Kad dzīvoju Kawasaki, kaimiņš bija kāds Jasuda, kurš arī dzīvoja viens un vakarus pavadīja skatoties TV un skaļi smiedamies. Japāņu mājai sienas bija plānas, tāpēc noslēpumi nebija iespējami.
Kādu brīdi Jasudai parādījās draudzene un tad viņi vakarus pavadīja kopā skatoties TV un skaļi smiedamies, bet pa starpai tikpat skaļi mīloties, turklāt ar plaši atvērtiem logiem un (jā!) durvīm.

Pretī mājā dzīvoja pāris nu jau stipri pensijas vecumā, bez īpašiem interesantumiem, izņemot to, ka pa naktīm no viņu tualetes loga varēja dzirdēt niknu krākšanu. Kaimiņu vecmāmiņa sākumā uz mani nolūkojās itkā norūpējusies, bet vēlāk pierada un izņemot ikdienas labrītus nekādus kontaktus neuzturēja.

Ap to laiku ciemojās bijusī valodas pasniedzēja no Kobes, ar kuru mums bija noruna, ka kad es braucu uz Kobi, tad palikšu pie viņas, bet kad viņa būs Tokijā, tad paliks pie manis. Nē, nevajag domāt neko lieku, tur nekas tāds nebija. Es vispāri esmu no to vīriešu kārtas, kuri var gulēt švaki ģērbtai sievietei līdzās un neuzmākties ne vienu reizi, ja bija noruna neuzmākties. Un jā, ar libido nekādu problēmu nav. Vai ir, bet ne ar viņa trūkumu. Bet par to nav stāsts.

Kādu rītu Kobes jaunkundzi pavadīju uz vilcienu, bet pats gāju mājās. Jau mājas priekšā stāvēja pensionētā kaimiņiene un ar visai ieinteresētu, bet norūpējušos sejas izteiksmi sāka izjautāt vai man ir draudzene. Sākumā biju izdomājis, ka viņa grib iepazīstināt ar savu meitu, jo tādi stāsti Āzijā nav retums, bet nē, tā neizskatījās. Kad pateicu, ka nekādas draudzenes nav, esmu viens kā sarkans gurķis dobē, viņas sejas izteiksme no savāda smīna mainījās uz riebuma izteiksmi un vairs ne vārda nesakot viņa pazuda savās mājās.
Nemaz negribu domāt kas viņai galvā iekšā notika.

Šodiena Japānas ziņās.

1. Sapporo pilsētas austrumu rajonā pa ielām staigā lācis.
2. Sapporo pilsētas ziemeļu rajonā pa ielu staigā kails vīrietis maskā.

Nesaistīti, pirms laika centrālā raidstacija publicēja kāda skolēna sacerētu haiku par vasaras iestāšanos:

Ventilators
Aaaaaaaaa
Oooooooo

Dažreiz mēs darbā darām visādas fakultatīvas lietas, piemēram, komandas kopīgas diskusijas par kādu ar darbu tieši nesaistītu tematu. Nu, lai patrenētu smadzenes un pamācītos diskutēt.
Šoreiz bija mana kārta uztaisīt diskusiju pamatdokumentu.
Sameklēju literatūru, aprakstīju skatpunktus, savienoju punktus smukā kopsavilkumā. Uzrakstīju arī agendu, lai visiem ir skaidrs cik minūtes ir jādiskutē un ko vispāri darīsim.

Nosūtīju jau gatavu japāņu kolēģiem.

Pēc kāda laika jau nu divi kolēģi atrakstīja garu, uz pāris ekrāna lapām, vēstuli ļoti formālā valodā, kuras mērķis īsti skaidrs nav, bet būtībā tas ir piedāvājums, ja man nav grūti, ar gari argumentētu pamatojumu, aizvietot kādu vārdu kādā prezentācijas slaidā ar citu, labāku vārdu.

Atbildēju ar "labi, nomainīšu" un sajutu gandrīz vai sadistisku baudu.

Neatceros, vai stāstīju par savu pirmo dzīvokli Japānā.
Pēc dzīvošanas viesnīcā atbrauca firmas direktors un aizveda izrādīt jauno dzīvokli, kuru firma bija laipni sameklējusi manā vietā.

Jaunais dzīvoklis bija sniegbalta divstāvu mājiņa starp japāniski apcirptām cipresēm.
Priekšnieks atvēra durvis, iekāpu dzīvoklī un skatam pavērās neliela priekštelpa kurā nezināma iemesla dēļ bija izlietne un saules staru pilna tāda kā veranda vai neliels priekšnams ar lielu logu uz visu sienu.
Bija prieks, jo domāju par to, ka varēšu nolikt verandā galdu, atvērt to logu un svaigā pavasara vējā baudīt tēju vai kafiju ar kūku.

Bet nu, bija laiks paskatīties arī dzīvojamās telpas. Verandas pakaļsienas pašā centrā bija durvis, kuras es atvēru un sapratu, ka skatos skapī iekšā.

Tā nu es tajā "verandā" nodzīvoju gandrīz piecus gadus.
Visi kas pie manis palika gulēt pa nakti teica ka tā vieta ir krīpī un no istabas vidus uz viņiem kāds noraugās.
Man pašam pirmos pāris mēnešus tur bija viens un tas pats sapnis, kur es skrienu ar diviem lieliem nažiem pa skolas klasi, grūstot solus malās un cenšos noslepkavot skolēnus. Nē, nav tā, ka man būtu bijusi tāda vēlēšanās vai jebkādas domas, bet tas sapnis bija pervazīvs. Ar laiku viņs pārstāja rādīties un palika pagātnē.
Blakus dzīvoja savāda jaunkundze, kura naktīs sēdēja uz asfalta manu durvju priekšā, tad sveicinājās man pārnākot mājās un gāja savā mājā iekšā. Pāris reizes redzēju viņu brienam apkārt mājas sienai ar kaķi klēpī.
Vienreiz aizmirsu aizslēgt to lielo logu, jo tas bija pirmais stāvs, un kāds iekāpa iekšā, izdzēra vīnu un nozaga apakšbikses.

Bet vispāri vieta bija laba. Un par to krīpī gaisotni runājot, viņa tur ir vispāri visā apkārtnē un par to daudzi runā, tāpēc dzīvoklim nebija ne vainas.

Visu nakti nevarēju kārtīgi iemigt. Vairākas reidzes pamodos pilnīgā bezmiegā. Bija arī vairākas zemestrīces.
Zemestrīces parasti sākas ar primāro kompresijas vilni, kurš nešūpo, bet kuru sajūt seismometri un guloši cilvēki, tāpēc naktīs, kad zemestrīču ir daudz, gulēt ir grūti, jo pamodina acumirklī.

Biju autoskolā, pirmajā nodarbībā.
Speciāli atradu autoskolu kur visas stundas notiek angļu valodā, jo neiepriecināja perspektīva lasīt resnas mācību grāmatas japāniski.
Pirms mācību sākuma bija jāaizpilda anketa kur bija jārisina matemātikas uzdevumi un beigās jāatbild uz jautājumiem. Piemēram, vai klusas balsis man kaut ko saka? Vai man bija domas nogalināt visus cilvēkus? Kad atnāca jautājums vai man gadās bezsamaņas stāvoklis, pasniedzējs nāca talkā un laipni lauzītā angļu valodā paskaidroja, ka tas ir nu, kā gulēt, vai man gadās gulēt? Tik traki ar lasīšanu man nav, tāpēc atbildēju ka nē, es nekad neguļu. Tajā brīdī ielavījās aizdomas, ka ar angļu valodu būs kā būs.
Pirmā stunda sākās no paskaidrojuma par to, ka dzert pie stūres nav labi. Apmēram tā: "ē... jū no alkohol, draiving, okei? no alkohol! demo, anata daijoubu desho? ii doiraibaa dakara ne?".
No vienas puses gribējās pateikt, lai nemoka to angļu valodu un runā japāniski, jo es visu saprotu, no citas puses, varēja redzēt, ka kungs ir ļoti lepns ar savām zināšanām un mans komentārs viņa lepnumam aplauzīs kājas.
Tāpēc paliku klausoties un smīnot maskā iekšā. Tās maskas palīdz. Bet vismaz video bija labā valodā un arī grāmatas ir angliski.

Ķīna atteicās pirkt ananasus no Taivanas, tāpēc visi lieliskie, saldie, nenormāli smaržīgie ananasi tagad brauc uz Japānu. Maksā divreiz dārgāk par Filipīnu eksemplāriem, bet kvalitāte vienkārši nav salīdzināma.
Pa to laiku ekonomikas ministrs paziņoja, ka tika noslēgts kaut kāds līgums ar Malaiziju, no kurienes tagad brauks duriāni vairumā. Par to man arī ir prieks, jo duriāni garšo, bet 4000 jēnas gabalā ir pārāk daudz.
Pirms dažiem gadiem bija noslēgts arī līgums ar Eiropas Savienību, tāpēc tagad ir laba šokolāde par saprātīgām naudām un vīns. Siers, diemžēl, joprojām nav.
Tika noslēgts arī līgums ar Austrāliju un Jaunzēlandi, tāpēc tagad veikalos ir lieliska Austrālijas gaļa, kura, manuprāt, ir labāka par vietējo.
Duriāni ir, ananasi ir, gaļa, šokolāde un vīni ir, bet ar vakcīnām ir švaki.
Ja vēl kāds līdz ar vakcīnām ievestu arī mākslu būvēt smukas ēkas no Eiropas, tad būtu pavisam labi.

Tokijas ceļmalās aug daudz avokado. Lielu praktiski nav, pārsvarā tādi vārguļi vien ir.
Pilnīgi varu iedomāties kā kāds nopērk avokado, izdabū ārā to smuko sēklasbumbiņu, padomā, ka izmest būtu izšķērdība un nevienam nemanot iemet ceļmalā.
Nav skaidrs kāpēc nav lielu kociņu, jo izskatās, ka mazie ziemu pārcieš tīri labi. Bet varētu būt arī tā, ka vienkārši nav bijusi ziema ar salu pēdējā laikā.

Vēl pirmajos pāris gados Japānā pamanīju kādu interesantu mentalitātes iezīmi. Japāņu runas veids un pat bieži lietojamie vārdi ar laiku mainījās, turklāt mainījās tā, itkā viņi visi būtu sanākuši kādā slepenā sanāksmē un nolēmuši runāt noteiktā veidā. Tas viendabīgums, konsenss bez vārdiem man likās patiesi apbrīnojams. Itkā visi būtu lasījuši viens otra domas.
Ar laiku pamanīju arī citas lietas, proti, populārie joki, kopīgais noskaņojums, viss bija viendabīgs. Piemēram, ja no rīta visi bija īgni un drūmi, tad visi bija īgni un drūmi, nebija tā, ka kādam vienkārši nebija garīgais.
Bija labi tad, kad visiem bija labā noskaņojuma un vieglprātības fāze, sliktāk, kad visi pēkšņi kļuva cietsirdīgi un mazrunīgi.
Bet tās parādības paradoksālā daba palika.

Mazliet mainīšu tematu, bet došu mājienu kāpēc tas tā varētu notikt.
Kāds draugs ir architekts, viņa uzdevums ir ne tikai ēku modelēšana, bet arī turīgo cilvēku istabu ierīkošana, mēbeļu meklēšana, krāsu saskaņošana un tt.
Viņš reti runā par savu darbu, bet vienreiz ieminējās, ka pēdējā laikā cilvēku gaume mainās un viņam ir jāpieskaņojas. Saka, ir gadījumi, kad cilvēkiem ir vajadzīgi alternatīvi istabu izkārtojumi.
Nodomāju, ka ja ir alternatīva, tad jābūt arī ortodoksālajai nostājai. Pajautāju par ko ir runa un atklāju, ka tāds tipisks japāņa dzīvoklis tiek plānots koncentriski, ap TV. Nopietni, perfekts dzīvoklis ir tāds dzīvoklis, kur TV var redzēt no visām vietām. Ja TV nevar redzēt, tad instalē otru TV, lai to varētu redzēt.

Šeit man radās aizdomas un es sāku pētīt, speciāli skatoties TV no rīta.
Un jā, tā bija - ja rīta "variety" raidījumā bija kādas cietsirdīgas slepkavības vai ārzemju šausmu būšanas iztirzāšana, japāņi darbā kļuva viendabīgi satraukti, toties, ja runa bija par Okinavu, sauli, jūru un gardām jūras veltēm, visi darbā bija labā omā.

Tas mainās. Tagad 20% jauniešu aptaujās saka, ka TV vairs neskatās, bet paliek 80%, kuri to dara. Tas kopīgais domu gājiens, kuru japāņi māk lasīt viens no otra, tas, par kuru bieži jūsmo populāros rakstos par Japānu, ir vienkārši TV.

Kādas piecpadsmit minūtes mierīgā gaitā no mājām ir lielceļš, bet ceļa malā tāda kā koku birzs ar torii vārtiem un akmens kāpnēm uz iekšu. Vienmēr gribējās un beidzot aizgāju paskatīties kas tur iekšā īsti ir.

Tā birzs izrādījās daudz lielāka nekā izskatījās no ārpuses. Iekšā ir paliels templis ar vairākām tempļa ēkām, kur tirgo amuletus un arī omikoši mājiņa.
Mazliet nomalē arī šaura taka izklāta ar sūnām apaugušiem plakaniem akmeņiem. Izgāju pa taku, tā aizveda mani līdz mazam Inari templītim ar akmens lapsām abās pusēs. Tempļa pakājē ir saliktas visādu izmēru un stilu porcelāna lapsas, tāpēc izskatījās vairāk pēc svētceļnieku galapunkta, nevis vienkārša tempļa. Zālē atradu arī paskaidrojuma plāksni: kara laikā, kad Tokiju nodedzināja ar napalmu, visas mājas apkārt nodega, tāpēc vietējie savāca tikai porcelāna lapsas no māju paliekām un atnesa uz šejieni.
Pār kokiem jau sāka nolaisties krēsla, lielceļa skaņu īsti nevarēja dzirdēt, bet pustumsā baltais lapsu porcelāns spīdēja gandrīz vai nedabiski. Tāda padrūma gaisotne.
Jau ejot atpakaļ uz takas pamanīju guļam diezgan pamatīgu bīfsteiku. Pieliecos paskatīties un sabijos, jo bīfsteiks ar sulīgu pļeck skaņu paleca malā. Krupji. Ļoti lieli. Templī viņu ir tikpat daudz, cik ir porcelāna lapsu.