Šugā faiv
Recent Entries 
16.-Sep-2020 05:41 pm
Aprunājoties ar padomdevēju tīklu izvēlējos taktiku.
Ar japāņiem ir tā, ka ļaunākais ko japānis savā dzīvē var iedomāties ir publisks apkaunojums.
Tā kā urlas jaunkungs dzīvo netālu, visi rajona draugi, mani ieskaitot, tagad ejot gar viņa mājām klaigās: "Hej, riteņu zagli! Tev nebūs ņemt svešas mantas!".
Sākumā man likās, ka tas ir apmēram kā Džekija Čana filmās, kur viņš sliktajiem saka "Hej, jūs! lūdzu izbeidziet" un tikai tad sit pa purniem, bet, labi padomājot, šai taktikai būtu jābūt efektīvai.
16.-Sep-2020 12:13 pm
Vakarā aizgāju pastaigāties, izgāju apli ap rajonu un jau mājām tuvodamies pamanīju ceļmalā savu nozagto riteni. Blakus stāvēja diezgan urlīga izskata jaunkungs.
Pārliecinājos ka ritenis ir tiešām mans un sataisīju pāris bildes, pamanīju jaunkunga izbrīnu, paskatījos viņam acīs, viņš aizbēga uz tuvāko rāmenbodi.
Piezvanīju policijai. Atbrauca kādi astoņi policisti un kompostēja jaunkungu līdz viņš sāka raudāt, bet tomēr neatzinās. Spriežot pēc policistu teiktā, tas esot hronisks riteņu sastāvdaļu zaglis, kurš, ja viņu atkodīs, ies cietumā uz ilgu laiku.
Īsumā, Japānas likumi ir tik mīksti, ka bez atzīšanās neko nevarot izdarīt un tagad jaunkungs braukā apkārt ar uzvarētāja seju ar manu riteni. Domāju, ka tas ir iemesls Japānas zemajam noziedzības līmenim - noziedzība ir, un briesmīgi zema nav, bet to vienkārši nereģistrē, jo neatzīstoties nav noziedznieks.
Tādas tās lietas. Papētot apkārtni atradu zagļa mājas. Domāju, vai ir vērts sākt par jaunkungu ņirgāties lai viņš vismaz sāk domāt par saviem dzīves mērķiem. Atstāt to kā ir būtu tālākas zagšanas iedrošinājums.
14.-Sep-2020 04:19 pm
Kā jau kaut kur rakstīju, laiku bērnībā, jeb agros tīņos, kādu laiku nodzīvoju Baltkrievijā.

Tā bija gana jocīga vieta.

Baltkrievu valodu sākumā nesapratu un ļoti baidījos, ka to kāds pamanīs, bet ar poļu un krievu valodas zināšanām pēc pusgada jau lasīju grāmatas. Starp citu, baltkrieviem ir daži lieliski rakstnieki, kurus silti iesaku izlasīt. Vismaz man agros tīņa gados likās ļoti labi.

Katru pavasari skola mūs sūtīja stādīt ziedus. Ne jau dobē, bet pie karavīra pieminekļa. Vispāri, baltkrievu ideoloģiskā audzināšana bija bipolāra, riņķodama ap "lielo tēvijas karu" un baltkrievu nacionālismu. Dažreiz uz mūzikas stundām skolotāja atnesa atskaņotāju, kur spēlēja nu jau samērā mūsdienīgas krievu karavīru dziesmas. Vēstures stundās, toties, visi mācījās par to, ka Baltkrievi esot rietumu civilizācija. Starp citu, pēc kara tur tiešām nekas nebija darīts un purvos varēja atrast gan neuzsprāgušus lādiņus, gan tanku un lielgabalu čaulas, gan cilvēku kaulus un ķiveres, lielā daudzumā. Interesantā kārtā, visas krievu ķiveres bija novāktas, palika tikai vāciešu modeļi. Domāju, ka tas tā ir arī joprojām, bet noteikti visam virsū ir augsne un kailām acīm to vairs redzēt nevarēs.

Apkārtnē daudzi runāja krieviski un bija arī latgaļi, bet bija spēcīga baltkrievu valodas uzpiešana. Vēlāk, ar viņu esošā diktatora nākšanu pie varas, sākās tāda pati krievu valodas uzspiešana, kā jauks papildildinājums bipolārajai ideoloģiskajai izglītībai, jeb smadzeņu skalošanai.

Kad sākās vasaras brīvlaiks, tad katru darbadienu bija jāņem kaple un jāiet ravēt kolhoza cukurbietes. Katram bija dotas pāris dobes, bet tik garas, ka otru galu nevarēja redzēt, un uzdevums tās izravēt līdz jūlija galam.
Toties, kad sākās mācību gads, vismaz vienu nedēļu visi skolēni pavadīja lasot kolhoza linus un kartupeļus. Man, kā pilsētā izaugušam puikam, tā bija eksotiska, bet tomēr elle. Bet vismaz par to tīri labi maksāja un būdams skolēns, turklāt ne tajā turīgākajā ģimenē, es varēju atļauties diezgan daudz.

Laikam par to jau rakstīju agrāk, bet skolā pieņēma arī pionieros (laikam jāatgādina, ka tas bija deviņdesmitajos gados) un tas bija viens svinīgs brīdis. Tāds kā pieaugšanas testaments. Bet tur bija viena problēma: lai kļūtu par pionieri, bija jāsaka pioniera zvērests. Man negribējās nevienam dot nekādus zvērestus, turklāt obligātā kārtībā, tāpēc atteicos to darīt. Pionieru pārvaldes skolotāja mani paņēma aiz krekla un izmeta no klases ārā.

Vispāri, es tur galīgi neiederējos, tāpēc skolā mani bieži piekāva, skolotāji tam nepretojās un bieži ņirgājās paši. Vienreiz izsauca uz direktora kabinetu, kur es dabūju diezgan skaidru lekciju par to, ka ja sitīšu pretī, tad dabūšu iestāties milicijas uzskaitē, kas tā laika bērnu pasaulē bija apmēram tāpat kā kriminālsodāmība pieaugušajiem. Publiski gan visi teica, ka nu Baltkrievijā cilvēki ir tik labi, nu tik labi, kur nu labāki. Tiesa, dažiem cilvēkiem tiešām nebija ne vainas, tāpēc, slēpjoties no piekāvējiem, praktiski visu brīvo laiku pavadīju vai nu bibliotēkā lasot grāmatas, vai nu laivojot pa ezeru. Tagad tā bibliotēka esot likvidēta un pārvērsta par parastu, bet palielu, dzīvojamo māju. Redzot cik reti vietējie uz turieni nāca, retrospektīvā man šķiet, ka tās bilbiotēkas galvenais pastāvēšanas iemesls bija sniegt patvērumu.

Tāpēc tagad, kad baltkrieviem ir reāli podi, man ir diezgan pretrunīgas domas par to visu. No vienas puses, nekur nav pazudusi apvainošanās pret tiem nu tik labajiem, tik labajiem cilvēkiem. No citas puses, tīri cilvēciski, jūtu viņiem līdzi.
11.-Sep-2020 12:01 pm
Pirms laika atbrauca izraēlietis Gils.
Aizgājām kopā paēst.
Gils jautā:
- Vai tu savu sievu mīli? Vai varbūt mīli kādu citu sievieti?
- Man šķiet, ka romance vispāri tāda smadzeņu ķīmija vien ir, tāpēc cenšos par to nedomāt.
- Klau, Jāni, tev garšo tavas pusdienas? Vai tu viņas baudi?
- Ē... Jā?
- Nu re. Tā arī tāda ķīmija vien ir, bet ir lietas, kuras ir vienkārši jābauda, jo nav jēgas pavadīt dzīvi domājot par ķīmiju.
Tie izraēlieši dažreiz ir labi padomdevēji.
10.-Sep-2020 04:26 pm
Par NHK maksājumiem runājot, iepriekšējās vēlēšanās kandidēja diezgan frīkaina partija vārdā N-koku, jeb "NHK kara Kokumin wo Mamoru Tō", kuras vienīgais mērķis bija pretestība NHK naudas iekasēšanai. Aģitācijas video vidū bija partijas līdera monologs par to, ka NHK darbinieki nodarbojas ar "automašīnu seksu", lai ko tas nozīmētu, bet viņu oficiālais sauklis bija "Iznīcināt NHK!".
Partija guva lielu atbalstu, viens pārstāvis pat tika valdībā iekšā. Diemžēl, populistu partijām bieži vien ir grūtības tiekot pie reāla darba, tāpēc partijas līderis kļuva par nerelevantu politisko līķi pēc viņa samērā skandalozā izteiciena par to, ka trešās pasaules valstu iedzīvotāji esot suņi un tos būtu jāiznīcina lai atbrīvotu zemi no pārapdzīvotības nastas.
10.-Sep-2020 02:15 pm
Kad vēl dzīvoju Daugavpilī, strādāju datoru salonā (jā, tādas iestādes savulaik bija aktuālas un par veikalu viņus saukt nebija stilīgi). Salonā bija arī neliela zāle, kur varēja par naudu pasēdēt pie datora un pabrauzēties internetos.
Bieži nāca kāda dikti izskatīga čigānu jaunkundze, ar kuru mums beidzot izveidojās tīri draudzīgas attiecības. Jaunkundze teica ka arī strādājot datoru salonā, bet nākot uz manējo vienkārši izklaides pēc. Jaunkundze pārtika galvenokārt no āboliem un bieži jautāja vai tā ir laba diēta. Iemācīja arī dažus čigānu vārdus.
Kādu dienu viņa pazuda un vairs nenāca, arī internetos nerādījās.
Vienreiz kādā pasākumā pamanīju, ka viņa sēž kādam visai druknam kungam plecos. Abi skatījās uz manu pusi: jaunkundze ar grūti izsakāmu sajūtu pilnu skatienu, kungs ar "penāksi klāt, saplēšīšu divos gabalos" skatienu.
Vēlāk kāds kopīgs paziņa pateica, ka vecāki viņu ir aizprecējuši projām un nekādas teikšanas viņai nebija.
Tā romāns ar čigānu jaunkundzi nekad nenotika.
10.-Sep-2020 11:54 am
Starp citu, maz zināms fakts ir tāds, ka modernā Standartā Japāņu Valoda ir daļēji NHK garadarbs.
Japāna ir ļoti dažāda - reģionos ir gan nozīmīgas valodas atšķirības, gan savādāka virtuve un kultūra, tāpēc valdībai ir lielais plāns to visu unificēt.
NHK, kā pseidonacionālais TV raidītājs, tam sākumam ir pievienojušies un izveidojuši moderno japāņu valodas standarto dialektu, kuram pamatā ir centrāljapānas dialekti un "glaunākais" no Tokijas dialektiem. Populārs ir uzskats ka standartais dialekts ir tas, kurā runā Tokijā, bet patiesība ir tāda, ka standartais dialekts ir tas, kurā runā NHK diktori. Tokijā standarto dialektu lieto, bet tam labākā analoģija būtu krievu valodas lietošana padomju laikos: publiski visi runā krieviski, bet privāti tomēr nē, jo krievu valoda ir svešvaloda. Tomēr, tāpat kā padomju laikos krievu valoda lēnām iekaroja arī privāto telpu, daudzi japāņi arī mājās sāka lietot standartvalodu. Pēdējā laikā ir zināma pretestība vienotajiem standartiem, tāpēc var vērot dialektu atgriešanos. Piemēram, uz salas bērni tīri jauki runā vietējā valodā, neskatoties uz to, ka viņu vecāki nevar salikt kopā divus vārdus; tāds paaudžu nomaiņas paradokss.
Starp citu, salas valoda nereti tiek izdalīta kā atsevišķa valoda, nevis dialekts, jo ir atšķirīga gan gramatika, gan vārdu krājums, gan intonāciju sistēma. Protams, nav skaidras robežas starp valodu un dialektu un daudz ko nosaka politika, tāpēc vietējie īpaši nesaspringst un savā starpā to sauc par valodu, bet runājot ar cilvēkiem no "valsts", kā sauc galvenās Japānas salas, to sauc par dialektu.
10.-Sep-2020 11:04 am
Vācijā esot televīzijas/radio un tamlīdzīgas raidīšanas nodoklis. Atnāk vēstule ka, redz, ir jāmaksā 19 eiro un tā.
Japānā tāda nodokļa nav, bet notiek brīnumu lietas.

NHK, kas ir privāts televīzijas raidītājs, bet pārsvarā raida valsts propagandu slavējot esošo varas partiju, ir izdomājuši, ka ja savāc naudu no visiem skatītājiem, tad varēs uzturēt televīziju bez reklāmām.
Savākt naudu bez līguma nevar, tāpēc viņi sūta uz visām mājām savus aģentus, kuri jautā vai šajās mājās lieto televīziju. Ja atbild, ka lieto, tad iedod rokā jau gatavu līgumu, sak', paldies par mūsu pakalpojumu izmantošanu un liek maksāt apmēram 30 eiro ekvivalentu mēnesī. Ja nemaksā, tad iet tiesā, jo, redz, ir līgums.
Japāņu cilvēki arī nav kailām rokām ņemami un sākuši atbildēt, ka TV nav, neko neskatās un tā. Tad sākuši iekasēt naudu par to, ka ir mobilais, jo, redz, arī uz mobilā var skatīties TV.
Japāņu cilvēki, kā jau minēju, kailām rokām tomēr nav ņemami un, neskatoties uz to, ka lielākā daļa ir samierinājušies, daudzi dzina NHK aģentus prom, turklāt ne tajā maigākajā veidā, kas pārvērta NHK aģenta darbu par diezgan nejauku pasākumu.
NHK, arī nebūdami pilnīgi mazohisti, savu darbinieku vietā sāka nolīgt iekasēšanas uzņēmumus, kuri sūtīja savus aģentus pārstāvēt NHK un savākt naudu viņu vietā. Tādos uzņēmumos par iekasētājiem nereti strādā bijušie gangsteri un tamlīdzīgi elementi, tāpēc tie ir sākuši izmantot gangsteru metodes iekasēšanai, kā nu kurš māk - ar spēku ielaužoties mājās, zīmējot uz durvīm tikai viņiem zināmās zīmes, dažreiz izvarojot mājsaimnieces, fiziski draudot un tā tālāk. Vienreiz man gadījās kungs, kurš, laikam, ir bijis kādas sektas sludinātājs, monotoni, kā priesteris, dziedāja savu mantru par to, ka katra māja ir NHK parādā. Nopietni.
Bet japāņu cilvēki, kā jau minēju, nav galīgi mīkstmieši un arī tos dzenāja tā, ka putekļi vien karājās gaisā. Nesen mans bārdainais panku kaimiņš burtiski izmeta vienu no mājām ārā iesperdams ar kāju. Neesmu pārliecināts ka vardarbība ir īstā atbilde, bet, manuprāt, pret vardarbību vardarbība ir adekvāta reakcija.
Tādu notikumu gaismā tagad arī to uzņēmumu aģenti vairs pa mājām nestaigā un NHK cenšās izgrūst likumdošanai cauri obligāto maksājumu visiem pilsoņiem par NHK pakalpojumiem kā vēl vienu tiešo nodokļu veidu. Bet tā kā NHK ir daļēji privāts kantoris, tas ir diezgan interesants gadījums, kurš ož pēc birojpatronāžas un pēdējo politisko skandālu gaismā noteikti uzplauks jaunās krāsās kad pienāks viņa kārta.
9.-Sep-2020 05:19 pm
Aizbraucu līdz Čibai, pavadīju Čibā trīs dienas no vietas. Pirmscovidlaikos kaut kā pieņēmu tādu pieredzi kā pašsaprotamu, bet, izrādās, bez regulāras izbraukšana no šīs Tokijas ārā cieš garīgā veselība.
Čibā sēdēju glaunā istabā, lūkojos pa logu uz taifūna sabangoto jūru, rīsu laukiem un skolas pagalmu. Malkoju tēju no rīta, jēlas zivis pievakarē un mērcējos onsenā vakaros. Pa starpai braukājos pa Čibu, brīnījos par stāvajām klintīm, jo nekur citur Japānā neesmu redzējis tik daudz stāvu klinšu, samērā dienvidniecisko dabu un to, ka Šōva laikmets šeit joprojām ir aktuāls, tai laikā kad Imperatora pilī jau beidzies ir pat Heisei. Lauki ir labākais kas ir Japānā; vairo dzīvotgribu un palīdz darītvarēšanai.
4.-Sep-2020 10:04 am
Kādreiz, kādus trīs gadus, nodzīvoju Vladivostokā. Vispāri tur bija samērā drūmi ar dažiem gaišiem brīžiem, piemēram, simamura&co vizīti, bet viena pieredze bija visu to trīs gadu vērta.
Pazinu vienu neskaidra vecuma mūku ar garu bārdu, kurš dzīvoja taigā, slepenā klosterī. Sihotealiņas kalnos esot vairāki tādi klosteri un slēgtās komūnas, par kuru atrašanās vietām zina tikai to iemītnieki un tie, no kā to noslēpt nevar.

Vienreiz divos gados kungs pameta klosteri un dzīvojās pa pilsētu. Pašā Vladivostokā viņam nepatika, toties netālu no Sučānas bija tīri sakarīga privātmāja ar dārzu. Arī vieta tur ir smuka: šaurā ielejā starp diviem kalniem, ar foreļu pilnu strautu un mežu apkārt.

Braucot uz viņa mājām, bija jāšķērso kalnu pāreja ar interesantu parādību: braucot ar automašīnu bija jābrauc lēnām, jo savādāk radiatora šķidrums sāka vārīties un tvaikot. Kāds tam bija iemesls es varu tikai minēt, bet zinot cik tajos kalnos ir atradņu, varu minēt ka tā bija kāda ģeomagnētiskā anomālija. Tiesa, nav skaidrs kā tas ietekmēja šķidrumu, bet arī mūsu auto bija uzvārījies un arī citi auto pārejas augšā stāveja kūpot no dzinēja puses. Otrā interesantā parādība tajā vietā bija vējš, kurš pūta no apakšas uz augšu. Iemetot vieglu priekšmetu ielejā iekšā, to priekšmetu varēja atkal noķert rokā, jo viņš pacēlās gaisā.

Arī ceļš uz mūka ielejas mītni bija diezgan savāds: ceļš itkā bija, bet ceļu šķērsoja vairāki strauti, pāri kuriem nebija nekādu tiltu. Bija jābrauc pāri cerot, ka auto nenoslīks.

Divas naktis pavadīju mūka mājās. Pa dienu staigājām pa taigu, meklējām riekstus, sēnes un ženšeņa saknes. Vakarus pavadījām sveču gaismā, ēdot dienā atrastās dabas veltes. Dienā, staigājot pa taigu, varēja bez gala klausīties mūka stāstos par to kas ir taiga, kādi tur ir likumi, kas un kāpēc. Taigas iemītniekiem ir savas tradīcijas: piemēram, atrodot ženšeņu, ogas ir jāapēd, sēkliņas jāiestāda zemē un jākliedz "pancūi!". Tad uz koka blakus ar cirvi atstāj trijstūra zīmi, kura nozīmē, ka šeit ir ženšeņa stāds. Vai, piemēram, ja uziet cita taigas iemītnieka būdu, pie ieejas atstāj savu rungu, kuru izmanto ejot pa taigu, uz rungas uzrakstot ziņojumu. Pēc pāris mēnešiem tas iemītnieks atstās rungu ar ziņu arī pie tavas mājas. Dažreiz mežā, it īpaši strautu gultnēs, varēja atrast senu akmens ēku paliekas: kolonnas, austrumniecisku jumtu jumjus un daudz ko citu. Kādreiz šīs vietas bija Bohai valsts zemes un tuvākās apkārtnes lielie kalni - Pīdan un Falaza, bija svētvietas, kur joprojām ir tempļu paliekas un cilvēku veidoti megalīti. Izņemot to visu, tas bija mežs, tik varens, ka kā cilvēks tur juties vienādā statusā ar lapsām un putniem. Arī mūks to tematu bieži cilāja: redz', taiga ir templis un taiga ir dzīva un ar tevi runā. No taigas nedrīkst ņemt neko, ko tev nevajag, taigā nedrīkst būvēt neko, ko tev nevajag. Starp citu, vienu rumbu mēs tomēr strautā uzbūvējām, jo naktis ielejā pie viņa mājas bija tik klusas, ka varēja dzirdēt asins plūsmu galvā.

To divu dienu laikā redzēju un piedzīvoju tik daudz, redzēju pilnīgi citu pasauli. Diez vai cilvēku lielākajai daļai jebkur pasaulē ir iespēja ko tādu pieredzēt. Tā pieredze bija vērta zaudējot trīs labākā vecuma gadus Vladivostokā un tikai tāpēc es tos trīs gadus nenožēloju. Bija tā vērts.
This page was loaded Sep 19. 2020, 3:27 am GMT.