Šugā faiv
Recent Entries 
4.-Sep-2020 10:04 am
Kādreiz, kādus trīs gadus, nodzīvoju Vladivostokā. Vispāri tur bija samērā drūmi ar dažiem gaišiem brīžiem, piemēram, simamura&co vizīti, bet viena pieredze bija visu to trīs gadu vērta.
Pazinu vienu neskaidra vecuma mūku ar garu bārdu, kurš dzīvoja taigā, slepenā klosterī. Sihotealiņas kalnos esot vairāki tādi klosteri un slēgtās komūnas, par kuru atrašanās vietām zina tikai to iemītnieki un tie, no kā to noslēpt nevar.

Vienreiz divos gados kungs pameta klosteri un dzīvojās pa pilsētu. Pašā Vladivostokā viņam nepatika, toties netālu no Sučānas bija tīri sakarīga privātmāja ar dārzu. Arī vieta tur ir smuka: šaurā ielejā starp diviem kalniem, ar foreļu pilnu strautu un mežu apkārt.

Braucot uz viņa mājām, bija jāšķērso kalnu pāreja ar interesantu parādību: braucot ar automašīnu bija jābrauc lēnām, jo savādāk radiatora šķidrums sāka vārīties un tvaikot. Kāds tam bija iemesls es varu tikai minēt, bet zinot cik tajos kalnos ir atradņu, varu minēt ka tā bija kāda ģeomagnētiskā anomālija. Tiesa, nav skaidrs kā tas ietekmēja šķidrumu, bet arī mūsu auto bija uzvārījies un arī citi auto pārejas augšā stāveja kūpot no dzinēja puses. Otrā interesantā parādība tajā vietā bija vējš, kurš pūta no apakšas uz augšu. Iemetot vieglu priekšmetu ielejā iekšā, to priekšmetu varēja atkal noķert rokā, jo viņš pacēlās gaisā.

Arī ceļš uz mūka ielejas mītni bija diezgan savāds: ceļš itkā bija, bet ceļu šķērsoja vairāki strauti, pāri kuriem nebija nekādu tiltu. Bija jābrauc pāri cerot, ka auto nenoslīks.

Divas naktis pavadīju mūka mājās. Pa dienu staigājām pa taigu, meklējām riekstus, sēnes un ženšeņa saknes. Vakarus pavadījām sveču gaismā, ēdot dienā atrastās dabas veltes. Dienā, staigājot pa taigu, varēja bez gala klausīties mūka stāstos par to kas ir taiga, kādi tur ir likumi, kas un kāpēc. Taigas iemītniekiem ir savas tradīcijas: piemēram, atrodot ženšeņu, ogas ir jāapēd, sēkliņas jāiestāda zemē un jākliedz "pancūi!". Tad uz koka blakus ar cirvi atstāj trijstūra zīmi, kura nozīmē, ka šeit ir ženšeņa stāds. Vai, piemēram, ja uziet cita taigas iemītnieka būdu, pie ieejas atstāj savu rungu, kuru izmanto ejot pa taigu, uz rungas uzrakstot ziņojumu. Pēc pāris mēnešiem tas iemītnieks atstās rungu ar ziņu arī pie tavas mājas. Dažreiz mežā, it īpaši strautu gultnēs, varēja atrast senu akmens ēku paliekas: kolonnas, austrumniecisku jumtu jumjus un daudz ko citu. Kādreiz šīs vietas bija Bohai valsts zemes un tuvākās apkārtnes lielie kalni - Pīdan un Falaza, bija svētvietas, kur joprojām ir tempļu paliekas un cilvēku veidoti megalīti. Izņemot to visu, tas bija mežs, tik varens, ka kā cilvēks tur juties vienādā statusā ar lapsām un putniem. Arī mūks to tematu bieži cilāja: redz', taiga ir templis un taiga ir dzīva un ar tevi runā. No taigas nedrīkst ņemt neko, ko tev nevajag, taigā nedrīkst būvēt neko, ko tev nevajag. Starp citu, vienu rumbu mēs tomēr strautā uzbūvējām, jo naktis ielejā pie viņa mājas bija tik klusas, ka varēja dzirdēt asins plūsmu galvā.

To divu dienu laikā redzēju un piedzīvoju tik daudz, redzēju pilnīgi citu pasauli. Diez vai cilvēku lielākajai daļai jebkur pasaulē ir iespēja ko tādu pieredzēt. Tā pieredze bija vērta zaudējot trīs labākā vecuma gadus Vladivostokā un tikai tāpēc es tos trīs gadus nenožēloju. Bija tā vērts.
This page was loaded Okt 23. 2021, 4:16 pm GMT.