Pirms dažiem gadiem Japānas mediji sāka popularizēt kādu jaunkundzi vārdā Kristela Takigawa. Spriežot pēc apkārtējo reakcijas, viņa bija jau labi pazīstama arī iepriekš, bet tas bija viņas zvaigžņu brīdis. Es vēl atceros to raidījumu, kur viņa atbrauc lauku skolā; visi bērni tiek savākti improvizētā sporta zālē ar skatuvi... Kristela iet pa gaiteni starp krēsliem un bērni pavada viņu ar skatienu, kuru velta superzvaigznēm.
Tad Kristela kaut ko runā, bet tas netiek raidīts, pa to laiku aizkadra balss skaidro bērnu neslēpto prieku un šīs skolas atjaunoto šķīstumu Kristelas vizītes dēļ. To, kā ciemats nākotnē sāks plaukt un virzīsies uz priekšu mūsu spožāka par diodi, baltāka par miltu Abes lielvadoņa pavadā. Apmēram tā. Tad kamera piezūmo Kristelas seju, kura ar ekstāzē puspievērtām acīm, ar paceltu roku gaisā lēni un jocīgi tā kā nodzied: "o... mo... te... na... ši...".
Aplausu cunami, svilpieni, ekstāzes vaidi, glosolālijas murmurs: viņa pateica TO! viņa pateica TO! O-mo-te-na-ši! O-mo-te-na-ši!!!

Šis priekšnesums bija līdzīgs manai pieredzei apciemojot kādas harizmātu sektas sanāksmi. Turklāt, kāpēc visi ir sajūsmā par to omotenaši? Es nezinu ko tas nozīmē. Un vispāri Kristela man liek saviebties...

Ar laiku kļuva skaidrs, ka Omotenaši ir Japānas jaunais brends. Ārzemniekiem ir jāsaprot kas tas ir. Tie, dzirdot Omotenaši, uzreiz zinās par ko ir runa. Omotenaši, redz, ir japāņu unikālā viesmīlība. Nekur jau citur tā nav, kad tu atbrauc valstī, ar tīru un nepiemēslotu taksi aizbrauc līdz viesnīcai, viesnīcā ar tevi pasveicinās, laipni izstāsta par to ko drīkst un ko nē, iedod atslēgas no personīgās istabas un no rīta pat pabaro ar sāļu zivi. Omotenaši. Unikāli.

--- --- ---

Pilnīgi cits, nesaistīts stāsts.
Atkal, pirms dažiem gadiem kāda māksliniece ar pseidonīmu Rokudenašiko noskenēja savu kaunumu, tad uz datora izveidoja kanoe modeli pēc tās formas un kādu laiku ņēmās apkārt ar to laivu, turklāt izdalot sava kaunuma 3D modeli katram, kurš to vēlējās. Diemžēl, ilgi tas nevarēja turpināties, viņu savāca policija ar visām mantām un iemeta cietumā par "netiklumu". Jā, Japānā tā notiek. Pēc kārtīga skandāla viņu izlaida un Rokudenašiko jaunkundze sāka veidot no plastikāta mazas, smieklīgas vagīnas ar acīm un pārdot kā suvenīrus. Plastikāta vagīnām bija arī vārds - Manko-čan, jeb pežiņas. Tas arī ilgi nevarēja turpināties un viņu atkal iemeta cietumā.
Pēc cietuma viņa diezgan krāšņi par to pieredzi rakstīja savās interneta vietnēs un, es jums teikšu, Japāņu cietums nav nekāda zaļumballe. Starp citu, viņas pseidonīms Rokudenašiko faktiski nozīmē "Slaistu meitene", kur pēdējais -ko ir "meitene" un Rokudenaši ir slaists.

--- --- ---

Un vēl viens nesaistīts stāsts, kurš saistīs abus iepriekšējos.
Tā visa Kristelas Omotenaši padarīšana neskaidrā kārtā ir saistīta ar Šikoku salu un Kii pussalu. Iespējams, tāpēc, ka no tā gala ir Abe lielvadonis, bet kas to lai zina. Kad biju veloceļojumā pa to gabalu, jau iebraucot mani sagaidīja liels "Welcome! Enjoy Omotenashi." plakāts un es zināju, ka esmu Omotenaši mekā, savādāk nevar būt. Nu, tā kā Omotenaši ir viesmīlība, tad to es arī sagaidīju.

Uz kāda stūra stāvēja pensionēta vecuma onkulītis un ar melnu, sarūsējušu nazi graizīja citrusus un dalīja garāmbraucējiem. Es arī pacienājos, bet gabalu kaklā nobloķēja kunga komentārs, ka tagad man būs jāņem kulīte ar apelsīniem, lēti 700 jēnas (ap 5 eur). Protams, atteicos, atsveicinājos un aizbraucu, bet kungs pat atsveicināties nemācēja.

Jau pašā pilsētā meklēju viesnīcu, kurā man bija pieraksts, bet nevarēju atrast. Piezvanīju uz viņu uzziņu numuru, teicu, ka nevaru atrast un lai paskaidro kā to varētu darīt. Dabūju pretī diezgan šerpu tirādi par to, ka ko tur var nesaprast, jāskatās bišku labāk.

No rīta man bija jāizbrauc gabals ar vilcienu, tāpēc iepakoju velosipēdu un pirms braukšanas domādams izdzert kādu kafijas tasi ienācu kafejnīcā. No kafejnīcas tiku momentā izdzīts, jo ar iepakotiem velosipēdiem iekšā, redz, iet nedrīkst. Varu atstāt to riteni ārpusē, nekas viņam nebūs. Sacīju, ka ritenis ir diezgan dārgs un atstāt to kā ir tā kā nebūtu prātīgi, bet saņēmu atbildi ka lai nemuldu, nekas dārgs tur nevar būt. Nu, tā vieta man jau sāka krist uz nerviem.

Bez kafijas gāju uz vilcienu, izgāju cauri atomatiskiem vārtiņiem, bet no aizmugures kāds mani sāka ķerstīt un kliegt "hey, you!" sejā. Tas bija stacijas darbinieks. Viņam nepatīkot, ka velosipēda sēdekli var redzēt. Tam ir jābūt iepakojumā iekšā. Paskaidroju, ka tāds nu ir tas iepakojums, sēdeklis nevar būt iekšā, bet dabūju pretī garu skaidrojumu par to, ka tas ir ārkārtīgi bīstami un man ir jāiepako tā, lai sēdeklis nav. Šeit jau man uznāca dusmas un arī es vietējiem raksturīgā asā manierē pateicu, ka mans vilciens atiet pēc pāris minūtēm un ja viņu uztrauc mans sēdeklis lai iepako viņu pats. Divreiz nebija jāprasa - kungs izdabūja celofāna maisiņu, uzvilka to sēdeklim virsū un novēlēja laimīgu ceļojumu.

Tā nu, par omotenaši runājot, tā kā Kovida beigas sāk kļūt saredzamas, Japāna ir ieviesusi vakcinācijas pases. Pagaidām tūristi iebraukt nevar, bet kad varēs, tad viņiem būs jāizolējas uz 14 dienām. Un jā, tas būs neatkarīgi no tā vai viņi ir vakcinēti vai jebkā savādāk. Protams, ka viņiem būs jāņem līdzi ārzemju vakcinācijas pases, vienkārši, redz, ārzemēs visu vilto, tāpēc tās pases Japāna nepieņem, bet tām ir jābūt. Bet tas vēl nebūtu tas labākais gabals. Labākais ir tas, ka Japāna nepieņem arī savas vakcinācijas pases un tiem, kas ir vakcinēti Japānā, pieprasa 14 dienu izolāciju, ja tiem bija drosme izbraukt ārzemēs.

Vispāri par to var runāt un runāt, bet kāds vietējais situāciju smuki un trāpīgi raksturoja ar vienu vārdu, parodējot Kristelu Takigavu: ro-ku-de-na-ši.