Dažreiz mēs darbā darām visādas fakultatīvas lietas, piemēram, komandas kopīgas diskusijas par kādu ar darbu tieši nesaistītu tematu. Nu, lai patrenētu smadzenes un pamācītos diskutēt.
Šoreiz bija mana kārta uztaisīt diskusiju pamatdokumentu.
Sameklēju literatūru, aprakstīju skatpunktus, savienoju punktus smukā kopsavilkumā. Uzrakstīju arī agendu, lai visiem ir skaidrs cik minūtes ir jādiskutē un ko vispāri darīsim.

Nosūtīju jau gatavu japāņu kolēģiem.

Pēc kāda laika jau nu divi kolēģi atrakstīja garu, uz pāris ekrāna lapām, vēstuli ļoti formālā valodā, kuras mērķis īsti skaidrs nav, bet būtībā tas ir piedāvājums, ja man nav grūti, ar gari argumentētu pamatojumu, aizvietot kādu vārdu kādā prezentācijas slaidā ar citu, labāku vārdu.

Atbildēju ar "labi, nomainīšu" un sajutu gandrīz vai sadistisku baudu.