Ziemā strādāju puspamestā divstāvu mājā, aizņemdams istabu pašā augšā, kur ir siltāks un ir skats pāri ciemam uz jūru.
Puspamestā, jo mājā bija gan elektrība, gan ūdens, gan saimniece kaut kur Tokijā, kura saņēma naudu, bet viss pārējais bija grausta stāvoklī: caurumi pamatā un ruds kaķis zem grīdas, putekļaini balkoni, salauzti logu slēdži un spēcīga mitruma smaka. Blakus mājas arī stāv puspamestas, bet vismaz divās kāds dzīvo.
Klimats ziemā uz salas ir konstanta vētra mēneša garumā, lai arī īpaši auksts nav, tāpēc māja kauca un klauvēja cauru dienu, it īpaši vēlos vakaros, kad vētra pastiprinājās.
Vakara pusē izkāpu putekļainajā baloknā paskatīties uz saulrietu pāri lidostai un vēroju kā nu jau kuro dienu vakara lidmašīnas nespēj nosēsties un aizlido atpakaļ Tokijas virzienā.
Tomēr no tualetes loga skats bija vislabākais: viens no jaunajiem vulkāniem tikai pārsimts metru attālumā, kurš ir vienlaicīgi skaists un draudīgs. Nekas labāks tualetei nav izgudrots.