Kāda jaunkundze Jumi Išikava skaļi iestājās pret izplatīto praksi obligāti vilkt augstpapēžu kurpes sievietēm birojos.
No Latvijas skatoties, laikam, nāk smiekli, bet šeit tā ir problēma: tas ir sieviešu apģērbkoda elements un plakanās kurpes var tikt uzsktītas par neprofesionalitātes izpausmi.
Viņai izdodas, šai kustībai ir daudz sekotāju, bet arī nīdēju netrūkst. Nabaga jaunkundzei ir jāstāv pretī dusmīgu veču bariem, kuriem nav labāku ideju kā nedot viņai mieru viņu visādi pazemojot un cenšoties uzlauzt viņas kontus.

Tā gandrīz nesaistīti, bet ir tikai tik daudz cik var saskaitīt uz roku pirkstiem vīrieši Japānā, ar kuriem man nav problēmu komunicēt. Tā kultūras aiza ir tik dziļa, ka pēc desmit gadiem šeit es joprojām izkrītu ārā no vīru sarunām, jo nesaprotu par ko ir runa. Ar sievietēm tas notiek daudz retāk. Ar nejapāņu vīriešiem arī.
Par nejapāņu vīriešiem runājot, darbā mums ir spontāni salasījies pulciņš no kāda spānieša, vācieša, malaizieša, ziloņkaulkrastieša un singapūrieša. Dažreiz atnāk arī skaista berberu jaunkundze no Marokas. Var manīt, ka dauziem ir tā pati komunikācijas problēma, jo salasoties ārzemnieku pulciņā visi runā tā, kā ēdāji ēd pēc lielā gavēņa.

Šorīt birojā bija mācību trauksme.
Griestos visā ēkā ir skaļruņi, no kuriem sāka skanēt sirēna, tad kāda veca kunga balss paziņoja, ka tā esot pretterorisma mācību trauksme. Ceturtajā stāvā, redz, esot bijis dzirdams sprādziens un šāvieni, tāpēc visdrošsirdīgākais apsardzes kungs turp jau ir nosūtīts paskatīties kas notiek.
Pēc pāris minūtēm atnāca mācību ēpasts no darba trauksmes sistēmas, kur katram darbiniekam bija jāatbild vai ir vienā gabalā un vai ir spējīgs pastrādāt. Interesantā kārtā, ēpasts minēja kādu milzu zemestrīci, nevis terorismu.
Pēc pusstundas griestu kunga balss atskanēja atkal un priecīgi paziņoja, ka sprādziens esot bijis tikai pārplīsušais gāzesvads, nekas liels, paldies visiem par trausmes uzmanību un līdz nākamajai reizei.

Šoreiz būs grūti salīdzināt ar Latvijas pieredzi, jo Latvijā dzīvojot jau vecākā vecumā man bija gari mati un par to griešanu nebija jādomā, bet agrākā vecumā tēvs veda pie kāda frizierkunga uz dzīvokli, kur tas par vienu latu matus smuki nogrieza.

Japānā astoņdesmito-deviņdesmito gadu mijā bja frizētavu būms. Tā paliekas vēl varēja manīt ap to laiku, kad es atbraucu, jo frizētavas bija visur. Tagad to ir stipri mazāk, bet kvalitāte, laikam, paliek.
Visas frizētavas nav vienādas. Tā vispārinot ir trīs frizētavu paveidi: tā saucamie cut-house (nogriezt-mājas?), bārbers (nodzīt-mājas?) un bijōin, jeb skaistuma saloni. Pirmie ir spartānas iestādes, kur par 1000 jēnām (ap 8 eur), ātri un bez ceremonijām nogriezīs matus saskaņā ar vienu no nedaudzajām standartajām kataloga frizūrām. Uz tādiem iet pārsvarā relatīvi jauni vīrieši. Vecāki vīrieši iet pie bārberiem, kas ir senatnīgi saloni ar mīkstiem krēsliem, kur ne tikai nogriež matus, bet arī nodzen bārdu un uzsmidzina tādu kārtīgu opja odekolonu, lai smaržo. Trešie, jeb skaistuma saloni, arī ir frizētavas, bet klienti pārsvarā ir sievietes. Pareizāk būtu teikt, pārsvarā bija sievietes, jo pēdējā laikā notiek vīriešu emansipācija un tie masveidā sāk tos salonus apmeklēt. Tie ir apmēram 5x dārgāki par cut-house, bet pakalpojumos ietilpst matu kopšana, ieveidošana, plecu masāža un personīgais stilists.
Vienu tādu apmeklēju jau vairākus gadus un mana stiliste ir aizprecējusies uz laukiem, savā vietā atstājot korejiešu puiku, kurš arī labi griež un ir labs sarunbiedrs.
Aizvakar biju nogriezt matus un runāju par Osaku. Izrādījās, ka viņš ir piedzimis Osakā un bērnībā viņam pakaļ skraidīja suņi, bet mamma viņu un brāļus sūtīja uz Tamade veikalu pēc vienas jēnas kartupeļiem, jo kartupeļus pārdeva vienu gabalu vienai personai. Izskatās, ka tā saruna viņam skāra kādas vecas rētas, jo pēc Osakas temata viņš kļuva nervozs, neakurāts un steidzās. Nākamreiz runāšu par Koreju.

Man laikam ir jāuzraksta par to, kas notiek Tokijā un vispāri Japānā, jo ir sakrājies tik daudz un to nevar turēt iekšā.
Bez noteiktas kārtības, vienkārši fakti un epizodes.

+ Visi maksas parki Tokijā ir slēgti, bet bezmaksas parkos gar celiņiem ir novilktas troses lai neviens neiet no tiem nost. Uz trosēm ir paskaidrojums, ka tas ir tāpēc, lai aizsargātu tokijiešus no koronavīrusa.
+ Tokijas lielākā parka pašā vidū tiek izcirsti mūžkoki, lai ierīkotu olimpisko spēļu skatīšanās arēnu, kur būs jāsanāk vairākiem tūkstošiem cilvēku skatīties uz ekrānu.
+ Lielākā restorānu un kafejnīcu daļa ir vaļā. Alkoholu tirgot ir aizliegts kovida dēļ, bet to lietot gan nē, tāpēc visi tusē ar bezalko aliņiem, vai vienkārši atstiepj savu vīna pudeli.
+ TV un mediju naratīvs ir "vēl mazliet un mums būs sava, made in Japan vakcīna! Jau ir pirmie rezultāti! Paciešās!".
+ Politiķi un publiskās figūras katru dienu parādās skandālos, kur tie ietusē kādā privātā pārtijā uz pārsimts cilvēkiem.
+ Hokkaido salā, kur kovida situācija ir vissliktākā, visas skolas ir vaļā, notiek futbola mači ar skatitājiem, ja kāds saslimst, tad tam saka nenāc skolā līdz nākamai nedēļai.
+ Japānas lielais brālis ASV Japānu ir iekļāvis īpaši kovidbīstamo vietu sarakstā, jo kādā oficiālā atskaitē tika minēts, ka Japānas kovidcipari skatlogu pušķošana vien ir un patiesie cipari ir līdz 7x lielāki.
+ Pēc aptaujām, 86% iedzīvotāju ir pret olimpiskajām spēlēm. Tiek rīkotas parakstu vākšanas un taml. TV rāda olimpisko šefu, kurš saka, ka nu, jāupurējas taču, jo japānai ir svarīgas medaļas.
+ Vakcinācijai ir atvērti divi vakcinācijas centri - viens Tokijā, otrs Osakā. Var nākt tikai veci cilvēki pēc pieraksta. Vakcinācijas tempa ziņā Japāna ir kaut kur trešajā vietā no otrā gala pasaulē.
+ Lielākie mediji raksta par anafilaktisko šoku, vakcīnu komplikācijām un, atkal, par to, ka sava, made in japan vakcīna būšot droša un laba.
+ Vakcināciju neveic valsts pa tiešo, bet bruņotie spēki. Kāpēc? Kādā preses konferencē "vakcinācijas ministram" jautāja kas ir atbildīgs par vakcinācijas norisi. Tas atbildēja, ka bruņotie spēki. Protams, paši spēki par to dzirdēja pirmo reizi.
+ Japānā ir daudz klīniku un slimnīcu, bet kovidslimniekus pieņem tikai valsts iestādes. Principā, vairs nepieņem, jo limits ir pārsniegts.
+ 2020. gadā tika aizliegta iebraukšana visiem ārzemniekiem, neatkarīgi no tā, vai tiem ir uzturēšanās atļauja, ģimene, darbs, jebkas Japānā. Tagad ar atļaujām var, bet studentiem nevar.
+ Uz ielas man nereti kāds pārmet, ka ko es te staigāju, kovidains un ārzemniecisks. Propaganda strādā.
+ Jebcik pamanāma valdības kritika sociālajos tīklos pievelk neskaidras izcelsmes kontu komentārus, kuri raksta, ka autors ir dumjš. Troļļu fabrikas strādā.

Nekad tik labi kā tagad nesapratu dzīvi citā melu impērijā -- Padomju Savienībā un nekad tik ļoti negribējās aizbraukt prom uz neatgriešanos.

Kādreiz mums ar vegjmah bija saruna par to, ka veselais saprāts ir tik ļoti relatīva lieta, ka uzskatīt to par stabilu mērvienību ir kļūda.
Tā saruna man ienāk prātā, kad redzu japāņu attieksmi pret slimībām, jo ir vairāki aspekti, kurus es vienkārši nevaru saprast, pieņemt un arī negribu to darīt.
Piemēram, ja kāds saslimst, tad tas ir grēks, t.i. cilvēks ir atbildīgs par to, lai nesaslimtu. Darbavietā saslimušais var saņemt piezīmi par to, ka esot "jāuztur labāka higiēna", vai ko tamlīdzīgu.
Turklāt, ar vairāku publisku personu izteikumiem uz virsmas parādās arī citi ar slimībām saistīti mīti, kuriem, man šķiet, ir vieta vēlo viduslaiku miestā, nevis modernisma mekā, par kuru japāņi sevi cenšas nostādīt. Piemēram, vai zinājāt, ka ja saslimst un aplipina citu, tad pašam tā slimība aizejot, jo tagad tā ir kādam citam? Vai, piemēram, to, ka ar HIV var aplipināt tikai ārzemnieki, jo no japāņiem to saņemt neesot iespējams?
Par to uzrakstīt man lika ziņas, kur kāda sieviete esot pakārusies, jo esot ar kovidu aplipinājusi citus darbavietā. Populārais viedoklis ir tāds, ka slimība esot grēks, nevis negadījums. Ar to atziņu kaut kā būs jāsadzīvo.

Kādreiz, vēl tīņa gados, visai sūrā putenī gāju pa ielu Daugavpilī. Bija diezgan vēls vakars, pa ielām neviens īpaši nestaigāja, turklāt tādā salā.
No ielas otrās puses uz manu pusi kustējās kāds jaunkungs. Sākumā domāju, ka urla, bet nu, vientuļš urla spelgonī nav pārāk liela problēma.
Urlas kungs pa to laiku pienāca klāt, sasveicinājās, pajautāja uz kurieni es dodos. Atbildēju, ka mājup, uz ko saņēmu piedāvājumu iet kopā. Aizgājām arī.
Kādu laiku gājām sejas iespieduši šallēs un skatoties tikau uz to nelielo redzamo ceļa pleķi kāju priekšā, jo sniegs neganti sita pa seju, gribējās paslēpt seju pēc iespējas dziļāk. Runāt nebija iespējas, jo atverot muti elpu aizrāva vējš.
Uz kāda pagrieziena urlas jaunkungs sacīja, ka viņam tagad jāiet. Labi. Atvadījāmies un aizgājām katrs savā virzienā.
Joprojām nav ne jausmas kas tas bija.

Jau vairākus gadus braucot uz Hakones vulkānu vēroju ceļmalas strautus.
Viens strauts ar laiku sāka izzust, akmeņi apauga ar sūnām un meža krūmi sāka iekāpt gultnē... Par tā eksistenci jau biju uz laiku aizmirsis, bet pirms pāris gadiem pamanīju, ka sūnas pazuda, krūmi izžuva un divās vietās no spraugām zemē nāk tvaiki. Ir parādījies arī ūdens; mazliet silts, bet dzidrs.
Šogad gar strautu braucot konstatēju, ka ūdens vairs nav dzidrs, bet ir balts un puto, arī pamanāmi karsts.
Ja tā turpināsies, tad ceļmalā radīsies sēra geizeris.

Uzsēdos ritenim virsū un izbraucu apkārt Izu pussalai. Izu ir noslēpumaina vieta: par to kāds zina no popkultūras, jo kādā japāņu šausmu filmā (šķiet, ka Zvans?) filmas varoņi sēdēja tumšas jūras krastā un runāja par to, ka jūrā dzīvojot goblini. Nu, vismaz izjūtu līmenī tālu no patiesības tas nav, jo jūra tur ir nežēlīga, neparedzama, bet aizdomīgi silta.

Izu ir skaista pussala, uz kuras nav nevienas taisnas vietas: tas ir kalnu sadrūzmējums, turklāt lielākā daļa ir seni vulkāni. Astoņdesmitajos gados tā bija tokijiešu tūrisma Meka: ciemati ar sniegbaltām viesnīcām gar jūras krastu, kuras no trīs pusēm apskauj zaļi kalni, Fudžī kalna skati no jūras, netipiski Honšjū klinšaini krasti, jūras veltes, augļi un daudz kas cits...

Braucot uz Izu šķērsoju Hakones kalnu, kas arī ir sens supervulkāns, tik liels, ka tā krāterī ir ezers ar kuģiem un vairāki ciemati, tad Mišimas un Numazu pilsētas, kuras būtībā ir viena apdzīvotā vieta ar dažādiem nosaukumiem, tad iebraucu pašā Izu un mierīgā gaitā ripoju gar jūras krastu Fudži vērodams. Ceļi tur ir slikti, no klintīm ceļmalā tek ūdens un ceļus sagandē vēl vairāk. Koki aug ne tikai malās, bet arī augšā, veidojot tādus kā zaļus tuneļus. Kolosāli skaisti, patiesībā.

Vispāri man viesnīcā bija sarunāts, ka septiņos atbraukšu uz vakariņām, un braukšanas ziņā nebija nekāds lielais gabals: kādi 145 kilometri, bet es aizmirsu, ka kilometri kalnos ir garāki, nekā uz taisnas vietas. Īsumā, jau pēc saulrieta, piķa tumsā kalnos es braucu un braucu un braucu. Lukturis pie stūres spīdēja neganti, bet tumsa to gaismu itkā apēda, priekšā neko īsti nevarēja redzēt. Teikšu kā bija, kādu brīdi man sākās reibonis un nebija saprašanas kur ir augša, kur ir apakša un tikai kāds retais auto pabraucot garām to uz brīdi laboja. Galvā virmoja ceptu olu bildes, labi apceptas zivis, apelsīni... Šarmu piespēra klāt militārās lidmašīnas, kuras ar dārdoņu lidoja gluži virs galvas. Bija tik skaļi, ka gribējās noliekties zemāk.

Jau nākamajā dienā viesnīcā iepazinos ar kundzi gados no Šveices, kura ar japāņu draugiem ceļo pa Japānu ar divriteni, tāpat kā es. Ieteicu viņiem aizbraukt līdz Irozaki klintīm, bet pats devos uz Šimodu caur kalniem. Izvēle krita kalnu ceļam, jo nekad nebiju tur braucis. Pa ceļam redzēju magoņu laukus, kalnu upes, stirnas, kalnus, kalnus un vēlreiz kalnus. Izu ir skaista vieta. No Šimodas, jau pa austrumu krastu braucu līdz Atami, bet savādā kārtā austrumu krasts pārāk interesants nebija. Diezgan urbanizēts, ar sliktas gaumes pieminekļiem. Viens palika atmiņā: kādus desmit metrus augsts rozā lācis ar komiskiem vaibstiem, kuram uz sāna ar melnu krāsu bija uzmālēts "ir arī pandas!". Vispāri, visi tie Japānas nostūri, kuri attīstījās astoņdesmito gadu otrajā pusē, ir sliktas gaumes pieminekļu brīvdabas muzejs. Noteikti tiem ir savs devums dīvainās Japānas tēlā.

Savu dzīvokli atradu caur senlaicīgu nekustamā īpašuma aģentūru, jeb fudōsan, kuru atradu gluži gadījuma dēļ. Aģentūras birojs ir veca, no laika nomelnējusi koka ēka ar neganta izmēra heroglifiem virs ieejas uz baltas ģipša plāksnes. Iekšā sēdēja vectētiņš, kuram turpat stūrī stāvēka makšķeres un istabas vidū uz petrolejas sildītāja vārījās tējkanna.

Bet nu, ir gana ar to biroja aprakstu. Kad večuks izrādīja mums dzīvokli, viņa apraksts sastāvēja no komentāriem par to, ka logu esot pārāk daudz, būs nauda jātērē aizkariem, tad sienas varētu būt biezākas, var dzirdēt automašīnas braukājam, tad vannasistabas krāns esam par vecu, jo kurš mu mūsdienās lieto griežamos krānus, un tt. un taml. Pārdevēja talants bija neticams. Protams, ka dzīvoklī iebraucu, jo kur citur Tokijas centrā var atrast dzīvokli ar savu terasi, uz kuras aug koki, ar logiem katrā istabā, ar stāvvietu un bez apkopšanas un pateicības maksām?

Pirms laika izbrauca kaimiņi. Atbrauca strādnieki, izremontēja dzīvokli, atbrauca dārznieks un nogrieza kokus, tad es iestādīju piparmētras dobēs, jo iepriekšējiem kaimiņiem tur bija kailas smiltis ar nezālēm un tagad kaimiņu dzīvoklis izskatās prezentabli. Dažreiz atbrauc kāds pāris ar bērniem paskatīties šo dzīvokli un saņem to pašu prezentāciju, kura mums bija mūsu dzīvokļa laikā: logu esot pārāk daudz, sienas par plānu, tatami par svaigu un tt... Šķiet, ka kādu laiku palikšu bez kaimiņiem.

Atradu tējas veikaliņu, kurā nopirku diezgan gardu cepto tēju. Sākumā dzēru, bet sāka likties, ka pēc tās man ir jocīgs garīgais.
Vakar pirms gulētiešanas izdzēru diezgan daudz un jau guļot gultā dzirdēju tālumā spēlējam mūziku, nevarēju elpot un blakus apgūlās suns. Man nav suņa.
No rīta niezēja rokas.
Laikam to tēju vairs nedzeršu.