Dažreiz kāds jautā -- kas bija tavs lielākais kultūršoks Japānā?

Nav jau tā, ka Japāna būtu Āzijas kontrastu valsts, kukaiņus neviens neēd (labi, ēd, bet tā ir eksotika), nekādu īpaši neparastu tradīciju arī nav.
Bet ir viena lieta, kura mani katru reizi šokē līdz dvēseles dziļumiem. Tā, ka uz brīdi sāku šaubīties vai vispāri dzīvoju tādu pašu cilvēku vidū. Nepolitkorekti, bet ir tas, kas ir.

Laikam, ir diezgan labi zināms fakts, ka lielkorporācijās daudzi cilvēki strādā uz mūžu un nomirstot lielkorporācija jau ir sagatavojusi kapiņu ar lielkorporācijas vārdu un zīmolu, lai ir piederība korporācijai arī ārpasaulē.
Bet tas nebija kultūršoks, tas bija tikai ievads.

Dažreiz darba pārtijā sarunājies ar kādiem jauniem cilvēkiem. Piemēram, kāda jaunkundze no citas nodaļas. Apsēžas blakus, jūs pavadāt kopā lielisku vakaru, tik daudz par ko parunāt, tik interesanti un jautri.
Nākamajā dienā satiekot viņu darbā saki jaunai paziņai draudzīgu čau un dabū sausu labdienu atpakaļ. Nekad, nekādu sarunu darba vietā, pilnīga nulle.
Un tad tā jaunkundze aiziet no darba, uzraksta messendžerā, ķip, kā iet, kas jauns, satiekamies, tā un šitā. Jo ko nu, tagad jau darbs ir cits, var arī parunāt.

Vai, piemēram, strādā ar kādu Tanakas kungu pie viena projekta. Vairākus gadus strādā. Pārvari kopā grūtības, ej kopā pusdienās, saņem kopā laurus. Tanakas kungs ir uzticams, draudzīgs un patīkams cilvēks.
Tad projekts dabiski beidzas un Tanakas kungs aiziet uz citu nodaļu. Tad kādu dienu sanāk sarakstīties ar Tanakas kungu atkal un viņš ir lakonisks, sauss un draudīgs. Ne mazākās vēsmas no bijušās brālības. Hej, Tanaka, vai tu atceries kā mēs ar tevi divus gadus nomocīdamies saņēmām balvas un tad vēl divus vakarus svinējām? Jā, tas viss bija, bet tagad Tanakam ir cits amats.

Tieši šis man bija un paliek lielākais kultūršoks. Kad Tu un es, mēs runājam, ja mēs viens otram patīkam, tad tas ir tāpēc, ka mēs viens otram patīkam, nevis mūsu firmām ir labas attiecības. Tas nozīmē arī to, ka ārpus darba attiecībām mums būs par ko parunāt. Vai, piemēram, ja mēs darbā neko daudz nesatiekam tad, droši vien, esam savādāk uzbūvēti un nav nekādas jēgas meklēt kontaktu ārpus darbavietas. Bet nē, tā tas Japānā nedarbojas...

No citas puses, ir arī patīkami izņēmumi, bet tāpēc tie ir izņēmumi, jo tendence ir cita.

Salinieki, apzinīgi būdami, pēc lustēšanās pa Tokiju parasti uztaisa covidtestu.
Tagad covidtestus var darīt Hanedas lidostā, tāpēc viss ir daudz ērtāk.

Kāda kundze pēc brauciena uz Tokiju sataisījās braukt mājās un uzreiz pirms lidojuma Hanedā uztaisīja testu. Tas esot antivielu tests, kurš, kā runā, esot jūtīgāks.
Tests uzrādīja pozitīvu rezultātu.
Tajā pašā brīdī kundzes lidmašīnas biļetes tika atceltas, tika aizliegts lietot sabiedrisko transportu un taksometrus. Kāds lidostas ierēdnis ierādīja, ka kundzei tagad būtu jātiek līdz slimnīcai un jāpasūta covidviesnīca, kur apstāties.
Līdz slimnīcai varot tikt ar savu auto. Bet ja nav, tad šeit ir kovidtaksometrs, kurš par nieka 300 eiro ekvivalentu aizvedīs uz vienu pusi. Kā tikt līdz viesnīcai izdomājiet patstāvīgi.

Nabaga kundzei asaras un panika, jo nu, tādu uzmetienu viņa nebija gaidījusi.
Vairākas stundas tuntulējot pa lidostu un žēlodamies draugiem un paziņām beidzās ar to, ka kāds cits ierēdnis no pilsētas domes pateica diezgan acīmredzamu lietu: neviens nevar aizliegt braukt ar vilcienu vai taksometru, tāpēc brauc ar ko gribi uz slimnīcu un uztaisi normālu PCR testu.
Ko kundze izdarīja un saņēma negatīvu rezultātu, jo antivielu testi bieži dod viltus trauksmes.
Tās pašas dienas naktī jau ar prāmi devās mājās, bet lidmašīnas biļetes un sirmos matus neviens neatlīdzināja.

Sākumā bija doma rakstīt par japāņiem un kafiju, bet tad labi, ilgi padomājot kļuva skaidrs, ka par japāņu un kafijas attiecībām man ir daudz neskaidrību.
Jebkurā gadījumā, jau dažus gadus Japānā notiek kafijas būms, tāpēc kafijotavas ir daudz un dažādas, arī vietas kur var nopirkt labu kafiju ir pavairojušās.

Par kafijotavām runājot, tās vien vērojot kļūst skaidrs, ka šis nav pirmais kafijas būms. Varētu būt trešais, jo man sanāk izdalīt trīs ļoti dažādus kafijotavu stilus.

Pirmais, senākais, Džunkissa, nāk no pirmskara gadiem, droši vien no Taišo laikmeta. Tās ir iestādes, kur var just to laiku Anglijas ietekmi dekorā. Fonā gandrīz obligāti spēlē klasiskā mūzika, ēdienkarte sastāv no kafijas un kūkām un apmeklētāji bieži ir gados vecāki cilvēki. Kafiju pasniedz no japāņu sifoniem, kas jau pats pa sevi ir piedzīvojums. Kafija ir laba, kūkas ir labas, atmosfērai nav ne vainas. Diemžēl tādās iestādēs bieži ir (vai vairs nav, bet bija) atļauts pīpēt, tāpēc ir pamanāms viegls smacīgums, kuru arī varētu piedēvēt 20.gs. sākuma atmosfērai. Jo jā, visi pīpēja.

Otrais paveids, kurš, droši vien, nāk no astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijas un kuram es nevaru īsti atcerēties nosaukumu. Var redzēt kā mainījās vidējā japāņa pasaules uztvere: pseidoviktoriāņu greznumu nomainīja lietišķs lakoniskums un praktiskums, kafijas kvalitāte ir kritusies un ir apmēram starp "phe" un "būs ok", cenas arī ir zemākas. Izveidojās arī pirmās tīkla kafijotavas. Astoņdesmito gadu japānim vairs nav laika baudīt dzīvi vērojot mežģinēs ģērbtās viesmīles tabakas dūmu miglā, tagad ar kolēģiem pa ātro ir jāpaķer kāda tase un jāskrien tālāk taisīt biznesus.
Apmēram ap šo laiku sākās arī automātos pārdodamo kafijas kanniņu fenomens. Dziļi grauzdēta robusta, apdullinoši rūgta un ar sliktu dūšu izraisošu smaku kafija mazās, 170ml bundžās katrā kafijas automātā. Salarīmeņa epitome būtu ieraut tādu bundžu, uzpīpēt kādu cigareti bēdājoties par to, cik viss ir slikti, un ejot strādāt virsstundas tālāk. Tādas kafijas fenomens nav galīgi izzudis, bet spriežot pēc tā, ka automāti iet mazumā, es neesmu vienīgais, kuram tā kafija nešķiet garšīga. "Tas nav garšas jautājums! Dzīvei ir jābūt skarbai!", teiktu to laiku salarīmens.

No šī otrā, skarbā kafijas viļņa nāk japāņu paradums dzert dziļi grauzdētu kafiju. Es nekad to īsti neesmu sapratis - kāpēc cilvēkiem patīk dedzinātas eļļas smaka un rūgtums, bet nu, japāņiem ir savas garšas kārpiņas. Es daudz ko nesaprotu un, laikam, nevajag arī.

Japāna nebūtu Japāna bez Amerikas iespaida un trešais vilnis ir amērikānisks. Labākajā vārda nozīmē. Pirms kādiem sešiem gadiem pa visu Tokiju uzradās "coffee stand"-stila vagoniņi un mikrokafijotavas, kur kāds hipijveidīgs jaunkungs taisīja diezgan jaukus uzlējumus ar vairāku pupiņu izvēli. Ar laiku tas pārauga espresso būmā un Tokijā tagad var dabūt tiešām labu espresso un tagad izskatās, ka ši vilnis zaudē spēku, jo kafijotavu ir mazāk, toties kafijas aparāti, uzlejamie gādžeti un citi piederumi ir daudz pieejamāki salīdzinot ar laiku pirms šī būma. Tokijā ir parādījušās vairākas stabilas un augošas kafijotavas ar lielisku kafiju un savu unikālu stilu, kas noteikti ir moderna vēsma. Interesanti ir tas, ka šīs iestādes ir protesta iemiesojums. Ienākot iekšā neviens vairs nesaka "iraššaimasē", kā to darīja visur citur, ar tevi vienkārši sasveicinās. Arī mežģīņotās kleitas un gandrīz absurdā pieklājīgā valoda ir izmesta miskastē -- tagad kafijotavu darbinieki runā vienā līmenī ar apmeklētājiem. Tās ir labas vietas, jo vismaz man nav jādomā kā runāt un kā uzvesties, var vienkārši atrasties savā vietā un nejusties nepareizi.

Šī kafijotavu viļņa iespaids ir maiga pretestablišmenta kustība, kur tiek lauztas vecās tradīcijas un ieviestas jaunās.

Par pašu kafiju runājot, arī Japānā aug kafija, bet, diemžēl, pārsvarā to sagandē ar dziļo grauzdēšanu un garšo viņa tāpāt kā noneim "frenč roast" no Miyama bodes.

Jau kādu laiku braukāju pie stūres pa Japānas ceļiem un šeit ir daži novērojumi.

Pa lielceļiem, kur maksimālais ātrums ir 80 km/st, visi brauc vismaz ar 100 km/st.
Pat jaunākajos dzīvojamos rajonos ielas ir tik šauras, ka vietas pietiek tikai vienam auto. Nekam citam nepietiek, arī gājējam nē.
Apdzīšana iebraucot pretējā joslā ir ārkārtīgi reta, bet arī reti kur atļauta.
Apdzīšana no kreisās puses ir aizliegta, bet ikdienā praktizēta.
Sastrēgumus uz maksas ceļiem var apbraukt apkārt, ja uz brīdi izbrauc uz bezmaksas ceļiem, kur sastrēgumu nav.
Pilsētās lielāko satiksmes daļu veido taksometri, kuriem CSN ir tikai tā sarežģītā grāmata, par kuru visi runā, bet neviens nav lasījis.
Uz kalnu ceļiem naktīs ir pilns ar drifteriem, kuri arī ir aizliegti, bet parasti aizbēg no policijas.
Uz pilsētu ceļiem naktīs ir pilns ar braukātmīļiem ar jaudīgiem auto.
Kopumā ir jāsaka, ka satiksme ir relatīvi haotiska un noteikumi bieži tiek ignorēti, bet avārijas ir retas, jo dot priekšroku citam, lai arī tam nav taisnība, ir prioritāte.

Jau kādu laiku jūtu, ka trūkst apakšbikšu.
Pirms pāris nedēļām aizgāju uz Lielo Vīriešu Veikalu, atradu apakšbikses, izvēlējos, mazliet nopūtos par cenu un devos maksāt. Pie kases neviena nebija. Pagrozījos apkārt kādas piecas minūtes, noliku apakšbikses atpakaļ plauktā un devos projām.
Tad pagajušnedēļ biju nogriezt matus un nu, biju domājis ka atpakaļceļā aiziešu un nopirkšu apakšbikses, bet pa ceļam uzmanību atņēma kas cits un apakšbikses atkal palika nenopirktas.
Pastāstīju par šīm nedienām Megumi, kura, savukārt, izteica minējumu, ka ko es kā maziņš bērns, var taču sameklēt internetā un nopirkt.
Nē, nu jā. Vakar vakarā atradu smuku apakšbikšu veikalu, atradu arī riktīgās apakšbikses, rozā ar zilonīšiem, man ļoti patika un nu biju gatavs nopirkt, bet tajā brīdī padomāju, ka cits drēbju veikals, kurā parasti pērku apģērbu, iespējams pārdod vēl labākas apakšbikses.
Ielogojos tā veikala lapā, dabūju masīvu baneri virsū: "SECRET SALE!!! 80% OFF!! Tikai divas stundas!". Divas reizes man nebija jālūdz, izokšķerēju viņu plauktus un nopirku sešus jaunus apģērba gabalus.
Noguru, aizgāju gulēt.
Apakšbikses nenopirku.

Gribās rakstīt par Japānu, bet prātā ir pilnīgi cita aina, vēl no tā īsā, bet saržģītā sprīža Baltkrievijas laukos.

Ar izklaidēm tur gāja grūti, tāpēc bērni ņēmās ar ko nu kurš bija gudrs.
Man bija tatāru draugs Timūrs, ar kuru mēs katru vasaras brīvlaika dienu pavadījām kopā.
Timūram patika runāt sierainus jokus par gruzīņiem, un viņš dažreiz minēja, ka viņa ideālā sieviete ir smalka būtne ar asiem čiciem. Man gaume ir un bija savādāka un tajos brīžos likās, ka Timūrs ir gana jocīgs.
Agros rītos mēs devāmies zvejot uz meža mazezeriem, bet pa naktīm lielā izklaide bija izpalīdzēt lauciniekiem trenkājot mežacūkas no kartupeļu laukiem.
Kādu vakaru smidzināja lietus un mums ienāca prātā, ka paslēpties zem laivas un no turienes klaigāt un sist tukšas konservu bundžas ir laba ideja. Bija ellīgi auksts, arī odiem likās, ka mūsu klātbūtne ir gaidīta un drīz vien mēs bijām ārā, turklāt ap laivu bija piķa melna tumsa, neko nevarēja redzēt. Kļuva arī neomulīgi, pat divatā, tāpēc pievienojāmies vēl vienam trenkātājam, kurš sēdēja uz dižakmeņa kādus pārsimts metrus tālāk.
Uzkurinājām ugunskuru, runājām, skatījāmies debesīs, kuras ap to laiku noskaidrojās un varēja redzēt satelītus lidojam pāri. Man toreiz likās, ka tas ir bezgalīgi skaisti - zvaigžņota debess un satelīti. Arī pilnmēness atspīdēja ezerā un tumsa vairs nebija tik baiga.
Kad atausa rīts, nodzēsām ugunskuru un apavus slapinādami rasainā zālē devāmies katrs savās mājās gulēt.
Arī es paķēru pie sāna runci, ar visām drēbēm iekritu savā kušetē un nemaz neatceros kā iemigu.

Pamodos un biju pārsteigts, jo gultas kājgalā sēdēja tēvs un skatījās uz mani guļot. Tēvs dzīvoja Latvijā un Baltikrievijā viņam vispāri nebūtu jābūt. Viņš kaut kādā veidā atrada vietu, ienāca neslēgtā mājā iekšā un, droši vien, vienkārši gaidīja kamēr es pamodīšos.
Īsumā, tā bija mana pēdējā diena Baltkrievijā. Tās pašas dienas vakarā es jau biju Latvijā un vairs nekad neatgriezos.
Tagad, uz to laiku noskatoties, liekas, ka tā zvaigžņotā debess ar satelītiem bija tāda kā atvadu labā zīme, jo dzīve bija drūma, bet tā nakts bija bezgalīgi skaista un visu atmaksāja.

Pēdējās dienās kaut kā negāja.
Aizgāju līdz bodei nopirkt šokolādi un atpakaļ ejot roka savādi noraustījās un aizlidināja tālruni mētāties pa betona gabaliem gar ceļu, rezultātā saplīsis pavisam.
Tad darbam bija jāraksta CD (vispāri, technoloģiski neatpalikušajā pasaulē kāds vēl lieto CD?), un CD rakstītājs noplīsa, sabojādams diskus.
Tad braucu uz darbu un velosipēdam noplīsa quicklinks un es paliku bez ķēdes.
Aizgāju līdz veikalam, nopirku jaunu ķēdi un to instalējot nejauši salauzu savienotājpinu, kas visu ķēdes nopirkšanu padarīja veltīgu.
Tad aizgāju līdz veikalam labot tālruni un izrādījās, ka sajaucu dienu, un labošanas datums būs šodien, nevis vakar.
Tad naktī bija briesmīga zemestrīce un šorīt vilcieni vairs nebrauc. Var būt, ka nebija vērts braukt ar velosipēdu, jo uz ceļiem ir haoss.
Tad no rīta gāju izmest atkritumus un atpakaļceļā uzdūros milzu sirsim. Par laimi, kukainis bija labā omā un atsisdamies pret mani pāris reizes, vienkārši aizlidoja projām.
Izskatās, ka lietas iet uz labo pusi!

Japānas valdība ir atcēlusi ārkārtas stāvokli, tāpēc visi tie tokijieši, kuri pēc stāvokļa ieviešanas cītīgi sēdēja mājas, tagad ir ārā.

Šodien man bija jāaiziet līdz Šindžjuku (vispāri, kā to var smuki latviskot? nu ne jau Jaunviesiņi). Cilvēku bija, kā jau tika paredzēts, ļoti daudz, bet pēc pusotra gada ārkārtas stāvokļos es tiešām biju aizmirsis cik haotiska ir tā vieta.
Vēl pirmajās dienās Tokijā pirms daudz gadiem man Šindžjuku jau nepatika. Likās kā tāds nenormāls mudžeklis, kurš arī nav diez ko tīrs un nav pārāk drošs. Bet tā ir Tokijas centrālo daļu esence: ja esi bijis Šindžjuku, esi bijis Tokijā.

Nu re.
Izbraucu cauri lielai cilvēku masai, padzinu malā skamotājus, sameklēju vietu kur noparkot velosipēdu, noparkojos un tālāk gāju kājām.
Pa ceļam kādai kundzei izbira soma ar kredītkartšu desmitiem, ja ne simtiem, tad es pagāju garām kādam pārim, kur diezgan maza auguma, vienkāršs puika skaidroja savai daiļavai, ka vakcīnas ir drošas, jo tās tika pārbaudītas uz žurkām, tad pagāju garām bomzītim, kurš sēdēja uz asfalta sev priekšā nolicis istabas pulksteni un ubagoja, tad kādai kundzei, kura centās iesmērēt kaut kādus bukletus. Pie rietumu izejas gar ceļu bija sastājušās melnas amērikāņu automašīnas ar fašistu lozungiem un milzu skaļruņiem; uz vienas jumta smieklīgs onkulītis impērijas karogu aplenkumā bļaustījās, kaut ko stāstīdams par to, ka visi grib japānu nobendēt, bet sliktākā ir ķina un amērika. Padomāju mazliet par to, kāpēc viņi lieto amīšu mašīnas. Kāds kungs gados ar milzīgu, sarkanu nodzertu seju, diezgan tipisku politiķiem Japānā, staigāja apkārt un izstaroja pašsvarīguma auru, tāds kā gailis lauku sētā. Tad pagāju garām jakudzu pūlim, kuri tēloja salarīmeņus: visi baltos kreklos, bet kur tu tos purnus paslēpsi? Tad gar aizdomīga izskata onkulīšiem ar garu bārdu hipiju drēbēs, kuri spēlēja ģitāru un dziedāja par vakcinācijas briesmām, vjetnamas karu un bērnu glābšanu. Tad kāda smuki saģērbtu zilos uzvalkos kungu grupa ar ierāmētām Fudžī kalna bildēm atkal centās ko iesmērēt. Paskatījos kas viņiem bija rakstīts: īsti izburtot nevarēju, bet tiktāl cik "jaunais budisms" tomēr sapratu. Tad, tikai dažus metrus no viņiem, uz zemes mētājās skaļrunis, kurš atkārtoja fašistu onkulīša bļaustīšanos un tieši viņam pretī kāds cits kungs dalīja, šķiet, kādas sociālistiskās partijas bukletus. Izejot cauri šaurajam, supervecajam tunelim uz Altas pusi, uzdūros kārtējai antivakcīnu hipiju bandai un dažos metros no viņiem pāris jaunkundzes baltos apģērbos dziedot AKB48 dziesmas. Puikas rūtainos kreklos ar milzumgarām kamerām jaunkundzes fotografēja un filmēja, kamēr tās, dibinot acu kontaktus, sauca jaunus skatītklausītājus.

Tiešām biju aizmirsis, bet kas tāds kādreiz bija normāli.
Man vajadzēja daudz laika, vairākus gadus, lai saprastu, pierastu un iemīlētu Šindžjuku. Tagad man tā vieta patīk un jūtos tur kā tārps dobē, bet cik, tomēr, tā vieta ir agresīva...

Pirms pāris gadiem pārgulēju vienu nakti Nozawa Onsen ciematā, kas atrodas Ziemeļu Alpos, Nagano.
Ciemats ir pazīstams ar saviem karstajiem avotiem, jocīgo reliģiju un uguns festivālu.
Kāds ieminējās, ka agri no rīta būs tirdziņš, tāpēc izdomāju iziet vēl knapi pamodies.
Bija nežēlīgi auksts, bet tomēr nopirku ceptus sienāžus brokastu našķim.

Par autoskolu stāsts pārtrūka pie jocīgā onkulīša, kurš katru frāzi piparoja ar "nne?" un runāja angliski iespraužot japāņu vārdus gadījuma vietās.
Taisnības labad, pie tā onkulīša stāstam nebūtu jāpārtrūkst, jo turpmākie iespaidi bija daudz pozitīvāki.
Nekad negāju autoskolā Latvijā un nevaru salīdzināt, bet, šķiet, ka pasniegšana ir labā līmenī: ir jābrauc diezgan daudz stundas, ir stingri normatīvi braukšanai īpaši šaurās vietās, ir arī dažādi pozitīvi instruktori.
Visas braukšanas stundas notiek tumsā un bieži vien arī lietū, tāpēc pirmais eksāmens, kurš bija dienas gaismā, likās smieklīgi vienkāršs.

Kādas stundas laikā auditorijā ielidoja cikāde; pasniedzēja pārtrauca runu, sarullēja mācību grāmatu stingrā tūbā, ar kuru var noslaktēt cilvēku, ne tikai cikādi un metās skraidīt pa istabu starp soliem cenšoties nabaga kukaini noķert. Tas turpinājās dažas minūtes, cikāde panikā metās no vienas sienas uz otru un kauja beidzās ar to, ka kāds ārzemnieks cikādi saudzīgi noķēra un izmeta pa logu ārā. Jā, cikādēm ar lidotspēju ir kā ir, tās māk lidot ātri un ar troksni, bet tikai taisni un ietriecoties priekšmetos, tāpēc ja viena ielido istabā, tad ir traki.