Kāda jaunkundze Jumi Išikava skaļi iestājās pret izplatīto praksi obligāti vilkt augstpapēžu kurpes sievietēm birojos.
No Latvijas skatoties, laikam, nāk smiekli, bet šeit tā ir problēma: tas ir sieviešu apģērbkoda elements un plakanās kurpes var tikt uzsktītas par neprofesionalitātes izpausmi.
Viņai izdodas, šai kustībai ir daudz sekotāju, bet arī nīdēju netrūkst. Nabaga jaunkundzei ir jāstāv pretī dusmīgu veču bariem, kuriem nav labāku ideju kā nedot viņai mieru viņu visādi pazemojot un cenšoties uzlauzt viņas kontus.

Tā gandrīz nesaistīti, bet ir tikai tik daudz cik var saskaitīt uz roku pirkstiem vīrieši Japānā, ar kuriem man nav problēmu komunicēt. Tā kultūras aiza ir tik dziļa, ka pēc desmit gadiem šeit es joprojām izkrītu ārā no vīru sarunām, jo nesaprotu par ko ir runa. Ar sievietēm tas notiek daudz retāk. Ar nejapāņu vīriešiem arī.
Par nejapāņu vīriešiem runājot, darbā mums ir spontāni salasījies pulciņš no kāda spānieša, vācieša, malaizieša, ziloņkaulkrastieša un singapūrieša. Dažreiz atnāk arī skaista berberu jaunkundze no Marokas. Var manīt, ka dauziem ir tā pati komunikācijas problēma, jo salasoties ārzemnieku pulciņā visi runā tā, kā ēdāji ēd pēc lielā gavēņa.