Uz salas ir savāda vide, jo šeit nav totāla panīkuma, bet nav arī nekādu uzplaukuma pazīmju.
Pirms pusgadsimta tūrisms no Honšjū sita augstu vilni, tas bija tāds eksotisks brīvdienu kūrorts ar spēcīgu hedonisma piesitienu un salas otrais vārds bija nampadžima, jeb pavedināšanas sala.
Deviņdesmitajos, kad braukšana uz īstām ārzemēm kļuva pieejamāka bet vidējā japāņa maks plānāks, tūrisms strauji noplaka un viss kas palika bija viesnīcu grausti. Tie ir patiesi iespaidīgi, ar akmens veidoliem un kolonnām, baseiniem un ko vēl ne, tas viss ir aizaudzis un vēja saplosīts, tagad ir tukšo ēku izpētītāju meka un savvaļas dzīvnieku mājas.
Daudzi salinieki pelnīja audzējot fēnikspalmas, kuru lapas pārdeva lielo salu ziedu veikaliem, kur pieprasījums bija vienmēr un iepirkuma cenas bija labas. Palmu audzētājiem nomirstot plantācijas paliek bez saimnieka, aizaug ar monsteru liānām un ir labā saimē ar viesnīcu graustiem. Katru rītu ejot pa ielu ar atkritumu maisiem eju gar trim smukām želejpalmām, kuras ir liānu apvītas un kopumā nesmukas, ar katru gadu dodot mazāk un mazāk augļu.

No citas puses, diezgan daudz kas notiek. Kaut kas tiek būvēts, kustība uz ceļiem tik mazai vietai ir aktīva, ceļi ir smuki, gar ceļiem zied hibiski, mājas ir sakoptas, rodas jauni parki un salinieki izskatās visai apmierināti ar dzīvi.

Pa nakīm to visu jauno nevar redzēt, bet graustu tukšajos logos atspīd mēness un kauc vējš. Dienvidniecisko zaļumu un dzīves prieku tumsā neredz, apkārt krāc jūra, tumsā var saskatīt tikai baltas putas un melnos krasta akmeņus un, taisnību sakot, ir visai neomulīgi.