolektīvs redz mani kā, nu, tādu Džamšutu no trešās pasaules valsts kurš vārtīsies dubļos par sviestmaizi un kurš ir kaut kur starp cilvēku un suni.

Japāna savādā kārtā iemācīja konfrontāciju, tāpēc vienā pusdienlaikā salasīju kolēģus kuriem kaut mazliet uzticējos un jau to apspriedām tiešos vārdos un apkārt nestaigājot.
Rezultātā aizgāju gan es, gan viena jaunkundze izglītota Anglijā. Pēc laika vēl viens no tiem, ar kuru bija apspriede. Vēl viens palika un joprojām tur strādā.
Pēc pāris gadiem uzņēmums uzbrauca sēklim un viņu pārdeva.
24.-Okt-2022 04:26 pm
Sala ģeoloģiski un kultūrvēsturiski ir sadalīta divās daļās: sakašita un sakaue.
Sakašita ir veta starp diviem lielajiem vulkāniem un sakaue atrodas Mihara vulkāna dienvidu pusē, diezgan augstu virs jūras līmeņa. Abas daļas savieno viens pāris kilometrus garš ceļš augšup kalnā gar klinti, kas arī dod viņām nosaukumu. Ceļš kalnā ir Saka, un kas ir apakšā ir Šita un augšā ir Ue. Ļoti vienkārši.

Sakašita ir vieta, kur viss notiek: lidosta, ir pat banka, divi kultūras centri, kaut kādi veikali, uzņēmumi un vispāri dzīves publiskā daļa. Sakašitā dzīvo apmēram puse no visiem saliniekiem.

No citas puses, Sakaue būtībā ir izstiepta gar vienīgo ceļu ap salu un ja nobrauc no ceļa nost, tad ir ātri atduras pret tumšiem džungļu ceļiem un aizdomīgām kalnu takām.
Sakaue cita īpašība ir tāda, ka salas senākā vēsture ir saistīta tieši ar šo daļu. Tieši no Sakaue nāk senais stāsts par septiņiem mūkiem, kuri iebrauca Aigae ostā, bija slimi un salinieki tos izgrūda kalnos; to mūku spoki rēgojoties vēl šobaltdien.

Gandrīz katru dienu braucu caur Sakaue un domāju par to kāpēc tur nekā nav. Gar ceļu ir mājas, ir samērā daudz cilvēku, ir pat divas skolas, bet ekonomiskā aktivitāte ir minimāla. Tie pāris veikali kas paliek, knapi elpo un vienīgais, kas aktīvi darbojas ir karstie avoti. Domāju par to, kāpēc Sakaue cilvēki nav ekonomiski aktīvi un kā to varētu projecēt uz kādu citu vietu.
18.-Okt-2022 11:42 am
"Paskaties" - teica bora rūpnīcas sērskābes ceha priekšnieks, "mums šeit ir tik skaisti. Kādreiz kāds brits atbrauca un teica, ka ir kā Šveicē. Man arī tā šķiet, šeit ir viena no smukākajām vietām pasaulē."
Paskatījos apkārt. Šai vietai noteikti bija savs šarms, jo pilsēta ir augstu kalnos, izolēta un izskatās kā aprūsējis dzelzsbetona gabals iemests ķīniešu pasaku Yezhūhe ielejā. Samtainie kalni ar klintīm apkārt, zilgani dzidrā upe ielejā un šīs padomju garāžu rindas un pelēko kieģeļu piecstāvenes. Ap mājām dažreiz ir skārda žogi un dzelteni sludinājumi, dažreiz noplēsti, dažreiz uzlīmēti pa virsu viens otram. Kā ķirsītis uz kūkas pa visu žogu varēja izlasīt "STĀVVIETA IR AIZLIEGTA". Es nekad neesmu bijis Šveicē, bet man liekas, ka ir jāskatās tikai kalnu virsotnēs ignorējot visu citu, tad jā, tad būs kaut kas cits.


"Kādas tev vispāri pret mani ir pretenzijas, es nesaprotu? Tu paņēmi kredītu, es viņu izmaksāju". Man likās, ka šis jau ir galīgi atrauts no realitātes, tāpēc centos iebilst: "bet, pirmkārt, tā biji tu kura palūdza lai es ņemu to kredītu un tas esmu es kurš dod tev naudu, kuru tu tika iaiznes uz banku... Treškārt, es to mantu nemaz nelietoju". "Redzi? Tu taču pats saki, ka es maksāju par kredītu? Un ja es palūdzu, tad tā manta ir mana, skaidrs? Turklāt, es esmu meitene un tev man ir jāizdabā. Īsti vīrieši tā dara. Tu jau laikam neesi viens no viņiem. Piemēram, Rosmanis manā darbā tā dara. Bet tu neesi Rosmanis, tev nav tā īstā šķirne."


"Un šis ir skaistuma prospekts. Tā ir visskaistākā vieta."; Trīs sievietes atveda līdz palielai klintij, no kuras varēja redzēt līci, kuģu remonta rūpnīcas un dzīvojamo rajonu daudzstāvenes ar melnu pelējumu uz sienām. Vējš bija diezgan stiprs un zem kājām čabinājās izmesti papīri, dažreiz arī tukšas pudeles. Var būt, ka toreiz nepaveicās. Atkritumu bija vairāk kā parasti, laiks nebija pietiekami saulains un tā...


PASAULES LABĀKĀ PILSĒTA. Šim uzrakstam ar brūnu krāsu uz kailas betona sienas braucu garām katru dienu. Pēc laika uzrakstam virsū uzradās sludinājumi: "pavedināšanas kursi", "striptīzs", "naudas pievikšanās spēks: seminārs", "džuņ juaņ cigun", "elitārs darbs Japānā un Korejā", "pazuda kaķis"...


"Es tam nevaru noticēt", teica Džaješs, ar kuru no rīta gājām uz biroju. Lecām pāri peļķēm, gājām gar visur esošajiem skārda žogiem un beigās kāpām kalnā pa labākus laikus redzējušām betona kāpnēm. Bija iespaids, ka tās kāpnes tur vienkārši nolika uz zemes virsū, jo zem tām rēgojās spraugas ar kailu zemi un pēc taifūna atnākšanas visa konstrukcija bija savērusies sāniski. Neizskatījās visai droša, bet betons ir smags, tāpēc no pāris cilvēkiem nekas nenotika. Jau birojā kāds Džaješam jautā: "nu, kā tev patīk?". "It's decent", Džaješs pieklājīgi atbild. Jautātājs aizskrien projām un skaļi lielās citiem: "Dzirdēji, koa? Džaješs teica, ka pie mums esot lieliski! Vislabākā vieta pasaulē, ko es tev teicu? Labāk, nekā tavā Korejā!"


Aizslēdzām durvis, ieslēdzām signalizāciju, nokāpām pa kāpnēm uz pirmo stāvu un papildus drošībai vēl aizvērām dzelzs vārtiņus ar smagu atslēgu. Nododot atslēgas sargam, viņa jautā: "tu dzirdi?". Neko nedzirdu, bet viņa turpina: "bērni skraida, pa otro stāvu! Viņi katru reizi skrien, kad es taisos mājās. Šeit agrāk bija skolas ēka.".


Jau lidojot virs Niigatas sajutu, ka šī dažādu balsu, viedokļu un skatienu putra, kura ar laiku kļuva tik bieza, ka pārvērtās baltā troksnī, kurš traucēja domāt, pamazām izgaist. Jau vilcienā braucot uz Tokiju divas stundas sēdēju un blenzu sienā. Jo pēkšņi prāts bija tik tukšs, tik tīrs, perfekti skaidrs.
11.-Okt-2022 03:15 pm
Aizbraucu uz Eiropu, bet pieredze ir tik saraustīta, ka stāsts neiet loģiski kopā.
Tā ir tāda kā filma no nesaistītām epizodēm, kuras kopā saista kaut kas netaustāms.

Pirmajā dienā francūži aizveda līdz Andorai. No Andoras spilgtākās atmiņas ir kumelītes kalnos, elektriskais gans kurš sadeva man pa nagiem un jau Francijas pusē neparasti aukstā Ariēžes upe, gar kuru auga tik smuki ziedi, ka man šķita, ka nekur citur tik smukus lauku ziedus nemaz nebiju redzējis. Taraskonā pie Ariēžes neliela, kādus tūkstots gadus veca baznīciņa un dumjās mīlas dārzs blakus. Bija jau desmit vakarā, bet kāda kundze ielūdza apskatīt baznīcu no iekšas. Esot vismazāk elektrificētā baznīca Francijā, ar bišu stopu pie Marijas kājām uz jumta.

Citu dienu ar francūžiem ēdām tapas, dzērām sangriju un skaļi runājām.

Tūlūze atgādināja Daugavpili, bet tādu kā sapņu Daugavpili. Tie paši sarkanie kieģeļi un Daugava, jeb Garona pa vidu. Arī centra izmērs ir kājām cauri izstaigājams. Manā istabā Tūlūzē naktī no ielas salīda kodes un pulcējās ap sienas lampu, no kurienes es viņas lasīju ar salvešu palīdzību. Tūlūzes ielas smird pēc žāvētas gaļas un gaļa, ak cik laba tur bija gaļa. Pat nebūdams pārāk liels gaļas cienītājs spēju to novērtēt.

Līverpūle satika ar ziemeļu kaiju klaigāšanu. Kaijas ir boss: lido virs cilvēku galvām un pārvalda visu pilsētu. Laiks ir drēgns, katru dienu līst vai ir apmācies un jūras vējš samaisa kaiju klaigāšanu ar mūzikas skaņām, un mūzikas Līverpūlē ir daudz.

Stambulā palūdzu bālai pusaudžu meitenei aiz bāra letes kafiju, kura ļoti centās runāt angļu valodā. Viņai acīs bija tik daudz ciešanu, bet varēja būt tā, ka tā bija mana izdoma pēc Stambulas atmiņu grāmatas un tās aprakstiem par impērijas atliekām tur un šur Stambulā.

Aizbraucu ciemos uz Villefranche-de-Lauragais (kā to pieraksta latviski?). Pēc pasēdēšanas saulē izžāvētā dārzā un pastrīdēšanos par to, vai blakus laukā aug kukurūza vai griķi, aizgājām meklēt ko paēst. Darbojās tikai kāda basku burgerbode, kur bija labākie burgeri nekā vispāri jebkur. Bet nu, ja burgerī iesviež kamambēra siera ripas pusi, tad viņš būs labs.

Minhenē vācieši pārsteidza ar humora izjūtu. Tāds smieklīgs, labdabīgs humors. Arī ēdiens pēc Līverpūles likās visai labs. Man liekas, ka Vācijā es varētu dzīvot, jo tīri pēc sarunām vācieši likās tuvi un labi saprotami. Apmēram kā Latvijā, mīnus tā padomiskā paviršība.

Lurdā nejutu neko īpašu, bet pa kalniem staigājot savādā kārtā gribējās raudāt. Un tik ļoti, ka gāju pa kalnu un skatījos tviteri lai neraudātu, bet bija jāskatās apkārt, jo skati bija labi.

Un tomēr, Tūlūzē gribētu atgriezties. Diezgan stūraina vieta, bet sociālā dzīve tur bija bagāta, ka man sāka šķist, ka velti izniekoju laiku Tokijā, jo runāšana ar citiem cilvēkiem ir svarīga.
11.-Okt-2022 10:45 am
Nu, ko, tagad Japāna atkal ir atvērta un var braukt bez vīzām (prasās uzrakstīt opja joku par vīzēm).
24.-Sep-2022 11:18 am
Lasot ziņas ir rūgtums, redzot kārtējo zvērību liecības.
Tāpēc būs laikmetīgs stāsts, kurš nenāk no manis, bet no kāda kunga ar kuru strādājām kopā ļoti un ļoti sen. Pirmā persona ir tas kungs un es to tikai atstāstu.

***

Studenta laikos nebija naudas lidojumiem, tāpēc starp Tojamu un Vladivostoku pārvietojos ar prāmi.
Parasti šo prāmi lieto automašīnu tirgotāji, bet arī kāds retais students vai budžeta ceļotājs.
Kajītē dabūju vietu līdzās kādam japānim, brauciens ir ilgs, tāpēc daudz sarunājāmies.
Japānis ceļojot pa pasauli ar motociklu un jau ir apmeklējis lielāko daļu valstu. Šoreiz gan došoties no Vladivostokas līdz Eiropai pa Sibīrijas ceļiem.
Jautāju viņam: - Vai nav bail vienam pašam?
Japānis dzīvespriecīgi smaidot atbild, ka ir bijis gan Afganistānā, gan Tuvajos Austrumos, gan Dienvidamerikā un nekur nebija tā, ka smaids un labsirdīga saruna neaizvestu vajadzīgā virzienā. Nē, bail neesot.
Visu vakaru pavadījām pie garām sarunām pie alus vērojot jūru un no rīta bija mūsu laiks šķirties. Es devos mājās, viņš devās ceļojumā.

Pēc dažām nedēļām lasot avīzi atradu rakstu par kādu japāņu motociklistu, kurš esot piestājis uz nakti netālu no ciema austrumsibīrījā un vietējie iedzīvotāji viņu noslaktēja, nozogot mantas un motociklu.


***

Ja stāsta pirmā daļa varētu būt vai nebūt viņa garadarbs, tad otrā puse tiešām ir notikusi: https://www.gazeta.ru/auto/2012/05/31_a_4607925.shtml
16.-Sep-2022 03:39 pm
Dažreiz tā gadās, ka tiecies ar kādu, gribi runāt, jautāt, stāstīt, bet cilvēks ir pavēss, skatās pa malām un pazūd pie pirmās iespējas.
Agrāk šķita, ka man ar komunikācijas spējām ir kā ir un vienkārši neiet, bet ar laiku sāka pielekt, ka dažreiz cilvēkam ir tik daudz skeletu skapī, ka tie ir jātur ar abām rokām un uzmanīgs jautājums kādu skeletu var paraut aiz stilba un visi kauli izbirs kā lavīna uz grīdas kopīgai apskatei. Uzdot tukšus jautājumus negribās, bet jautājumus pēc satura nevienam nevajag.
12.-Sep-2022 04:23 pm
Dažreiz vēlu vakarā aiz logu rūtīm var dzirdēt čabināšanos: meža prusaki salien uz logiem un skraida apkārt meklēdami drošu vietu. Ja paver aizkarus, tad skats ir uz prusaku rozā dibeniem; gan mīlīgi gan pretīgi vienlaicīgi.
Nekas neatliek kā ņemt kādu slotu vai prusaku smidzināmo un iet apkārt mājai no otras puses tos ciemiņus dzīt prom. Mājas otrajā pusē ir salas džungļi, tāpēc jāiet tiem cauri.
Paši džungļi naktīs ir diezgan interesants piedzīvojums. Lielākie dzīvnieki uz salas ir seski un mundžaki, tāpēc neviens no tumsas neizleks un galvu nost nekodīs, bet ja paskatās zem kājām, tad prātā nāk dinozauru laikmeta attēli bērnu grāmatās: palieli kukaiņi ar daudzām kājām skraida apkārt prātam neaptveramos daudzumos, pa sienām ložņā gekoni un neizskatās, ka cilvēka klātbūtne viņus uztrauktu.
9.-Sep-2022 02:57 pm
Kad biju Krievijā un centos pagarināt vīzu, aizgāju uz vienu no tajām vairāku lielo burtu iestādēm, kur nostāvēju garu rindu šaurā gaitenī.
Manai kārtai pienākot, dabūju parunāties ar tādu tipiski sovjetisku tantiņu spīguļainā džemperī, lieliem, dzelteniem matiem un putinekli pie sienas.
Tantiņa teica, ka man vīzu pagarināt nevarēšot, neminēja nekādus iemeslus un ieteica griezties pie iestādes vadītājas, ja man ir pretenzijas.
Nostāvēju vēl vienu rindu pie vadītājas, kura arī bija tāda sovjetiska tantiņa spīguļainā džemperī, lielu frizūru un ar putinekli pie sienas, kura izrāva no rokas manu pasi, ieskatījās un uzbļāva, ka viņiem esot teikts ar mums, pribaltiem, vispāri nesaistīties, jo mums te esot fašisma atdzimšana un nekādu vīzu nepagarināšot.
Tad nu aizgāju uz vēl svarīgāka kunga kambari, kurš gan bija omulīga izskata sovjetisks onkulītis ar sirmiem matiem saziepētiem uz vienu pusi un ļeninekli pie sienas. Kungs draudzīgi uzsita man uz pleca un teica, ka visu nokārtos, jo tam tā nav jābūt. Palūdza pagaidīt istabā un pats kaut kur ar manu pasi aizgāja. Atnāca komplektā ar iepriekšējām divām lielo frizūru sovjetiskajām tantiņām un lūdza paskaidrot kas par kreņķi. Tantiņas vienlaicīgi sāka bļaut, ka vīzas man nebūšot un lai vācos projām uz savu pribalķiku.
Draudzīgais sovjetiskais onkulītis atkal draudzīgi uzsita man uz pleca, paņēma zem paduses un aizveda uz citu iestādes galu, kur, ignorējot rindu, ieveda vēl vienā, šoreiz tumšā kambarītī ar noguruša izskata sovjetisku tantiņu bez putinekļa uz sienas, piekodinot, lai noformē man vīzu. Viņa pati zinot kādu vajag.
Pēc divām minūtēm man iedeva papīru aprakstītu krievu un franču valodā un kurš izskatījās kā no 1930. gada, kas bija izbraukšanas vīza. Izrādās, ka no Krievijas nevar izbraukt, ja tur ir uzturēšanās atļauja un jāsaņem atļauja vienā no tiem ar sovjetiskiem traniem pilniem midzeņiem. Tiesa, uzturēšanās atļaujas man nebija, tāpēc vispāri nav skaidrs kas tur notika. Skaidrs ir tikai tas, ka viņi tur dara ko grib un nekādi formāli noteikumi, likumi un morālās normas viņiem padomā nav.
This page was loaded Feb 29. 2024, 6:11 pm GMT.