Ziemā strādāju puspamestā divstāvu mājā, aizņemdams istabu pašā augšā, kur ir siltāks un ir skats pāri ciemam uz jūru.
Puspamestā, jo mājā bija gan elektrība, gan ūdens, gan saimniece kaut kur Tokijā, kura saņēma naudu, bet viss pārējais bija grausta stāvoklī: caurumi pamatā un ruds kaķis zem grīdas, putekļaini balkoni, salauzti logu slēdži un spēcīga mitruma smaka. Blakus mājas arī stāv puspamestas, bet vismaz divās kāds dzīvo.
Klimats ziemā uz salas ir konstanta vētra mēneša garumā, lai arī īpaši auksts nav, tāpēc māja kauca un klauvēja cauru dienu, it īpaši vēlos vakaros, kad vētra pastiprinājās.
Vakara pusē izkāpu putekļainajā baloknā paskatīties uz saulrietu pāri lidostai un vēroju kā nu jau kuro dienu vakara lidmašīnas nespēj nosēsties un aizlido atpakaļ Tokijas virzienā.
Tomēr no tualetes loga skats bija vislabākais: viens no jaunajiem vulkāniem tikai pārsimts metru attālumā, kurš ir vienlaicīgi skaists un draudīgs. Nekas labāks tualetei nav izgudrots.

Aizgāju apēst pusdienas lapenē pie jūras, bet tur jau sēdēja kāda ārzemniece, kura, manuprāt, izskatījās pēc vācietes.
Sasveicinājos, iepazināmies, izrādījās, ka lietuviete no Utenas.
Izdomājām rīkot Latvijas un Lietuvas tautas deju pasākumu.

Uz salas ir savāda vide, jo šeit nav totāla panīkuma, bet nav arī nekādu uzplaukuma pazīmju.
Pirms pusgadsimta tūrisms no Honšjū sita augstu vilni, tas bija tāds eksotisks brīvdienu kūrorts ar spēcīgu hedonisma piesitienu un salas otrais vārds bija nampadžima, jeb pavedināšanas sala.
Deviņdesmitajos, kad braukšana uz īstām ārzemēm kļuva pieejamāka bet vidējā japāņa maks plānāks, tūrisms strauji noplaka un viss kas palika bija viesnīcu grausti. Tie ir patiesi iespaidīgi, ar akmens veidoliem un kolonnām, baseiniem un ko vēl ne, tas viss ir aizaudzis un vēja saplosīts, tagad ir tukšo ēku izpētītāju meka un savvaļas dzīvnieku mājas.
Daudzi salinieki pelnīja audzējot fēnikspalmas, kuru lapas pārdeva lielo salu ziedu veikaliem, kur pieprasījums bija vienmēr un iepirkuma cenas bija labas. Palmu audzētājiem nomirstot plantācijas paliek bez saimnieka, aizaug ar monsteru liānām un ir labā saimē ar viesnīcu graustiem. Katru rītu ejot pa ielu ar atkritumu maisiem eju gar trim smukām želejpalmām, kuras ir liānu apvītas un kopumā nesmukas, ar katru gadu dodot mazāk un mazāk augļu.

No citas puses, diezgan daudz kas notiek. Kaut kas tiek būvēts, kustība uz ceļiem tik mazai vietai ir aktīva, ceļi ir smuki, gar ceļiem zied hibiski, mājas ir sakoptas, rodas jauni parki un salinieki izskatās visai apmierināti ar dzīvi.

Pa nakīm to visu jauno nevar redzēt, bet graustu tukšajos logos atspīd mēness un kauc vējš. Dienvidniecisko zaļumu un dzīves prieku tumsā neredz, apkārt krāc jūra, tumsā var saskatīt tikai baltas putas un melnos krasta akmeņus un, taisnību sakot, ir visai neomulīgi.

Automašīnas japāņi lieto arvien mazāk, autoražotājiem laiki ir arvien grūtāki, tāpēc kā sava veida reklāma Toyotai un Hondai tagad ir kāršeiringa, jeb arautodalīšanās pakalpojums. Šim vārdam vispāri ir kāds labskanīgs latviskojums?

Jebkurā gadījumā, man mazliet apnika autodalīšanās iestāde kuru parasti lietoju, tāpēc piereģistrējos Hondā un Toyotā.
Kas no tā visa sanāca?

Honda:

Viegla, saprotama aplikācija, reģistrācijas laikā nobildē tiesības un viss tiek automātiski ievadīts. Pēc reģistrācijas pagaida 24 stundas, jo tiesības un visu pārējo esot jāpārbauda un tad var droši braukt.
Izbraucu arī. Autostāvvietā atnākot ir jāatver durvis no aplikācijas, kur uzreiz nobildē skrāpējumus, ja tādi ir, ieliec zvaigznītes tīrības pakāpē un var braukt. Pati stāvvieta gan dzīvojamo pagalmu dzīlēs, no kurienes izbraucot bija jāizkopj juvelierbraucēja iemaņu pirmsākumi. Pats auto bija šī gada Honda Freed hibrīds, perfekti tīrs, smuks, ar diezgan neortodoksālu pārnesumkārbas kloķi, lielisks auto. Man vispāri Hondas patīk un Freed galīgi nav sliktākais ko izvēlēties. Nākamreiz izbraukšu ar ko eksotiskāku.

Toyota:

Arī diezgan labi saprotama aplikācija, arī nobildē tiesības, bet nevar nolasīt, ja nebildē uz baltas papīra lapas. Pēc reģistrācijas nav nekādu ziņojumu vai īmeilu par izskates laiku, tāpēc varēja tikai minēt.
Atverot aplikāciju pēc pāris dienām parādās ziņojums, ka tā un šitā, vēl nav izskatīts, tāpēc pagaidām lietot nevarot.
Pēc vēl pāris dienām beidzot atnāk īmeils, kurā ir teikts, ka manā reģistrācijā esot kļūda, bet kāda tieši nav minēts. Esot jāatver savi iestatījumi un jāaugšuplādē tiesību bildi atkal, uz baltas papīra lapas.
Augšuplādējot tiesības atnāk īmeils, kurā ir URL, kuru nospiežot ir atkal jāaugšuplādē tiesību bilde, bet šoreiz citā vietnē. Vietne ir nelietojama un pārpildīta ar kancelejvalodā rakstītu tekstu, turklāt augšuplādējot rodas mistiskas kļūdas: parāk gaidša bilde, pārāk tumša bilde, nepareiza mēness fāze utt. Kad beidzot šī epopeja ir beigusies, jāaugšuplādē sava seja, turklāt vairākos variantos. Uzreiz var redzēt, ka Toyota uzticas lietotājiem!
Pēc augšuplādēšanas atnāk īmeils, kurš sīki izskaidro, ka seja un tiesības tiks izskatīti "apmēram nedēļas laikā".
Atnākot atbildei izrādījās, ka mans vārds esot nepareizs, jo ir rakstīts latīņu burtiem, bet aplikācijā japāniski. Šeit nu es tam atmetu ar roku, jo ne jau viņi man par to maksā.
Pa to laiku apskatīju Toyotas stāvvietas un tuvākajā stāvvietā ir tikai auto ar visai nedaiļskanīgu vārdu Raize, kurš man nepatīk citu iemeslu pēc, toties stāvvietas kur ir interesanti jaunie ūdeņraža modeļi un tā ir permanenti slēgtas, lai arī parādās uz kartes kā lietojamas.

Rezultātā, Toyotas UX novērtēju kaut kur starp "nelietojams" un "naidīgs" un Hondas UX kaut kur starp "nevainojams" un "draudzīgs".
Laikam tā nav sakritība, ka arī pēdējo gadu auto atstāj līdzīgus iespaidus.
Sanāca tīri laba automašīnu reklāma un ir tīri skaidrs pie kura no šiem diviem es ietu, ja taisītos pirkt jaunu auto.

Gibētos palietot līdzīgus pakalpojumus no citiem ražotājiem, bet, diemžēl, tādu nav. Nissanam gan ir sava autonoma, tā ir OK, bet visai dārga.

Japānas ieņēmumu dienests paskaitīja pupas un izfigurēja, ka jaunieši lieto daudz mazāk alkohola nekā agrāk.
Nekavējoties tika sākta valsts sociālā reklāma, kura mudina jauniešus iedzert bišku vairāk.

Nezinu vai par to var dzirdēt un lasīt Latvijas un Eiropas vispāri medijos, bet pēc Abes slepkavības Japānā notiek diezgan liels skandāls. Laikam lielākais kopš manas atbraukšanas.
Abes slepkava esot bijis motivēts ar to, ka Abe bija Mūna baznīcas lielkungs un šī baznīca esot izpostījusi viņa, t.i. slepkavas, ģimeni.
Tas tā kā būtu, bet slepkavas kungs atvēra pandoras lādi.
Izrādījās, ka šībrīža valdības koalīcijā jau vairāk kā simtam cilvēku ir līgumi un saistības ar Mūna baznīcu, tā baznīca esot darbojusies vienā birojā ar NHK, kurš no nacionālā raidkanāla pēdējā laikā pārvērtās par propagandas midzeni... Tas pats notika ar Asahi Šimbun, kuri atlaida visus žurnālistus, kuri uzdrīkstējās būt kritiski pret notiekošo.
Pašu Abi esot apglabājuši pēc lielākā goda, valsts bērēs, kuras vispāri lieto imperatoriem un citiem svarīgiem kungiem, ar ko pavēruši vēl lielāku spraugu Pandoras lādei un šī brīža skandāla lielpunkts ir labējo ekstrēmistu ielikšana svarīgos posteņos. Protams, arī no Mūna baznīcas.
Būtu jāatgādina, ka Abes frakcijai ir koalīcija ar citu frakciju, kura, savukārt, nekad nav slēpusi savus pirmsākumus citā kultā, šoreiz Soka Gakkai.
Nerakstīšu nekādus kopsavilkumus un pārdomas,jo pats līdz galam nesaprotu un vēl nemāku savilkt loģiskas strīpas starp faktiem, bet šķiet, ka par notiekošo būtu jāpastāsta, jo tas ir fascinējoši.

Man patīk izstādes.
Staigāt pa izstādēm pašam arī patīk, bet parasti es jūtos diezgan neomulīgi, jo kad pienāc pie stenda, tad visi tevi vēro un ir jātēlo, ka tu pienāci paskatīties zinātnes sasniegumus, nevis, piemēram, kā viņi pieskrūvēja to ekrānu tā, ka viņš izskatās caurspīdīgs, vai vienkārši gribējās pagrozīties tās jaunkundzes acu priekšā.

Visvairāk tomēr patīk piedalīties izstādēs kaut ko izstādot. Galvenokārt jau tāpēc, ka iespēja sastapt visādus interesantus cilvēkus izaug vairākkārt un nekas nav jādara: viņi paši iet slazdā.
Kādu reizi izstādē pienāca vidēja vecuma samērā zolīds kungs smukā uzvalkā, uzmanīgi klausījās manu skaidrojumu, uzdeva sakarīgus jautājumus un ar draiskulīgu smīnu pazuda. Pēc kādas stundas atgriezās, bet jau ar jaunekli uzvalkā un palūdza visu izstāstīt no sākuma. Galu galā saņēmu viņa vizītkarti; bija kāda uzņēmuma ģenerāldirektors, bet pēc tāda arī izskatījās. Sauksim viņu par Ģ kungu.
Pēc kunga aiziešanas pamanīju kādu gados pajaunu dāmu uzvalkā, kura kā stirna pa sērsnu neveikli staigāja apkārt pa laikam atskatīdamies, bet neuzdrošinājās iesākt sarunu. Vispāri man nepatīk runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem, bet izstādē smadzenes strādā savādāk un ir lamatu režīmā, tāpēc gāju un ķēru pie astes to dāmu, stāstot viņai par mūsu firmas sasniegumiem. Dāma pārsteidza, jo no stirnas pārtapa par kārdinātājčūsku un jau visai fiziski glaudīdamies klāt iegrūda man kabatā vizītkarti, piekodinot lai atzvanu. Sauksim viņu par Ķ dāmu.

Izstāde beidzās, atnāca laiks rakstīt un zvanīt visiem ciemiņiem. Diezgan ātri nodibināju kontaktu ar Ģ kungu, kurš, savukārt, piedāvāja aiziet ciemos uz viņa biroju. Aizgāju arī. Dabūju pasēdēt ādas dīvānā CEO istabā, pačatot ar citiem direktoru galda kungiem un kundzēm un kādu brīdi man priekšā nolika papīru: tā un šitā, vai gribi būt par mūsu ģenerāldirektoru? Nē, labi, tik dumjš es neesmu un ietīdams piedāvājumu jokā kopā pasmējamies. Viņi īpaši neuzstāja, bet kungs pasauca paciemoties pie viņa mājās. Nē, nu protams, kad nepazīstams vidēja vecuma kungs pasauc pie sevis ciemos vakarā uz vīna glāzi, tad jāiet, vai ne? Protams, aizgāju arī. Uz vietas jau bija vairāki cilvēki, savādā kārtā pat pāris diezgan pazīstami sabiedrībā, tāpēc mana trauksmes sajūta nomierinājās. Ģ kungs mani lika priekšā kā nākošo ģenerāldirektoru ar savu firmas draisko smīnu, bet nu, pēc pārējiem varēja redzēt, ka viņš ar visiem tā joko un nopietni to uztvert nevajadzēja. Joki paliek joki, bet ar Ģ kungu joprojām dažreiz sazvanamies un regulāri ietusējam pie viņa ciemos. Ar kovidu tā aktivitāte apklusa, bet savādā pazīšanās palika.

Par Ķ dāmu runājot, mēs aizgājām uz randiņu. Viņas metamorfozes mani patiesi pārsteidza: kārdinātājčūskas viņa bija pārvērtusies biznesa haizivī un pa taisno intervēja savai darbā iekārtošanās aģentūrai. Bet nu, ar tiem man pieredze jau bija, tāpēc, diemžēl, viss palika tur, kur sākās.

Tas ir viss.

Nopirku mango, pusi iedevu sievasmātei. Viņa pateicās un pateica, ka atdos Budai.
Neko nesaprotu, bet labi.

Parasti japāņu darbos atvaļinājums ir kaut kāda liela ekstra par kuru jājūtas vainīgam, bet man ir paveicies ar relatīvi labu iestādi un pēc pieciem nostrādātiem gadiem pienākas atvaļinājums vēl pa virsu apmaksātajai normai un vēl nauda padauzīties apkārt. Tā nu sanāca, ka man šis atvaļinājums gadījās šai vasarā un biju jau sataisījies braukt uz Latviju, bet tad paskatījos lidmašīnu biļešu cenas un sapratu, ka šoreiz būs jābrauc citur. Tad nu, vai kāds cibas iedzīvotājs ir ziemeļanglijā un/vai dienvidfrancijā?

Nezinu vai kādam tas ir interesanti, bet šķiet, ka ir vērts aprakstīt tiesību saņemšanas procesu Japānā.
Latvijā tiesību man nekad nebija un nevaru ne ar ko salīdzināt, tāpēc skatiens ir naivs un tīrs.

Sistēma ir tāda, ka ir divi varianti - vai nu liec eksāmenu dārgajā autoskolā, vai nu izmācies lētajā un tad liec eksāmenu jau policijā.
Runā, ka otrais variants ir stresains, jo praktisko eksāmenu varot likt tikai pus gada laikā kopš skolas beigšanas, nolikt to no pirmās reizes esot grūti un atrast brīvu vietu policijas kalendārā arī neko viegli neesot.
Man bija pirmais variants, tāpēc noliku praktisko eksāmenu autoskolā un tad devos uz policiju rakstīt rakstisko un saņemt tiesības.

Uz visu nenormālo Tokiju ir tikai trīs policijas iecirkņi, kur var likt eksāmenus, nekādas diģitalizācijas nav, tāpēc jābrauc jau sešos no rīta un jāstājas rindā. Es atbraucu gana agri, bet man priekšā jau bija diezgan gara rinda, turklāt spēcīgi lija un ar lietussargiem rindā nekāda lielā bauda nav. Iekšā tas tikpat labi varētu būt 1970. gads. Sākumā jāuzraksta papīrs ar iesniegumu, tad viņš ir jāiesniedz kādam kungam pie letes, kurš visu pārbauda, tad jāaiznes līdz kasei, kur eksāmens ir jāapmaksā, tad jāstājas rindā pie citas letes, kura izsniegs eksāmena kabineta un galda numurus, tad jāgaida pustumšā gaitenī uz mākslīgās ādas beņķiem savu kārtu. Gaiteņa sienas ir izrotātas ar frīkainu autoavāriju skatiem, tāpēc nevarētu teikt, ka gaidīt ir garlaicīgi.

Pats rakstiskais eksāmens ir papīrs ar 95, ja nekļūdos, pamatjautājumiem un vēl pieciem jautājumiem ar trīs apakšjautājumiem. Ja ir mazāk par 5 nepareizām atbildēm, tad eksāmens ir nolikts.
Daudzi brīdināja, ka jautājumi speciāli esot grūti saprotami un dažādi interpretējami un tādi bija arī treniņjautājumi, bet īstenībā nebija tik traki. Visi jautājumi bija adekvāti un viegli saprotami.

Japāna nebūtu Japāna, je vecmodīgajā papīru smērēšanas epopejā nebūtu kāda tehnoloģija, kura palīdz epopejai darboties un tā arī bija: jau dažas minūtes pēc atbilžu papīru nodošanas bija zināmi rezultāti, jo papīru skaitāmā mašīna visu pārbaudīja. Tie, kuriem bija viarāk par 5 kļūdām, tika palūgti iziet. Lielākā ārzemnieku daļa teplu pameta. Nē, nav tā, ka ārzemnieki ir dumjāki, tā ir sociāla problēma - lielākoties, ārzemnieki cenšas ietaupīt un apmeklē lētāko autoskolu, bet mācību kvalitāte tur parasti ir visai apšaubāma, jo regulētas viņas praktiski nav.

Tālāk bija jāklausās policista kunga pavertrips par to, kā braukt ar automašīnu ir liela atbildība un kā mēs, zaļie jaunvadītāji, nedrīkstam neko no sevis daudz iedomāties. Tad sekoja vēl viena rinda jau tiesību apmaksai, cita rinda uz bildēšanās onkulīša istabu, tad nezin kāpēc bija jāsastājas smukā ierindā, jānoklausās vēl viens policista pavertrips, šoreiz ar aizrādījumiem par nesmuku stāvēšanu un tiesības izsniedza jau citā lodziņā. Atkal, Japāna nebūtu Japāna bez tehnoloģijas savādā vietā, tāpēc pēc tiesību saņemšanas bija jādodas uz bankomātam līdzīgas ierīces pusi, kura automatiski nolasīja tiesību čipu un bija jāapstiprina datu pareizumu.

Gribās uzrakstīt kādu kodolīgu nobeigumu, bet nekas nenāk prātā.