Stāvēju ceļmalā un skaitīju vārnas. Pa to laiku garām lēnām brauca kastīšauto ar lielu plakātu uz jumta un diviem skaļruņiem virs plakāta.
Plakāts ir sarkanos, dzeltenos un brūnos toņos, ar elles skatiem. Tam pa virsu koši balti burti: "Vakcīnas ir bīstamas".
Priekšējā sēdeklī sēdēja diezgan pajauna dāma, kura ar mikrofonu rokā griežoties pie manis, teica: "noņemiet masku, elpojiet brīvi!". Pēc tam pavedinoši pamāja ar roku un veltīja man garāko, saldāko skatienu kādu es pēdējā laikā atceros.
Es, teikšu godīgi, nevarēju noturēties. Es taču arī esmu cilvēks. Izņēmu roku no kabatas un ar neslēptu baudu, teikšu kā ir, parādīju dāmai vidējo pirkstu.

Naktīs pēc darba ņemu velosipēdu un braucu apkārt, lai atsvaidzinātu galvu un pārslēgtos no darba režīma normālajā režīmā.
Uz ielām ir patukšs; pat Šibujā cilvēku ir labi ja puse no tā, kas ir parasti, bet kādās citās, mazāk populārās vietās, vispāri nav neviena. Dažreiz garām izbrauc auto kā tāds vēstnesis un citas pasaules un atkal ir tukšs un tumšs.
Kluss gan nav; nepārtraukti dzird ātrās palīdzības auto kaukšanu, kura nebeidzas ne uz vienu brīdi.
Vakar uz brīdi nevarēja dzirdēt vairs nevienu un tikai tad es apzinājos, cik neparasti tas ir.

Pirms dažiem gadiem Japānas mediji sāka popularizēt kādu jaunkundzi vārdā Kristela Takigawa. Spriežot pēc apkārtējo reakcijas, viņa bija jau labi pazīstama arī iepriekš, bet tas bija viņas zvaigžņu brīdis. Es vēl atceros to raidījumu, kur viņa atbrauc lauku skolā; visi bērni tiek savākti improvizētā sporta zālē ar skatuvi... Kristela iet pa gaiteni starp krēsliem un bērni pavada viņu ar skatienu, kuru velta superzvaigznēm.
Tad Kristela kaut ko runā, bet tas netiek raidīts, pa to laiku aizkadra balss skaidro bērnu neslēpto prieku un šīs skolas atjaunoto šķīstumu Kristelas vizītes dēļ. To, kā ciemats nākotnē sāks plaukt un virzīsies uz priekšu mūsu spožāka par diodi, baltāka par miltu Abes lielvadoņa pavadā. Apmēram tā. Tad kamera piezūmo Kristelas seju, kura ar ekstāzē puspievērtām acīm, ar paceltu roku gaisā lēni un jocīgi tā kā nodzied: "o... mo... te... na... ši...".
Aplausu cunami, svilpieni, ekstāzes vaidi, glosolālijas murmurs: viņa pateica TO! viņa pateica TO! O-mo-te-na-ši! O-mo-te-na-ši!!!

Šis priekšnesums bija līdzīgs manai pieredzei apciemojot kādas harizmātu sektas sanāksmi. Turklāt, kāpēc visi ir sajūsmā par to omotenaši? Es nezinu ko tas nozīmē. Un vispāri Kristela man liek saviebties...

Ar laiku kļuva skaidrs, ka Omotenaši ir Japānas jaunais brends. Ārzemniekiem ir jāsaprot kas tas ir. Tie, dzirdot Omotenaši, uzreiz zinās par ko ir runa. Omotenaši, redz, ir japāņu unikālā viesmīlība. Nekur jau citur tā nav, kad tu atbrauc valstī, ar tīru un nepiemēslotu taksi aizbrauc līdz viesnīcai, viesnīcā ar tevi pasveicinās, laipni izstāsta par to ko drīkst un ko nē, iedod atslēgas no personīgās istabas un no rīta pat pabaro ar sāļu zivi. Omotenaši. Unikāli.

--- --- ---

Pilnīgi cits, nesaistīts stāsts.
Atkal, pirms dažiem gadiem kāda māksliniece ar pseidonīmu Rokudenašiko noskenēja savu kaunumu, tad uz datora izveidoja kanoe modeli pēc tās formas un kādu laiku ņēmās apkārt ar to laivu, turklāt izdalot sava kaunuma 3D modeli katram, kurš to vēlējās. Diemžēl, ilgi tas nevarēja turpināties, viņu savāca policija ar visām mantām un iemeta cietumā par "netiklumu". Jā, Japānā tā notiek. Pēc kārtīga skandāla viņu izlaida un Rokudenašiko jaunkundze sāka veidot no plastikāta mazas, smieklīgas vagīnas ar acīm un pārdot kā suvenīrus. Plastikāta vagīnām bija arī vārds - Manko-čan, jeb pežiņas. Tas arī ilgi nevarēja turpināties un viņu atkal iemeta cietumā.
Pēc cietuma viņa diezgan krāšņi par to pieredzi rakstīja savās interneta vietnēs un, es jums teikšu, Japāņu cietums nav nekāda zaļumballe. Starp citu, viņas pseidonīms Rokudenašiko faktiski nozīmē "Slaistu meitene", kur pēdējais -ko ir "meitene" un Rokudenaši ir slaists.

--- --- ---

Un vēl viens nesaistīts stāsts, kurš saistīs abus iepriekšējos.
Tā visa Kristelas Omotenaši padarīšana neskaidrā kārtā ir saistīta ar Šikoku salu un Kii pussalu. Iespējams, tāpēc, ka no tā gala ir Abe lielvadonis, bet kas to lai zina. Kad biju veloceļojumā pa to gabalu, jau iebraucot mani sagaidīja liels "Welcome! Enjoy Omotenashi." plakāts un es zināju, ka esmu Omotenaši mekā, savādāk nevar būt. Nu, tā kā Omotenaši ir viesmīlība, tad to es arī sagaidīju.

Uz kāda stūra stāvēja pensionēta vecuma onkulītis un ar melnu, sarūsējušu nazi graizīja citrusus un dalīja garāmbraucējiem. Es arī pacienājos, bet gabalu kaklā nobloķēja kunga komentārs, ka tagad man būs jāņem kulīte ar apelsīniem, lēti 700 jēnas (ap 5 eur). Protams, atteicos, atsveicinājos un aizbraucu, bet kungs pat atsveicināties nemācēja.

Jau pašā pilsētā meklēju viesnīcu, kurā man bija pieraksts, bet nevarēju atrast. Piezvanīju uz viņu uzziņu numuru, teicu, ka nevaru atrast un lai paskaidro kā to varētu darīt. Dabūju pretī diezgan šerpu tirādi par to, ka ko tur var nesaprast, jāskatās bišku labāk.

No rīta man bija jāizbrauc gabals ar vilcienu, tāpēc iepakoju velosipēdu un pirms braukšanas domādams izdzert kādu kafijas tasi ienācu kafejnīcā. No kafejnīcas tiku momentā izdzīts, jo ar iepakotiem velosipēdiem iekšā, redz, iet nedrīkst. Varu atstāt to riteni ārpusē, nekas viņam nebūs. Sacīju, ka ritenis ir diezgan dārgs un atstāt to kā ir tā kā nebūtu prātīgi, bet saņēmu atbildi ka lai nemuldu, nekas dārgs tur nevar būt. Nu, tā vieta man jau sāka krist uz nerviem.

Bez kafijas gāju uz vilcienu, izgāju cauri atomatiskiem vārtiņiem, bet no aizmugures kāds mani sāka ķerstīt un kliegt "hey, you!" sejā. Tas bija stacijas darbinieks. Viņam nepatīkot, ka velosipēda sēdekli var redzēt. Tam ir jābūt iepakojumā iekšā. Paskaidroju, ka tāds nu ir tas iepakojums, sēdeklis nevar būt iekšā, bet dabūju pretī garu skaidrojumu par to, ka tas ir ārkārtīgi bīstami un man ir jāiepako tā, lai sēdeklis nav. Šeit jau man uznāca dusmas un arī es vietējiem raksturīgā asā manierē pateicu, ka mans vilciens atiet pēc pāris minūtēm un ja viņu uztrauc mans sēdeklis lai iepako viņu pats. Divreiz nebija jāprasa - kungs izdabūja celofāna maisiņu, uzvilka to sēdeklim virsū un novēlēja laimīgu ceļojumu.

Tā nu, par omotenaši runājot, tā kā Kovida beigas sāk kļūt saredzamas, Japāna ir ieviesusi vakcinācijas pases. Pagaidām tūristi iebraukt nevar, bet kad varēs, tad viņiem būs jāizolējas uz 14 dienām. Un jā, tas būs neatkarīgi no tā vai viņi ir vakcinēti vai jebkā savādāk. Protams, ka viņiem būs jāņem līdzi ārzemju vakcinācijas pases, vienkārši, redz, ārzemēs visu vilto, tāpēc tās pases Japāna nepieņem, bet tām ir jābūt. Bet tas vēl nebūtu tas labākais gabals. Labākais ir tas, ka Japāna nepieņem arī savas vakcinācijas pases un tiem, kas ir vakcinēti Japānā, pieprasa 14 dienu izolāciju, ja tiem bija drosme izbraukt ārzemēs.

Vispāri par to var runāt un runāt, bet kāds vietējais situāciju smuki un trāpīgi raksturoja ar vienu vārdu, parodējot Kristelu Takigavu: ro-ku-de-na-ši.

Parasti gados jaunāki japāņi nerunā par politiku, reliģiju vai gaumēm, jo visiem ir ieaudzināta Wa saglabāšanas dziņa, kur jebkāds dzena nekā neeksistences traucēklis tiek likvidēts.
Apmēram kā jokā par kādas ģimenes dēlu, kurš aizgāja budistu klosterī un raksta vēstuli: "man iet nekā". Ja kādam bija tas prieks doties izbraucienā ar japāņu jauniešiem, it īpaši pilsētniekiem, tad, laikam, ir pazīstama tā jocīgi mierīgā tukšuma sajūta, kuru japāņu jauniešu tusiņi atstāj. Tas nav ne slikti, ne labi, tas vienkārši ir.
Vecāki japāņi un dienvidnieki parasti ir savādāki un ar diezgan spēcīgiem viedokļiem, kuri tiek izteikti kad vajag un kad nevajag.

Kāpēc es par to visu rakstu?

Pēdējie mēneši Tokijā ir viens liels cirks. Viss notiek tikai Olimpiādes dēļ. Mākoņi debesīs, koki parkos, sienāži zālē un pūkainie kucēni: tas viss eksistē tikai olimpiādes dēļ. Vismaz tāds rodas iespaids dzīvojot pirmsolimpiādes histērijā.
Absolūtais vairākums ir pret olimpiādi, bet tie, kuri ir par, pretiniekus apsaukā par valsts ienaidniekiem. Jā, tieši tā, tas viss tiek pēkšņi politizēts un radikalizēts.
Bet nu, tiem kungiem, kurus daži uzskata par svarīgiem, tautas viedoklis īpaši nerūp, tāpēc olimpiskās spēles notiek.

Tagad, kad svētdienās no rīta atbrauc mājas saimnieki uzkopt apkārtni, man pietiek tikai iziet uz skliekšņa un sākas viedokļu apmaiņa gan par olimpiādes nevajadzīgumu, gan par ārkārtas situācijas bezjēdzību. Pēkšņi var runāt gan par politiku, gan par gaumēm. Var redzēt, ka kaut kas ir salūzis un vairs nav tā, kā ir bijis iepriekš.

Kavēju uz nodarbībām, tāpēc paņēmu taksi.
Šoferis, izdzirdot us kurieni ir jābrauc, satrūkās un ar smaidu paziņoja, ka ļoti labi zina kur tas atrodas, nekādi skaidrojumi neesot vajadzīgi. Pats esot absolvējis to pašu skolu pirms četrdesmit gadiem.
Tālāk sarunas gaitā uzzināju, ka šofera kungs ir jūtūberis ar savu kanālu, kurā viņš ievieto garo treileru braukšanas trikus. Kanālam esot pāri diviem tūkstošiem skatītāju.
Pajautāja vai es gribu pirkt auto pēc absolvēšanas, bet pārtraucot paziņoja, ka ja gribu pirkt japāņu auto, tad jāņem Toyota. Toties, ja ārzemju auto, tad izņemot Benz citi auto nemaz nepastāv.
Tāds jauks, pilnīgi randoms cilvēks.

Starp citu, šis ir viņa kanāls: https://www.youtube.com/channel/UCRoP-0B6ocqmyTEZeQVEiAg

Ā, jā, beidzot dabūju savakcinēties.
Nē, vienkārši tas nebija.

Pirmkārt, vakcinē Japānā tikai pēc vecuma grupām un tie, kam kārta vēl nav pienākusi, vakcinēties nevar.
Vakcinēties nevar vienkārši pierakstoties pie ārsta, bet ir jāgaida vēstule ar individuālo vakcinācijas numuru no pilsētas pārvaldes.

Saņemot vēstuli, atkal, nevar vienkārši iet pie ārsta. Ir jāgaida sava kārta reģistrācijai vakcinācijas portālā.
Kad pienāk reģistrācijas diena, ir jāatver portāls, jāsameklē ērtākā vakcinācijas vieta pilsētas robežās un jāpierakstās uz poti.
Un tikai tad, noteiktā dienā un laikā notiks vakcinācija.

Kā jau japāņiem ir ierasts, dzelžaina kārtība un disciplīna ir pārāki par mērķi, tāpēc Japāna pēc vakcinācijas ātruma ir pēdējā vietā attīstīto valstu vidū.

Bet nu, cilvēkiem gadās dažādi un dažviet pierakstus atceļ. Vakcīnas tiek sagatavotas iepriekš, tāpēc rodas dilemma: izmest vakcīnu vai iedot to kādam citam. Normāls, disciplinēts japāņu cilvēks, protams, nedarīs tā, kā to neparedz instrukcija. Bet, tomēr, ne visi ir robotiski, ārsti ir dzirdējuši par Hipokrāta zvērestu (cik zinu, Japānā viņš nav jādod), tāpēc pēc savas iniciatīvas klīnikas veidoja atcelto vakcīnu gaidīšanas sarakstus un tā sistēma lieliski darbojās. Vakcināciajs ātrums izauga līdz vienam miljonam dienā.

Tad kāds valdībā saprata, ka tas taču ir ceļš savakcinēties tiem, kam vēl nav kārta un aizliedza to darīt, spiežot klīnikas neizlietotās vakcīnas izmest.
Man arī ap to laiku bija pieraksts kādā klīnikā uz vakcināciju un viņiem nekas cits neatlika kā piezvanīt un diezgan parupji atteikt pierakstu. Es nezinu kāpēc viņi bija rupji, jo varēja taču normāli paskaidrot kas notiek, bet man skaidroja, ka iemesls nav vispāri nekāds, tā ir tikai atcelšana, slēpjot zvanu no valdības. Par zvanu esamību, starp citu, pēc pāris dienām jau bija zināms pa visu valsti no avīzēm.

Pēc saprotama sašutuma pēc pāris nedēļām aizliegumu atkal pa kluso atcēla.

Tā nu, toreiz vakcinēties nesanāca, tāpēc gaidīju vien savu individuālo numuru. Numurs atnāca, piezvanīju vakcinācijas centram un piereģistrējos uz atcelto vakcīnu. Pēc nedēļas saņēmu zvanu un pēc pusstundas biju ar pfīzeri rokā.

Vakcinācijas centrus organizē militārie, tāpēc viss ir efektīvi, ātri un bez liekas mūļāšanās. Izkāpjot no lifta mani uzreiz ielika rindā, kurā medmāsa nomērīja temperatūru, ielika rokā numuru un vajadzīgos papīrus. Rinda kustējās ātri un jau pēc pāris minūtēm sēdēju ārsta priekšā, kurš skaidroja kādi vakcīnai ir efekti. Kad visam piekritu, cits kungs aizveda līdz palielai istabai, kur vienlaicīgi varēja špricēties kādi astoņi cilvēki un pēc minūtes jau biju uzgaidāmajā telpā, nogaidot normatīvās 15 minūtes. Katram uz krūts tika uzlīmēts lipīgā papīra gabals ar beigu laiku un kad laiks pienāca, kāda kundze pienāca, noplēsa nost papīru un biju brīvs.

Man pagalmā gar žogu aug kartupeļi. Ne jau tie spaiņu tupeņi, kuri Eiropā atbrauca no Amērikām, bet smalkas liānas ar sirdsveidīgām lapām, kur paši kartupeļu bumbulīši karājas uz zariem. Bet tie vienalga ir kartupeļi.

Katru gadu novēroju, ka zem kartupeļu liānām vasarā sāk mētāties brūni kakveidīgi veidojumi, tādi kā ogas vai mazi čiekuri. Pētīju kartupeļu liānas cenšoties noskaidrot kas ir pie vainas, bet neatrodot nekādu skaidrojumu nolēmu, ka tie ir kādi ziedu veidojumi, kuri pēc ziedēšanas apkrīt. Jo ja liānai uz zariem aug kartupeļi, kāpēc tur nevarētu būt čiekuri, vai ne?

Šodien izejot ārā atradu jau nu katru gadu redzēto čiekuru lērumu uz zemes un kā jau katru gadu, atkal metos lūkoties no kuras vietas tie nokrīt.

Tagad, lasītāj, paņem savus divus pirkstus un saliec kopā. Vai pat trīs pirkstus, ja tie ir smalki. Jā, tā cieši kopā.
Skatam pavērās tieši tāda izmēra kāpuri. vienīgais, ka tie bija vēl garāki par pirkstiem. Un, protams, tie mielojās ar jaunajiem kartupeļiem un kakāja ārā čiekurus.

Pēdējā laikā tas sāk mainīties, bet kad biju tikko atbraucis uz Japānu, tad būt ekspatam šeit bija diezgan grūti.
Pirmkārt, lai nopirktu mobilo tālruni, bija nepieciešams bankas konts. Lai noformētu bankas kontu, bija nepieciešams personīgais zīmogs un, ja nekļūdos, pastāvīga darbavieta japānā.

Zīmogus Japānā lieto parakstu vietā un pirms padsmit gadiem paraksti praktiski nebija nekur, bet visur bija vajadzīgs zīmogs. Tagad vismaz pastu var saņemt ar parakstu, bet bankas kontiem zīmogs vienalga ir vajadzīgs. Zīmogu var vienkārši aiziet un nopirkt veikalā, ja uzvārds Fudžisava, Ogasavara vai pat Gušiken bet ja uzvārds ir pavisam eksotisks, piemēram Bērziņš vai Kalniņš, tad veikalā pirkšana nav variants. Zīmogs ir jāpasūta zīmogu bodē. Zīmogi mēdz būt dažādi, gan dārgi gan lēti un starpība parasti ir rakstības stilā. Tiem, kur spiedogs ir veidots kaulā (man joprojām nav skaidrs kādu tieši kaulu tur lieto) un ar speciāli saļodzītiem heroglifiem, cena ir diezgan augsta, bet tos ir iespējams piereģistrēt rajona pārvaldē. Spiedogu piereģistrējot, saņem plastikāta karti ar zīmoga kārtas numuru. Tad zīmogu ar visu apliecinājuma karti aiznes uz banku un ar to var gan saņemt kredītu, gan piereģistrēt tādu advancētāku kontu. Parastu noguldījumu kontu ar mīnusa procentiem var atvērta arī ar nesarežģīto, nereģistrēto zīmogu. Ja nu kāds, piemēram, piereģistrē zīmogu zem sveša vārda un aiziet un paņem kredītu, to var izskaitļot pēc unikāla zīmoga kaula griezuma, kurš katram zīmogam esot savādāks. Nu, izņemot tos vienkāršos, ar plastikāta galu.

Bet nu, zīmogu kaula griezuma pārbaude ir viduslaiku birokrātijas palieka. Tagad bankas ir advancētākas. Tagad, lai atvērtu kontu, cilvēkam ir jāaiziet līdz bankas filiālei, jānospiež zīmogs uz speciālas, augsti technoloģiskas mašīnas spiediena detektora, kurš ar mūsdienīgāko IT izskaitļos vai zīmogs ir derīgs, vai pieder personai un tā tālāk.

Starp citu, runā, ka Krievijā ražo visurgājējautomašīnas, jo ir slinkums būvēt ceļus.

Nākošnedēļ būs Tokijas domes vēlēšanas.
Pa ielām braukā un staigā kandidāti un sevi reklamē. Gar ielām ir speciālas tāfeles, kur tie kandidāti līmē savus reklāmplakātus.
Piemēram, šodien gar māju ar velosipēdu brauca kāds, teiksim, Tanaka Taro un nemitīgi auroja skaļrunī:
- Tanaka Taro! Tanaka Taro! Brauc ar velosipēdu! Sieva un divi bērni! Tanaka Taro brauc ar velosipēdu!
Citi nav tik daiļrunīgi un vienkārši iet pa ielu atkārtojot savu vārdu:
- Suzuki Juko! Suzuki Juko! Suzuki Juko! Suzuki Juko! Suzuki Juko!...
Plakāti ir atsevišķas uzmanības vērts temats.
Piemēram, vienā plakātā kāds kandidāts blakus savam portretam aplītī ir ielicis sava bērna un kaķa bildi. Cits kandidāts raksta, ka nodokļu naudu ir jātaupa, tāpēc, ja viņu ievēlēs, viņš uzreiz aizies no darba. Vēl viens retoriski jautā vai viņš ir stulbs, jo ir pabeidzis Kyoto universitāti, turklāt aicina apmeklēt Jūtūbi, bet nepasaka kādu tieši kanālu.

Kādā rītā pirms dažiem gadiem braucu vicienā us darbu un savādā kārtā vagonā biju viens pats. Sangen Džaja stacijā vagonā iekāpa diezgan pagarš ārzemnieks, apsēdās man pretī un neirotiski sāka kaut ko rakstīt aifonā. Aifoni tolaik bija reti, tāpēc kungs bija diezgan pamanāms. Šibujas stacijā mēs izkāpām kopā, ārzemnieks diezgan ātri un tikpat neirotiski uzskrēja pa eskalatoru augšā un jau diezgan plašajā placī vārtiņu priekšā kādam piezvanīja un apļus staigādams dusmīgi runāja angļu valodā. Šķita, ka to ārzemnieku jau biju redzējis un to balsi dzirdējis. Atnākot uz darbu atvēru ziņas, izlasīju, ka Apple šobrīd esot pārrunās ar DoCoMo, lai tie sāktu pārdot iPhone. Saliekot pūžļa gabalus kopā, izfigurēju ka ir liela varbūtība, ka redzēju Stīvu Džobsu.

Tagad būs stāsts no cita skatpunkta, pārstāstot Apple delegācijas darbinieka pieredzēto, kurš ar Džobsu tolaik gāja runāt uz DoCoMo.
Džobsa mērķis esot bijis pārdot iPhone caur visiem Japānas operatoriem, kuru nemaz nav tik daudz, bet DoCoMo ir tas lielākais.
Atnākot DoCoMo biroja sniegbaltajā vestibilā un ar zeltītu liftu (jā, esmu tur bijis, varu apliecināt ka viņs ir zeltīts) uzbraucot līdz augšstāvam, tos gaidīja DoCoMo direktors ar svītu greznā mītiņistabā. Pašu sarunu saturu neviens neizpauda, izņemot vienu momentu.
DoCoMo direktors: "Mēs varam pieņemt iPhone pārdošanā, bet, kā Jūs zināt, mums ir noteikums, pirmkārt, lai nebūtu jūsu preču zīmolu un, otrkārt, lai viņu vietā ir mūsu zīmols docomo".
Džobss: "Fuck. You.". Tālāk sekoja gara tirāde, kurā Džobss nolika DoCoMo par to, ka tie neciena svešu darbu un Apple nestrādāja tāpēc, lai DoCoMo tagad uzbliež savu zīmolu un tirgo to, ar ko tiem nav nekāda sakara.
Tālāk sekoja diezgan neveikls brīdis, kurā Džobss ar visu delegāciju kā vētra pameta telpu un darījums nenotika.

Kas notika tālāk ir vēsture - DoCoMo bija vienīgais operators bez iPhone, to pameta milzīgs klientu skaits, kuri, savukārt, aizgāja pie konkurentiem SoftBank un AU.
Savukārt, SoftBank, kurš pirms iPhone bija diezgan neizteiksmīgs, mazpazīstams operators, pārtapa par vienu no Japānas un pasaules megakorporācijām.

SoftBank bodes man nekad īsti nepatika, daļēji viņu gimmiku mānijas dēļ. Bodē ienākot, pie ieejas gaidīja Pepper robots ar iPadu rokās, gaisma bija pārāk spoža, reklāmas uz sienām parāk lielas un krāsainas.
Par Pepper runājot, tas bija franču firmas Aldebaran ražots robota izstrādājums, kura pirmsākumi ir meklējami diezgan progresīvā robotu pētniecībā. SoftBank to nopirka, pataisīja par gimmiku un šorīt lasīju ziņas par to, ka Aldebaran tiek demolēts ārā un darbinieki atlaisti, jo SoftBank robots izrādījās bezjēdzīgs iPadu turētājs. Tā arī bija. Nolēmu uzrakstīt to tieši tāpēc, ka šķita, ka šodien notikušais ir butterfly effect kuram kājas aug no Džobsa vizītes Japānā.